Baiba Broka uz laiku atvadīsies no skatītājiem (0)

"Alvja Hermaņa tēze, ka katra cilvēka stāsts ir interesantāks par jebkuru Šekspīra darbu, ļoti labi tika pieņemta arī ārpus teātra. Tieši pēc Latviešu stāstiem parādījās visi tie žurnāli — "Patiesie Stāsti" un to līdzinieki —," intervijā laikrakstam "Diena" stāsta Baiba Broka. Jaunā Rīgas teātra aktrise un viņas dzīvesbiedrs skaņu režisors Gatis Builis gaida otro bērniņu, tāpēc Baiba Broka uz laiku atvadīsies no skatītājiem.

Intervijā "Dienai" uz jautājumu par to, kā Baiba jūtas, kad tagad nāksies piebremzēt darbu, aktrise atbild: "Jūtos gana komfortabli. Desmit gadu es visu godīgi esmu atdevusi darbam teātrī, tāpēc man tagad nav iekšēju pārdzīvojumu, ka kaut kas iet garām. Aktiera tehnikā runā par lielo un mazo uzmanības loku. Es šobrīd esmu mazajā tajā, kas ap sevi, ap ģimeni. Domāju par lietām, kas skar manas dzīves tālāko virzību. Pilnīgi skaidrs, ka nekas vairs nebūs tā, kā bija. Agrāk tam nepievērsu uzmanību, bet bērns prasa ļoti daudz uzmanības, enerģijas... Visu, kas tev ir. Tāpēc grūti saprasties cilvēkiem, kuriem ir bērni, ar tiem, kuriem bērnu nav. Es, piemēram, esmu diezgan kategorisks cilvēks, un ar to Baibu, kura pirms gadiem pieciem bija teātrī, man būtu ļoti grūti saprasties. Mums ir ļoti atšķirīga dzīve. Droši vien tas nav labi, bet, ja dzīvē kaut ko dara par simt procentiem, cilvēks kļūst kategorisks. Uz brīdi sašaurinās uzmanības loks. Arī redzesloks varbūt."

 

Par teātra un skatītāju attiecībām krīzes laikā Baiba saka: "Teātri apmeklē ļoti plāns slānītis Latvijas iedzīvotāju. Tie, kuri to darīja, darīs. Vai viņi veido Latvijas pamatmasu? Šaubos. Man nav ilūziju, ka teātris ļoti ietekmē sabiedrību. Mēs varam neļaut atslābt nelielai daļai cilvēku, teikt — mēs vēl domājam, jūtam, neesam vēl ieslīguši tikai merkantilismā, ir vēl arī citas vērtības. Bet — ko mēs te tagad runājam? Varam jau sanākt un smalki runāt par smalkām matērijām, bet, kad sastopies ar cilvēkiem, kuri netiek tālāk par ikdienas dzīvi... Ne jau tāpēc, ka negribētu. Apstākļi tādi. Šodien mākslinieks nevar nebūt kreiss. Es nevaru būt laimīga, ja man blakus ir tik daudz nelaimīgu cilvēku. Tad man būtu jābūt nozombētai, nejūtīgai. Bet ko es varu darīt? Diemžēl lielām lietām es neticu. Domāju, ka katrs var ko izdarīt tikai savā mazajā pasaulē. Es, piemēram, mazliet varu palīdzēt saviem tuvākajiem, tiem, kas ir ap mani."