ARHĪVA PERSONĪBA: Uldis Pūcītis (0)

Manuprāt, latviešu vīrietis ir skaists, viņā ir kaut kas mežonīgs un kaut kas žulicīgs, – tā uzskatīja aktieris Uldis Pūcītis un tāds viņš pats arī bija.

 

Uldis Pūcītis (15.04.1937.- 14.12.2000.)

 

Uldis Pūcītis, vai kā draugi viņu sauca — Pulis, pasaulē nācis 1937. gada 15. aprīlī Cēsu puses Rankas pagasta „Strautiņu” mājās, no šīs pasaules aizgājis gadsimtu maiņas gadā - 2000. Un nav taisnība tiem, kas saka - neviena vieta nestāv/nepaliek tukša. Paliek. To mēs varam aizpildīt vienīgi ar atmiņām, jo kā teicis Rūdolfs Plēpis: „... diemžēl tāda lieluma aktiera nemaz vairs tagad nav. Ir visādi, bet tāda kā, teiksim, Harijs Liepiņš, Uldis Pūcītis vairs nav”. Rakstot par U. Pūcīti, es centos apstrīdēt cienījamā režisora O. Krodera sacīto, ka „par Uldi ļoti grūti rakstīt”. Pats Uldis noteikti būtu teicis: „Rauj viņus visus kociņš” un nesatricināmā mierā padzertos malku piena no vienmēr līdzi esošās piena pudeles.

 

Uldis Pūcītis ir no tās aktieru paaudzes, kas strādāja ar sirdi ne tikai uz āru, bet arī uz iekšu. Paaudze, kas ierakstīta teātra vēsturē. Par tās aktieriem sarakstītas grāmatas, kas iegūlušas grāmatu plauktos; paaudze, kas analizēja; par kuru runāja un izturējās ar cieņu. Šīs paaudzes aktieriem skanēja ovācijas un grimētavās smaržoja ziedu klēpji. Uldis Pūcītis ir viens no šīs paaudzes, viņu dievināja un pēla, mīlēja un nīda.

 

Aktiera ceļš līdz teātrim gājis caur pedagoga darbu, jāpiebilst, ka U. Pūcītim ļoti patika bērni. „Viņš piekrita Viktora Rozova domai, ka bērni jau no mazotnes jāpieradina pie īstām mākslas vērtībām.” Jau 17 gadu vecumā viņš skolo bērnus Aizputes skolā, saņem pat pateicības rakstu, pēc gada skolu viņš pamet, jo bija studētkārs — pedagoģija, filoloģija, galu galā teātra māksla. U. Pūcītis agri sācis gan lasīt, gan rakstīt un skolā bijis teicamnieks. Visu dzīvi viņš lasīja grāmatas un bija erudīti interesants sarunu biedrs, lai gan īpaši neielaidās dziļās filozofiskās diskusijās par izlasīto. Uzzinātais glabājās viņā. O. Kroders atceras: „Viņam tā dzīves uztvere bija absolūti konkrēta — kas šai brīdī tev ir, uz to viņš konkrēti reaģēja. Viņam nebija ne mazākās tieksmes uz tādu filozofēšanu, kā pasaule attīstīsies un vai pārveidosies. Vai cilvēcei būs gals vai nebūs.”

 

Nenoliedzami, milzīgs ieguvums ieejot teātrī bija sastapšanās ar īsto režisoru. U. Pūcīša pirmais režisors, kura vadībā viņš 1959. gadā debitēja teātrī, bija P. Pētersons. „Pirmos aktiera soļus viņš spēra ļoti patstāvīgi, neatkarīgi, nevienam nepiemērojoties.” Anda Burtniece 1975. gadā rakstīja: „Pētera Pētersona erudīcija un intelekts viņā izraisījuši un joprojām izraisa dziļu apbrīnu un cieņu: „Pētersons apelē pie aktiera prāta un saprašanas, uzskatīdams, ka aktierim pašam viss jāizdara. Lomas līnijas viņš dod lielos vilcienos, un aktieris jūtas pats savas lomas radītājs, ne tikai režisora ieceres izpildītājs.””

 

Aktieri var pacelt un nogremdēt — tas ir režisora ziņā, tādēļ ir svarīgi, kādus šīs profesijas pārstāvjus aktieris satiek savā ceļā. U. Pūcītis satika N. Mūrnieku, O. Kroderu, Ā. Šapiro. Tiesa gan „Pūcītis savā prātā bija pats sev režisors, viņš bija izvēlīgs autoru ziņā. Režisorus kā sev līdzīgu autoritāti (izņemot Smiļģi) viņš nesastapa.” „O. Kroders Pūcīti uzskata par aktiera ideālu.” Viņa aktierisko analizēšanas spēju, iedziļināšanos tēla garīgajā pasaulē apliecina tas, ka U. Pūcītis atveidojis lomas 20. gs. psiholoģiskas ievirzes darbos. Latviešu oriģināldramaturģijā — I. Ziedoņa „Motocikls”(Pičs), P. Putniņa „Kā dalīt zelta dievieti?”(Kristaps Krone), kā arī G. Priedes, P. Pētersona un citu autoru darbos. Pasaules dižgaru - V. Rozova “Mūžam dzīvie” (Borozdins), klasiskajā drāmā - A. Ostrovska “Mežs”, A. Čehova “Ivanovs”, arī ar bezkodola sīpolu salīdzinātais Pērs Gints ir loma, ar ko saistās U. Pūcīša vārds gan uz skatuves(dublējās ar H. Liepiņu), gan kinolentē, gan arī dzīvē, jo visu mūžu viņš cerēja satikt savu Solveigu, kura viņu gaidīja, lai gan tādu solveigu, kas mīlot gaidīja, bija pietiekami, tik nebija starp viņām Solveigas.

 

Ne tikai tāpēc — kā atminas Sandra Landorfa: „Kā ledlauzis šķūrēja mietpilsonību ārdošais Ibsena Pērs Gints ar brīnišķīgo Ulda Pūcīša tēlojumu (kā viņam padevās tie nepareizie...)”. Līdzgaitnieki gan atzīst, ka jau no studiju laikiem loloto sapni — nospēlēt Pēru Gintu, Pūcītis izdzīvoja nedaudz par vēlu, bijusi jaušama gadu starpība starp aktieri un lomu. U. Pūcītis bija arī iemīļots kino aktieris, viņa filmu bagāža ir diezgan iespaidīga. Par sev tuvām pats aktieris atzinis — „Purva bridējs”, „Ceplis”, „Es visu atceros, Ričard!”. 1997.gadā sācis uzņemt televīzijas seriālu “Izpostītā ligzda” par Latviju 20. gs. 20. gadu nogalē. Par šo seriālu saņēmis balvu “Lielais Kristaps”. Lasot pieejamās rakstu rindas no Pūcīša dienasgrāmatas, liekas, ka grūti gāja viņam ar savu vēlmju iemūžināšanu kinolentē, šajā jomā viņš nebaudīja īpašu pretimnākšanu no vajadzīgo instanču puses. Bet viņam bija ieceres! Tās viņu tirdīja no iekšienes.

 

Manā dzīvē, pieļauju tāpat kā daudzu prātos, U. Pūcītis ienāca ar filmām „Purva bridējs”, „Kapteiņa Enriko pulkstenis” un „Elpojiet dziļi”, pēdējā kinolentē aktieris atveido telefonu montieri Cēzaru Kalniņu, tiesa gan, filmu, pēc tās pirmizrādes, nekavējoties aizliedza, bet neba tur Pūcīša vaina, tādi laiki, biedri. Jānis Streičs nosaka: „Edgars. Kā Edgaru nospēlēja — savu mūža lomu, tāds Purva bridējs viņš arī paliek. Un acīmredzot spilgtāka, labāka aktiera šai lomai laikam Latvijā nebūs!” Tā laika liecinieki atceras, ka pēc filmas „Purva bridējs” klīda runas — Pūcītis paspējis salauzt visu Latvijas sieviešu sirdis ( un ne tikai Latvijas, slava aizgāja arī aiz mūsu zemes robežām), bet šķiet, ka sievietēm pašām pret to nebija iebilstams nekas. Kolēģu atmiņās pavīd fakti, ka Pūcītis sieviešu kārtas pārstāves saucis par „zaķīšiem”, „gulbīšiem”, „čiepiņām” un spējis iekarot praktiski visas daiļavas, protams, ar izņēmumiem.

 

„Sievas man ir bijušas tikai divas — Milēnas māte un Olīvija. Brūtes gan vairākas.” Laikabiedru (gan vīriešu, gan sieviešu) atmiņās lasāms, ka U. Pūcītis kā draugs - sirds draugs - bijis ļoti sirsnīgs un ar bērnišķīgu sirsnību apveltīts. Viņa rīcībā bijuši netradicionāli gājieni - ar ievu ziediem pusnaktī piebērta meiteņu istaba, rožu pušķis piesiets liepā aiz slimnīcas loga, zvani draugiem īstajā brīdī, it kā juzdams, ka grūts, sarežģīts mirklis. Aina Matīsa (no draugu trijotnes Liniņš, Matīsa, Pūcītis) atceras, ka Uldis „reiz teica: „Atnāciet, jums pie manis patiks. Esmu savu istabu sakārtojis un nopircis modernu mēbelīti — trīsstūra galdiņu ar trim kājām, stikla virsmu. Un mazi ķeblīši.”” Neaprakstāmi dziļa mīlestība aktierim bijusi pret savu māti un savu meitu Milēnu un tas jau izsaka visu par vīrieti, pārējais ir mazsvarīgs, mīlestība pret savu bērnu atsver visus tos bērnības tukšos vakarus, kad tēta nebija mājās. Savā dienasgrāmatā 1997. gadā U. Pūcītis ierakstījis: „Milenčikam dzimšanas diena. 30 gadi pagājuši. Atceros gan, kā nu ne. Filmējos pie Rolanda, naudiņas, kā vienmēr, nebija. Liniņš aizdeva, lai Irinai puķes varu nopirkt. Liels lopiņš jau tomēr esmu bijis. No dzemdību nama jau laikam nepārvedu. Tikai vēlāk ierados. Milenčikam zvanīju vakar, nav iekš mājas. Kur ir, nezinu nemaz.”

 

Purva bridējs, dēvēts par visu laiku labāko mīlētāju, Edgars it kā nemanāmi bijis klāt un vilcies līdzi visu U. Pūcīša dzīvesgājumu. Trakulīgs, brīvs kā plēsīgs putns, kuru tomēr iespējams ievainot tieši dvēselē, par to liecināja viņa acis, dzidras kā avots, tomēr skumju pilnas. Liels bija mans pārsteigums, kad izlasīju Maijas Augstkalnas priekšvārdu grāmatai „... tad tas ir Uldis Pūcītis”. Viņa apstiprināja manas izjūtas un vērojumus: „Kas zina — iekšēji dziļi apslēptu glabādams viegli ievainojamu dvēseli, kuru varbūt pats negribēja apzināties”. Pārskatot filmas, fotogrāfijas un cita veida arhīva materiālus, man U. Pūcītis liekas dumpinieciski skaists, ne tāds holivudiski, bet latviski. Tādu vīrieti nevar ne piesiet, ne ietekmēt, ne salocīt. Pats viņš domāja, ka „vistrakākā ir tā pelēkā masa — cilvēks ir tik ļoti pareizs, ka nav vairs interesants”.

 

Tomēr viņš rādās monumentāls, viengabalains un arīdzan skaudrs. Tāds viņš bija — viņam neeksistēja likumi un normas, nekad neizgāja uz kompromisiem, mākslā un dzīvē neatzina zelta vidusceļa iespējamību, savu ideju viņš aizstāvēja lai tur vai kas, varēja kļūt rupjš un tāds arī kļuva, aizcirta durvis strīdu karstumā, bet pāri visam saglabāja savu šarmu. Tieši šis šarms strāvo cauri visam, ko viņš darīja. Arī vēlāk, kad viņš Āgenskalna tirgū andelēja gardas bulciņas. Kā atceras filoloģijas studiju biedrs Viktors Līvzemnieks: „... Uldi Pūcīti, tāpat kā daudzus citus latviešu aktierus, liktenīgās likstas piemeklēja līdz ar neatkarīgās Latvijas valsts atgūšanu, ar juceklībām šai pārvērtību laikposmā. Sākās tāda kā teātru krīze. Krīze arī kinojomā, pat Rīgas kinostudijas likvidācija. Aktieri kur kurais meklēja kādu peļņas robu ārpus teātra kailās dzīvības izdzīvošanai. Tā 90. gadā Uldi ieraudzīju aiz letes smalkmaizīšu kioskā Āgenskalna tirgū. ... Biju visai izbrīnīts par viņa izvēlēto jauno darbavietu. Lai nu ko, bet, ka tautā populārs aktieris šeftē ar kādas firmas smalkmaizītēm...”

 

Āris Rozentāls atceras kā U. Pūcīša rīcība, varētu teikt, izglābusi prīmā puiku Raimondu Paulu. Konservatorijas komjaunatnes sapulcē viņš novērsis tagadējā maestro izslēgšanu no Konservatorijas par aizraušanos ar džeza mūziku un lekciju kavēšanu. Šī rīcība vēlreiz apstiprina viņa bezbailību likuma priekšā, to gan nevar teikt par viņa bailēm no zobārsta, tas viņam bijis liels pārbaudījums. Bet visādā citādā ziņā ikdienišķām bailēm viņa dzīves skrējienā nebija vietas, esot bijis arī neaprēķināms braucējs.

 

Nesen redzētā Ērika Lāča kinolentē „Meldru mežs” ir bauda vērot Ulda Pūcīša tuvplānus. Klusējot runājošie sejas vaibsti, emociju izteiksme acīs, saspēle ar kolēģiem liecina par to, ka uz ekrāna darbojas īsta profesionāļu komanda - Uldis Pūcītis, Olga Dreģe, Ausma Kantāne, Eduards Pāvuls, Līga Liepiņa, Uldis Dumpis. U. Pūcītis ir Steps — „noslēgta rakstura ārēji spēcīgs pusmūža vīrs”, kas pēc zvejas kuģa avārijas „nokļūst smagā konfliktā pats ar sevi, arī ar pasauli. Kā Steps atgūs ticību sev, kas viņam palīdzēs…” Uldis šo likteni izspēlē, aizskarot skatītāju dvēseles stīgas. Es nepiekrītu tā laika kritikai, kas U. Pūcīša spēli šajā filmā sauc par diletantisku un monotonu.

 

Es nelieku punktu, jo tādi talanti kā Uldis Pūcītis dzīvo mūžīgi, lai ikdienas dubļi paliek uz zemes, mēs izcilos paceļam augstāk par tiem... Kā aktieris mēdza sacīt: „Es tev dodu savu goda vārdu!” un viņš to turēja...

 

Izmantotie materiāli:

* R. Ādmīdiņš, V. Jansons „... tad tas ir Uldis Pūcītis”, R.: „Aplis”, 2003.

* „Aktieri”, R.: „Liesma”, 1975., A. Burtniece „Eksistēt vai dzīvot, darboties?”, 233. — 261. lpp.

* „Patiesā dzīve”, 2006.24.01., Nr. 2, S. Landorfa „Ar talantu uz sirds”, 7. lpp.

* www.ltv1.lv/lat/filmas/6027/