ARHĪVA PERSONĪBA: Māris Čaklais (0)

Dzejnieks Māris Čaklais — inteliģents, kareivīgi izturīgs ar mūžīgo dzinējiņu azotē un sauli rakstāmgaldā.

 

(1940.16.06. Saldū – 2003.13.12. Rīgā)

 

Ikreiz, kad gribas ko uzzināt par cilvēku, galvā klusi skan kas līdzīgs tekstam:

Cik viens mēs par otru zinām?

Maz, pavisam maz.

It kā kopīgus svētkus svinam,

it kā kopīgas darbdienas.

 

Mēs zinām to, ko jūtam, ko redzam. Pieļauju domu, ka katram ir savs Māris Čaklais, personīgi izjustais. Mans Māris Čaklais sākas ar pirmām manis apzinātām dzejas dienām „pilsētā, kurā piedzimst vējš”. Ja Mārim šie vārdi neuzrakstītos, tad varbūt neviens neievērotu, ka „jumtus plēš vējš, bet nenoplēš”, ka „telefonisti stabos sēž”, reti kurš zinātu, ka „saknes jau vējš neizplēš”. Starpcitu, dziesmas tekstā pieminētie telefonists un zārcinieks ir reālas personas, Liepājas iezemieši.

 

Mūsu valsts var lepoties ar pietiekami daudz neaizstājamiem cilvēkiem. Māris Čaklais ir viens no šī mūžam zaļojošā koka. Var runāt, rakstīt, atsaukt atmiņā, bet vēl būs par maz, vēl pateikts tik nedaudz, gandrīz nekas. Tādēļ jau rakstu par savu Māri Čaklo. Par tādu, kādu atklāju viņu sev pati.

 

Māra darba mūžs ir pārbagāts. Ne velti viņam tāds uzvārds – Čaklais. Tas jau pats par sevi norāda uz neizbēgamo darba mīlestību. Māra dzīvi varētu nosaukt par pārbaudījumu spēli, dažreiz pat ar diezgan traģisku piešprici. Bet to mēs neaiztiksim, tas ir paša Māra izsāpēts. Māris veica daudz, pienākumi un panākumi liptin lipa pie viņa, katru dzīves minūti viņš pavadīja darbībā. Man viņš, pirmāmkārtām, ir Dzejnieks. Un neko jaunu neizdomājot uzskatu, ka Dzejnieku vislabāk var iepazīt un visdrošāk iet uz satikšanos ar viņu ir viņa vidē – dzejā, jo „dzejolis aiziet no tevis un sāk dzīvot pats”. Tā Māris.

 

Kādudien es Māri satieku, kad „atkal, atkal ir debesis pušu” un mēs meklējam ielāpu, ko uzšūt tam caurumam. Tik tie ielāpi mums gadās ne tādi, viens ir plāns un „balts kā akāciju palags”, cits tik smalks kā milti un kā tikko uzsnidzis sniedziņš. Kā tajā Vendijas dziesmā: „Uzsniga sniedziņš balts, smalks kā vissmalkākie milti”. Paejam garām kādam puikam, Māris nosaka: „Jānītis ir vēl mazs. Saulē iededzis strīpains. Jo viņš aiz sētas tup. Jānītis pīpē.”

 

Kā pirmoreiz ar neapbruņotu aci M. Čaklo ieraudzīju, tā atmiņā man saglabājies viņa mierīgais un mīļais smaids un dedzīgās acis. Varbūt tik pret bērnu tas smaids tik labestīgs, laikabiedrus dzird domājam pavisam citā rakursā. Kāds Māra lūpu kaktiņos manījis pavīdam skumji ironisku smaidu. Inta Čaklā ievērojusi: „Kad viņš pacēla uzaci, lūpu kaktiņos ievilka ironisku smīniņu, tad bija skaidrs, ka tūlīt šaus ārā kaut ko indīgu...”

 

Tāpat ar draugiem, dažādi redzējumi. Piemēram, Roalds Dobrovenskis: „Tuvu draugu Mārim, man liekas, nebija. Pavisam senus draugus Māris mīlēja sīksti un maigi, atbalstīja. Māris nevienu un neko neaizmirsa”. Inese Laizāne: „Mārim bija daudz draugu un tas bija pa īstam. Iekļuvuši viņa sirdsredzēšanas lokā, mēs kļuvām viņa uzmanības aprūpēti. Neviltota interese un vēlēšanās palīdzēt. Palīdzēt tā nemanot, lai neuzbāztos un lai tev liktos, ka tu pats”.

 

Ar Māra palīdzību es uzzināju, ka lietus lāses aprīlī pārtop par aprīļa pilieniem, trimtirim. „Mazliet sniega, mazliet gaisa – tā tos pilieniņus taisa.” Ar „Līvu” izdziedāto atklājumu nāca man ausīs ziņa, ka „jūrā neēdamas, sīvas elektriskās zivis dzīvo.” Aizdomīga tā jūra man šķita, labāk pārāk dziļi nebrist. Ir man kāda grāmata, kas man kā vecākā māsa, ar pērtiķīti uz vāka. Saucās „Bimm – Bamm”. Aiz mīlestības un lasītkāres tai apgrauzti stūri. Liekas, ka pagaršota arī specifiskā tipogrāfijas līme, bet varu teikt droši, ka šis eksperiments nekādas tālākpaliekošas sekas manā dzīvē nav atstājis. Toties caur šo grāmatu, tāpat kā vēl caur daudzām, Māris bērnus iepazīstināja un turpina iepazīstināt ar pasauli. Drošībā ļāva justies pirms miega bieži lasītais:

 

Paskaties naktī,

neviļus paskaties naktī –

bērni guļ tā,

ka pasaules karš kļūst

neiespējams.

 

Šo pantiņu derētu valsts vīriem visās valodās iemācīties no galvas un skaitīt svinīgā zvēresta vietā, tad viņi krīzes situācijās nesatrūksies, jo gadās visādi, piemēram: „Ielidoja pa logu muša. Iesīca ausī: Es nāku no Buša”. Un vēl par tiem krekliem, kas gan to nezina, „ka dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām”.

 

Tā jau ir, jāatvadās, kad ir visinteresantāk. Negribas iet prom, gribas vēl pasēdēt, bet namamāte jau halātā un siltās čībās neuzkrītoši pārslāj istabai, laiks negaida.

 

Pēc standarta katrs raksts jābeidz ar nobeigumu. Tas būtu skaidrs, bet šajā gadījumā to ir daudz. Daudz nobeigumu, kuri neko nepabeidz. Tikai iesāk... kādam citam stāstam. Māris darba dienas beigās: „Un es saku: ardievu, spuldzītes, es eju izdziedāt to, kas bez manis var nogrimt, izkust, pazust.”

 

Māris, ceļotājs: „Kas tad nu būtu pats galvenais, dodoties tālā vai tuvā ceļā? Mans pirmais bauslis paša lietošanai, pirms doties ceļā - ceļojumam vajag ļauties. Otrs bauslis pašam sev - nu kļūsti par lielu sūkli, kas visu uzsūc ar savām porām, topi par govi, kas pļavā nokļuvusi, plūc iespaidus rītdien gremojamajam. Un trešais - taupi spēkus! Tā, lai pietiek visam ceļam. Un tev ir jābūt gatavam, ka tavā ceļā parādīsies viņa augstība Gadījums.”

 

Māris, vārdu meklējot:

„... es meklēju pēdējo vārdu

es gribu dzejoli beigt...”

 

Māris ir tur – „starp mašīnām, motoriem, meitenēm”, viņš uzsauc: „Ko tu, naivā, te blandies pa pilsētu, basām kājām pa sniegu kas dzen?” Nē, nekas, Māri, es te stāvu un šķirstu apskurbušu grāmatiņu ar kāda Dzejnieka novēlējumu man un parakstu. Grāmatiņas nosaukumā kaut kas par tiem, kuri vienu vasaru izdejojās tā, ka vienam veselam mūžam pietika. Māris: „Nez cik reižu man ir gribējies rakstīt „Vasaras grāmatu”. Un vienmēr licies – es neesmu tam gatavs – vasara taču vēl jādzīvo! Un te nu pavisam nejauši dzirdu – „Viņi dejoja vienu vasaru” – citi ļaudis un citas sejas dzied manu vasaru. Vasaru, par kuru dziedāja arī Jānis Ošenieks:

 

Pieneņu pūkas

aizlido vasarai pretī.

Cik tad tur trūka –

varēja neatnākt vairs

vasara, vasara mūsu,

vasara, vasara mums.

 

Vasara patiešām ir nebeidzama. Nenobeidzama. Varbūt šī tad arī ir mana „Vasaras grāmata”?”

 

Viņš aiziet tālāk pa ielu, pēkšņi pagriežas, pasmaida un uzsauc: „Bet tu neskumsti! Ņem zaldātiņus, nāc uz manām trepēm spēlēties!”

 

Rakstā izmantoti fragmenti no M. Čaklā dzejoļiem:

„Cik viens mēs par otru zinām”, „Pilsētā, kurā piedzimst vējš”, „Dziesma par karuseli”(Lilioma motīvs), „Dziesmiņa par akāciju palagu”, „Vendijas dziesmiņa”, „Jānītis pīpē”, „Aprīļa pilieni”, „Elektriskā zivs”, „Kā bērni guļ”, „Sveicieni no Buša”, „Vārdu meklējot”, „Dzeguzes balss”, „Dziesma par četriem baltiem krekliem”, „Dziesmiņa par Napoleonu”.

 

Rakstā izmantotie materiāli:

M. Čaklais „Saulē rakstāmgaldā”, R.: „Liesma”, 1975.

M. Čaklais „Viņi dejoja vienu vasaru”, R.: „Likteņstāsti”, 1996.

M. Čaklais „Laiks iegravē sejas”, R.: „Jāņa Rozes apgāds”, 2000.

„Māris Čaklais laikabiedru redzējumā”, R.: „Aplis”, 2004.

mariscaklais.lv

impro.lv