ARHĪVA PERSONĪBA: Eduards Smiļģis (1)

Eduards Smiļģis – aktieris, režisors un teātra izveidotājs ar inženiera izglītību. Viņš varēja inscenēt pat ēdienkarti.

 

(1886-1966)

 

Teatrāļu svētku Spēlmaņu nakts priekškars šajā gadā ir jau aizvērts, lai dotu vietu kārtējam ar darbu piepildītam gadam. Vēl kavējoties starp rožu ziediem vīstošajās atmiņās un emocijās, kas pamazām izplēn skatuves putekļainajā tumsā, jāpiemin šo svētku vaininieks. 23. novembrī pirms simt divdesmit gadiem pasaulē nāca par izcilāko 20. gs. latviešu teātra vēstures personību atzītais EDUARDS SMIĻĢIS. Tradicionāli Spēlmaņu nakts tiek rīkota tieši Smiļģa dzimšanas dienā.

 

E. Smiļģis dzimis Rīgā. Šajā pilsētā viņš arī skolojies, ar īpašām teicamnieka spējām gan nav izcēlies, tolaik viņš baudīja bezrūpīgo bērnību. Kad Eduards pabeidza pamatskolu, tēvs viņam ieteica apgūt kādu amatu. Eduards sāka strādāt Manteļa mašīnbūves fabrikā no sešiem rītā līdz sešiem vakarā, paralēli viņš turpināja mācības vakarskolā. Pēc darbīgas dienas Eduards devās mājup pāri Daugavai, pareizāk sakot, pāri naksnīgam tiltam uz Āgenskalna pusi. Arī vēlāk, pēc pirmizrādēm jaundibinātajā teātrī, Smiļģis mājup gāja kājām pāri Daugavas tiltam, mētelis plandēja vējā un galvā dzima jaunas idejas. Māju, kurā Smiļģis dzīvoja kopš četru gadu vecuma, citi dēvēja par „pili”. Apkārt mājai pletās dārzs, tālāk mežs, kas ar laiku pārtapa pilsētā. Par izglītību savā biogrāfijā Smiļģis raksta — Sāpju dievmātes baznīcas skola, Pētera — Pāvila vidējā mācību iestāde un Dr. Šlismaņa — Branta un Leo Konara dramatiskie kursi. Smiļģis līdz zināmam laikam savienoja darbu teātros ar tehnisko darbu rūpnīcā. Viņš apstiprina: „Jā, agrā jaunībā, mācīdamies par aktieri, es pelnīju dienišķo maizi, konstruējot tvaika mašīnas un pat aviācijas motorus”.

 

Savu konstruktora talantu un ķērienu E. Smiļģis lika lietā savos lugu inscenējumos. „1912. gadā jaunais un talantīgais inženieris ar spīdošajām izredzēm nākotnē pēkšņi pamet darbu fabrikā un kļūst par profesionālu aktieri Jaunajā Rīgas teātrī.” E. Smiļģis interesi par teātri izjuta jau agrā bērnībā. Laikabiedru atmiņās pavīd fakti, kas liecina par to, ka interesi par teātri viņš saglabāja visu dzīvi. Tija Banga rakstīja: „Smiļģis interesējās par teātri vispār, par teātra vēsturi, par drāmas teoriju un brīvā brīdī pie vīna glāzes kala visfantastiskākos plānus par pilnīgi jauna teātra radīšanu...” Par iedvesmu radīt teātri pats Smiļģis rakstīja: „Par jauna teātra radīšanas stimulu kļuva mans jaunības sapnis — 1910. gadā, būdams jauns inženieris, es apmeklēju Maskavas Dailes teātri. Šā teātra skatuves mākslas daudzveidība noteica manu tālāko dzīves ceļu — radīt šādu teātri Latvijā.” Viņam tas izdevās — gan jaunības sapni īstenot, gan teātri izveidot, jo būtībā viņš „dzīvoja tikai teātrim, viss viņa mūža darbs bija saistīts ar to. Ap sevi viņš nemitīgi pulcēja cilvēkus, kuri, ja arī paši nestrādāja teātrī, tad vismaz dzīvi interesējās par mākslu”. Aspazija reiz valdības līmenī par Smiļģi iestājusies ar vārdiem: „Iegaumējiet to, ka Smiļģis ir stūrakmens, uz kura dibinājas viss teātris, bez viņa teātris nemaz nav iespējams!” Reti kurš šaubās par šiem viennozīmīgi viedajiem Aspazijas vārdiem. Ne velti Spēlmaņu nakts ievadā kāds no vakara vadītājiem vienmēr atgādina šo faktu.

 

Smiļģa portrets, ko izlietojot astoņas filmiņas, veiksmīgi slēpjoties aiz koku zariem, iemūžinājis Gunārs Binde, rotā „Smiļģa māju”, JRT māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani tas vedina uz domām: „Jo ilgāk darbojas Jaunais Rīgas teātris, jo vairāk mēs novērtējam tradīcijas. Smiļģis ir viens no mūsu kritērijiem attieksmē pret mākslu. Tāda izteiksme Smiļģim sejā esot bijusi brīžos, kad viņš centies pateikt vispārākās pakāpes lietas, tās, kur vārdi vairs nesniedzas. Viņa seja uz mājas mums katru dienu, nākot uz teātri, atgādina, ka mēs strādājam uz tās pašas skatuves, kur strādājis Eduards Smiļģis. Šī ir latviešu teātrī leģendārākā skatuve. Uz šīs skatuves teātra māksla arvien tikusi izdomāta no jauna.” Smiļģis gan nekad īsti apmierināts ar teātra telpām nav bijis. Visvairāk viņu uztrauca skatuve. Tā kā viņam pašam bija tehniķa ķēriens, viņš regulāri veica uzlabojumus skatuves izskatā. „Reiz vasarā viņam bija radusies doma salaist skatuvi kopā ar dekorāciju noliktavu. ... Tikai šī nodoma izvešanu traucēja viena lieta: starp abām telpām bija kapitālsiena.” Tas Smiļģi neapturēja un atbildīgās personas tika noliktas jau notikuša fakta priekšā.

 

Reiz kādā vasarā, kamēr teātra personāls atpūtās, Smiļģis brandmūrī izlauza divus caurumus un ierīkoja tur jaunas ieejas. Bez tā visa viņš bija pamanījies nozāģēt balkonam galu. Arī šajā gadījumā atbildīgās amatpersonas vien noplātīja rokas. Turpinot runu par vasaras atpūtu, Smiļģis novēlēja: „Jums tagad atpūtas laiks divi mēneši. Izlietojiet to derīgi, lai rudenī jauniem spēkiem varētu ķerties pie darba.” Arī Smiļģis laiku lieki netērēja. „Kad Lāčplēša ielā apklusa darbinieku čalas, tad tur sākās Smiļģa īstais darba laiks. Dienu no dienas viņš pavadīja teātrī. Apstaigāja bēniņus, gremdētavas, dekorāciju noliktavas. Viņš ieskatījās katrā kaktiņā, vai neatradīs kaut ko, kas varētu noderēt. Un tiešām atrada.” Taupības nolūkos Smiļģim radās ideja vārīt vecās dekorācijas. No sākuma tika novārīti un žāvēti jau saplēstie un vecie prospekti, bet ar laiku tādā veidā tika pazudinātas vēl gluži labas dekorācijas. Ja Smiļģis bija neapmierināts ar topošas izrādes dekorāciju izmēriem, viņš paķēra zāģi un jaunajās dekorācijās izzāģēja kādu logu vai durvis. Teātra kase, kā jau visos laikos tas allaž ir vērojams, bija tāda patukša. Kad ūdens galīgi smēlās mutē, Smiļģis paņēma savu cepuri un aizgāja pie kreditoriem un citiem labvēļiem. Bieži viņš atgriezās sašļucis, bet bija reizes, kad viņš atnāca starodams un skaļā balsī sauca: „Gavilējiet, Ciānas bērni! Pilsētas valde strīpo veco parādu! Mēs varam taisīt jaunus parādus! Kultūras fonds no piespriestās summas sāks izsniegt avansu!”

 

Varbūt kāds no mākslas tālu stāvošs nesaprot šo cenšanos veidot augsto mākslu gandrīz vai ar tukšu vēderu. Šajā gadījumā tas bija vēstures pagrieziens — tas, ko darīja Smiļģis. Viņš gribēja izaudzināt garīgu saimi. Viņam vajadzēja sabiedrotos, lai „paceltu mākslas īstenību augstāk par dzīves īstenību, lai izprastu moderna cilvēka psihi”. Smiļģis bija iecerējis izveidot ne stacionāru teātri, bet gan veselu teātru tīklu, kas aptvertu visu perifēriju. Smiļģis par vienu no saviem uzdevumiem uzskatīja - „atbrīvot aktieri no visa, kas ierobežo un nomāc viņa talantu. Mums aktieris — suverēns valdnieks uz skatuves”.

 

Tā nu savā darba kabinetā, kas atradās pašā teātra sirdī — zem skatuves, sēdēja Meistars. Mati viņam bija melni kā kraukļa spārni, kā eļļas plankumi uz asfalta, bet cauri „šim krāšņumam no apakšas pastāvīgi spraucās laukā dabiskie sirmie”. Viņš sēdēja dekorāciju un kostīmu skiču ruļļu ieskauts. Logu tur nebija, vien spuldze uz galda. Šī istaba teātrī bija Smiļģa īstās mājas. Te viņš šad tad pārnakšņoja. Otrā rītā izdzēris tasi kafijas vai glāzi kefīra, viņš atsāka pusnaktī nepabeigto darbu. „Ar saviem melnajiem matiem (kas vēlāk tika krāsoti), balto šalli un tauriņu pie baltā krekla viņš arī arēji izskatījās pēc ģēnija... Kas par to, ka kreklam trūka podziņu. Bet reizēm krekla nemaz nebija, tikai stērķelēta krūteža... Lielums jau ir cilvēkā, nevis gaiši zilajā kokvilnas apakškreklā zem smokinga” — tā uzskata Mudīte Šneidere. „Viņš bija nesavācams ģēnijs. Viņu nevarēja pieradināt, piesaistīt, sakopt. Nomazgāt, sasukāt, paēdināt. Visi — it sevišķi visas - , kas to mēģināja, cieta pilnīgu sagrāvi.”

 

Lai arī saukts par vientuļnieku, sadzīviski viņš tāds nebija. Lai arī sacīts, ka mīlēt viņu nebija iespējams un dzīvot kopā ar viņu ne tik, tomēr viņš bija tēvs trīs dēliem un meitai. Vecākais dēls krita kaujās pie Maskavas 1941. gadā.

 

Smiļģis tika uzskatīts par egoistisku un ārišķīgu aktieri, kas ar kolēģiem daudz nerēķinājās. Aktrise Mirdza Šmithene esot uz skatuves kopā ar Smiļģi nepiekrita šādiem apgalvojumiem. Viņa atcerējās Smiļģi kā iejūtīgu un atsaucīgu pretspēlētāju. Viņa acis allaž bijušas saprotošas un aicinošas. Ir daudz interesantu atstāstu par Smiļģa skatuves gaitām, tās parāda viņu kā nemitīgu meklētāju, improvizāciju meistaru, nelokāmu un arī emocionālu personu. Vilis Bergmanis, kas pazina Smiļģi kopš zēnu gadiem apgalvoja: „Viņam raksturīgi — viņš nemīlēja pārdzīvojumus slāpēt, viņš pilnīgi tiem ļāvās, nepretojās — lai sāpes izplosa sirdi”.

 

Gadi devās savā skrējienā un Meistaram savs lolojums bija jānodod nākamās paaudzes rokās. Smiļģim pienāca diena, kad bija jāaiziet no paša izveidotā teātra. Bija jāatdod savs lolojums, sava mūža dienas, kas veltītas darbam teātra mākslā. Reiz viņš teica: „Mēs, aktieri, esam tikai tādi viendienīši. Spilgtākos no mums atcerēsies ilgāk, citus — mazāk, taču ar laiku visi zudīsim no ļaužu atmiņas. Bet Rainis nezudīs. Rainis paliek. Arī Dailes teātra nosaukums nāk no Raiņa, no Spīdolas mūžīgās dailes.” Ar Raini Smiļģi saistīja cieša draudzība, dziļa cieņa. Viktors Hausmanis atceras Smiļģa teikto: „Rainis kā dzejnieks un dramaturgs līdz galam vēl nav atšifrēts. Paies gadu simteņi, un tad varbūt mēs būsim inscenēšanas un runas mākslā tik tālu, ka spēsim arvien vairāk un vairāk tuvoties Raiņa domai”.

 

Kamēr vien mūsu valstī teātri spēlēs, kamēr vien Lāčplēsis ar Melno bruņinieku cīnīsies, kamēr Rīga vēl nebūs gatava, kamēr lidināsies taurenīši un kamēr ejot pāri Daugavas tiltam pusnaktī vējā plandēs mētelis, tikmēr mēs atcerēsimies Smiļģi.

 

„Mīļā DT saime! Jums droši vien likās vasara par īsu un ļoti gribējās vēl dažas dienas pabūt savvaļā. Jo beidzamās dienas bija tik skaistas! Bet tas ir tas jaukākais un vērtīgākais kā dzīvē, tā darbā: lai no visa kā ir grūti šķirties. Eduards Smiļģis.”

 

Izmantotie resursi:

„Eduards Smiļģis”, R.: „Liesma”, 1974., sast. Māris Grēviņš

„Mājas viesis”, 2005. 24. 03., M. Šneidere „Ar lauvas smagnējo grāciju”, 8., 9. lpp.

„Mājas viesis”, 2006. 17. 11., V. Krauja „Ar Smiļģi. Stāsta Mudīte Šneidere”, 27.-30. lpp.

hansabanka.lv