Hermanis gaida jaunu prezidentu, lai saņemtu ordeni (3)

Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis intervijā laikrakstam Latvijas avīze stāsta par savu iesaistīšanos Meierovica biedrībā, par to, vai nākamajās vēlēšanās viņa vārds būs redzams kādas partijas vēlēšanu sarakstā un komentē savu izteikumu par to, ka šobrīd politikā un mākslā darbojas vienīgi rūķi, bet lielo personību laiks ir beidzies.

 

Uz laikraksta uzdoto jautājumu, kā režisors ir nonācis Meierovica biedrībž, no brīva prāta – Ēlertes vārda vai Meierovica personības savaldzināts – vai arī vilkšus ievilkts, Hermanis atbild: "Kā gan mani varētu ievilkt… Es pilnībā uzticos Sarmītei Ēlertei. Vienmēr esmu uzticējies tam, ko viņa dara. Biedrības mērķis ir izbeigt to situāciju valstī, kad politiku nosaka maza, šaura cilvēku grupa un aiz katras partijas stāv astoņi onkuļi, kuri savā starpā kaut ko sarunā. Esmu par pilsonisku sabiedrību, kur lēmumu sagatavošanā iesaistās pēc iespējas vairāk cilvēku. Valstī pietrūkst ideju, lai cilvēki nevis brauktu prom, bet nestu savas domas kopā. Draņķīgāk kā mūsu zemē patlaban vairs nevar būt. Pilsoņiem, cik vien var, ir jāuzmana politiķi, jāliek kāja durvīs, jūtot, ka briest sabiedrībai un valstij apšaubāmi lēmumi un likumi. Politiķus vajag stumdīt, viņiem nedrīkst ļaut vaļoties, slinkot un darīt dumības. Lai jebkurā Vakareiropas pilsētā, piemēram, Ķelnē, kas nebūt nav pati skaistākā Vācijā, kāds pilsētas centrā iedomātos uzbliezt supermārketu kā pie mums Daugavas krastmalā tā dēvēto bastionu! Pilsoniskā sabiedrība sanāktu kopā, aizietu uz mēriju un visus ierēdņus, kas ko tādu iedomātos pieļaut, izmestu pa logu. Pilsonība apzinās: tā ir viņu zeme, viņu valsts. Viņi to sargātu un politikāņiem visu laiku sistu pa pirkstiem."

 

Jautāts, vai nākamās Saeimas vēlēšanās kādā listē būs ieraugāms Alvja Hermaņa vārds, režisors atbild: "Nekad mūžā. Pilnīgi izslēgts. Politiķis – tā ir profesija. Es ļoti labi jūtos savējā, lai to mainītu."

Pirms kāda laika mēdijos nonāca Hermaņa izteiktais apgalvojums "šobrīd še politikā un mākslā darbojas vienīgi rūķi, bet lielo personību laiks ir beidzies". Par šo izteikumu režisors stāsta: "Šī frāze ir izrauta no konteksta, kur galvenokārt runāju par vīriešiem. Sievietēm pasaulē arvien lielāks spēks, gan kultūrā, gan politikā. Varbūt tas kompensējas. Taču, jā, monumentālās, divdesmitā gadsimta personības mākslā, publicistikā, literatūrā šajā gadsimtā izmirst kā dinozauri senos laikos. Ir acīm redzams, ka tāda kalibra personību vairāk nav. Esmu gatavs to atkārtot. Bet tas būs saprotams tikai tiem, kuri apjēgs, par kādu svara kategoriju runāju. Ir mums brīnišķīgi cilvēki, kas savu spēju robežās daudz ko dara, un nevienu negribu aizvainot. Taču, kad runāju par personībām, domāju tāda mēroga lielumus kā amerikāņu kino Marlons Brando, kā Čaplins, Hičkoks, Staņislavskis, kāds latvju teātrī bija Pūcītis, Eduards Pāvuls, Kārlis Sebris un Smiļģis… Runājot par personībām, kas visas pasaules mērogā virzījušas savas nozares attīstību. Tādi bija arī manis nosauktie latvieši. Viss atkarīgs no salīdzinājuma.

Nav runa tikai par Latviju! Nevienā valstī vairs nav ne Raiņa, ne Blaumaņa, nav ne tādu rakstnieku, ne tādu politiķu. Sarkozī, Berluskoni, Putins, Medvedevs? Kas viņi tādi ir? Tādi popstāri… Vai viņi ir savas nācijas kuģi izveduši jaunos ūdeņos? Tik izdzīvo no vienām vēlēšanām līdz nākamajām.

Pirms diviem gadiem biju uzaicināts uz PEN kluba (starptautiska rakstnieku organizācija) konferenci Ņujorkā, kur satikās pasaules varenākie rakstnieki. Biju tur nokļuvis pilnīgi nejauši, mani bija uzaicinājuši kā tādu piemēru. Viņiem šķita unikāli, kā mēs ar aktieriem saceram stāstus. Šo paņēmienu bija uzlūkojuši par vienu no veidiem, kā var tapt literatūra. Bet viss pasākums atstāja tik ļoti komerciālu iespaidu, kurā man bija grūti iztēloties, piemēram, Borhesu, Kortasaru, Hemingveju. Nekādi nespēju iedomāties viņus tik ļoti integrētus literatūras industrijas komercijā. Paskatieties, kādi šodien ir grāmatu virsraksti! Intelekta vietā spēlē uz instinktiem, elsojot – pērc, pērc! Jo labu, gudru grāmatu arvien vairāk sāk izspiest sēnalas un televīzijas šovi. Tas viss ir tas melnais piens. Francijā vēl sešdesmitajos gados bija īsts intelektuāļu sabiezējums ar lielu ietekmi uz sabiedrību un jaunatni. Skuķi sēdēja Monmartrā, pīpēja un lasīja Sartru, zināja no galvas. Tagad – pilnīgs tukšums. Vai mūslaiku pasaulē ir Viskonti, Fellīni, Pazolini? Tarkovskim neviens nespēj pietuvoties 100 kilometru attālumā. Arī tādas filmas, kādas uzņēma šis dižais krievu režisors, mūsdienās neviens producents nefinansētu. Par Fellīni neviens nedotu naudu, jo neviens kinoteātris tādas filmas nerādītu. Nebūtu, kas nāk skatīties. Dzīve šajā pragmatiskajā laikmetā visus kā ar lineālu nomērījusi un "apcirpusi". Tāpēc nevajag salīdzināt debesskrāpjus ar piecstāvu mājām. Ir Everests un ir Gaiziņš, ir kalni un pauguri…"

Intervijas noslēgumā jautāts par piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni, kuram Hermanis nav bijis pakaļ, viņš atbild: "Atteicies no tā neesmu. Ordenis man ir ļoti svarīgs. Taču uz Rīgas pili tam pakaļ neesmu bijis. Gaidu nākamo Valsts prezidentu."