ARHĪVA PERSONĪBA: Harijs Liepiņš (0)

Skatuves zvaigzne un sieviešu elks. Tots un Hamlets, Gēsta Berlings un Romeo, Brands un Pērs Gints. Harītis. Ārītis. Smiļģa mīlulis. Un nereti – pats savu kaislību upuris.

 

Harijs Liepiņš (15.12.1927. — 3.08.1998.)

 

Harijs Liepiņš 50 gados uz skatuves un kino nospēlējis vairāk kā 250 lomu, no kurām liela daļa bijušas galvenās. Tie ir bijuši gan traģiski, gan komiski tēli, kuros, kā par aktieri rakstīts Teātra un kino enciklopēdijā, “saistījis Harija Liepiņa temperaments, pievilcība, aizrautīga radīšanas līksme”. Šo temperamentu Smiļģa skolotais aktieris nav spējis apvaldīt, un ja uz skatuves tas līdzējis radīt spilgtus, dziļus un aizraujošus raksturus, dzīvē tas nereti viņu dzinis galējībās, padoties bohēmas vilinājumam un postīt sevi.

 

Harija Liepiņa mūža pirmie gadi aizritējuši Ipiķu pagastā Rūjienas pusē. Savu tēvu mazais Ārītis, kā viņu tai pusē sauca, nekad nav redzējis. Par viņu nekad nav ticis runāts un Ārītis jau no bērnības sapratis, ka šī tēma nav atceres un apceres cienīga. Māte pēc bērna piedzimšanas atgriezusies Rīgā, kur strādājusi dažādus darbus, bet mazais palicis vecmāmiņas gādībā. “Manas dzīves grāmatas pirmā un visnozīmīgākā nodaļa ir iespiesta vecmāmiņas tipogrāfijā zelta burtiem,” vēlāk raksta aktieris. “Viņa bija manī, es veidojos no viņas.” Vecmāmiņa Grieta Paukšēna—Liepiņa bija gājēja, bija laidusi pasaulē piecpadsmit bērnu.

 

Ārīša bērnība pagāja viņas, tantes Annas un Vidusigaļu māju apkārtnes dabas un sabiedrībā. Katra peļķe šķita ezers, katrs jasmīnkrūms noslēpumu pilns. Kopā ar vecmāmiņu svētdienu rītos abi skaļi dziedāja baznīcas dziesmas, kuras visas mazais žiperis zināja no galvas, citkārt viņi dialogā lasīja Sprīdīti vai Zelta zirgu. Kad 1935.gada rudenī vecmāmiņas mīļajam Ārītim bija jādodas uz skolu Rīgā, puika juta, ka viņš tiek atrauts no kā būtiski liela, un vecmāmiņa ar asarām acīs ilgi spieda mazo pie krūtīm, baidīdamās, ka nākamvasar viņas vairs varētu nebūt. Bet viņa bija. Un viņas Ārīts viņu apciemoja vēl 21 vasaru. “Kad vecmamma 96 gadu vecumā ar vārdiem — “Ārītis jau laikam neatbrauks” — šķīrās no šīs pasaules, es uz bērēm nevarēju tikt.” Izrādes dēļ. Tas ir viens no aktiera mūža skumjākajiem pārdzīvojumiem.

 

Svešā Rīga un klasesbiedri 28.vidusskolā gan arī ar laiku kļuva pazīstami un tuvi. Iemācījies Rīgas puiku žargonu un nereti arī ar dūrēm sev vietu izcīnījis, topošais aktieris spēlēja futbolu Grīziņkalna komandā pret citu rajonu puikām, otrā klasē sāka piestrādāt operā par statistu, tā vismaz saldējumu pats sev nopelnīdams. Tad nāca karš. Kādudien bijis jānoskatās, kā Ģertrūdes ielas rotaļu biedri no ebreju ģimenēm ar uz muguras uzšūtām dzeltenām zvaigznēm dodas uz geto. Pirmās mīlestības, solabiedrenes Jahovedas, ģimene un viņa pati tika nošauti. Pāris gadu laikā skolā jo braši tika dziedāta gan Latvijas, gan PSRS, gan Vācijas himnas. Kad pamatskola tika beigta, Harijs Liepiņš kļuva par pilsētas 1.ģimnāzijas audzēkni. Pēc pirmā ģimnāzijas gada vasarā bija jāstrādā kādā lauku saimniecībā, un Liepiņš devās uz kāda drauga lauku mājām Skrundā.

 

Atgriezies Rīgā, viņš, 16 gadu jauns ģimnāzists, tika iesaukts vācu armijā, gaisa spēku izpalīgos. Bija 1944.gada rudens. 16 un 17 gadu vecumā, deviņos kara mēnešos līdz kara beigām, topošais aktieris izdzīvoja kara šausmas: viņš bija redzējis biedru nāvi, bija 17 gadu vecumā spiests kādai sievai ar mazu bērnu paziņot par viņas vīra nāvi, bija mēģinājis bēgt, kad tapa jau skaidrs, ka Kurzemes katlā iespiestajai vācu armijai vairs nav izredzes. Kad krievu armija ienāca arī Kurzemē, jaunais karavīrs tomēr izvēlējās nevis bēgt uz Vāciju, bet mēģināt atgriezties Rīgā. Tur viņu, jauno fašistēnu, kopā ar citiem latviešiem, kas cīnījušies vācu armijā, uzvarētāji krievi iesēdināja lopu vagonos un veda prom... tālu... “Pārblīvētā vagonā mitrs karstums. Dienā dažas karotes prosas putras un sāļa vobla. Ūdeni saņemam reti un trūcīgi. Pamazām sapampst mēle un sāk rādīties ūdeņainas vīzijas.” Galapunkts - Vorkutas ogļraktuves. “Ar baigu režīmu un necilvēcīgiem darba apstākļiem tā kļuva par mūžīgu gala staciju daudziem izsūtītajiem. Pēc pusotra gada, ko pavadīju šai ellē, izvilkos pa lēģera vārtiem noliesējis, bāls, kā ēnā audzis sīpoliņš.”

 

1946.gadā, nepilnus 19 gadus vecs atgriezies Rīgā, Liepiņš kādu laiku nevarējis pierast ne pie kaklasaites, ne pie gultas, šausmīgi daudz un ātri ēdis, apguvis jauno dzīvi — balles, uzdzīvi, meitenes. Mācīties vairs negribējies, bet vilinājusi darbošanās uz skatuves. Mēģinājums iestāties Ceļojošā teātra trupā bijis neveiksmīgs, taču pēc kāda paziņas ierosinājuma veiksmīgi noslēdzies gājiens uz Dailes teātri, kur pēc kara trūka jaunu aktieru un tika uzņemts teju katrs gribētājs. Jau pirmajā dienā jaunais aktieris Liepiņš piedalījies mēģinājumos, bijis viens no tautas un iepazinies ar vareno, stingro, leģendāro Eduardu Smiļģi.

 

Lomām masu skatos sekoja pirmais teikums, tad pirmā nopietnākā loma. Jaunais, izskatīgais, nemierīgais, temperamentīgais aktieris kļuva par Dailes teātra 2.studijas audzēkni kopā ar Viju Artmani, Valentīnu Skulmi, Rasmu Rogu, Eduardu Pāvulu, Vera Gribača un vēl citi... “Bijām ļoti draudzīgi, izpalīdzīgi. Vēlāk, kad bijām lieli aktieri, šis tas no mūsu attiecībām pazuda.” Smiļģis jauno censoni bija pamanījis. Tas gan nozīmēja ne tikai uzslavas, bet arī nežēlīgu iztrenkāšanu, bieži arī ļoti asus aizvainojumus, jo tā bija Smiļģa aktieru audzināšanas sastāvdaļa, un visvairāk viņš trenkāja tieši talantīgos. Kopā ar Veco, kā Smiļģi sauca teātrī, Harijs Liepiņš strādāja 18 gadus. Tajos gan netrūkst arī aizvainojuma un rūgtuma pilni nesaprašanās mirkļi, ko liecina toreizējie ieraksti Harija Liepiņa dienasgrāmatā, tomēr aktieris vienmēr Smiļģi vērtējis kā savu galveno audzinātāju. Viņš ir Smiļģa skolas aktieris, un šajā spēles veidā ir svarīga emocionālā dominante, tēlaina domāšana, teatralitāte, temperaments. Vienlaikus — arī pamatīgums.

Harijam Liepiņam raksturīga pamatīga tēla un tēmas izpēte. Lomas sagatavošanas sākumposmā viņš daudz lasa par attiecīgo tēmu, citu aktieru pieredzi šī tēla veidošanā. Liepiņš nemīl gari runāt un analizēt, bet gan pats, vienatnē, pētījums, un tad darīt, darboties, darbībā piešķirot tēlam konkrētību. Viņš strādā aizrautīgi un ātri. Bieži ir gatavs daudz ātrāk par citiem aktieriem un līdz pirmizrādei jau sadeg. Intensīvā un aizrautīgā strādāšana ir Liepiņa talanta pazīme, ātrā gatavība tāpat. Kā Dialogā ar Hariju Liepiņu raksta L.Dzene, aktieris nav ne lielīgs, ne lepns, nelielus uzdevumus veic ar artistisku aizrautību, ir sirsnīgs un atsaucīgs ansambļa cilvēks, bet, ja tā ir galvenā loma, viņš prasa, lai tajā valdītu tikai viņš, prasa patstāvību, režisora uzticēšanos, lai radītu savu tēlu. Šī patstāvība ir bijusi gan auglīga, bet arī ne vienmēr, un tās dēļ aktierim bijuši strīdi gan ar Smiļģi, gan Pētersonu, gan Liniņu. Jaunie aktieri brīnījušies arī, cik viegli Liepiņš ieiet lomā, viņam nav pirms tam stundām jāgatavojas, jādreb. Vienubrīd viņš aizkulisēs stāsta anekdotes, nākamajā ir jau kaismīgs Romeo uz skatuves.

 

50.gados Liepiņš spēlēja gandrīz katru vakaru. Starp lomām bija tādas kā Romeo, Gēsta Berlings, Minhauzens. Pie Harija Liepiņa spilgtākajām un visaugstāk vērtētajām lomām pieder šai laikā tapušais Hamlets un Mortimers Marijā Stjuartē. Visu lomu loma — Tots Raiņa Spēlēju, dancoju. Izrāde, kas tika spēlēta vairāk kā 20 gadus un ir viena no Smiļģa tēlainās domāšanas un fantāzijas realizācijas uz skatuves spilgtākajiem paraugiem. Smiļģa partnere un otra ilggadējā Dailes aktieru audzinātāja, režisore Felicita Ertnere teikusi: “Harijs ir Tots. Viņš māklsā ir reāls un teatrāls kopā, tieši kā Tota lomai vajadzīgs.” Lomas tapšana bijusi sava veida Harija Liepiņa pārkalšana, tāpat kā lugā tiek pārkalta spēlmanīša Tota sirds. Pēc ģenerālmēģinājuma Smiļģis ārdījies, teicis: “Nav Tota.” Kā atceras P.Pētersons, viņš prasījis no Liepiņa dzejnieku Totu, kuram nav nekas no tā Liepiņa, kas patīk skuķiem un kas brīvajā laikā aizraujas ar kārtīm. Un Liepiņš, Smiļģa pazemots visa ansambļa priekšā, nākamajā dienā pirmizrādē tādu Totu patiesi radījis.

 

60.gados pamazām beidzās Smiļģa ēra, teātri vadīja Runcis jeb Pēteris Pētersons. Harijs Liepiņš radīja tumšu dziņu vadītu Kangaru Raiņa Ugunī un naktī, poētiski aizrautīgu Piču I.Ziedoņa Motociklā, gaismas pielūdzēju Miškinu Dostojevska Idiotā. 70.gados seko Ibsena bezkompromisu Brands un svaidīgais Pērs Gints, Šekspīra Ričards Trešais... Līdzās teātrim — kino. Harijs Liepiņš joprojām ir zvaigzne, elegants un šarmants. Un no trīs runčiem Rīgas krogos otrais joprojām dzied: “Kad es vēl biju jauns, / Ak, vai, cik skaists es biju, cik elegants un glauns, / Ja nu ne Harijs Liepiņš, tad Jakovļevs, jā gan, / Un visas Rīgas kaķes tad pakaļ skrēja man.”

 

Paralēli dzīvei teātrī ritēja cita dzīve. Aktieris visu mūžu nav spējis ilgstoši pretoties bohēmai un uzdzīvei. Aktrise Mudīte Šneidere, Harija Liepiņa dzīvesbiedre un dēla Āra māte, dienasgrāmatas formā rakstītajā grāmatā Dzīves sadedzinātie apliecina savu nerimstošo mīlestību pret Harīti — viņas romantisko, trauksmaino, skaisto zēnu. Un atklāj, ka līdzās daudzajiem laimes mirkļiem visu dzīvi nācies cīnīties ar zaļo pūķi un rēķināties, ka laime nekad nav ilgstoša, ka kuru katru brīdi atkal pienāks diena, kad viņas dzīvesbiedrs, talantīgais aktieris un kaislīgais makšķernieks Harijs Liepiņš pazudīs, aizklīdīs, un viņa zvanīs, meklēs, ies uz viņa iemīļotākajiem krogiem viņu meklēt, vedīs, vilks, nesīs mājās.

Ka būs dienas, kad zvanīs sveši cilvēki un stāstīs, kur Liepiņš pašreiz atrodams. Ka būs jāatceļ mēģinājumi, ka būs jāvienojas par citām tikšanās reizēm ar kino ļaudīm utt. ... Jo Haris — nopostījies, beigts. Nelaimīgs. “Vienmēr tādās reizēs domāju: “Ak Kungs! Viņu taču redz arī citi, ne tikai es!” Es kliedzu uz viņu. Viņš: “Ko tu kliedz? Es jau pats zinu.” Es: “Ko tu zini! Ko — tu — zini! Vai tu maz saproti...” Viņš: “Es saprotu. Es saprotu vairāk, nekā gribētos. Es nemaz negribu — tā.”” Un nereti seko mēģinājumi ārstēties. Aktieris bijis slimnīcās, konsultējies ar teju visiem Latvijas narkologiem, centies, kādu laiku nav alkoholam pieskāries. Līdz pienāk atkal reize, kad liekas — mazliet jau var... Un “mazliet” atkal seko pazušana, nomaldīšanās. Un tā visu mūžu. Līdzās skatuvei un makšķerei — uguns vīns, kā to dēvē M.Šneidere. Režisori saka — viņš ir Blaumaņa Krustiņa un Edgara līdzinieks.

 

Tomēr svarīgi ir leģendārās personības, režisora un Harija Liepiņa Pētera Pētersona sacītie vārdi: “Dzīvē daudz bija nesaskaņu, mēģinājumos — strīdu, vadot Dailes teātri, bija daudz nepatikšanu viņa lielākās ligas dēļ, bet bija robeža — loma, kurai tas viss nekad nenāca pāri. Par to šo aktieri cienu.“ Harijs Liepiņš par lielāko laimi uzskatījis to, ja cilvēks tiek mīlēts. Un viņš tika.

 

Izmantotā literatūra: Dzene L. Dialogs ar Hariju Liepiņu, Liepiņš H. Manas dzīves skatuve, Liepiņš H. Pēr, tu melo!, Likteņstāsti, 1.grāmata, Šneidere M. Dzīves sadedzinātie.