ARHĪVA PERSONĪBA: Gunārs Cilinskis (0)

Dēvēts par dievu mīluli, vīrišķības simbolu, liktenīgo vīrieti. Minēts starp 100 ievērojamākām Latvijas personībām.

 

Gunārs (Gunars)*Cilinskis (1931.23.05. – 1992.25.07.)

 

Kāds zinošāks par mani varētu apstrīdēt šo manu izjūtu, bet, manuprāt, G. Cilinskis bija kas īpašs. Liekas, viņš tika atsūtīts uz šīs zemes no citas galaktikas kā gars, kuram bija jārod piepildījums, jāmazina sava vientulība. Viņš nebija no šīs zemes matērijas veidota būtne. Viņš dzīvoja cilvēka dzīvi, bet tajā pat laika atšķīrās no apkārtējiem. Ne kā Jēzus Kristus vai Gulivers, bet kas cits... Šī bija viņa sestā reinkarnācija, kurā viņam bija lemts būt par „garīgo vientuļnieku, kurš visu mūžu meklēja savas dvēseles apslēpto vēlmju piepildījumu”.

 

Kāda bija šī vienkāršā dzīve? Mācoties Ogres meža tehnikumā G. Cilinskis mīļuprāt piestrādāja vietējā bibliotēkā. Sazinoties ar Ogres Centrālās bibliotēkas pārstāvjiem, saņēmu apstiprinošu atbildi: „Labdien! No 1948. gada 20.decembra līdz 1949.g. 31. martam Cilinskis Gunārs Alfrēda d. ir strādājis par Ogres pilsētas bibliotēkas pārzini. Ir saglabājies ar roku rakstīts iesniegums un autobiogrāfija. Ir iespēja apskatīt tos bibliotēkas vēstures mapē.” Žurnāliste Ilze Vītola ieskatījusies ar G. Cilinska roku rakstītos vēstures lieciniekos: „Autobiogrāfijā, ko vēl aizvien rūpīgi glabā Ogres bibliotekāres, Gunārs Cilinskis 1948. gada 31. decembrī raksta par sevi un savu māti.

 

Bet par tēvu Alfredu autobiogrāfijā ir tikai divi pusteikumi. Viens, ka vecāki šķīrušies, viņam mazam esot. Un otrs, ka tēvs nošauts īsi pirms sarkanās armijas ienākšanas Rīgā.” Kā rakstīja Līvija Akurātere: „Viņa garīgās saites ar māti ir dziļas, ilgstošas un noturīgas. Viņa mīlēja teātri. Vēl Rīgā dzīvodama, viņa ar savu mazo zēnu gāja uz izrādēm un tādā kārtā iedēstīja Gunārā pirmos spēcīgos teātra mākslas iespaidus. Gunāra Cilinska māte nomira 1965. gada agrā pavasarī – tad, kad teātrī tapa izrāde „Mans nabaga Marats”. Kad G. Cilinskis, māti apbedījis, nāca ārā no kapsētas, viņa mati bija mitruma pielijuši un sasaluši ledū un sirdī tāds smagums un sāpes kā Arbuzova Ļeoņidikam Ļeņingradas blokādes smagajās dienās.” Pats Gunārs pēc gadiem teica: „Savu māti es nevaru aizmirst. Bijām tikai divi, grūtajos pēckara gados viņa mani izaudzināja un izskoloja. Taču tikai ar to vien puikas mīlestību gan iekarot nevar. Ir jābūt vēl kaut kam. Un mums šis Vēl Kaut Kas bija. Mēs bijām labi draugi. Vēl tagad nezinu, kā māte to prata panākt, bet es viņai uzticēju tādas lietas, kuras, pusaudzis būdams, nestāstīju pat saviem labākajiem draugiem.”

 

Jaunības gados G. Cilinska dzīve ritēja rimta un vienkārša diplomēta meža tehniķa amatā, lai gan laiku pa laikam sirdī aizvien uzmācīgāk ietrīsējās alkas apgūt skatuves mākslu. Lai arī cik romantikas un teiksmainuma apvīti būtu meža veču stāsti, tomēr gados vecākie biedri diez ko nepriecājās par Gunāra vēlmi piepildīt sapni. „Tu esi normāls, kārtīgs cilvēks, kāpēc tev jākļūst par aktieri?” – tā viņi jautāja. Tomēr sapņa piepildīšana un dzīvošana tajā negāja nemaz tik gludi, bija daudz grūtību, kas jāpārvar un tomēr „tas varbūt bija pats labākais Gunāra Cilinska tapšanas ceļā par mākslinieku.

 

Tās bija grūtības, ko dievi piešķir tiem, kurus viņi mīl, lai izaudzinātu uzvarētājus”. Viņš bija noslēgts cilvēks, neatklāja savas iekšējās vētras, tādēļ tik mulsinoši bija emocionāli sevi atdarīt uz skatuves. „Sasprindzinājuma dēļ viņš pat nevarēja vairs lāgā parunāt, un daudzi sprieda: „Viņam ir defekts – stīvs žoklis.”” Protams, tā nebija tiesa, tas bija vēršams uz labu tiekot vaļā no garīgās spriedzes. Tika izmēģināta Staņislavska paņēmienu sistēma un tomēr, jo vairāk tika koncentrēta uzmanība uz nesaspringšanu, jo vairāk viņš sasaistīja sevi. „Katrā cilvēkā ir tādi dvēseles audi, kurus viņš nevēlas nodot plašākai aplūkošanai.

 

Cita lieta – ja tie jāiegulda mākslas tēlā. Bet arī tad tas dažkārt prasa pārkāpt sev pašam pāri.” Cītīga darba rezultātā aktieris pieveica šo traucēkli, lai gan arī turpmāk viņš ieturēja distanci starp sevi un skatītāju zāli. Aktiera darbu viņš veica savas dvēseles uzdevumā, ne atzinību un uzslavas gaidīdams. Viņa teorija bija: „Ja aktieris negrib ieslīgt rutīnā, viņš nekad nedrīkst atpūsties. Taču reizēm tas ir velnišķīgi grūti. Kas tad palīdz? Labi vārdi? Labas atmiņas? Uzmundrinājumi? Arī, arī... Tomēr īstais palīgs ir tikai pats cilvēks un viņa darbs”. Viņš bija aktieris, kuram svarīgais bija domāšana, garīgā sfēra, bet tikpat ļoti, bez intelektuālās pieejas materiālam, viņš bija fiziski spēcīgs. Viņa platie pleci un spēcīgās rokas viņu apvija ar vīrišķības simbola auru.

 

Tādēļ, skatot fotoattēlus, nākas apstrīdēt reiz Kinostudijas provēs izskanējušo spriedumu, ka pleci par platiem un galva par mazu. Un kurā vietā padomju profesionāļi saskatīja viņā nefotogēniskumu atliek vien minēt. Kārlis Pamše dalās savā izbrīnā: „Tikai vēlāk man atklājās, ka Gunarā ir mūžīgs mazvērtības komplekss. Reiz uzrakstīju, cik grūti viņš strādāja ar Stenliju Kovaļski „Ilgu tramvajā”. Viņš man saka: „Kaut tikai es neparādītos sentimentāls!” Es saku: „Vai sentiments ir kaut kas peļams?” Tas man bija atklājums. Jo ārēji likās, ka viņš sevi apzinās, ir pārliecināts par sevi...”

 

Gunārs bija dabas bērns, dabas cilvēks. Viņa teātra krusttēvs Kārlis Sebris atceras, ka Gunārs bijis saskaņā ar dabu, iebraucis ar laivu ezerā un stundām vērojis apkārtni. Pašam Gunāram sažņaudzās sirds, „redzot, cik mūsu mazā Latvija piespļaudīta, piemēslota, cik tās daba sapostīta”.

 

Priekšstatu par cilvēku veido citu cilvēku viedokļi, lai arī citreiz tie ir virspusēji un kļūdaini, bet tomēr ar vēsturisku vērtību. Tādēļ, neliels ieskats G. Cilinska laikabiedru sacītajā. Aktieris Jānis Zenne Gunāru atceras kā iespaidīgāko figūru viņu vidū. „Nobriedis jauneklis platiem pleciem. Uzņēmīgs, drošs. Man bija jābrīnās par to, cik viņš enerģisks. Atceros, kādā brīdī viņš pat piesēdās pie klavierēm un brīvi spēlēja tāpat pēc dzirdes, bez notīm.” Antras Liedskalniņas atmiņā Gunārs „bija garš, blonds, skaists, tāds, ko katrs, reiz ieraudzījis, atceras”. „Gunārs ne tikai pats aktīvi darbojās, bet mēģināja arī citus iesaistīt,” atminas Dina Kuple.

 

Viņa turpina: „Sākumā Gunāram Cilinskim bija grūti pavērt savu jūtu dzīvi citu ieskatam. Viņš piederēja pie tiem, kas, atklājot maigumu, aizkustinājumu, līksmi, sāpes, baidās kļūt smieklīgs. Gunārā ziemeļnieciska kautrība apvienojas ar vīrišķīgu pārliecību, ka ir kauns savu iekšpusi rādīt. Tikai tad, kad atrastā mākslas patiesība izkausēja šīs divkāršās bruņas, viņš sāka pieskarties arī cilvēka emociju pasaulei. Un taisni tādēļ, ka šī pasaule nebija atslēgta ar vieglu roku, tā jo dziļāk pārliecināja un saistīja. Gunāru Cilinski, tā es domāju, nav iespējams raksturot kā jūtīgu aktieri, bet gan – kā patiesu. Dažkārt tas mākslā var nozīmēt vēl daudz vairāk nekā viegli aizdedzināmais jūtīgums”. Cilvēki, kas stāvējuši aktierim līdzās plecu pie pleca vislabāk var saskatīt sava kolēģa cīņu un uzvaras, tādēļ ir svarīgi, cik redzīgi un sirdsjūtīgi līdzbiedri pagadās radošam cilvēkam blakus. Gunāra teātra mamma Vera Baļuna reiz viņā saskatīja labu materiālu, viņa zināja, ka no šī jaunekļa izveidosies labs mākslinieks. „Viņa sirds, kas netiek nēsāta uz delnas apskatei, ir cildena, un tā spēs iesildīt skatītāju sirdis, jo ir tādas cilvēciskās īpašības un attiecības, ko aktieris nekad nespēs uz skatuves nospēlēt, ja pats tās itin nekad nebūs dzīvē izjutis”.

 

Par G. Cilinska spēli uz skatuves varu vien nojaust no aculiecinieku stāstītā, toties filmas šajā ziņā ņem virsroku, jo iemūžinātais attēls, vaibsti, kustības, žesti skatītāju priecē vēl ilgi. Tādēļ, atliek vien pateikties visaugstākajam un Rīgas kinostudijai, ka latviešu smagsvara aktieri mūs priecē tā laika filmās. „Kino paplašināja viņa pielūgsmes ģeogrāfiju, bet piederēja viņš Latvijai. Tai dzīvoja un strādāja.” Un kurš gan vēl no mūsējiem ar mūžam dzirkstošo Sofiju Lorēnu kopā saulespuķes lasījis?

 

Cilinskim nebija režisora izglītības, tomēr viņš savas rakstītās lugas režisēja tautas teātros. Viņš kļuva arī par režisoru un scenāristu filmām, kas parāda dzīvi visā tās krāšņumā ar laimi un nelaimi, ar apvaldītām emocijām, kas lauztin laužas ārā no katras poras un rada nokaitēti kaislīgu spriedzi uz ekrāna. Pārdomu brīdī Gunārs atzīstas sev, ka pēc „Ezera sonātes” viņš nebija pārliecināts, ka režija nākotnē kļūs par viņa galveno profesiju. „Taču aktieris teātrī, režisors teātrī, aktieris kino, režisors kino – viņiem visiem būtībā ir viena kopīga profesija, atšķirība ir tikai niansēs. Izvēles brīvība – lūk, kas man lika koncentrēt spēkus uz režiju.”

 

„„Ezera sonāte” man bija kā pirmā mīlestība, - vēlāk atzinās Gunārs Cilinskis, viens no filmas režisoriem. Gan viņam, gan Varim Braslam tā bija pirmā patstāvīgi režisētā pilnmetrāžas filma. Nerisinot nekādu sociālo problemātiku, neierasti tā laika filmām, „Ezera sonāte” (un tās autori) uzdrošinājās vēstīt tikai par mīlestību. Un par tās sāncensi - konkurenti, kura arī prasa savu - par uzupurēšanos un par „būt atbildīgam to priekšā, kurus esi pieradinājis”.

 

Tāpat kā starp mīlestību un pienākumu bieži ir nepārvarama „šķēre”, tā arī cilvēku starpā guļ ezers. Un ir reizes, kad krastus nevar savienot nekādas laivas, nekādi tilti.” Gunārs apzinājās, ka lielākā daļa viņa filmu tiek kritizētas, ka vīpsnā par smukiem dabasskatiem un cilvēkiem. Tomēr viņš negrasījās mainīt savu rokrakstu, un paldies viņam par to, jo tas bija viņa rokraksts. „Sevi vajag attīstīt, izglītot, bet sevi nedrīkst lauzt. Nekad es nebūšu Federiko Fellīni. Nekad es nespēlēšu kā Marlons Brando. Es varu pastāvēt tikai kā Gunars Cilinskis”, - viņa pārliecība.

 

Gunārs bija viegli ievainojams, viegli sadarbojās un viegli jokoja, nekad netenkoja un negatīvu informāciju ap sevi neizplatīja, nekad nestājās partijas rindās, atzina augstu kvalitāti, kā jau gara aristokrātam pienākas. Viņš kā „asns spītīgs Latvijas zemē ieaudzis”. Uz vella dzīšanu nebija divreiz skubināms. Interesanta un noslēpumaina bija viņa aizraušanās ar nākotnes izzināšanu. Kā atceras arhitekts Ivars Strautmanis, „viņš gribēja izzīlēt nākotni. Gāja uz zīlēšanas seansiem, ticēja kāršu licējiem. Ap viņu, domāju, izveidojās kāds melnais lauks. Apkārt bija kādas kundzītes, kas viņu gribēja ieraut savā tīklā. Gunars iekšēji gatavojās šim laikam. Jo zināja, ka mums visiem būs ziepes. Kad nav darba, nav naudas. Viņš taču aizgāja strādāt mežā. Zāģēja kokus, dēļus, saveda visu mājās. Uzbūvēja siltumnīcu kā īsts latviešu cilvēks, visu sataisīja.” Lai gan vēlme izdzīvot bija Gunārā iekšā, līdzās tai bija arī priekšnojauta. Arno Upenieks jau sen ievērojis, ka Gunārs zinājis sev atvēlēto laiku, viņš teicis: „Mums jātaisa viss fiksi, jo es ilgi nedzīvošu”. Tas nebija vājums, tā bija Kaspara Velnakaula vīrišķība un gara stiprums, kad viņš stāvēja savus platos plecus rupja adījuma svīterī ietērpis.

 

Gunārs mēdza sacīt: „Un es savā sirdī arī esmu zemnieks. Tikai tāds zemnieks, kuru romantika reizēm uzrauj mākoņos.” Grūti pateikt, vai todien tā bija romantika vai likteņa pirksts, varbūt arī viss šķita padarīts, tik vēl ezerā izbraukt un tad jau - aidā! — mākoņos. Domājams tur viņš tagad kopā ar Eduardu Pāvulu atceras vecos, labos laikus, 2001. gadā Eidis savā neatkārtojamā stilā štukoja: „Domāju, domāju, kur es varētu Gunārā atrast kādu sliktu īpašību? Nav. Baumoja, ka viņš meitenes mīlējis... Piedodiet! Tādu čali jau var mīlēt ar’! Nav jau nekāds jampamps. Gunārs, kad ienāca... Esmu vienmēr domājis, ja es būtu tāds, kā viņš! Blonds, liela auguma... Un balss — īsts Dailes teātra aktieris! Smiļģis noteikti viņam dotu pirmās rolles. Taču — strādāja Nacionālajā teātrī. Un draudzējās ar Pāvuļu Eidi, kurš nav liela auguma, bet Lāčplēsi ir spēlējis. Gunča! Kad viņš nomira, es biju tā sašļucis... Bet par Cilinski varu teikt: „Feins vecis!” Feins! Nevienu sliktu vārdu nevaru par viņu atrast. Vai tas nav lieliski? ... teiksim vairāk labu vārdu, kamēr dzīvi. Nevis pie kapa.”

 

... bet mums taču vēl paliek mākoņi...

 

Izmantotie materiāli:

L. Guļevska, G. Treimanis „Vientuļā virsotne”. R.: „Antēra”, 2001.

L. Akurātere „Gunārs Cilinskis”. R.: „Liesma”, 1978.

„Mājas viesis”, Nr.231, 25.08.2006., I.Vītola „Sapņu pāris”, 8.-11.lpp.

filmas.apollo.lv