Oļģerts Kroders: neesmu domāts kopdzīvei (0)

Noformulēt, kas ir Oļģerts Kroders, tikpat kā nav iespējams. Izcils režisors, šarmants vīrietis, aizraujošs domātājs. Tas tik un tā nepasaka pietiekami, tā raksta žurnāls „Una”. Intervijā žurnālam režisors stāsta par piecpadsmit Sibīrijā pavadītajiem gadiem, teātri  un attiecībām ar sievietēm.

Režisors jau astoņus gadus dzīvo Valmieras teātrī šaurā istabiņā, kas kādreiz bija grimētava. Teātra bēniņos Oļģertam ir iekārtota arī viņa bibliotēka, kas pirms tam atradās Rīgā, Tomsona ielā. Grāmatu ir tik daudz, ka tās aizņēmušas visu divistabu dzīvokli un apakšējiem kaimiņiem no grāmatu svara nedaudz ieliekušies griesti. Kad tās pārveda uz Valmieras teātri, tika saskaitītas 10 640 grāmatas.

Par izsūtījumā pavadītajiem piecpadsmit gadiem Kroders stāsta ar ironiju un humoru, kaut Sibīrijā nācies piedzīvot ļoti grūtus laikus. „Ja runā godīgi par tām šausmām, kas tur bija, tad traki bija pirmie trīs gadi. Izstāstīšu pēc kārtas. Pirmais gads bija riktīgā kolhozā pie Krasnojarskas pilsētas Skanskas rajonā. Izņemot badošanos, nekā cita šausmīga tur nebija. Bads ir bads, pie tā, starp citu, pierod. Pie galīga bada, protam, nevar pierast, bet pie tādas ļoti švakas ēšanas gan. Vislielākais murgs bija tad, kad mūs aizsūtīja uz Jeņiseja. Ja es tagad meģinātu to atcerēties, nekas prātīgs nesanāktu, jo tas tiešām bija murgs vārda pilnā nozīmē, tāpēc atceros tikai dažas epizodes. Tub bija trīs grupas – rīdzinieki, Ļeņingradas somi un Pievolgas vācieši. Divos gados pie Jeņisjeas nomira visi somi, izņemot vienu sievieti, apmira puse vāciešu, bet no latviešiem – aptuveni divdesmit pieci procenti. Pēc tam mūs, septiņus večus, pusdzīvus aizsūtīja uz Ziemeļiem, uz Hātangas upi, jo tur vajadzēja zvejniekus, lai barotu fronti. Bet aizsūtīja tos nederīgākos. Hātangā bija priekšnieks, kas ļoti labi pret mums izturējās un jau pirmajā nedēļā izrakstīja maizi bez normas. Ar to pietika, lai nenomirtu badā. Pirmā diena vispār bija fantastiska – mēs varējām ņemt tik daudz maizes, cik gribējām. Tajā laikā bija tādi četrus kilogramus lieli rupjmaizes kukuļi. Visi septiņi veči katrs pa kukulim naktī noēdām. Es brīnos, ka neviens nenomira un nevienam pat nebija slikti, jo teorētiski pēc pusbada apēst četrus kilogramus rupjmaizes ir ļoti bīstami. Viens bija izdomāji, ka viņam varētu nepietikt. Viņš paņēma miltus, sajauca tos ar ūdeni un izēda veselu spaini. Ar’ nekas nenotika. No vienas puses, tas ir traģiski, bet, no otras puses, savs humors tur ir. Hātangā mēs atkopāmies un sākām dzīvot labāk nekā Latvijā kara laikā. Maize bija, amerikāņi sūtīja sviestu un konservus, zivju bija tik daudz, ka nebija, kur likt. Bija arī brieži, kurus varēja ēst. Dzīvojām labi. Līdz ar vienu lustīgu pārdevēju, kurš pats bija liels dzērājs, parādījās arī dzeramais spirts. Tad sākās regulāras orģijas, dzērām tā kā lopi, jo nekā citu tur nebija ko darīt. Meiteņu tur vispār nebija. Lielākoties bija precētas sievas. Bet tur pusmežoņu tautu tradīcijas paredz, ka ceļotājam, kas paliek pa nakti, saimnieks liek blakus savu sievu vai meitu. Tā gluži nebija, ka hātangieši mums piedāvātu savas sievas, bet daži krievu mednieki stāstīja, ka savulaik tā notika. Sekas bija ļoti vaļīga dzīvošana – nekādu ētisku un tikumisku principu nebija. Tur vienkārši piegāja klāt un izteica priekšlikumu,” stāsta Kroders.

Uz jautājumu, ka savulaik klīdušas baumas par Krodera attiecībām ar dramaturģi un Valmieras teātra direktori Evitu Sniedzi, režisors atbild: „Evita bija viena no manām mīlestībām. Gadu starpība tiešām ir diezgan gruntīga, un man no sākta gala bija skaidrs, ka tur nekas nesanāks. Evita samīlējās tajā Emīlā (Emīls Zilberts, Valmieras teātra Muzikālās daļas vadītājs). Bija redzams, ka tur kaut kas veidojas, un es ar humoru jautāju – vai tev nav kaut kas ar Emīlu? Viņa teica, ka tiešām ir. Varēju taisīt skandālus, bet nekādu skandālu nebija, es tikai pusstundu parūcu.”

Kroders arī atzīst, ka vienmēr ir apgalvojis, ka nav domāts kopdzīvei, jo ir vieglprātīgs. „Man sievietes patīk, ka neesmu pārliecināts, ka noturētu uzticību. Kāda jēga precēties, ja pēc tam skraidīšu pakaļ citām? Un trešais – man ir pilnīgi atšķirīga kārtības izjūta nekā sievietēm. To es dzirdu pēc Evitas. Viņa ienāk manā teātra istabā un saka – kas te par nekārtību? Bet pēc mana prāta ir kārtība. Tas arī ir ļoti svarīgi. Nedod dievs, ka sieviete iejaucas vīrieša kārtībā, jo tas vīrieti ļoti satrauc. Ir trīs lietas, ko vīrietis simtprocentīgi nevar ciest, - ja viņa klātbūtnē tīra istabu un viņš tajā tiek iejaukts, kaut vai pasakot, lai pavāc malā kājas. Otra – ja vīrietis kaut ko nopietnu dara, pat ne nopietnu, kaut vai pie datora spēlējas, un viņam tajā brīdī palūdz iznest ārā spaini, tad viņš sievu ienīst. Trešais – ja sajauc vīrieša kārtību. Tad vīrietis kļūst ellīgs.”