ARHĪVA PERSONĪBA: Voldemārs Irbe (1)

Voldemārs Irbe jeb vienkārši Irbīte savā 51 gadu garajā mūžā iemantoja dīvaiņa slavu. Taču viņš bija ne tikai dīvainis ar garu bārdu un basām kājām - vai ziema, vai vasara, bet arī ļoti talantīgs gleznotājs.

 

Voldemārs Irbe (13.11.1893. - 10.10.1944.)

 

Voldemārs Irbe jeb vienkārši Irbīte savā 51 gadu garajā mūžā iemantoja dīvaiņa slavu. Taču viņš bija ne tikai dīvainis ar garu bārdu un basām kājām - vai ziema, vai vasara, bet arī ļoti talantīgs gleznotājs.

 

Irbīte ir viens no piemēriem, ka cilvēku atmiņās mākslinieks nereti saglabājas galvenokārt savas kolorītās personības, nevis radošās darbības dēļ. Kādreiz baskāji Irbīti pazina katrs rīdzinieks, jo mākslinieks piesaistīja uzmanību ar savu dzīvesveidu un ārieni. Pa Rīgu viņš parasti pārvietojās pusskriešus, sīkiem solīšiem. Bieži viņš sēdēja, basās kājas zem sevis sakrustojis, un zīmēja ar pašdarinātajiem krītiņiem. Pēc tam staigāja apkārt, pārdodams savus gleznojumus; tā ieklīdis arī krogos, kur citādi nemaz nav gājis, jo alkoholu nelietoja. Viņš nemazgājās, neskuvās, bārdu un matus nesukāja, vienmēr valkāja garu, melnu, mētelim līdzīgu abģērba gabalu. Mākslinieks Irbīte 20.-30.gadu Rīgā ir neatņemama pilsētas ainavas sastāvdaļa. Pilnīgs pretstats otram spilgtākajam tolaiku Rīgas māksliniekam — dendijam Kārlim Padegam.

 

Par Voldemāra Irbes dzīvi mazāk ir faktu, vairāk nostāstu un atmiņu. Voldemārs Irbe dzimis 1893.gada 13.novembrī Valkas apriņķa Beļavas pagastā. Vecāki bijuši ļoti reliģiozi, un tādā garā audzinājuši arī dēlu. Šķiet, jau skolā zēns bijis atšķirīgs no citiem, ar savu īpašo citādību. 1928.gadā izdotajā brošūrā „Iz manas dzīves” Irbīte par sevi raksta: „Es skaitījos par izcilus neattīstītu un neapdāvinātu. Bet man bija viena laimīga stunda — ticības mācība. Kad nāca vecais diakons, tad teica, ka Irbem esot kauns prasīt, viņam jau pietrūkstot, ko Irbem prasīt. Savas nesekmības dēļ es trīs gadus pavadīju vienā klasē.

 

Toties es biju viens no sekmīgākajiem burlaku romānu lasītājiem.” Laikabiedriem pats Irbe arī stāstījis, ka bijis ieskatījies kaimiņu Ilzē, bet tā apprecējusi turīgo dzirnavnieku, un tāpēc Irbe ņēmis un aizbēdzis uz Rīgu. Te viņš no 1908. līdz 1911.gadam mācījās Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības vakara skolā pie B.Dzeņa, J.Kugas, A.Cimermaņa. Pēc tam divus gadus viņš mācījies Jūlija Madernieka studijā, ko beidzis 1913.gadā. 1915.gadā mirst V.Irbes tēvs, un turpmākie kara pēc tēva nāves jaunajam māksliniekam paiet dažādos Rīgas, Petrogradas, Maskavas un Gruzijas pareizticīgo klosteros, no kuriem viņš devies arī tālākos ceļojumos. Irbīte bija pat ieplānojis sasniegt Ēģipti, bet netika tālāk par Kaukāzu kalniem. Iespējams, tieši dzīve klosteros ietekmējusi un veidojusi to mākslinieka dzīvesveidu, kādu viņš piekopa savu turpmāko mūžu. Visticamāk, tā pamatā bija askētiskas, pieticīgas, pazemīgas dzīves ideāls, nevis vēlme izkopt izaicinošu trade mark.

1919.gadā Irbe atgriezās Rīgā, iegādājās daudzmaz pieklājīgu apģērbu un sāka strādāt par zīmēšanas skolotāju vairākās skolās, piedalījās arī latviešu retrospektīvajā mākslas izstādē. Ilgi gan viņš nevienā no skolām nenoturējās, jo vienā viņa rokas likās par netīru, citās pats par dīvainu. Par garīgi nepilnvērtīgu viņu atzinusi arī ārstu komisija, un tā Irbīte izvairījās no karadienesta, jo pārliecība viņam nav ļāvusi šaut uz cilvēkiem. Kopš tā laika rīdzinieki pilsētas ielās bieži manījuši noskrandušo Irbīti, kurš gleznojis milzīgos ātrumos un apjomos, kopumā radot vairāk kā tūkstoš pasteļu. Kā pats gleznotājs reiz izteicies, viņš pie katra atsevišķa darba strādājot tik ilgi, cik nenoguris varot nostāvēt uz vienas kājas (tas neattiecoties uz lielformāta gleznu radīšanu).

 

Irbe radījis dažāda lieluma darbus, arī tikai 3×4 cm lielus. Darbus viņš atdevis - kā pats bieži sacījis - par, „mazām, melnām naudiņām”, par dažiem santīmiem, „ko kungiem nebūtu žēl”, vai arī gluži par velti. Tāpēc to, cik darbu pavisam Irbīte uzgleznojis, šodien neviens nevar pateikt. Tomēr Irbītem bijis arī mazliet tirgotāja ķēriens, un, kaut viņš par saviem darbiem nekad nav daudz naudas prasījis, pats tos nenogurstoši reklamējis. Proti, viņš ne tikai staigājis pa Rīgu, pasteļus piedāvādams, bet arī rīkojis regulāras personālizstādes: gan savā darbnīcā Brīvības ielā 103, gan kādā šķūnītī Pārdaugavā. Šos pasākumus viņš apzinīgi reklamēja arī rakstiski, jo Irbīte ne tikai zīmēja, bet arī rakstīja: kopumā viņš uz sava rēķina izdeva 26 brošūras, kurās ietverti gan teksti priekšlasījumiem, gan autora pārdomas par dažādām tēmām, kā „Kamdēļ cilvēkam rodas ļaunums no cilvēka”, „Nozieguma tēvs”, „Par iekšējo un ārējo”...

 

Irbīte ir pirmais nopietnais pasteļglezniecības meistars latviešu mākslā. Eļļas krāsas viņš neizvēlējās, jo tās bija dārgas un ārišķīgas, un mākslā viņš bija tikpat pieticīgs kā dzīvē. Turklāt ar pasteļiem varēja strādāt ātri, arī darba virsma nebija īpaši jāsagatavo. Irbīte gleznoja tikai uz melna papīra, kas ļāva izcelties spožajiem krāsu akcentiem. Viņš izmantoja arī melno jumta papi un smilšpapīru — smilšpapīra kvarca graudiņi krāsām piešķir sevišķu mirdzumu. Viņa darbu tematika ir līdzīga Rīgas dzejnieka Aleksandra Čaka dzejai: tas ir sadzīviskais, šķietami necilais. Lētas bodītes, pareizticīgo baznīcas, tirgus, tirgotāji, sašķobījušās būdeles. Darbos noteicošā ir noskaņa, nevis konkrētais sižets, un centrā ir cilvēka un vides ciešā mijiedarbība un saistība.

 

Irbes talantu atzinīgi novērtēja arī profesors Vilhelms Purvītis, kurš viņa darbus izstādīja Mākslas muzejā. Savukārt ar vairākiem saviem prātojumiem Irbe uzstājies Latviešu Biedrības namā. Viņš ilustrējis arī prestižā apgāda Zelta Ābele izdoto E.Hofmana grāmatu Kavalieris Gluks. Maza izmēra darbi bijuši rīdzinieku iecienīti. Tas viss nodrošināja Irbītes iztiku, un, kaut viņa izskats neliecināja, ka viņam piederētu vairāk par dienišķajai maizei nepieciešamo, tik trūcīgs nemaz viņš nebijis, jo garā, melnā paltraka kabatās bija veselas 11 kabatiņas, kurās mākslinieks glabāja savas nopelnītās naudiņas. Viņa nevīžīgais izskats bija pārliecības, ne trūkuma noteikts, jo „visi svētie dzīvojuši skrandās bez savas miesas kopšanas”. Nevarot taču viņam - Irbītem - liegt to darīt. Tā 1926.gadā mākslinieka izteikumus atstāstīja laikraksts Jaunākās Ziņas, kas plaši aprakstīja arī komisko Irbes šķīstīšanu.

 

Šis notikums risinājies šādi: viss sācies ar to, ka Irbe gājis uz kāda mācītāja bērēm. Tā kā Irbe esot mazgājies tikai reizi gadā pirms Lieldienām, tad, saprotams, baskāji pavadīja arī pamatīga dvinga. Bērinieki tamdēļ izsaukuši kārtībniekus, lai tie piespiež viņu savest sevi kārtībā. Policija apturējusi Irbi uz ielas un uzaicinājusi pie friziera. Sākumā Irbe pretojies un mēģinājis aizmukt, bet, kad viņam piedraudēts ar varu, padevies. Tomēr pie friziera darbnīcas atkal sācis pretoties, pacēlis pie sava paltraka aukliņā iesietu zīmuļu asināmo nazīti un draudējis to pielietot, ja kāds laupīs viņa brīvību. Irbe saucis: „Pat mazākajam kukainīšam Dievs ir devis aizstāvēšanās instinktu, ne vēl cilvēkam.” Tomēr policisti viņu aizveduši uz iecirkni, kur nodzinuši viņam matus un bārdu. Pinkas bijušas piekaisītas ar tabaku, jo tā Irbe „cīnījies ar kukaiņiem”.

 

Kad pinkas policisti neļāvuši Irbem nest uz mājām, bet gribējuši sadedzināt, viņš bijis dusmīgs: „Kā, tas ir mans privātais īpašums!” Tomēr mati sadedzināti, un pēc tam sekojusi mākslinieka mazgāšana pirtī. Tās krāsnī sadedzināts arī viņa brezenta paltraks, kuru Irbe mēdzis reizi nedēļā pietriept ar terpentīnu un smalko tabaku, tā cīnoties pret kukaiņiem. No policistiem viņš dabū jaunu apģērbu un apavus. Pēc visas procedūras Irbe dodas pie fotogrāfa, jo grib, lai blakus publicē jaunā un vecā jeb neīstā un īstā Irbes bildi. Mariss Vētra atceras, ka pēc šī tīrības pasākuma nabaga upuris no pārdzīvojuma divas dienas slims nogulējis. Jau pēc pāris nedēļām Jaunākās Ziņas rakstīja, ka Irbe jauno apģērbu un apavus atkal nomainījis pret garu paltraku un basām kājām...

 

Ir arī citi stāsti, kas saistīti ar Irbītes nemazgāšanos. Piemēram, profesors Purvītis, pieņemot no Irbes darbus izstādēm, viņu savā dzīvoklī nelaida, bet pa durvju šķirbu izbāza roku un saņēma apskatāmo darbu. Savukārt mākslinieks Kārlis Miesnieks, tiešs cilvēks būdams, tā arī Irbītem reiz pateicis: „Tu, Irbīt, nestāvi pa vējam, lai nenāk smaka virsū!” Irbīti pašu gan tas viss ne pārāk satrauca un neskāra, jo viņš dzīvoja pilnībā saskaņā ar sevi. „Ja kājas ir basas un aukstas, tad galva skaidrāk strādā,” viņš teica. „Ērmīgākais ir jautājums, kāpēc es skrienu ar basām kājām. Tāpat kā visiem, arī man ir dziņa strādāt kaut ko mājā vai zīmēt. Esmu pārliecināts, ka, ar basām kājām skrienot, darbus padarīšu ārpus mājas ātrāk, un tā varbūt ir manas dzīves laime.“ Viņš uzskatīja par savu pienākumu pēc iespējas mazāk ņemt no šīs pasaules un pēc iespējas vairāk tai dot, cik nu tas gleznotāja spēkos.

 

Divdesmit gadu Irbīte basām kājām skraidīja pa Rīgu, līdz 1944.gada oktobrī viņa dzīvi pārtrauca kāda nomaldījusies krievu karaspēka granātas šķemba. Irbīte palika tur guļot ... starp izmētātajiem krītiņiem. Kopš 1999.gada tur, Brīvības un Šarlotes krustojumā, līdzās Dailes teātrim, izvietots piemineklis Irbītem. Tur nu viņš uz akmens sēž, ar zīmuli rokās un basām kājām, kā ierasts.