ARHĪVA PERSONĪBA: Kārlis Padegs (3)

Kārlis Padegs (8.10.1911.-19.04.1940.)

Iepretī Latviešu Biedrības namam pie Vērmanes dārza stāv piemineklis. Kārļa Padega piemineklis. Stāv jauns vīrietis nevērīgā pozā, roka kabatā, galvā platmale, mugurā uzvalks. Gandrīz vienmēr pie viņā kājām nolikts zieds, gluži tāpat kā viņš pats savā pogcaurumā vienmēr sprauda svaigu neļķi. Dendijiskais stāvs - viens un nevērīgs. Liekas, tieši tas arī raksturo Kārļa Padega dzīves gājumu – vienpatība un nevērīgums pret noteikumiem, kas nešķiet ievērošanas vērti. Nebūt īsti precīzi viņu saukt par savdabi vai sabiedrības nesaprasto. Taču par sava ceļa gājēju gan. Čukstus aiz muguras nācās dzirdēt savas ārienes dēļ. Neizprotoša nopēluma rindas itin bieži nācās lasīt kritikas slejās presē. Bet netrūka arī apbrīnas un atzinības, pat atdarinātāju mākslā un ārienē. Laikam tikai vienaldzīgo nebija. Kārlis Padegs bija pamanāms. Jo viņam bija, ko teikt. Kārlis Padegs dzimis Rīgā, 1911.gada 8.oktobrī. Ģimene nebija turīga, turklāt Kārļa tēvam nebija stipra veselība. Mira viņš no kaites, kas mūslaikos šķiet tīrais nieks – no apendicīta. Kārļa māte bijusi nepraktiska un nesaimnieciska. Pēc vīra nāves apprecējās otrreiz. Kārlim, kuram nebija ne brāļu, ne māsu, attiecības ar patēvu veidojās diezgan pavēsas, arī starp dēlu un māti nevaldīja īsta sirsnība. Tomēr atbalstu no ģimenes Kārlis saņēma, arī vēlāk, studējot Mākslas akadēmijā, vecāki palīdzēja ar skolas naudu. Pamatskolā jau kļuva pamanāms Kārļa aicinājums uz zīmēšanu, reiz viņš pat „izdeva” savu žurnālu, veltītu sporta tēmai, pilnu ar savām ilustrācijām. Katrā ziņā apņēmība ar mākslu saistīt savu dzīvi brieda ātri – pat nenolicis vidusskolas eksāmenus, Kārlis 1928.gadā iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā (akadēmijā bija ļauts mācīties arī bez vidusskolas beigšanas apliecības, lai studijas šeit būtu pieejamas plašākam talantīgu audzēkņu lokam, arī zemniekiem un strādniekiem).

Sākotnēji Kārlis iestājās Grafikas meistardarbnīcā, taču to nepabeidz nesaskaņu ar darbnīcas vadību dēļ un pārgāja uz Dabasskatu meistardarbnīcu, ko vadīja ievērojamais latviešu gleznotājs un akadēmijas rektors Vihelms Purvītis. Purvītis bija labvēlīgi noskaņots pret Kārli Padegu un redzēja viņā attīstāmies spēcīgu mākslinieku, tādēļ daudz Padega darbā nejaucās, turklāt reizēm arī izpalīdzēja studentam (tāpat kā daudziem citiem) finansiāli. Profesors uzskatīja Kārli Padegu par vienu no saviem spējīgākajiem studentiem, un Purvīša vadīto meistardarbnīcu Padegs pabeidza ļoti ātri – ja parasti tas prasīja aptuveni četrus vai piecus gadus, tad Padegs to beidza jau pēc viena gada. Lai arī ar līdzekļiem Kārlim palīdzēja ģimene, tomēr ar to pietika tikai skolas izdevumu segšanai un iztikai nācās piepelnīties. Zināmu ieguldījumu materiālās situācijas uzlabošanai deva žurnāli, kas publicēja Padega zīmējumus un karikatūras. Vēlāk Padegs atrod citu nodarbošanos, sākot veidot skatlogu noformējumu kādai Marijas ielas fotodarbnīcai. Laikabiedri atcerējušies, ka noformējumi vienmēr bijuši efektīgi un izteiksmīgi, tajos kombinēti zīmējumi ar fotogrāfijām, „miksēti” vēsturiskie laiki, notikumi un varoņi. Katrā ziņā kāds no iekārtotājiem skatlogiem pat izraisīja policijas iebildumus, kas uzstādīto puskailās sievietes zīmējumu uzskatīja par pornogrāfisku un lika novākt. Tikmēr strauji auga studiju maksa. Padegs, izjuzdams arvien lielākus materiālus spaidus, lūdza akadēmijas vadību viņu no mācību maksas atbrīvot, savā iesniegumā norādīdams, ka vecāki nav tik turīgi, lai spētu viņam tik daudz palīdzēt, un viņš pats, vēl vairāk pievērsdamies maizes pelnīšanai, atrauj sevi no mācībām. Šādi studentu lūgumi tajā laikā nebija retums, un Padegs no mācību maksas tekošajā studiju gadā tika atbrīvots. Kāds nelabvēlis gan aicinājis akadēmijas vadību Padegu no mācību maksas neatbrīvot. Sūdzības iemesls bija Padega pirmā izstāde. 1933.gadā Kārlis Padegs kopā ar skolasbiedru Valdi Kalnrozi rīko darbu izstādi. Līdzekļu taupīšanas nolūkos tā notikusi nevis izstāžu telpā vai muzejā, bet gan Elizabetes ielas kafejnīcā Dancing Palace, ko pazina arī kā Piena restorānu. Izstādē Padegu pārstāv 120 darbi, 19 gleznas, pārējie zīmējumi un grafikas. Viena no izstādītajām gleznām ir Madonna ar ložmetēju, kas vēl šobrīd ir viens no zināmākajiem Padega darbiem. Gleznā attēlota smalka gaišmataina sieviete, kura, uz karavīru pleciem nesta, rokās tur ložmetēju. Šim darbam, protams, netrūkst komentāru, taču vislielākā vētra saceļas ap izstādes uzkrītošāko gleznu – Padega pašportretu – kailu un pilnā augumā. Kopā ar vēl virkni zīmējumu, kuros redzams kailums, šie darbi apvij Padegu ar zināma nepiedienīguma auru. Šis nepieklājīgums ir arī minēts nelabvēļa iesniegumā, kurā tas aicina Mākslas akadēmijas vadību neturpināt Padega atbrīvošanu no skolas naudas – tādam studentam, kas sēž kafejnīcās, zīmē nepieklājīgus darbus un turklāt tos izstāda, skolas pretimnākšana neesot vajadzīga. Padega lietu izskata, tomēr studiju maksu tam atļauj nemaksāt.

Iespējams, novietot savu kailo pašportretu izstādes centrā bija zināma Padega provokācija, lai izraisītu runas un vairotu izstādes apmeklējumu. Tā tiešām bija labi apmeklēta, un nesa tiem laikiem ievērojamus ienākumus – 700 latus. Lielākā daļa peļņas gan bija jāatdod organizēšanas izdevumu segšanai un menedžerim, tā kā Kalnroze un Padegs savā starpā varēja sadalīt vien septīto daļu no gūtās naudas, katrs saņemot 50 latus. Iespējams, provokācija bijis arī kādas citas Padega izstādes centrālais notikums. 1934.gadā Padegs un Kalnroze atkal rīko izstādi, šoreiz brīvā dabā – uz Merķeļa ielas pie Vērmaņdārza. Drīz pēc izstādes atvēršanas avīzes raksta, ka kādai gleznai mests ar akmeni, pārplēšot tās audeklu. Šī glezna atkal ir kāds paša Padega pašportrets. Pilnīgi ticams, ka tieši šīs ziņas dēļ, vēloties savām acīm skatīt skandalozo gleznu, pieaug izstādes apmeklējums. Daži mēļoja, ka mākslinieks pats sabojājis gleznu, lai piedotu izstādei skandāla garšu un veicinātu apmeklētāju pieplūdumu. Katrā ziņā uzmanību sev pievērst Kārlis Padegs nekautrējās. Viena no iezīmēm, ar ko viņš bija slavens – ekstravagantais ģērbšanās stils, kura dēļ viņu dēvēja par Rīgas dendiju. Viņa tipiskā āriene: melna spāņu stila platmale, garš mētelis ar polsterētiem pleciem, koša, gara šalle, svītrainas bikses, ādas cimdi, laka kurpes baltās getrās, spieķis un mutē neiztrūkstošā cigarete. Mati atsukāti, turklāt platākās pieres iespaida radīšanai tie arī izskūti. Vaigus rotā garas un šauras bakenes, uz vaiga zem acs – ietonēta dzimumzīmīte. Kabatā vienmēr balts mutautiņš, kaklasaitē grezna saspraude, pirkstā masīvs gredzens, bet pogcaurumā – vienmēr svaigs zieds. Tāds viņš defilēja pa Rīgas ielām, skatienu un čukstu pavadīts. Valodā daudz izmantoja izteicienus angļu valodā, bet vizītkarti bija iespiedis franciski. Arī paraksti un darbiem - nevis Kārlis Padegs, bet gan Carls Padegs vai Charles Padeque. Iespējams, tā arī ieguva iesauku Čarlis, kā draugi viņu bieži sauca. Arī Padega māksla bija viņa laikmetam neparasta un pat šokējoša. Viņa darbiem raksturīgs tāda veida izteiksmīgums, kāds līdz tam nebija raksturīgs latviešu mākslinieku mākslā. Padegs savas domas iedarbīgumu panāca ar ironiju un sarkasmu, paradoksiem un grotesku. Šo groteskumu zīmējumā papildināja viņa paraksti, kas uzskatāmi par neatņemamu viņa darbu sastāvdaļu. Piemēram, atsaucoties uz Pirmā pasaules kara notikumiem, kad pirmo reizi tika lietota indīgā gāze iprīts, top Padega zīmējums: uz smalkas un skaistas sievietes sejas fona attēlota sakropļota un asiņojoša karavīra seja. Darba paraksts imitē parakstus uz fotogrāfijām, kādus viens otram par piemiņu rakstīja tuvi draugi vai labi paziņas: Mīļai atmiņai no 1918.gada. Džons Iperits. Kara tēma bija viena no biežākajām Padega mākslā, taču attieksmes ziņā būtiski atšķīrās no tai laikā valdošās mākslas. Līdz tam latviešu mākslinieki darbos vairāk uzsvēra karavīru varonību, vīrišķību un attēloja tos ar lepnumu un pat zināmu romantismu. Savukārt Padega darbos dominē ciešanu un sāpju tēma, rādot neskaitāmus kritušos, sakropļotos, kara invalīdus, atstātas ģimenes un izpostītus likteņus. Vēlākos gados kara tēmu papildina sociālas tēmas, un Padegs darbos rāda nabadzību, slimību, izvirtību un cilvēku savstarpējo vienaldzību. Slaidās, kailās sieviešu kājiņas un pusatsegtās krūtis, par ko Padegs izpelnās nopēlumus par pārlieku erotisku un dekadentisku motīvu izvēli, tikai pirmajā acu mirklī šķiet „pliki” erotiskas – drīzāk tās kalpo kādas domas precīzākai izteikšanai, vai tā būtu kabarē attiecību atsvešinātība, vai vīrieša un sievietes dabas atšķirīgums.

Taču konsekvents Padega aizstāvis ir dekoratīvās mākslas meistars Jūlijs Madernieks, kurš nosauc viņu par ekstravagantu modernistu ar neparastām un plašām makslinieciskām spējām. Tā nu pēc katras Padega izstādes kritikas atsauksmes ir visdažādākās, netrūkstot ne ļoti asām un apsūdzošām, ne arī izprotošām un atzinīgām. Bet tikmēr, kamēr notika izstādes un raisījās karstas diskusijas presē par Padega dzīvi un mākslu, risinājās arī citi notikumi. 1933.gadā viņš beidza Mākslas akadēmiju, lai gan viņa izstrādātais diplomdarbs Osta tika pieņemts tikai atkārtotā komisijas balsojumā, 1934.gadā Padegu iesauca obligātajā dienestā, kas ilgst apmēram vienu gadu. Un visu šo laiku Padegu grauž slimība. Grūti pateikt, kad tieši viņš saslima ar plaušu tuberkulozi, visticamāk 19 vai 20 gadu vecumā. Gan draugi, gan studiju biedri jau agri ievēroja Padega bālo seju, tumšos lokus zem acīm, iekritušās krūtis un viegli salīkušo muguru. Padegs pats sevi nesaudzēja un nežēlojās. Gluži otrādi – intensīvi strādāja un tikpat intensīvi piedalījās bohēmā, ne brīdi neatsakoties no iecienītās cigaretes un staigājot pa Rīgas kafejnīcām un krogiem. Trīsdesmito gadu beigās viņš iepazīstas ar metālrūpnīcas kantoristi Elvīru Bertu Feodoroviču, ar kuru 1938.gada rudenī salaulājas. Par šo laulību un Padega kopdzīvi ar sievu saglabājušās visai skopas ziņas. Zināms tas, ka arī Elvīra slimojusi ar plaušu tuberkulozi. Šur tur pavīdēja uzskats, ka viņa ar Kārli Padegu apprecējusies aiz līdzjūtības, gribēdama ar savām rūpēm atvieglot mākslinieka dzīvi un darbu. Abu laulība ilgst vien pāris gadus. Apkārtējie ievēro, ka Padegs arvien biežāk klepo mutautiņā. Drīz vien māksliniekam sāka trūkt spēka klejošanai pa ielām un krogiem, un viņš arvien vairāk laika pavadīja, guļot gultā un klausoties radio, radošajam darbam tomēr neapstājoties. Padegs plānoja rīkot nākamo izstādi 1940.gadā, un iepriekšējais gads bija uzskatāms par ļoti ražīgu – tapa vairāki desmiti augstvērtīgu grafiku dažādās tehnikās. Tomēr plānotā izstāde nenotiek, jo Kārlis Padegs 1940.gada 19.aprīli savās mājās, savā gultā klusi aiziet. Viņa pēdējie vārdi esot bijuši: „Kāds mirst. Es mirstu.”

Kārlis Padegs, viens no spilgtākajiem latviešu grafiķiem, apglabāts Rīgas 1. Meža kapos. Izvadīšanā piedalījās ap simts citu mākslinieku un draugu. Padegs visu mūžu bija brīvmākslinieks – netika strādājis ne algotos amatos, ne arī saņēmis lielus pasūtījumus. Nodzīvojis tikai 29 gadus, taču kļuvis par vienu no leģendārākajiem latviešu māksliniekiem.

Raksta tapšanai izmantota J.Kalnača grāmata … Arī sapņu zīmētājs: Kārlis Padegs un krājumsVariācijas par Kārļa Padega tēmu.