ARHĪVA PERSONĪBA: Oskars Kalpaks (2)

Oskars Kalpaks (6.1.1882 - 6.3.1919)

18.- 20. gadsimta sākumā Eiropas austrumdaļas politisko dzīvi noteica vairākas impērijas (Austroungārija, Krievija, Turcija, Vācija), kas savā teritorijā bija iekļāvušas virkni etniskā ziņā atšķirīgu tautu. Šo impēriju ekonomisko un politisko nesaskaņu dēļ bija izcēlies Pirmais pasaules karš. Kara gados (1914- 1918) cīņās pakāpeniski iesaistījās arī citas lielvalstis (Anglija, ASV, Francija, Itālija u.c.), kas izraisīja kardinālas izmaiņas Eiropas politiskajā kartē. Uz sabrukušo impēriju drupām beztiesiskajā jūgā smakušajām tautām radās iespēja iegūt neatkarību. Tomēr tā netika piešķirta par brīvu, tā bija jāizcīna. Bija nepieciešami kaujās saliedēti bruņotie spēki un augsti kvalificēta vadība. Šajos tautas vēsturei izšķirīgajos mirkļos, katru jaunizveidoto valsti vadīja kāda prasmīga militārā vadītāja drosme. Latviešu tautai šāds vadītājs bija Kalpaks - izcili talantīgs virsnieks, kas nešaubīgi ticēja Latvijas nākotnei un īsā laikā panāca nacionālo karaspēka vienību saliedēšanu Pirmajā latviešu atsevišķajā bataljonā....

Oskars Kalpaks kļuva par varonības paraugu, kuram līdzīgu militārajā vēsturē ir grūti atrast... 

No zemnieka par karavīru

Oskars Kalpaks ir dzimis 1882. gadā, Madonas rajona, Indrānu pagastā. Oskara tēvs bija zemnieks, kas no rentnieka par pilntiesīgu saimnieku „Liepsalās” kļuva tikai 1898. gadā, kad bija izmaksājis Meirānu muižas īpašniekam 2100 sudraba rubļu lielu zemes (~ 50 ha) un sētas izpirkšanas naudu. Lai varētu ietaupīt zemes izpirkšanai nepieciešamos līdzekļus, Kalpakiem nācās atteikties no daudzām dzīves ērtībām. Mazais Oskars, kopā ar tēvu, darīja visos iespējamos lauku darbos, tādejādi norūdot raksturu un nodrošinot sev labu veselību. Skolas laikā, Oskars apguva vijoļspēli, kas vēlāk - jaunekļa un vīra gados, kļuva par viņa iecienītāko atpūtas veidu. Pēc vietējo skolu beigšanas, Oskaram bija jāizlemj, ko darīt tālāk. Tēvs vēlējās, lai viņš, vecākais dēls būdams, izvēlētos lauksaimniecību, taču Oskars nolēma izrauties no lauku vienmuļības un turpināt izglītoties. Paklausot tēvabrāļa Jura Kalpaka padomam, no lauku darbiem brīvajā laikā, Oskars vairākus gadus patstāvīgi gatavojās iestājeksāmeniem, un, visbeidzot, iestājās Krievijas impērijas armijā. Gadiem ejot, viņš ieguva labu militāro izglītību un mērķtiecīgi veidoja profesionāla virsnieka karjeru. Pretēji daudzu virsnieku sapnim strādāt kādā no štābiem, kur miera laikā ir ērtāk, bet kara laikā ir tālāk no dzīvībai bīstamajām piefrontes pozīcijām, O. Kalpaks vienmēr bija starp saviem karavīriem un nepārtraukti pilnveidoja sevi, - lai uzlabotu redzes asumu un kustību veiklību, viņš esot apmeklējis paukotāju kursus! Par drošsirdību un iniciatīvu, komandējot vadu, un vēlāk- rotu, O. Kaplaks tika apbalvots ar sešiem ordeņiem un pašu augstāko varonības zīmi — Sv. Jura ordeni un zobenu, kuru piešķīra par īpaši izciliem varoņdarbiem, kas veikti riskējot ar dzīvību sevišķi grūtos apstākļos. Nepilnu četru kara gadu laikā Kalpaks izpelnījies gandrīz visus apbalvojumus, ko piešķīra par drosmi un varonību kaujās! Tomēr līdztekus spožajām karavīra gaitām, varonīgā kaujinieka privātā dzīve palika noslēpumā tīta. Savas dzīves laikā viņš tā arī neapprecējās un viņam nebija mantinieku. Laikabiedru atmiņās ir minēta vienīgi kāda gadiem ilga nelaimīga mīlestība... Nacionālā karaspēka veidošanās 1918. gada rudenī Kalpaks nolēma pamest armiju un atgriezties dzimtenē „zemi art”, tomēr Liepsalās jau valdīja vācu okupācijas vara. Te gan jāpiebilst, ka tā laika sabiedrībā valdīja dažādi uzskati par Latvijas nākotni: vācu okupanti loloja vācbaltu proģermānisko plānu par Baltijas valsts (Baltenland) izveidošanu, bet lielinieki (boļševiki) mēģināja uzspiest sociālisma idejas. Kalpakam nebija pieņemami ne vāciešu, ne lielinieku pozīcija. Viņš bija dzirdējis, ka Rīgā ir nodibināta Latvijas nacionālā valdība un tiek organizēta nacionālo karavīru reģistrācija, tāpēc kājām devās uz Rīgu, kur, apmēram nedēļu pēc Latvijas valsts proklamēšanas, reģistrējās jaunajiem bruņotajiem spēkiem. Tolaik latviešu tautai bija tikai divas iespējas- vai nu cīnīties par savas pilsoniskās nacionālās valsts izveidošanu, vai arī atbalstīt padomju varu, respektīvi, lieliniekus, kuru pusē bija nosvērušies Padomju Krievijā palikušie sarkanie strēlnieki. 1918. gada 18. novembrī nodibinātajai K. Ulmaņa Pagaidu valdībai bija nepieciešams savs karaspēks, tomēr ar tā organizēšanu neveicās. Latvijas zeme Pirmā pasaules kara laikā bija stipri izpostīta un tauta bija izklīdināta bēgļu gaitās. Tuvāk nepazīdami padomju iekārtas būtību, lielākā daļa iedzīvotāju uzticējās sarkanajiem strēlniekiem, kas ar lielinieku teorētiskajām idejām tautai sludināja drīzu labākas dzīves iestāšanos.

Tomēr jau novembra beigās lielinieki, laužot noslēgto līgumu ar Vāciju, sāka uzbrukumu Baltijas valstīm, uzskatot tās par Krievijas sastāvdaļu. Iedzīvotāji baidījās no represijām, kas nāktu no austrumiem uzbrūkošā karaspēka puses un uzskatīja jaunās latviešu rotas par tautas nodevējiem, baronu kalpiem un vācu atbalstītājiem, tāpēc, ka vienīgais veids, kā uzvarēt boļševikus bija sadarbība ar vāciešiem. Jaunos Latvijas karavīrus redzot, pūlis neskopojās ar lāstiem un nedzirdētiem lamu vārdiem. Dažas rotas atteicās paklausīt pavēlēm, lai dotos kaujā pret saviem tautas brāļiem- liela daļa iedzīvotāju latviešu sarkanos strēlniekus sagaidīja kā atbrīvotājus. Dramatiskais stāvoklis frontē pret lieliniekiem un atsevišķu latviešu rotu nepakļaušanās komandieriem, piespieda Pagaidu valdību pamest Rīgu, vienlaicīgi uzsākot nacionālo vienību piespiedu mobilizāciju. 1918. gada decembrī Oskaru Kalpaku izsauca uz Ārlietu ministriju un lūdza uzņemties frontei paredzēta latviešu bataljona sastādīšanu un komandēšanu. Tika izveidots Latviešu atsevišķais bataljons.

Latviešu atsevišķā bataljona komandieris

To, cik grūtos apstākļos Kalpaks veidoja jaunos bruņotos spēkus, raksturo šāds notikums: 1919. gada 3. janvāra rītā Kalpaka bataljons apsargāja Pagaidu valdību ceļā uz Jelgavu. Pārceļoties Daugavas otrajā krastā, izrādījās, ka Virsnieku rezerves rotā, no kazarmās reģistrētajiem 264 virsniekiem un instruktoriem bija palikuši tikai 132 vīri! Arī citās rotās bija palicis tikai neliels skaits nacionālajai idejai uzticīgu karavīru. Tomēr Kalpaks vienmēr esot bijis citiem par piemēru. „Mierīgs, nosvērts un nekad nenoguris, viņš soļoja sava bataljona priekšgalā ar spieķi rokā, no kura nešķīrās arī kaujā. Viņš uzņēmās visas cīņas grūtībās, pēc pārgājieniem pats pārbaudīja sargposteņu modrību un nekad nedevās atpūtā, pirms nebija novietoti visi viņam padotie karavīri.” Lai modinātu tautas uzticību pret sava bataljonu, Kalpaks deva norādījumus augstākā mērā saudzīgi izturēties pret vietējiem iedzīvotājiem, izvairoties no patvarīgām revīzijām. Neraugoties uz grūtajiem un garajiem pārgājieniem, viņš aizliedza izmantot šķūtiniekus (nesējus), kā to bija ieraduši vācu karavīri un jo īpaši lielinieki. Tika noorganizēta propagandas kolēģija, kas pārrunās ar vietējiem iedzīvotājiem pārliecinoši stāstīja, kas ir demokrātiska Latvijas valsts un tautas vēlēta Satversmes sapulce. Karavīros radās paļāvība uz savu komandieri. Ar Kalpaku tika saistītas nākotnes cerības. Kauja pie Airītēm Skaidrs, ka sadarbība ar vācu karaspēku nevarēja būt ilgstoša- Pagaidu valdības darbība, kuru vācu puse uzskatīja par „puslieliniecisku”, kā arī Kalpaka bataljona aģitācija tā saucāmajā „agrārajā jautājumā”, izraisīja neapmierinātību landesvēristu aprindās. Vācieši baidījās zaudēt savus lielos īpašumus, tāpēc jau 1919. gada februārī nobrieda t.s. Strika sazvērestība, kuras nolūks bija gāzt Pagaidu valdību un proģermāniskas valdības aizsegā nodibināt vācu Baltijas valsti. Kad kļuva zināms par Strika sazvērestība plānu un dažu latviešu virsnieku svārstīgo pozīciju ar nolūku nomainīt apsardzības ministru, Kalpaks paziņoja, ka viņš visiem spēkiem atbalstīs Pagaidu valdību: ”Pagaidu valdību mēs aizstāvēsim līdz pēdējai asins pilei. Ministru pārmainīšanu var izdarīt tikai Ministru prezidents Ulmanis.” Lai arī Strika sazvērestība tika atmaskota, vācu baroni to realizēja pēc Kalpaka nāves, 1919. gada aprīlī... 

Kalpaka pēdējā cīņa notika 6. martā. Pēc 4. martā saskaņotā plāna, Borkes vadītajam vāciešu bataljonam pie Airītēm vajadzēja apvienoties ar Kalpaka bataljonu, tomēr notika liktenīgs pārpratums- vācieši, noturēdami kalpakiešus par lieliniekiem, bija uzsākuši apšaudi. Vāciešu ložmetēji raidīja uguni uz lielceļu, pa kuru, karavīrus uzmundrinādams, gāja Kalpaks, kā parasti īpaši neslēpdamies. Viņam pat esot bijis savs izteiciens bailīgajiem: „Puļa- dura, kur vajadzīgs ķert, tur neķer, bet, kur slēpjas, tur viņa lien!” Šos pulkveža vārdus vēlāk atcerējās jātnieku nodaļas rotmistrs Plans-Dubrovskis. Viņš toreiz mudinājis pulkvedi saudzēt sevi un noiet no lielceļa. Pulkvedis viņu paklausījis un lēcis pāri grāvim, tomēr bija par vēlu... Kalpaks saļima no trim lodēm vēderā. Pēc īsas agonijas, ap vieniem dienā, Kalpaks nomira... Oskara Kalpaka un viņa biedru nāves apstākļi tiek izmeklēti arī šodien. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka 6. martā notikusī „pārpratuma apšaude” bija izplānota sazvērestība. Vācieši esot zinājuši, ka viņi iznīcina vīrus, kas bija uzdrošinājušies stāties latviešu nacionālās karaspēka vienības vadībā! Lai vai kā - 1919.gadā tapušie Latvijas bruņotie spēki bija tik stipri, ka pēc dažiem mēnešiem padzina no Latvijas gan Golca karaspēku, gan citus Bermonta sabiedrotos. Pēc Kalpaka traģiskās nāves sabiedrības apziņā beidzot kaut kas sakustējās. Valstī divas nedēļas bija izsludinātas sēras. Vispārējā nospiestība liecināja par to, ka vienaldzība un šaubas par ideju, kuras dēļ bija cīnījies un kritis Kalpaks ir sākusi plēnēt. Notikušās pārmaiņas tēlaini raksturoja Kārlis Skalbe:”... visu mutē bija Kalpaka vārds. Tikai pēc nāves viņš kā vadonis nostājās savas tautas priekšā. Mēs piedzīvojām patieso brīnumu, ka karavīrs, kas kritis kaujā, pulcē ap sevi tautu un neredzams vada to cīņā... Tauta bija atradusi savu kopējo gaitu. No šī brīža sākās tās atmoda... Jauna valsts stāv pie sava karavadoņa kapa, jauna valsts, kura dzirdējusi savu sirdi pukstam un sāk pati sevi apzināties”.

Izmantotie avoti: Apsītis V. Par Kalpaka bataljona gaitām 1918./19.gs. Pulkveža Kalpaka piemiņai. R.,1938. Goppers K. Krusttēvs Oskars. Atmiņas par draugu pulkvedi Kalpaku. R.,1939. Kalniņš B. Vēl cīņa nav galā I. 1899- 1920. Memento 1983. Mugurēvičs Ē. Oskars Kalpaks. Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanās cīņu varoņa dzīves u kauju ceļš. R., 2005. Virza E. Pirmais Latvijas nacionālo karaspēku virspavēlnieks pulkvedis Kalpaks. R.,1927. www.kalpaks.lv