ARHĪVA PERSONĪBA: Ansis Epners (0)

ANSIS EPNERS (26.10.1937 – 02.04. 2003.) 

Cilvēks – gaisma. Kinorežisors, operators, ceļotājs, kalnos kāpējs, maratonists, dzejnieks, profesors.  Ja uzskaitītu visas A. Epnera filmas, kuru skaits ir tuvu septītam desmitam, jau sanāktu liela daļa no raksta. Ja atstāstītu viņa ceļojumu aprakstus, sanāktu pārējā daļa. A. Epnera mamma bija namsaimnieka meita Evelīna Janelsīte, dzimusi 1900. gadā. Evelīna bija skaista sieviete, viņu varēja sastapt augstāko aprindu saietos un ballēs. Ģimenes leģenda vēsta, ka Evelīna kādu laiku bijusi Pāvila Rozīša sirds dāma. Pie vīra Evelīna izgāja 33 gadu vecumā.A. Epnera tēvs bija apguvis veterināriju, kā arī beidzis kara skolu. Strādāja par veterināru Latvijas armijā, pēc dienesta pakāpes – kapteinis. 1940. gadā Anša tēvs kļuva par Sarkanās armijas kapteini, nošauts kā dzimtenes nodevējs.

A. Epners ir dzimis Rīgā. Ceturtajā klasē viņš pārgāja uz Mazsalacas vidusskolu. Dzīvoja netālu no skolas, skaistā vietā. Par kino Ansis tolaik īpaši nedomāja, jo nodarbojās ar citām aktivitātēm: šķēpa mešana, šahs, dejošana, fotografēšana, zīmēšana un rakstīšana. Pirms māte no Rīgas atveda īstu šķēpu, Ansis tuvējā pļavā trenējās ar paštaisītu lazdas koka šķēpu. Vēlāk, Rīgas meistarsacīkstēs, Ansis šķēpa mešanā ieņēma otro vietu - tūlīt aiz leģendārā Jāņa Lūša.Tā kā Ansim padevās zīmēšana, mamma ieteica studēt arhitektūru. Savukārt Ansim bija doma studēt žurnālistiku, jo viņš bija iemēģinājis roku publicistikā. Ansis iestājās filologos. Tomēr klusībā funktierēja, pa kādiem ceļiem tikt līdz filmu taisīšanai. Izmantojot savu rakstnieka talantu, Ansis sāka rakstīt scenārijus.Ansis rakstīja dienasgrāmatu, tās viņam bija vairākas. Bija dienasgrāmatas, kurās tika apsmadzeņotas filmas – ar komentāriem, specifiskām atzīmēm.Daudz netrūka, ka A. Epners būtu kļuvis par pedagogu. Viņa stundas pedagoģiskās prakses laikā krasi atšķīrās no pieņemtajiem kanoniem. Viņš izdomāja dažādas atrakcijas un veidus, kā padarīt stundas pēc iespējas interesantākas un baudāmākas.

Tomēr A. Epners palika žurnālistikā. Aizraujošs dzīves periods tika pavadīts televīzijā, aizsākot un veidojot raidījumu „Globuss”, kā arī „Veselības žurnālu”. Intrigu rezultātā A. Epners devās prom no televīzijas. Viņš nedaudz padarbojās radio. Laukos iestudēja uzvedumu pēc J. Petera grāmatas „Dzirnakmens” motīviem. Aktieru ansambļa sastāvā bija ļaudis krietni gados. Paralēli A. Epners rakstīja scenārijus, kā arī aktīvi piedalījās montāžas procesā, jo gribējās pašam taisīt filmas.Apbrīnojama ir A. Epnera spēja neatkāpties. Viņš stingri turējās kino vērsim pie ragiem un... Viņa pirmā filmiņa bija stāsts par Kaudzīšu skolas bērniem, kas ieguva ceļazīmi uz Arteku. Pēc tam tapa „Sporta apskats (Maratons)”, kas tiek dēvēts par savdabīgu sporta filmu paraugu.  Pirms konkrēta darba sākšanas A. Epners pa kadram sazīmēja visu žurnālu. Arī vēlāk, strādājot pie filmām, A. Epners savu lolojumu bija uzzīmējis un izplānojis līdz pēdējam krikumam. Un tad viņš filmēšanas grupas priekšā uzstājās ar aizstāvības runu, argumentējot savas ieceres.A. Epneru kinostudijā pamanīja viņa citādās pieejas dēļ. Viņam piemita dinamika, savādāks ritms – kāds nebija raksturīgs citiem. Pēkšņi A. Epneram tika piespēlēta lieliska izdevība – Aivara Freimaņa vietā doties uz Maskavu, lai gūtu zinības Augstākajos režisoru kursos. A. Epnera diplomdarbs – „Lidojums naktī”, galvenajā lomā -  ārsts Leopolds Ozoliņš. Profesionāļi A. Epneram pārmeta, ka viņš savās filmās spēlējoties ar cilvēkiem. Bet viņš varēja arī savādāk... Filmai „Kristapa mazdēls” A. Epners uzfilmēja „runājošu” materiālu. O. Vācietis speciāli šai filmai uzrakstīja ciklu „Balāde par Matisonu”, I. Kalniņš to padarīja skanošu. No cikla A. Epners filmā izmantoja vienu dziesmu,  bet visu piecu dziesmu cikls mūsdienās ir  grupas „Menuets” zelta fondā

Bija filmas, kas nerealizējās. Bija tādas, kas pacietīgi gaidīja savu kārtu. Piemēram, „Būris” pēc A. Bela romāna brieda divdesmit gadus. Iesākumā A. Epneram bija apmēram seši scenārija varianti, bet A. Belu neviens no tiem neapmierināja. A. Epners nesaņēma autora atļauju šī darba ekranizācijai. Bet tad, kādā jaukā vasaras dienā, sadarbībā ar V. Jansonu tapa jauns scenārija variants. Arī A. Bels bija atteicies no savām aizdomām, ka A. Epners ir saistīts ar Čeku. Visi ķēdes posmi saslēdzās, lai taptu iecerētā filma, taču sākās  Atmodas laiks, un ieceres pajuka. Bet kam ir lemts notikt, no tā neizbēgt. Filmā „Būris” A. Epners rādīja sev svarīgas un personīgi aktuālas lietas. No izsūtīšanas uz Sibīriju A. Epners ar savu māsu paglābās tieši tā, kā tas attēlots „Būrī”. Viņi paslēpās gultā. Šī ilgus gadus lolotā filma dāvāja A. Epneram „Lielā Kristapa” laureāta nosaukumu.

Ejot laikam, A. Epneram bija iespēja likt lietā savu pedagogu talantu. Viņš dalījās savos atklājumos ar topošajiem filmu speciālistiem. Kamēr daži citi režisori savus atradumus rūpīgi glabāja pie sevis, A. Epners dalījās. Dažreiz viņam ir pārmests, ka viņš savu pārliecību pārāk uzspiežot. Kā bija patiesībā, varam noskaidrot sarunā ar režisori un A. Epnera studenti Kristīni Želvi.

A. Matisone: A. Epners studentus uzskatīja par jūtīgām būtnēm. Viņš zināja, ka studentiem nepatīk, ka pasniedzējs uzspiež savu pieredzi. Tomēr viņš dalījās ar tiem, kas viņā klausījās... Varbūt Jūs, Kristīn, varat pakavēties atmiņās, kāds bija šis dalīšanās process. Vai Ansis Epners dalīja tikai no sevis vai tas bija abpusējs process starp pasniedzēju un studentu/-iem? 

Kristīne Želve: Ansis Epners bija ārkārtīgi demokrātisks, viņš tiešām nekad neuzspieda savu pieredzi, savus uzskatus, izņemot skriešanu no rītiem mūsu nometnēs, to gan! Viņš katru no mums pieņēma tādus, kādi bijām - necentās pārveidot. Katrā mūsu darbā, studentu etīdē, pat galīgi vājā, viņš centās atrast kaut ko interesantu un pozitīvu. Pat ja darbiņā bija izdevies viens kadrs, Ansis to pamanīja, un teica - nu, lūk, ar šito arī vajadzēja sākt! Neatceros reizi, kad viņš kādu būtu "nolicis līdz ar zemi", lai gan viņam, protams, bija savi iemīļoti studenti - ne kādi labākie, bet vienkārši tādi, kuru filmēšanas un montāžas stils bija tuvāks viņa paša kino uztverei. Bet viņš prata novērtēt arī atšķirīgos. Ansis mēdza teikt, ka režisora "gēns" vai nu ir vai nav.

A. M.: Man, personīgi nekad dzīvē nesastopot A.Epneru, viņš asociējas ar gaismu, gaišumu. Bet gaisma mēdz būt dažāda, gan tāda, kas silda, gan tāda, kas kalnos mīt... Iepazīstot viņa biogrāfiju, jāsecina, ka viņš nebija tāda rāmi plūstoša gaisma. Drīzāk ātri traucoša gaismas strēle... Ar ko jums, Kristīn, asociējas Ansis Epners? Un kāds viņš bija ikdienas saskarē?

K. Ž.: - Jā, viņš bija kā enerģijas lādiņš - vienmēr runīgs, kustīgs, darbīgs. Atceros gadījumu, kad Ansis no pirmā stāva uz trešo nāca gandrīz stundu - jo katrs, ko viņš satika, kaut ko Ansim uzprasīja. Un Ansis neprata atbildēt kaut kā formāli, viņš uzreiz iesaistījās sarunā, iedegās, pieslēdzās otra problēmām. Man liekas, ka, ja viņš ko darīja, tad tai brīdī tam pieslēdzas 100 procentīgi, aizmirstot visas blakuslietas. 

Ja mēs uz brīdi ar A. Epneru kopā paceļotu, mums pietiktu visai dzīvei. Mēs iešūpotos Baltijas jūras sīkajos vilnīšos, pēc tam Ziemeļjūras un Atlantijas okeāna stāvajās viļņu šūpolēs. Krustu šķērsu izbraukātu Krievzemes plašumus. Mēs ienirtu Venēcijas karnevāla zīmēs un ļautos, lai tās mūs vadā līdz rīta gaismai... Kamēr vien kamerai pietiktu jaudas... Mēs izbaudītu Francijas smaržu, kas, Anšaprāt, sastāv no dūmakas, ziedputekšņu salduma, vēja un zivju sudrabainām zvīņām. No siera un vīnogām, un lielpilsētas... Lai nu kā, katram jau ir sava smaržu buķete... Mēs ceļotu, un ceļa stabiņi trauktos mums garām... Mēs ceļojam kopā ar Ansi Epneru, jo šis ceļojums ir nebeidzams...  

Iedvesmai:A. Epners „Anša ceļa grāmata”, Jumava, 2003.

„Kino raksti”, 11/12 2005un citi materiāli