ARHĪVA PERSONĪBA: Arnolds Burovs (0)

Viņš bija stingrs, bet ar iedvesmas putnu uz pleca. Viņš bērnu acīm neslēpa dzīves dramatismu, bet neradīja bezcerību.

 

 

Arnolds Burovs 1915.29.04. — 2006.13.01.

 

Reiz kādā ballē satikās un iepazinās skaistā un spriganā slimnieku aprūpētāja Karlīne un Muižnieku kluba iznesīgais un brašais zāles pārzinis Alberts. Viņi nodibināja kopīgu ģimeni un pasaulē nāca Arnolds. Tas bija Pirmā pasaules kara laiks. „Saskanīgajai laimei nebija lemts ilgs mūžs: fronte tuvojās pilsētai, un kopā ar daudziem rīdziniekiem, kuri pietiekami labi zināja, kas ir vāciešu kundzība (Arnolda tēvs šo kundzisko garu bija īpaši reāli iepazinis, jo neba nu baltvācietis savā klubā slēpa savus uzskatus apkalpojošā personāla priekšā), Burovi devās bēgļu gaitās. Tās viņus aiznesa tālu — līdz pašai Sibīrijai. Tur, Omskā, pasauli ieraudzīja brālis Alfrēds.”

 

Divdesmito gadu sākumā Burovu ģimene atgriezās mājās, bet tēva Alberta veselība bija smagi iedragāta. Rīgā viņš nomira. Karlīne palika viena ar diviem puikām un cīnījās ar nabadzību. Arnolds pasauli „iepazina tiešā vērojumā”, nevis no grāmatām, jo tādu vienkārši nebija. Kā pārsvarā visi mazi puikas, arī Arnolds bija ziņkārīgs un vērīgs — „viss neparastais saistīja viņa uzmanību”. Īpaši Arnoldu piesaistīja pāris, kas dzīvoja Dīķa ielas pretējā pusē. „Bieži no rītiem viņš redzēja, kā slaidais, sirmais kungs ar elegantu platmali galvā galanti pieturēja vārtiņus un palaida sev pa priekšu svešādi un grezni ģērbtu dāmu. No apkārtējiem zēns bija saklausījis, ka tie ir ievērojami dzejnieki — Rainis un Aspazija”. Dažreiz Arnolds stāvēja uz vakts, kad parādīsies šis pāris, lai skaļi pateiktu „labrīt!”. „Kungs aizvien sveicinājumam pretī pacēla platmali”.

 

Vienpadsmit gadu vecumā Arnolds kļuva par palīgu mātei avīžu kioskā, kas tolaik atradās Mēness un Miera ielas krustojumā. Rīts sākās pussešos. Līdz deviņiem, kad uz darbu nāca māte, Arnolds pieņēma un izvietoja preci, ziemas mēnešos iekurināja čuguna krāsniņu, lai mātei ir silts. Ap deviņiem Arnolds steidzās uz skolu. Pēc stundām viņš atkal nomainīja māti, lai viņa varētu steigties pie jaunākā brālīša. Pilsētas zēns Arnolds ir izbaudījis arī vairākas ganu zēna vasaras, kā arī apguvis vijoļspēli. Savā bērnībā Arnolds ir smēlies iedvesmu savām filmām. Viņš ar lepnumu teica: „Mana nabadzīgā bērnība ir mana vislielākā bagātība”. Par spilgtu pavērsienu savā dzīvē Arnolds uzskatīja darbu Benjamiņu impērijā par vēstuļu izsniedzēju sludinājumu kantorī. Vēlāk viņš tika paaugstināts par skrejpuiku, vēl pēc tam Arnolds nokļuva Benjamiņu impērijai piederošajā vairumtirdzniecības veikalā. Tur viņš kļuva par kvalificētu preču iepakotāju un izvadātāju. Pēc vairākiem gadiem Arnolds netika aizmirsis, kā profesionāli jāiesaiņo priekšmeti, viņš to prata „izdarīt labāk nekā „Rīgas ekspreša” profesionāļi”. Paralēli darbam, pa vakariem, Arnolds apguva ķīmijas formulas un reakcijas, kultūrizglītību un daiļamatniecību. Tā viņš „mazpamazām, dažādās skolās riņķojot, salasīja it prāvas zināšanas. Raibas gan, taču ar stingru tendenci uz daiļo mākslu pusi”. Reiz, igauņu kontrabasista Ludviga Juhta atskaņotais Dvoržāka koncerts, atstāja tik spēcīgu iespaidu uz Arnoldu, ka viņš iestājās Tautas konservatorijas kontrabasu klasē. Tomēr kontrabasam Arnolda roka bija par mazu, tādēļ viņš sāka apgūt čellu. Veicās labi, tomēr pēc gada, obligātajā karadienestā, apgūtās prasmes bija zudušas. Arnolds konservatorijā vairs neatgriezās, jo negribēja būt ierindas mūziķis, bet gan — „visu vai neko!”, viņam bija jābūt vislabākajam virtuozam. Arnolds bija apguvis ceturtdaļvijolītes, vijoles, kontrabasa, čella un, visbeidzot, ģitāras stīgu iespējas. Par to, ka Arnolds allaž ir bijis ar izsmalcinātību apveltīts švītīgs dendijs, liecina tā laika liecinieku sacītais. „Trūcīgā bērnība bija radījusi vēlēšanos skaisti ģērbties”. Žokejkluba veikala piedāvājums Arnoldam nebija pa kabatai, bet sīktirgotāju bodītēs kaulēties varēja uz nebēdu. Toreiz modē bija nikerbokeri — „pakuplas, rūtotas bikses, kas cieši aptvēra lielus zem ceļgaliem”. „Tas bija šika kalngals!” Reiz jaunais Benjamiņa kungs Arnoldam vārda dienā „izsniedza 10 latu gratifikāciju”. Šī velte lieti noderēja nikerbokeru iegādei. Teklas Šaiteres rakstītajā uzzinām, ka tāds iznesīgs „Būrītis palicis visu dzīvi — elegants, allaž ar skaistu kakla lakatu, izbuktētām biksēm un spoži noviksētiem apaviem. Vienmēr ar šauru ūsu svītriņu padegunē.” Arnolda dzīves draudzene, kā viņš pats teica, viņa mūža cilvēks, aktrise Eleonora Dūda atcerējās: „Apprecējāmies 1952. gadā. Kāzās liecinieki bija Pēteris Pētersons un viņa sieva Nora. Arnolds vienmēr bija švītīgs puisis, bet ūsas studiju gados partorgs lika nodzīt, tās esot amerikāniskas, un Mākslas akadēmijas ballītēs aizliedza spēlēt arī nešķīsto džezbendu.” Viņš vienmēr bija mazliet citāds. Savrups.” Pats Arnolds par savu izskatu izteicies, ka „varbūt ne pirmās, bet trešās šķiras Klārks Geibls gan”.

 

Kaut arī kāda ausīm džezs šķita pārāk izaicinošs, Arnolds turpināja no ģitāras vilināt ārā šīs īpašās skaņas. Bet ne tikai ar to nodarbojās Arnolds. Viņš iestājās Bulduru dārzkopības skolā. Viņa vēlme bija — apgūt dārzu arhitektūru. Tiesa gan, Arnolds šajā profesijā nekad nav strādājis, bet diploms kabatā bija, kā arī attīstīta telpiskā domāšana. Paralēli darbam džeza ansamblī Arnolds „ilgu laiku bija Rīgā iecienīts skatlogu iekārtotājs”. Viņa pārziņā bija lielie grāmatveikala skatlogi pretim Operas namam. „Strādājot, mācoties un it kā rotaļājoties, Būrītis ieguva otro izglītības dokumentu — konservatorijas Aktieru fakultātē kļuva par diplomētu režisoru”. Un tomēr, kad beidzot sāksim runāt par lellēm? Arnolds Burovs taču ir atzīts ne tikai par Latvijas vai Eiropas izcilāko leļļu filmu meistaru. Reiz kāds lietpratīgs kinozinātnieks Sergejs Aseņins sacīja: „... neapšaubāmi Arnolds Burovs ir viens no visievērojamākajiem pasaules multiplikācijas ekrāna leļļiniekiem, kurš šajā brīnumainajā mākslā ir devis savu — neatkārtojamu ieguldījumu”.

 

Par izšķirošu brīdi karjerā Latvijas leļļu filmu tēvam Arnoldam Burovam kļuva kāds sludinājums avīzē. Leļļu teātris meklēja darbinieku, konkrēti, bija vajadzīgs mākslinieks — butafors. Par Arnolda iestājeksāmenu darbā kalpoja zobens. „Leļļu mākslas vēsturnieks Aldis Linē raksta: „Tā ir viņa tikšanās ar lellēm — pirmā un liktenīgā. Visam mūžam. Mākslinieks ir nonācis jau pie 30 gadu sliekšņa. Un labi vien ir, ka ne ātrāk — tad viņa impulsīvais meklētāja gars, iespējams, būtu tiecies tālāk, tā arī neieraudzījis lellītes trauslo dvēseli”. Bet Arnolds ieraudzīja, un tapa daudz novatorisku iestudējumu. „Gandrīz divdesmit gadu aktīvi darbodamies Leļļu teātrī, Arnolds Burovs kļuva par vienu no visievērojamākajiem šīs mākslas attīstības veicinātājiem Padomju Savienībā”. Trīs sezonas Arnolds darbojās arī Muzikālās komēdijas teātrī. Pēc apmēram 20 gadu darba Leļļu teātrī Arnolds aiz sevis aizvēra šī teātra durvis, jo „mākslinieks vienmēr ir baidījies no rutīnas”. Tomēr no lellēm viņš neatteicās, tajās „snauž vēl tik daudz neatmodinātas dzīvības un skaistuma, ka to atbrīvošanai visa mūža nepietiktu”. Nākamais solis bija kino. Lai apgūtu filmu veidošanas ābeci, Arnolds kļuva par režisora Rolanda Kalniņa asistentu filmā „Es visu atceros, Ričard!”. „Grupā pret neparasto stažieri izturējās ar cieņu — tepat jau Latvijā visi dzīvoja un, kas ir Arnolds Burovs, nevienam nebija noslēpums”. Pēc tam Arnolds ar saviem leļļu komandas biedriem devās izlūkbraucienos uz Maskavu un Tallinu, pētīja aparatūru, mehānismu uzbūves principus. Arnolda vadmotīvi, par kuriem viņš runāja savos darbos, bija skaidri un patiesi. Viņš rādīja pamatvērtības, „bez kurām cilvēks nav cienīgs par cilvēku saukties. Mīlestība uz dzimteni. Darbs kā dzīves pamats. Līdzjūtība un aktīva palīdzētgriba tiem, kuri nokļuvuši nelaimē. Draudzība. Jaunatklāsmes alkas. Naids pret visu, kas kavē harmonisku sabiedrības, bet vispirms — personības attīstību”.

 

Pigmalions (1971) ir stāsts par mākslinieka personību, par maldu ceļiem, kas jāpieveic, lai sasniegtu savu patieso iedvesmas objektu. Pasaka par vērdiņu (1969) - filma, kuras centrā ir cilvēka liktenis. Dzīves alku pārņemts jauneklis degradējas „līdz mantkāres kaislību izsusinātam bezsapņu graustam”. Sarkanās kurpītes (1971) ir filma par sapni un pašaizliedzību. „Dots devējam atdodas” ir šīs filmas vadmotīvs. Filmā Umurkumurs (1976) parādīta režisora mīlestības dziesma Rīgai. Šī filma ir visbagātāk apbalvotais Arnolda darbs. Galvenais varonis Johanness bezdarba dēļ attopas uz ielas nevienam nevajadzīgs. Vien puķu pārdevēja vēlē viņam labu, bet arī ir tukšiniece, kaut arī ar siltu sirdi. Filmā Kozete (1977) „mūs nemaldīgi uzrunā Viktora Igo versmainais naids pret tiem, kas mīda cilvēcību”. Tomēr beigās notiek brīnums... Vanadziņš (1978) „ir vismonumentālākā un arī vislakoniskākā Arnolda Burova filma”. Filmas varoņos un viņu likteņos iezīmējas skaudra dzīves īstenība. Filmas finālkadros liekas, ka puisēna vaibsti atdzīvojas, viņš sēž kāpas galā un gaida tēvu no zvejas pārnākam. Bet „tēva pēdas smiltīs aizvelk vējš”. Materiālu Arnolds atrada folklorā un augstvērtīgā literatūrā, to viņš sakausēja ar sava mūža pieredzi un ikdienas vērojumiem.

 

Tā kā personīgā auto Arnoldam nebija, uz savu kluso lauku nostūri Vestienā pie Kāla ezera viņš devās ar vilcienu līdz Ērgļiem, tad pārsēdās autobusā. Arnoldam patika ceļot ar vilcienu un autobusu. „Zini, tur es redzu daudz interesantu cilvēku, man patīk par viņiem fantazēt: kas viņi ir, kurp dodas, kādu darbu strādā? Un šādos satiksmes līdzekļos tik daudz ko dabū dzirdēt, reizēm pat veselus likteņstāstus, jo cilvēki tajos ir atklāti.” Arnolda atpūtas stūrītis Vestienā neatbilda tā laika standartiem, nebija tur polietilēna plēvju apjoztu siltumnīcu, kurās kuplotu tulpes andelēšanai. Arnolda māja nebija aizslēģota un allaž uz soliņa pie durvīm stāvēja krūzīte - ja nu garāmejošais ceļinieks ir izslāpis? „Akā ūdens vēss un gards...” Braucot vilcienā uz laukiem, Arnolds bieži vien pamanīja jauniešus, kuri „no laukiem aizmukuši, bet pilsētā nevar iesakņoties”. Viņš vēroja, cik tukšuma pilni ir viņu izrunātie teksti un īsta darba neiepazinušas - viņu rokas. Iedvesmojoties no tā tapa Labuma meklētāji (1982). Atmiņā vēl nāk Ki-ke-ri-gū! (1966), Si-si-dra (1977), Dullais Dauka (1968), Puķu Ansis (1968), Bums un Piramidons (1969), Bimini (1981) un vēl... līdz 75 gadu vecumam tapa filmas, kas kopskaitā veido skaitli četrdesmit. Ieskatoties globālajā tīmeklī, ir skaidrs, ka Arnolda Burova darbu un mākslu ciena. Viņa filmas ir ieguvušas apbalvojumus, kādreiz un arī tagad tās tiek rādītas dažādos festivālos, kur auditorija runā franču, itāļu, krievu, poļu, igauņu un citās valodās. Tomēr, „atvadoties Būrītis uzdod jautājumu, uz kuru es diemžēl nevaru atbildēt. Viņš skumji vaicā: „Saki, kāpēc manas filmiņas nerāda televīzijā?”” [T. Šaitere, 2005.]

 

Izmantotie materiāli: Augstkalna Maija, „Arnolds Burovs un viņa lelles”. R.: „Liesma”, 1986. Šaitere Tekla „Leļļu meistars”. „Sestdiena”, 2005. 16. - 22. aprīlis, 28. — 35. lpp. Matīsa Kristīne „Burova skola”. NRA, 2006. 23. 01.