Viedokļi par teātru satuvināšanos ar politiku (2)

Latvijas teātri pamazām savijušies ar politiķiem un politiskajām partijām. Vieni – lai tiktu pie naudas, citi – lai paustu pilsonisko stāju, tā šodien vēsta laikraksts Diena. Viens no pēdējā laikā visvairāk diskutētajiem gadījumiem ir Teātra observatorijas Gaļinas Poļiščukas iesaistīšanās politikā. Pēc tam, kad viņas vadītajam teātrim Kultūras ministrija atteica finansējumu, režisore pievienojās Tautas partijai (TP). Tagad viņa startē Par labu Latviju (PLL) sarakstā Rīgā ar augsto 4. numuru, un Rīgas Kongresu namā tiek remontētas telpas, kur atradīsies viņas teātris.

Rīgas vicemērs, partijas LPP/LC līderis un PLL valdes loceklis Ainārs Šlesers apgalvo, ka telpu gatavošana nav saistīta ar to, ka G.Poļiščuka ir PLL sarakstā. Pēc viņa teiktā, par Jaunās zāles izmantošanu ticis sludināts konkurss, un vienīgais, kas pieteicās pēdējā konkursa dienā, bija Teātra observatorija. Diena noskaidroja, ka par šīm telpām neilgi pirms konkursa bija interesējušies arī citi teātri, taču konkursa izsludināšanu tie neesot pamanījuši. «Visi zina, ka viņas teātris ir ļoti apmeklēts, ļoti pieprasīts un ļoti bieži tās izrādes bija labākas nekā lielajos teātros,» skaidrojis A.Šlesers. Viņš pats gan neesot izrādes redzējis, taču viņa sieva esot šī teātra fane.

Teātri nav nekāds izņēmums. Tāpat kā citās nozarēs mūsu valstī, arī šai sfērā «pietuvinātajiem un draugiem» ir izņēmuma statuss, norāda Alvis Hermanis, Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskais vadītājs. Viņš sazīmējis saiknes, kāpēc pie remontiem tikuši Nacionālais teātris, Dailes teātris, Krievu teātris, kā arī atminas epizodi no paša pieredzes - kādas partijas pārstāve viņam privātā sarunā ieteikusi vākties prom no šīs valsts un draudējusi JRT «nogriezt skābekli,» jo JRT neesot bijis politiski lojāls tābrīža varai.

Viņš pats iesaistījies politiskajā dzīvē, piedaloties tā dēvētajā lietussargu revolūcijā un vēlāk kļūstot par vienu no Meierovica biedrības dibinātājiem. Par pēdējo viņš atbild: atšķirībā no JRT, kurš vienmēr ir bijis apolitisks un neitrāls, tā darbiniekiem kā privātpersonām un pilsoņiem esot dažādi politiskie uzskati un simpātijas, tāpat arī esot viņam pašam. Un Meierovica biedrība ir pilsoņu iniciatīva, nevis politiska organizācija, tai gan ir politiski mērķi, viņš norāda.

Par G. Poļiščukas teātra piemēru A.Hermanis ir skarbs - prostitūcija mūsu valstī nav aizliegta un «politiskā maucība» tiek pat ļoti apsveikta: «Uz šī piemēra mēs brīnišķīgi redzam, kāda muļķe ir Anna Eižvertiņa, kura jau neskaitāmus gadus, gluži kā Māte Terēze, pašā Rīgas narkomānu epicentrā Maskačkā pašaizliedzīgi vada savu jauniešu teātri Skatuve un joprojām nav sapratusi, kas bija jādara, lai Latvijas politiķi novērtētu viņas pūliņus.»

Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja, Saeimas deputāta kandidāte Sarmīte Ēlerte (Vienotība) uzskata: «Vai māksliniekiem, tajā skaitā teātra māksliniekiem, jābūt aktīviem sabiedrības diskusijā? Noteikti, jā. Tāpēc, ka viens no intelektuāļa uzdevumiem ir palīdzēt sabiedrībai sakārtot vērtības». Viņa arī vaicā, kāpēc lai mākslinieki neietu politikā. Taču par politikas, naudas un mākslinieka attiecībām viņa norāda: «Visos laikos politiķi ir labprāt gribējuši, lai mākslinieki viņiem kalpo. Un tāpēc vienā demokrātiskā valstī ir jārada sistēma, kas politiķus tur pa gabalu no iejaukšanās mākslas darba saturā vai tiešas ietekmes, kas padara mākslinieku par kalpu». G.Poļiščukas teātra piemēru viņa vērtē kā labu piemēru «samaitātām attiecībām starp politiku un kultūru vai kultūras darbiniekiem». «Gaļinas Poļiščukas teātrim ir piešķirta nesamērīga naudas summa – vairāk nekā 600 000 latu, neviens cits nevalstiskais teātris, kādu Latvijā ir daudz un talantīgi, neviens no viņiem nav saņēmis šādu finansējumu,» norāda S.Ēlerte. Viņa spriež: ja Kultūras ministrija uzskatīja, ka Latvijā ir vajadzīgs vēl viens profesionāls teātris bez tiem, kas jau ir, tad bija jārīko atklāts konkurss, kurā var pieteikties visi, kas grib. «Šī nauda tika iedota slēpti negodīgā veidā, tās mērķis bija radīt vienu pateicīgu mākslinieku, kurš pēc tam kalpo. Politiķi demokrātiskā valstī ir jātur pa gabalu no iespējas padarīt māksliniekus atkarīgas, jo tas ir vienkārši pazemojoši».

Kultūras ministrs Ints Dālderis (JL) uzskata, ka G. Poļiščukas teātra gadījums ir vienīgais, kad ir redzama teātra politizēšanās. «Visā visumā mums tā vide ir diezgan laba un veselīga,» viņš uzskata. Viņš teic: «es ļoti negribētu, ka šī kultūras lieta tiek politizēta, ka kultūra tiek izmantota kādu politisku mērķu sasniegšanai un otrādi, ka cilvēki ir spiesti vai vēlas stāties kādās politiskās organizācijās, ar mērķi iegūt savai iestādei finansējumu». I.Dāderis arī saka – svarīgākās ir nevis politiskās simpātijas vai piederība kādai partijai, bet gan kvalitatīvi rādītāji – kādu «kultūras produktu» iestādes veido.