Ko neēd Olga Rajecka, Aivars Visockis un Mārtiņš Rītiņš (1)

Atļaušanās paziņot "es to neēdu" ir viens no katra cilvēka brīvības deklarācijas punktiem. Tas nav protests, tā ir rīcība — par spīti tam, ko par to saka visa pārējā pasaule. "Diena.lv" ir publicējusi žurnāla "Veselība" aptauju ar vairākiem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem par to, no kā viņi ir atteikušies savās ēdienkartēs.

Olga Rajecka, dziedātāja

Mēs neēdam agrās brokastis. Ceļamies pulksten 7.20, un es iedzeru siltu medusūdeni, bet mana meita Marija neēd un nedzer pilnīgo neko. Es viņai kādreiz cenšos ielikt somā kādu ābolu vai banānu, viņa saka — nevajag, negribas. Bet skolā ap 11 vai 12 sagribas ēst, un tad viņa apēd. Kādreiz vīramāte spieda ēst brokastis, lai mēs uzņemtu enerģiju visai dienai, bet mums tā arī neizveidojās ieradums agri ēst, un kaut kā šos visus gadus arī bez agrām brokastīm jūtamies lieliski.

Es nekad neesmu ēdusi un joprojām neēdu to, ko mēs smiedamies mēdzam saukt par muzikantu gaļu — maltās gaļas kotletes, gaļas bumbiņas, viltoto zaķi. Kad braucu ar koncertiem pa Latviju, bieži vien bija tā, ka no rīta mūziķiem un dziedātājiem saklāja galdu ar maltās gaļas ēdieniem, rasolu, groziņiem un vakarā piedāvāja ēst. Es nekad neēdu, pirms koncertiem vispār nekad neēdu. Rasolu ēdu tikai tad, ja zinu, kas to ir gatavojis un no kā. Es ļoti reti ēdu ēdnīcās — man gribas svaigu ēdienu. Tad labāk aizeju uz restorānu, bet tur man nepatīk ilgi gaidīt. Tādēļ arī sestdienās un svētdienās gatavoju mājās, un skaisti pie galda paēdam.


Aivars Visockis, Latvijas kultūrisma leģenda

Cūkgaļu neesmu ēdis vairāk nekā 20 gadu, arī sviestu un margarīnu neesmu ēdis 20—25 gadus. Tikpat ilgi nelietoju cukuru. Neapgalvoju, ka cūkgaļa ir neveselīga, bet tā ir ļoti trekna, un, lai tā organismā pārstrādātos, vajadzīgas sešas septiņas stundas. Ja man divas reizes dienā ir treniņi, cūkgaļa ir par smagu. Tās vietā dodu priekšroku putnu gaļai. Tajā nav daudz tauku, un tā ir viegli sagremojama. Sviestu un margarīnu nelietoju tāpēc, ka mana diēta liedz ēst treknus ēdienus. Varētu arī teikt, ka neēdu kūciņas, bet tad es melotu — gadā vienu, varbūt divas kūciņas apēdu. Protams, nelietoju nevienu no tiem pārtikas produktiem, kam derīguma termiņš stiepjas nedēļām un mēnešiem ilgi. Tos saucu par plastmasas ēdieniem. Ja ēdiens ir auksts, sildu to tikai vienu reizi. Divreiz sildīts man negaršo.

Vai man kādreiz nekārojas saldumu? Gribas, pat ļoti, varbūt pat trīsreiz vairāk nekā citiem cilvēkiem. Pirms sacensībām man ir stingra diēta, jo tauku slānis drīkst būt tikai acu plakstiņa biezumā. Negribu lielīties, bet man ir izdevies to noturēt. Taču tas prasa pirms sacensībām sevi tik ļoti ierobežot, ka sāk griezties galva no visīstākā izsalkuma, cukura līmenis asinīs samazinās, redze un atmiņa pasliktinās un nedaudz sāp galva, jo organismam trūkst ogļhidrātu. Dažkārt smejos, ka citi iet uz trenažieru zāli uzlabot veselību, bet es eju sagraut. Tas, protams, ir pārspīlēti teikts, bet diētas pirms sacensībām nav veselīgas. Pēc tam vajadzīgas divas trīs nedēļas, lai atsāktu normāli ēst.


Mārtiņš Rītiņš, restorāna Vincents šefpavārs

Es vienmēr skatos, kas ir rakstīts uz ēdiena iepakojuma maziem burtiņiem. Ja ir daudz E vielu un ķīmijas, es to noteikti neņemu. Mana prioritāte ir viss, ko audzē Latvijas zemnieki, un viss, kas ir sezonāls. Zinu, ka šādi pārtikas produkti ir svaigi un tīri. Ja tie vesti no ārzemēm, jārēķinās, ka tie nezin cik ilgi ir stāvējuši noliktavās, pēc tam vesti automašīnu furgonos un tiem virsū plūdušas izplūdes gāzes. Daudz kas tiek audzēts smukuma dēļ, un tas arī ir lielveikalu piedāvājumā — smukums. Tādēļ es tur pārdoto gaļu neaiztieku, jo neesmu drošs, ka tajā nav hormonu un antibiotiku. Lielveikalos vispār ieeju tikai salvetes nopirkt. Vēl es nekad nepērku un nedzeru paku sulu. Tā ir pārstrādāta, izkarsēta, viss labums izspiests ārā, tad pielikts daudz cukura. Tikai paša spiestu sulu! Šodien pat man brokastīs bija mūsu pašu tomāti ar ķiplokiem. Dievīgi! Sablendēju un pa ceļam uz darbu dzēru.