ARHĪVA PERSONĪBA: Ēvalds Valters (0)

Aktieris, režisors, tulkotājs, latviešu strēlnieks, sapņotājs, apcerētājs, kaislīgs jahtmenis, gadsimta cilvēks – Sers Ēvalds Valters.

 

 

Ēvalds Valters (1894.02.04. – 1994.26.09.) 

 

Aktieris, režisors, tulkotājs, latviešu strēlnieks, sapņotājs, apcerētājs, kaislīgs jahtmenis, gadsimta cilvēks – Sers Ēvalds Valters. Ēvalds dzimis 1894. gada 2. aprīlī Kuldīgas apriņķa Planīcas pagasta Egleniekos.

 

Vecāki: māte – Anna Valtere, tēvs – Miķelis Šēnbergs.

Bērni: Maija, Laima, Māra, Raits. 

 

Gadsimtu nodzīvot un savām acīm redzēt vēstures gaitu – tas ir apbrīnas vērts dzīves scenārijs. Būt par vēstures daļu, par simbolu.

 

Ēvalds bija mīlestības bērns, aizliegtās mīlestības brīnums. Jaunākais no četriem. Ēvalda tēvs Miķelis jau bija precēta vīra kārtā. Viņš lūdza savai sievai piedošanu, jo viņa sirds piederēja Annai Valterei. Kad Miķeļa sievu aizsauca mūžība, viņš ar Annu apprecējās. Viņu likumīgā laime nebija ilga. Miķelis gāja bojā, tā arī nesagaidījis savu piekto atvasi, kas nesa viņa uzvārdu. Bet arī ne ilgi... Ēvalda māte Anna Valtere bija īpaša sieviete, viņu neskāra ne ļauni skati, ne tenkas. Bet bija taču deviņpadsmitais gadsimts...

 

Pēc Ēvalda tēva Miķeļa nāves Eglenieku mājas 1897. gadā pārgāja cita saimnieka īpašumā. Anna ar bērniem pārcēlās uz Kuldīgu. Kopš sešu gadu vecuma Ēvalds pelnīja iztiku, ejot ganos. Sešu klašu izglītību Ēvalds guva Kuldīgas ministrijas skolā. Viņš iemēģināja roku arī dārznieka amatā pie tēva brāļa, strādāja Kuldīgas sērkociņu fabrikā Vulkāns. Apguva burtliča prasmes, kā arī friziera virtuozitāti. Ap 1912. gadu Ēvalds devās uz Rīgu. Kursos apguva vācu, franču un angļu valodu. Strādāja Švābes vīna rūpnīcā. Tā kā 1915. gadā uzņēmumu evakuēja uz Maskavu, Ēvalds devās līdzi. Pēc pāris mēnešiem Ēvalds atgriezās dzimtenē un no brīva prāta pieteicās latviešu strēlnieku rindās. Ēvalds Valters bija 5. Zemgales pulka strēlnieks. Divus gadus, no 1920. – 1922. gadam, Ēvalds apguva zinības Maskavas filmu aktieru studijā pie Jevgeņija Vahtangova. Pirmā filmu aktiera pieredze Ēvaldam bija mēmajā filmā Sargeņģelis, kurā viņš atveidoja Mežsargu. Savu aktiera talantu Ēvalds turpināja pilnveidot, mācoties latviešu teātra studijā Skatuve Osvalda Glāznieka vadībā  1923. gadā. Tai pašā gadā Ēvalds veica ļoti slepenu un svarīgu kurjerpārvedumu. Viņš  dzejniekam Rainim nogādāja P. Stučkas vēstuli, kuras saturs tā arī nav kļuvis zināms. No 1923. gada sākās Liepājas posms Ēvalda dzīvē. Tur viņš ieguva savu iesauku Liepājas līkais velns. Viņš bija Liepājas jaunā teātra aktieris un režisors, Liepājas Tautas augstskolas pedagogs. Liepājā Ēvalds apprecēja Liepājas teātra aktrisi Mirdzu Kaupiņu. Laulībā dzima meita Maija.

 

Izspēlējies Dailes un Daugavpils teātros, Ēvalds atkal atgriezās Liepājā. Kopā ar Teodoru Lāci paspēja Rīgā nodibināt Tautas teātri, kurš lielajiem teātriem esot bijis kā dadzis acī: kaut arī skatītāju atsaucība bija milzīga, teātri pēc pāris gadiem slēdza. Otro reizi Ēvalds apprecēja arī Liepājas meiteni – Latvian gold Alīdu Grīns. Laulībā dzima meitas Laima un Māra. Ēvalds strādāja Rīgas radiofonā. Darbs šajā nozarē palīdzēja, kā Ēvalds pats teica, savest kārtībā ganos palaisto balsi. Darbojās arī Jelgavas teātrī un atgriezās Dailes teātrī, kura aktieru rindās bija līdz 1994. gadam. Ēvalds vēsturē ir vecākais spēlējošais aktieris. Simt gadu vecumā viņš kāpa uz skatuves dēļiem. Ēvaldu gan nekad nedzirdēja sakām, ka viņš strādā teātrī, drīzāk viņš esot piemētājies, pieklīdis, gadījies. Dailes teātra posmā Ēvalds par sievu apņēma Dailes teātra aktrisi Veru Gribaču. Kopdzīvē dzima dēls Raits.

 

Interesanti fakti no leģendārā aktiera dzīves:1945. gadā Ēvalds tiek arestēts un ievietots čekas cietumā. Pēc pāris mēnešiem Ēvaldu lūdz atbrīvot Eduards Smiļģis.1988. gada 11. novembrī Ēvalds paceļ atjaunoto Latvijas karogu Svētā Gara tornī.1992. gadā Ēvalds saņem pirmo Latvijas Republikas pasi LA 05000011994. gadā tiek izdota pastmarka „Ēvaldam Valteram – 100”1994. gadā ievēlēts par Latvijas Goda pensionāru ar pensiju 26 lati.1994. gada 12. maijā Ēvalds gaisa balonā paceļas virs Kuldīgas rajona pļavām. Tobrīd viņam ir 100 gadi, viens mēnesis un divpadsmit dienas.1995. gadā Ēvalds tiek iekļauts 21. gadsimta ievērojamāko cilvēku skaitā Kembridžas enciklopēdijā

 

Labestības un mīļuma iemiesojums šķelmis Ēvalds Valters bija Aktieris. Tā kā aktiera profesijai vairāk vai mazāk līdzi nāk atpazīstamība, Ēvalds vairāk ir pazīstams kā teātra un filmu aktieris nekā, piemēram, tulkotājs. Lai gan tulkoja viņš daudz. Daudzi viņa franču valodas latviskojumi nemaz netika izdoti grāmatās, bet Ēvaldam tas nebija svarīgi. Nozīmīgs bija pats process – iegūt piemērotāko vārda tulkojumu, atskaņas, teikuma izveidojumu. Viņš atdzejoja Lafontēna fabulas, Moljēra lugas... Ēvalds bija no tiem aktieriem, kam piederēja publikas mīlestība. Pēdējos gados, sākot ar Atmodas laiku, tas pasākums, kurā goda viesis bija Ēvalds, vienkārši nevarēja neizdoties. Viņš bija kā zināms garants, kā Atmodas laika simbols.

 

Savu aktiera būtību Ēvalds regulāri papildināja ar vērošanas un ieklausīšanās prasmi. Viņš trenēja savas aktiera dotības, neatteica sev iespaidus, ko sniedza literatūra un citas mākslas. Viņam bija varenas garīgās un intelektuālās rezerves. Ēvaldam mājās bija bagātīga biblioteka. Viņam patika uzturēties vairāk mājās nekā iet sabiedrībā. Viņš lasīja, pārdomāja un veldzējās sapņos. Viņš atzina, ka mīl vienatnē staigāt pa literatūras lapaspusēm un klausīties klusumu. Ēvalds bija erudīta personība. Erudīciju viņš augstu vērtēja arī apkārtējos – skatuves kolēģos, līdzcilvēkos. Savu lomu skaitam Ēvalds nepiegrieza vērību. Tas viņam bija mazsvarīgi. Katrā lomā viņš ar sirsnību atrada kādu pavedienu, ap kuru veidot sava tēla audumu. Ēvalds Valters uzskatīja, ka smagums teātrī nav pieļaujams, lomai, viņaprāt, jānāk viegli - kā rotaļājoties un spēlējoties. Tas labi saskan ar Ēvalda Valtera ilga mūža noslēpuma recepti – allaž labu garastāvokli, humora izjūtu un prieku. Ēvalda laimes formula sevī ietvēra slinkuma pārvarēšanu, ieguvums - veselība, spēks un možs gars. No jogas Ēvalds guva savaldību un dzelžainu izturību. Viņš gremdējās aukstā ūdenī, ziemā nevalkāja šalli un cimdus. Astoņdesmit gadu vecumā Ēvalds brauca viesizrādēs uz Jelgavu, no rīta paspēja vēl televīzijā ierakstīties. Pēc viesizrādes seru (tā viņu uzrunāja Pēteris Pētersons un citi kolēģi) gaidīja mašīna, kas viņu aizvizināja un koncertu Siguldā. Deviņdesmit gadu vecumā Ēvalds ar Dailes teātra kolektīvu devās viesizrādēs uz Bulgāriju. Kamēr gados jaunākie kolēģi atvilka elpu, Ēvalds kāpelēja pa kalniem un iepazina apkārtni. Vietējie nobrīnījušies vien – viņiem arī esot veci cilvēki, bet tie tā nedauzoties apkārt pa pasauli.

 

Ēvalds bija knašs uz dažādiem humorīgiem izgājieniem. Viņš bija labos draugos ar aktieri Arvedu Mihelsonu, kas ir pazīstams arī kā rakstnieks Rutku Tēvs. Arveds bija prātīgs, bet Ēvaldam padomā bija lustes. Kādā izrādē uz skatuves bija bagātīgi klāts kāzu mielasta galds ar rekvizītu kliņģeriem, augļiem, desām un citiem gardumiem. Ēvalds kolēģim pa visām varītēm mutē gribējis dabūt butaforisko desas luņķi. Arveds grozīja vaigus tā un šitā, bet Ēvalds neatkāpās – nu, ēd, kad tev dod! Arvedam mērs pilns, viņš izrauj Ēvaldam no rokām milzīgo desas luņķi un zvetē ar to viņam pa pieri. Drēbe plīst un pa gaisu aiziet vesels skaidu mākonis. Zālē smiekli un applausi.

 

Arī ar pēkšņām improvizācijam Ēvalds bija slavens. Katru izrādi cits teikums, cita kustība, kas padarīja iestudējumu atkal un atkal no jauna ar interesi baudāmu. Piemēram, Ēvalds spēlēja vecu zvejnieku, mēģinājumos viņš manāmi garlaikojās... Reiz kādā pagarā zvejnieku sapulces ainā, kur Ēvaldam teksts nebija paredzēts, viņš sēdēja uz reņģu kastes un dīdījās. Diskusijā tika risināti jautājumi par zvejas tehnikas iegādi. Pēkšņi Ēvalds kā sirēna iegaudojās – Vooī, kāda nauda! Skatuves kolēģis ātri noreaģējis ar vārdiem – Ko gaudo kā zīdāms teļš?! Kādā iestudējumā Ēvalda runājamā frāze bija apmēram šāda – Viņa viena ceļ pūru rudzu savos platajos plecos. Arī šajā gadījumā Ēvalds ieviesa savas korekcijas. Viņa dabūja celt gan trīsdurvju skapi, pat rūnītu kuili......

 

Kaut kur pie horizonta parādās sarkankoka jahta ar sarkanām burām. Uz klāja noteikti stāv kapteinis ar zili baltu cepuri galvā, tumši zilu žaketi mugurā, baltās biksēs un ērtās kurpēs. Es to nespēju redzēt miglainajā tālumā, bet es zinu, tas ir Ēvalds Valters ar savu ugunīgo Raganu. Nobeigumā gribas atgādināt, ka Ēvalds mudināja latviešus visos laikos paturēt prātā to, ka mēs esam maza saujiņa, ne gružu un sēnalu, bet gan vērtīgu graudu pilna saujiņa. Mums ir vienreizējs paraugs, no kā mācīties darba prieku, izturību, savas zemes mīlestību, ticību, pašapziņu un spurainu nepakļāvību.  

 

Raksta tapšanas procesā iepazītie materiāli:

Šneidere M., Liepiņš H. Liepājas līkais velns.

Māksla, 1992.Akmentiņš Z. Par maniem kolēģiem.

LiePA, 2005.Gribača-Valtere V., Šneidere M. Ēvalds Valters. Jumava, 2006.