ARHĪVA PERSONĪBA: Vigo Roga (0)

Vigo Roga (12.11.1967. — 10.05.2005.)

Vigo būtu bijis viens no nedaudziem Kārļa Ulmaņa tēla iedzīvinātājiem latviešu filmās. Viņš aizgāja no dzīves tās procesā — negaidīti, strauji, nebrīdinot. Vigo Roga, vai kā tuvākie līdzgājēji viņu sauca — Vigis, ir dzimis Liepājā un dzīvojis tur līdz trīs gadu vecumam. Pēc tam Vigo ar visu ģimeni pārcēlās uz Jelgavu. Jelgavā viņš baudīja dzīvi, līdz 1986. gada nogalē Vigi paņēma krievos. Runā, ka bērnudārzā Vigo bijis smaidīgs un draudzīgs, īpaši ar meitenēm. Ar savu pirmo sievu, aktrisi un režisori Indru Rogu, Vigo iepazinās Jelgavas Alunāna teātra dramatiskajā studijā ap 1982. gadu. Pēc četriem gadiem, kad Indrai bija 18 un Vigim 19 gadi, viņi apprecējās, jo abi domāja, ka tā ir mīlestība uz mūžu. Abiem ir kopīgs dēls — Edgars, grupas Lietotas mēbeles no Holandes bundzinieks. Atgriežoties pie bērnības un jaunības laika, noteikti jāpiemin fakts, ka Vigis bija lasītkārs jaunietis. Pamatskolas gados Vigo izceļojās līdzi tādu romānu varoņiem kā Trīs musketieri, Bagātību sala. Vigo vectēvam, māksliniekam Pāvilam Lūciņam, piederēja vērā ņemams grāmatu klāsts, kurā bija atrodami padomju varai netīkami darbi, piemēram, Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenis."

Skolas laikā literatūras stundas Vigim nebija pa prātam, bet savu lasītkāri viņš varēja padziļināt, studējot Teātra fakultātē. Kaut arī izlasīto Vigo nelabprāt apsprieda ar citiem, dažreiz viņš padalījās savās izjūtās. Kādu laika posmu Vigo bija aizrāvies ar Marsela Prusta daiļradi. Tuvākiem draugiem viņš uzticēja savus pārdzīvojumus, jo izlasītais viņā uzjundīja bērnības un agras jaunības atmiņas. Umberto Eko daiļradi Vigo iepazina, lasot krievu valodā, jo latviski šī rakstnieka darbi tai laikā vēl nebija pieejami. Lielā cieņā Vigim bija Dostojevskis. Viņš pats teica, ka Dostojevskis ieņem visaugstāko topu no krievu literatūras klasiķiem. Viestura Kairiša iestudētajā Dostojevska Idiotā Vigo atveidoja Rogožinu. Vigo esot juties tuvs Rogožina būtībai. Viņš centās saprast sava oponenta kņaza Miškina personību. Vigo labs draugs A. Stillers atceras, ka 33 gadu jubilejā Vigis teicis apmēram tā — Kad studēju, viss likās tik saprotami. Šekspīrs — ha! Dostojevskis — dodiet grūtāko lomu! Čehovs — jebkurā laikā! Tagad, paņemot rokās jaunas lugas eksemplāru, nodomāju — vai es maz to spēšu nospēlēt... Vigo bija no tiem aktieriem, kas bija prasīgi pret sevi un lomā iedziļinājās. Gatavojoties Kārļa Ulmaņa lomai filmā Rīgas sargi Vigo savam draugam palūdza vēsturnieka profesora Dunsdorfa grāmatu Kārļa Ulmaņa dzīve. Lasot vēl citus pētījumus un materiālus, Vigo veidoja koncentrētu izpratni par Ulmani, jo šī loma bija liela atbildība tautas priekšā. Vigo uzskatīja, ka K. Ulmaņa loma ir ne tikai viņa aktiera karjeras loma, bet arī viņa dzīves loma. Vigo būtu bijis pirmais, kurš Ulmaņa tēlu rādītu tik salīdzinoši jaunu, jo pārsvarā citās filmās, kā arī teātra izrādēs Ulmanis attēlots jau brieduma gados. Bija uzfilmēta tikai apmēram puse no epizodēm ar Vigo Rogu Ulmaņa tēlā, tāpēc Vigo nebūs jaunākais Kārļa Ulmaņa attēlotājs. Runā, ka aiz cieņas pret aktieri filmā tiks saglabāti kadri ar Vigo, bet tajos viņš nebūs tas, kam viņam vajadzēja būt. Vigis Ulmaņu Kārli gribēja rādīt kā baigo veci, kas, vajadzības spiests, var iekraut arī pa seju. Dažādos pasākumos un saviesīgos rautos Vigo smēlās informāciju cītīgā apkārtējo novērošanas procesā. Viņš cilvēkus uzlūkoja kā savu lomu prototipus.

Savukārt, iestudējuma "Tumšie brieži" tapšanas laikā Vigo kopā ar pāris bandīšiem veselu nakti nosēdēja pirtiņā diskutējot, šos indivīdus pētot. No rīta atgriežoties, Vigo bijis laimīgs, ka ticis cauri bez klopes. Vēl Vigis sēdējis autoostā un, vērojot tur klīstošos tipāžus, slīpējis savu brieža gaļas uzpircēja Leona tēlu. Gatavojot Latviešu stāstu, Vigo kopā ar draugu gāja iegādāties izrādei nepieciešamos rekvizītus. Lūk, ko par šiem veikalu sirojumiem atceras A. Stillers: Palika prātā tas, kā mēs gājām pirkt apenes vienā no Jelgavas bodēm. Tas bija kaut kā tā skaisti un īsti nemāku to aprakstīt. Vēl tagad man tās ir. Simtprocentīga kokvilna un saucās FRIENDS.

Izrādē "Livonijas sapņi" savai politiķa lomai Vigis izmantoja jaunākos tolaiku premjera Andra Šķēles runu citātus. Ja pieņemam, ka labs aktieris ir tas, kas mēģina aizrakties līdz savas lomas saknei, tad Vigo bija labs aktieris. Viņš mierīgi varēja sēdēt parkā un ķert tur lidojošos iedvesmas putnus. Lomas viņam atvērās lēnām. Galvenais bija - tikt līdz mēģinājumu procesam, saprast, kas jādara, kur jāsper solis... un tad jau varēja sākt meklēt savu pieeju un lomas izskaidrojumu. Filmēties viņam patika, teātrī bija grūti, jo tur nevarēja atslābināties ne mirkli. Filmā Vigis vienkārši bija, neko netēlojot... un tas patiesi ir retums latviešu filmās. Vigis bija klusējošs, bet tajā pašā laikā degošs un liesmojošs cilvēks. Viņš nebija mērens. Draugi atceras, ka viņam daudzas lietas latviešu kultūrā un mākslā nevisai patika. Pa īstam sirsnīgs, draudzīgs un atklāts viņš bija ar sev patiesi tuviem cilvēkiem, tomēr, kā atceras kolēģi, viņam cilvēciskās un ģimeniskās attiecības bijušas ļoti svarīgas. Viņā nemājoja tik bieži aktieros sastopamā iedomība, viņam svarīgs bija cilvēks. Viņš allaž aprunājās ar tehniskā personāla darbiniekiem. Mājās viņam nepatika spilgta gaisma, jo tad viņš jutās kā uz skatuves. Vigo ļoti patika baudīt tumsu, sēžot uz dīvāna savā darba vietā, aktieru miera pieturā — grimētavā.

Vigo aizraušanās bija sports — latviešu hokejs un itāliešu futbols. Viņa draugs Aigars atceras strīdu 2000. gada Eiropas futbola čempionāta laikā. Pēc Rogas domām, franči uzvarēja, bet itālieši bija labāki. Viņi trijatā skatījās kopā lielos mačus, vairāk tieši futbolu, arī hokeju un basīti. Tomēr futbols bija pāri visam pasaulē. Tā viņi juta līdzi tai komandai, kuras spēles stils katram vairāk patika. Pat veidoja tādu kā savu iekšējās lietošanas totalizatoru. Pats no dabas Vigis bija fiziski spēcīgs. Sporta skolā gan nav gājis, nedaudz tikai Mūzikas skolā un jauniešu teātra studijā Jelgavas Alunāna teātrī. Vigim ar draugiem bija tradīcija ar devīzi Dzīsim nost vēderus. Tas jāsaprot tā: viņi satikās zaļajā kafejnīcā, t.i., sporta laukumā pie Jelgavas 4. vidusskolas. Visi nedaudz iedzēra aliņu, tad sāka skrūvēt pie vairoga Vigo drauga Raimja (Raimonda) sametināto grozu. Apmēram piecpadsmit minūtes notika aizraujoša basketbola spēle. Pēc tam visi apsēdās, iemalkoja aliņu (pārsvarā no bumbaksiem, t.i., 2 litruplastmasas pudelēm, jo esot bijusi bēdīga pieredze, ka sīkie stikla pudeles sadauzījuši uz basketbola laukuma. Vigo reiz esot teicis: Kad mēs augām tā nebija, salasījām un nodevām „tarņikā”. Pēc brīža vēl daži piegājieni basketbolam un, kad jau sāka krēslot, draugi turpināja pārrunas zaļajā kafejnīcā. Esot bijuši arī minerālīša periodi, bet tad valodas neesot sprēgājušas. ”Dzīt nost vēderus” bieži vien palika otrā plānā, atceras Aigars. Kaut vairāk vai mazāk, visiem bija liekais svars. un labais tonis būtu akcentēt to. Turpinot sporta un aliņa tēmu, nevar aizmirst Vigo aizraušanos - alus kausu paliktnīšu kolekcionēšanu. Savu kolekciju viņš papildināja viesizrāžu ceļojumu laikā. Paliktnīšu dubultniekus Vigis iemainīja pret citiem. Pēdējos gados Vigo aizraušanās bija tādu alus pudeļu kolekcionēšana, kurām ir keramisks korķis. Tās viņš veda no teātra ārzemju tūrēm. Paliktņi vairāk tika Raimim.

Ja Vigis nebūtu aktieris, pēc dažu draugu domām viņš varētu būt izcils karikatūrists. Izrādās, ka skolas laikā viņa zīmējumi par kariņiem vai līdzīgām tēmām esot bijuši īsti šedevri, šis tas pat ir saglabājies. Vigo bija Mākslinieks, tuvākie atzīst, ka nevarētu iedomāties viņu par atslēdznieku vai pastnieku, kaut īsu brīdi pirms armijas viņš esot tā piepelnījies. Bet aktiera profesijā jau vari būt jebkas, sākot no zaķa vai egles un beidzot ar karali vai siržu lauzēju. - Tas maija rīts, kad Vigo mamma pazvanīja un paziņoja, ka Vigo vairs nav, bija kaut kāds nereāls. Kad padevu ziņu Raimim, Edvardam, Skujam, reakcija bija, kādai tai laikam bija jābūt — nevar būt! Ko, tas ir pārsteigums! Ko tu muldi!!!, atceras Aigars. Pēc tās otrdienas, kad Vigis no rīta bija Čehova "Trīs māsu" mēģinājumā, atnāca no darba radio un ... viņam pēkšņi kļuva slikti - sirds nepietiekamība, pēc tās otrdienas palika Vigo jaunākais dēls Rūdolfs, kas bija Vigo lielā cerība, un dzīvesdraudzene Ilze. Palika viņa draugi, kas kādā vasaras pēcpusdienā zaļajā kafejnīcā pacels bumbaksu par Vigi...

Raksta tapšanā nenovērtējami liela pateicība Aigaram Stilleram