ARHĪVA PERSONĪBA: Antra Liedskalniņa (1)

Antra Liedskalniņa 1930.22.10. – 2000.20.04.

Jaungulbenes skuķis un izcila aktrise – vienīgā tāda Antra Liedskalniņa. Aktrise ar atvērtu sirdi un kailiem nervu galiem. Aktrise, kas atkailināja savu dvēseli un atklātības brīžos runāja par savu slimību. Aktrise, kas teikusi - labāk aktieri nošaujiet, nekā izmetiet viņu no teātra!

Jaungulbenē pie Liedes upītes Stūrās dzimusi Antra Liedskalniņa. Nevaldāms un enerģisks skuķis ar vasaras raibumiem uz pagarā degunteļa. Bērnībā Antra no vecākiem nedzirdēja neviena asa vārda vai kādus strīdus. Antras tēvs bija skolotājs, jaunatnes vidū iecienīts. Antras vecāki aktīvi piedalījās Jaungulbenes kultūras dzīvē, spēlēja teātri. Arī Antra ar māsu Jogitu iemēģināja savus spēkus teātra mākslā, tiesa gan, mājas apstākļos. Sākoties karam, Antras tēvs aizgāja sarkanajā armijā, lai gan pēc pārliecības viņš vairāk bija sociāldemokrāts nekā komunists, viņš gribēja redzēt demokrātisku Latviju. Otrās pasaules kara laikā Antra, māsa Jogita un mamma devās tēvam līdzi uz Krieviju. Viņi apmetās uz dzīvi Čeļabinskas apgabala Petuhovas rajona kolhozā Zarja. Tēvs smagi saslima, ilgi slimoja. Četrdesmit divu gadu vecumā Antras tēvs aizgāja no dzīves, pirms nāves atzīdams, ka ir vīlies padomju varas taisnīgumā. Antras māte kļuva atraitne, viņai bija nedaudz pāri trīsdesmit. Savu turpmāko dzīvi viņa veltīja vienīgi savām meitām. Antras māte neprātīgi mīlēja Antru. Viņa pārcēlās uz Gulbeni, lai Antra varētu izpausties teātra mākslā. Vēlāk, jau Rīgā, mamma apmeklēja visas izrādes, kurās spēlēja Antra. Dažas izrādes pat vairākkārt. Tātad, atgriežoties dzimtenē, konkrētāk Gulbenē, kur kultūras dzīve sita augstu vilni, Antra sāka spēlēt teātri, dejot un dziedāt. Vietējie ievēroja viņas atraktivitāti un sprieda – viņa būs aktrise. Nav divu domu, tā arī notika. Pieglaudusies radio uztvērējam, Antra tvēra katru radio iestudējumu. Viņa jūsmoja par izcilās Antas Klints balss vibrācijām un tonalitāti. Vairākus gadus vēlāk Anta Klints Antrai atdāvināja baltsārtu lakatiņu kā Auces lomas turpinātājai izrādē No saldenās pudeles. Dabiskā, vienkāršā, dzīvespriecīgā meitene no laukiem, izturot konkursu, kļuva par Konservatorijas Teātra fakultātes studenti. Viņas kurss bija ar īpašu kopības sajūtu apveltīts. Antra studēja kopā ar vīrišķības iemiesojumu Gunāru Cilinski, Liepājas teātra viedāko aktieri Zigurdu Akmentiņu, ar leģendām apvīto Mārtiņu Antenišķi, ar rakstnieces talantu apveltīto Mudīti Šneideri, ar teātra karalienes Elzas Radziņas sirds pavēlnieku Oļģertu Šalkoni, ar Jūliju Bebrišu, Dinu Kupli, Robertu Ligeru, Jāni Dzenīti, Viju Bunku, Arturu Bērziņu un Jāni Zenni. Ar katru gadu desmitu viņu pulks saruka, bet viņi turējās kopā un rīkoja sirsnīgas satikšanās reizes.

Savam diplomdarbam Antra gatavoja Indrānu Ievas lomu. Sagadīšanās pēc arī lielajā teātrī tika izrādīta tieši šī izrāde. Saslima Ievas lomas atveidotāja Emma Ezeriņa, un Antru uzaicināja viņas vietā. Antra spēlēja uz vienas skatuves ar Mirdzu Šmitheni, Edgaru Zīli, Visvaldi Silenieku Alfreda Amtmaņa – Briedīša vadībā. Antra godam izturēja šo likteņa lēmumu. Atmiņas no studiju gadiem vēsta, ka Antra izcēlusies ar to, ka allaž zaudējusi nepieciešamos rekvizītus. Pēkšņi pazudis kostīms, pačibējusi vēstule, noslēpies lukturis, aukla. Studiju procesā, kādā etīdē Antrai bija jāatrod sevī vista un jāiemiesojas tajā. Kā īstai aktrisei pieklājas, Antra iegāja vistā. Viņa uztupās uz drapēriju kaudzītes un pacietīgi tupēja. Kā sacīt jāsaka, vista perē un visādi citādi vistiski uzvedas. Pedagogs, valdīdams smieklus, teicis Antrai, lai met mieru un beidz perēt. Antra nesatricināmā mierā atbildējusi, ka tik ātri tas nenotiek, kā nekā tas ir ilgs, pacietības pilns process.

Ap Antru vienmēr valdīja smiekli un joki. Tomēr, ne tikai... Studiju gadi Antrai bija arī iekšējās pilnveidošanās process. Antra nezaudēja savu līksmību, bet iemācījās būt iekšēji noslēgtāka. Pret savu aktrises darbu Antra izturējās ar pietāti. Viņas spēja un prasme strādāt bija Veras Baļunas iedēstīta. Antra lasīja lugas eksemplāru līdz pat pēdējai izrādei, mēģināja atrast tajā ko jaunu, līdz šim nesajustu. Piemēram, Ilgu tramvaja pēdējā izrādē Antrai atklājās kas agrāk neapjausts. Interesanti pavērot kā atšķiras vienas aktrises darbs pie divām lomām. Ilgu tramvaja lugas eksemplārā Antra nebija izdarījusi nevienu atzīmi, remarku vai pārdomu uzplaiksnījumu. Ar Žannas d’ Arkas lomu bija citādāk. Kaut arī tolaik Antra bija jauna aktrise, viņa izlasīja vismaz trīs vēsturiskus romānus, uzzīmēja Žannas d’ Arkas kauju ceļu plānus – no kuras puses nāk ienaidnieks, kuram tiltam pāri devusies Žanna. Toreiz Antra nebija apmierināta ar savu tēlojumu. Bet viņa vēroja un mācījās no savas kolēģes Veltas Līnes, ar kuru dublējās šajā lomā. Antra bija no tiem aktieriem, kuriem patika strādāt ar dublantiem. Tas radīja drošības sajūtu un ļāva paskatīties uz tēlu no malas.

Tālajā 1963. gadā Lilija Dzene rakstīja, ka īpaši tiek akcentēta Antras dedzīgā un aktīvā attieksme pret dzīvi. Antra savām lomām ļāva iemiesoties viņā, pārņemt viņu, viņas ikdienu. Viņa ļāva lomām izārdīt sevi. Antra meklēja tēla raksturu, izgāja cauri meklējumu un neticības posmam līdz atrada pārliecību par lomu. Augusi laukos, Antra spēja prasmīgi attēlot arī lauku sievietes. Brīnišķīgo Okolokolakas uznācienu P. Putniņa lugā Ar būdu uz baznīcu bija iespēja vērot arī neklātienē, TV ierakstā. Lakatiņš uzsiets, mugurā halātiņš, bet seja tik skaista un gaiša. Pēdējā Antras saruna ar skatītājiem bija itāļu aktrises Annas Manjāni monologs A. Mefra darbā Grēksūdzes laiks. Antra filmējusies arī filmās – Šīs bīstamās balkona durvis, Es visu atceros, Ričard!, Tarāns, Pūt, vējiņi ... Par dvēseles atkailināšanu runājot... No savas pieredzes vadoties, Antra bija pārliecināta, ka nevienu nevar nodzirdīt, ka neviens ar varu mutē alkoholu nelej, ka cilvēkam ir brīva izvēle – sniegties pēc glāzītes vai nē... Savos desmit atturības gados Antra piedzīvoja daudzus gadījumus, kad viesībās un pasēdēšanās viņu visādi centās pacienāt ar grādīgo, bet viņa noturējās. Bija gadījumi, kad viņu neaicināja ciemos tādēļ vien, ka pārējiem esot neērti, jo viņa vienīgā nedzer un ir skaidrā. Dažreiz kāds viņas kafijai pielēja ko stiprāku. Atliek vien jautāt – kā vārdā? Varbūt alkoholisms patiesi ir sabiedrības kopēji risināma problēma? Antras mammas dienasgrāmata ir lieciniece Antras kopdzīvei ar tā saukto K., kas arī bijis no mākslinieku aprindām. Tā ir drausmīga, nervus bendējoša un pazemojoša ikdiena. Lasot īsos teikumos aprakstītos faktus un emocijas, rodas ne tikai žēlums, bet arī zināmā mērā apbrīns – par to, kā Antra spējusi norobežot ikdienu no sava darba. Pēc skandālu piekliegtas nakts būt formā uz skatuves un izskatīties labi, tik ar dziļām skumjām acīs. Antra Liedskalniņa ir aktrise un cilvēks, kuru atceras. Viņu pieminēs vēl ilgi... Kāpēc tikai ilgi? Tāpēc, ka mūžīgas ir tikai debesis... Un pat tās reiz beidzas. Antru pieminēs kā Aktrisi, jo tā viņa ir, par spīti tam, ka ir mēģināts viņā atmaskot ikdienas cilvēku. Protams, dēļ dažiem viņa bija ikdiena, bet arī mākslas darbs skaistāks liekas pa gabalu. Viņa stāv uz skatuves un iztur to, ko citi neiztur... un mēs pa gabalu uz viņu skatāmies un apbrīnojam, jo viņa ir vienīgā tāda – Antra Liedskalniņa.

Raksts tapis, iepazīstot tādus izdevumus kā Grebzde Dž. „Mīļā, baltā, zelta, vienīgā: Antra Liedskalniņa” (2002.), Šneidere M. „Antra” (2001.), Likteņstāstu 4. grāmata (1993), Dzene L. „Mūsu paaudzes aktieri: portreti” (1963.).