ARHĪVA PERSONĪBA: Juris Lejaskalns (0)

Aktieru un mākslinieku dinastijas turpinātājs. Viņa māte bija ievērojama Latvijas Nacionālā teātra aktrise, tēvs – scenogrāfs, gleznotājs un kinomākslinieks.

 

 

Juris Lejaskalns (1935.11.03. - 2006.29.10.)

 

Juris piedzima kā aktieru un mākslinieku dinastijas turpinātājs. Viņa māte bija ievērojama Latvijas Nacionālā teātra aktrise Olga Lejaskalne, kas uz teātra skatuves aktīvi darbojusies arī gaidībās būdama - nedēļu pirms dēla nākšanas pasaulē viņa dancojusi tā, ka papēži vien zibējuši. Tēvs — scenogrāfs, gleznotājs un kinomākslinieks Herberts Līkums arī strādāja Nacionālajā teātrī, atzīts par ultramodernu scenogrāfijas meistaru 20. gs. 30. gados. Jāpiemin arī mātes brālis, Strādnieku teātra aktieris Nikolajs Lejaskalns, kas bez vēsts pazuda Otrā pasaules kara laikā. Juris ir dzimis un daļēji skolojies Rīgā. Dzīvojis blakus Viestura dārzam, Veru ielā 3, piektajā stāvā, piecistabu dzīvoklī. Jura bērnība bija rundštiku smarža no rītiem, mīļā kalponīte Vera, vilku šķirnes sunīte Leda...

 

Kad tika slēgts Strādnieku teātris, Jura tēvs Herberts kādu brīdi palika bez darba. Mazajam Jurim par to bija liels prieks, jo tēvs katru dienu bija mājās un gleznoja. Reiz Juris mēģinājis uzlabot tēva gleznu, bet par to paldies vietā saņēma pērienu ar bērzu žagariem. Jau kopš bērnības Juris uzsūca sevī lielpilsētas burzmu, izplūdes gāzu romantiku, kanālmalas novakares un teātra rekvizitoru darbnīcas burvību. Jura tēvs bija sociāldemokrāts, partija viņu izvirzīja Mākslas lietu pārvaldes priekšnieka amatā. Dēļ tā, karam sākoties, ģimene bija spiesta evakuēties. Kara laiks aizritēja Krievijā (Kirovā un Ivanovā). Arī šajā situācijā tika nodibināts ansamblis, kurā apvienojās latviešu kultūras un mākslas darbinieki. Ar koncertprogrammām ansamblis devās uz fronti pie latviešu strēlniekiem. Ivanovā arī Juris pievērsās skatuviskām izpausmēm. Ar saviem vienaudžiem samācījās tautasdziesmas un īpaši viņiem dzejnieku sacerētus pantus, izveidoja programmu un devās uz kara hospitāļiem sniegt koncertus ievainotajiem karavīriem. Vairākas latviešu ģimenes mitinājās Ivanovas cirka aktieru ģērbtuvēs. Cirkā atradās milzīgs lielgabals. Mazākie un tievākie bērni ložņāja stobrā iekšā un pa otru galu ārā. Juris bija prāvākais no visiem — tika līdz stobra vidum un iesprūda. Apmēram pēc stundas Juris tika izķeksēts no tālšāvēja lielgabala stobra un varēja skatīt saules gaismu. Cirkā Jurim izveidojās savdabīga draudzība ar baltajiem lāčiem. Gandrīz gadu viņš gāja vērot kā dresētājs Korņilovs baro savus audzēkņus. Īpaši spēcīgas simpātijas Jurim uzplauka ar lāceni Miru. Jurim tika atļauts iet viņas būrī un barot Miru. Pateicībā par maltīti Mira allaž Jurim nolaizīja degunu vai rokas. Kad Jurim ar ģimeni un ansambli bija jādodas uz Maskavu, Mira atvadoties uzlika savu milzīgo ķepu Jurim uz pleca. Pēc kara Rīgā viesojās Korņilovs ar savu balto lāču grupu. Juris cirkā ieradās ar vienu domu, lai apciemotu Miru. Dresētājs Juri neatcerējās, bet Jura draudzene Mira sāka ošņāt gaisu, caur būra restēm pastiepa ķepu un sveicinot ierēcās. Pēc lāču pavakariņošanas Juris iegāja būrī un tika sagaidīts ar slapjām bučām no galvas līdz kājām. Tālākais ceļš viņu veda mājās uz veļas baļļu. Atgriežoties Rīgā, sākās Jura skolas gaitas. Mājās nebija ne elektrības, ne ūdens. Kaut arī Rīga bija tumša un auksta, viņi bija savās mājās. Tiesa gan, dzīves apstākļi ģimenei lika pārcelties uz Jūrmalu. Tur – Asaros – nelielā zemes gabalā varēja izaudzēt kartupeļus, dārzeņus, zemenes un citus gardumus. Saimniecībā bija arī vistas, gotiņa un cūķis. Vienubrīd - pat kaza, par kuru rūpējies Juris.

 

Juris nomainīja vairākas skolas, toties paspēja nospēlēt Vari Maijā un Paijā, noskaitīt dzejoļus dažādos sarīkojumos, kā arī īsu brīdi aizrauties ar zīmēšanu un gleznošanu. Tas deva tēvam Herbertam cerību, ka dēls ies pa viņa iemīto taku. Kā teikt, kļūs par mākslinieku. Kad Juris, izceļojies pa Asaru un Pumpuru mācību iestādēm, mācījās jau Rīgas otrajā vidusskolā, dramatisko pulciņu tur vadīja nacionālā teātra aktrise Emma Ezeriņa. Iestudējumā Irbenāju ligzda (A.Korneičuks) Jurim tika viena no galvenām lomām. Pirmizrāde notika uz Nacionālā teātra skatuves. Pilna zāle ar Jura vecāku kolēģiem, atbildība un uztraukums lieli. Vera Baļuna Jura mammai ausī iečukstējusi, vai nu viņa grib vai nē, bet mazajam esot ķēriens, lemts par aktieri kļūt. Mammai nebija ne jausmas, ka Juris paslepus Blaumaņa lugu Ugunī ar Lidiju Freimani un Žani Katlapu noskatījies 100 reizes! Tekstu viņš visu zināja no galvas. Tā kā kopš bērna kājas Juris bija iepazinis teātra aizkulises, viņš nolēma iestāties Teātra fakultātē. Dēļ aizraušanās ar teātri Jurim nedaudz piekliboja vidusskolas atzīmes, bet viņš saņēmās un nokārtoja gala eksāmenus. Ar vecākiem viņš to neapsprieda, viņi to padzirdēja no saviem kolēģiem. Mamma, ne vienu vien pudu sāls izēdusi teātra mākslā, vien noteikusi, ka grūti būs. Jura ģimenē bija tradīcija – radošie strīdiņi. Viņi vērtēja cits cita darbu, apsprieda, analizēja un kritizēja. Tēvs allaž skarbajai ģimenes kritikas acij izstādīja savas gleznas. Juris to sauca par ģimenes konsīliju. Vēlākos gados viņš atzina, cik ļoti pietrūkst šī konsīlija – kad varētu sanākt kopā un izspriest dzīves sarežģītās situācijas un atrast labāko risinājumu.

 

Pēc četriem intensīviem studiju gadiem Teātra fakultātē Juris kļuva par pilntiesīgu Nacionālā teātra aktieri (kopš 1956.gada). Nu viņš stāvēja uz vienas skatuves ar L. Freimani, Ž. Katlapu, kuru aktierspēli nesen bija apbrīnojis no skatītāju zāles. Viņam līdzās bija A. Antmanis - Briedītis, V. Baļuna, J. Zariņš, A. Jaunušans, arī Jura vistuvākais cilvēks – viņa mamma, aktrise Olga Lejaskalne. Juris nebija vienkārši aktieris, bet viens no balstiem. Un šis teātris tad arī visu mūžu bija viņam kā pieturas punkts, kā bāka tumsā. Juris bija sabiedriski aktīvs, viņš neslēpās tikai sava teātra sienās. Viņš bija aizrautīgs ceļotājs, viņš filmējās, šeptējās pa mājām, viņš prata visu, pat auto saremontēt. Juris gāja lūkot arī citu teātru izrādes un amata brāļu paveikto. Juris pusgadsimta garumā teātrī izspēlējies pēc sirds patikas. Jaunības gados viņš kausējis dāmu sirdis ar pievilcīgu, temperamentīgu mīlētāju lomām. Pateicoties savām vokālajām dotībām piedziedājis visu teātra zāli. Juris izspēlējies jaunos, kā pats teica - gaišzilos padomju repertuāra varoņos, kas visi kā viens iekaroja saulainās komunisma virsotnes. Un tad, A. Antmaņa - Briedīša un Kārļa Pamšes piešķirtā bīčkomera Pilota loma V. Lāča Senču aicinājums. Tā bija Jura uzvara – pirmā raksturloma, cildinošas atsauksmes, pagrieziens karjerā. Ir bijis pozitīvais varonis tādos iestudējumos kā A. Dimā Kamēliju dāma, A. Upīša Kaijas lidojums, Ā. Alunāna Visi mani radi raud, A. Upīša Žanna d Arka. Aktiera dziļākā būtība atklājās raksturlomās – V. Lāča Zītaru dzimtā, T. Dreizera Amerikāņu traģēdijā, Zeiboltu Jēkaba Dullajā baronā Bundulī. Tiek pieminētas arī traģiski cildenās lomas Raiņa Kajs Grakhs un V. Šekspīra Jūlijs Cēzars, Raimonds H. Gulbja Cīrulīšos un T. Viljamsa Šānss Veins. Caur kino un TV ekrānu Juris ienāk mūsu katra redzeslokā. Purva bridēja Akmentiņš, Lietus blūza Freiberga kungs, TV seriāla Dzīvoklis iemītnieks, filmas Dubultslazds, Viktorija, Cīrulīši, Depresija, Aizaugušā grāvī viegli krist, Dārzs ar spoku, Kļūstiet mana sievasmāte, Sirdsapziņa... Tiesa gan, statistikas dati rāda, ka Juris ir spēlējis vairāk nešpetnos personāžus, ne tik daudz pozitīvos.

 

Juris bija noslogots aktieris. Viņš ir pabijis gandrīz visās Padomju Savienības kinostudijās, tomēr Rīgas Kinostudija viņam visvairāk bijusi pie sirds. Dažreiz viena filma sekoja otrai, dažreiz filmēšanās notika paralēli vairākās filmās. Bija reizes, kad teātra vadība aizliedza filmēties, jo tolaik dzīves ritms bija ļoti saspringts un pārpildīts. Režisora Ērika Lāča filmā Vilkatis Toms Juris tēloja baronu Felsbergu, kas mežā rīkoja plašas medības, kuru mērķis bija tikt vaļā no vilkiem un vilkačiem. Bildēs skatoties liekas, ka no viena Jura skatiena vien kāds ducis vilku bija pagalam. Reiz Juris atzina, ka pēc kārtējās filmas, kad uzņemšanas grupas biedri katrs aiziet uz savu pusi, ir skumji. Ir bijusi sajūta, ka beidzas viens dzīves posms. Savas 70. jubilejas priekšvakarā Juris izteica prieku par to, ka dažādām sāpēm cauri nostabilizējusies viņa ģimenes dzīve. Viņam aug meita, kas studē medicīnu. Arī viņa bērnību ir pavadījusi teātrī, bet nejūt aicinājumu stāties uz skatuves. Toreiz meitai bija 21, bet Jurim 70.

 

Iedvesma rakstam smelta no Likteņstāstu 2. grāmatas (Teātra anekdotes, 1992., 45.-53.lpp.)un citām publikācijām.