ARHĪVA PERSONĪBA: Jānis Daliņš (0)

7-kārtējais pasaules rekordists soļošanā Jānis Daliņš 1932.gadā nopelnīja Latvijai pirmo olimpisko medaļu un baudīja milzīgu tautas mīlestību.

 

Jānis Daliņš (5.11.1904.-11.05.1978.)

 

Ak, kaut man Daliņa kājiņas būtu! Šai dziesmā izskanēja gan ilgošanās pēc Latvijas pirmās olimpiskās medaļas izcīnītāja veiklības, gan tika izrādīta cieņa un mīlestība soļotājam Jānim Daliņam. Viņš burtiskā nozīmē tika nēsāts uz rokām, viņa vārdā tika nosauktas konfektes Veltījums D., un ne tikai pats Daliņš uzstādīja rekordu pēc rekorda, bet rekordliels arī bija skatītāju pulks, kas nāca skatīties viņa soļošanu Valmierā un Rīgā.

 

Sporta žurnālisti un apskatnieki uzskata, ka ar Daliņu nopietni sākās modernā sporta attīstība Latvijā, un viņš bija tas Latvijas sportists, ar kuru sports kļuva par sabiedrībai nozīmīgu parādību, par tautas ikdienas un svētku svarīgu sastāvdaļu. I.Ošiņš Sporta Avīzē raksta, ka „šis cilvēks savulaik bija Latvijas sīkstuma, neatlaidības un uzvaras gribas iemiesojums”, savukārt V.Eglīte atceras, ka „viņā bija apvienots goda prāts sportā un dzīvē, pazemība, tēvu zemes mīlestība, centība, neatlaidība, griba citiem palīdzēt”. Sporta Avīzes 20.gadsimta Latvijas sportistu TOPā viņš ierindojas 12.vietā.

 

Veiklais valmierietis

 

Jānis Daliņš dzimis 1904.gadā Jaunbreņģu mājās netālu no Valmieras. Te arī nākamais olimpiskais vicečempions ieguva savu pirmo rūdījumu, strādājot lauku darbos tēva saimniecībā un mērojot garus kilometrus ar kājām uz skolu. 20.gadsimta 20. un 30.gados, kad spoži mirdzēja Daliņa-sportista zvaigzne, viņš vienmēr palika arī zemnieks. Viņš nebija profesionāls soļotājs un nevarēja atļauties nedēļām vai mēnešiem ilgi uzturēties treniņnometnēs, un viņa ienākumu avots bija saimniecība, kas vēlāk tika pārdēvēta par Daliņiem. Te soļotājs nodarbojās ar lopkopību, zemkopību un biškopību, reizēm atteikdamies arī no piedalīšanās kādās sacensībās, ja tobrīd bija piemērotākais laiks vai steidzami nepieciešams uzart lauku.

 

Lauku darbos rūdītais jaunietis ar spēcīgo un labi veidoto ķermeni nevarēja dziedāt skolas korī, jo nebija dziedamās rīkles, uz dejām negāja, un tā viņa interesi galvenokārt saistīja sporta nodarbības. Līdzās darbiem tēva saimniecībā viņš sāka intensīvi trenēties, ķegojot jeb ātri soļojot pie katras izdevības. Tā kā šie treniņi notika ārpus Valmieras un Daliņš bija soļošanas autodidakts, tad viņa pirmais uznāciens un pirmā uzvara bija pārsteigums. 1927. gadā Valmieras stadionā notika sacensības soļošanā 2km distancē. Tajās bija tikai trīs dalībnieki, taču kvorumam bija nepieciešami vismaz četri.

 

Kāds no paziņām lūdzis jauno Daliņu izpalīdzēt. Viņš piekritis, un jau pēc neilga brīža pārsteigtie skatītāji varējuši vērot, kā šis iesācējs aizšaujas garām Latvijas rekordistam Alfredam Dūrenam un galu galā arī uzvar. Protams, sākotnējā skatītāju reakcija vēl bija neticīga un skeptiska: Daliņš esot skrējis, neviens to neesot fiksējis... Tomēr pēc nākamajiem veiksmīgajiem viņa startiem runas apklusa un to vietā stājās sajūsma un vispārējs atbalsts ātrajam un izturīgajam autodidaktam ar perfekti tīro un izkopto soļošanas tehniku.

 

Rekordi, veiksmes un neveiksme

 

Pēc debijas Valmierā sekoja nākamie veiksmīgie starti, kuros Daliņš šķietami viegli plūca laurus un ar katru startu uzlaboja savu sniegumu: ātrumu un soļošanas tehniku, trijos gados no iesācēja kļūdams par pasaules klases meistaru. 21.gadsimta sportā tas vairs nav iespējams. Nākamais Daliņa starts bija Rīgā, kur 3km soļojumā viņš ne tikai uzvarēja, bet arī uzstādīja jaunu valsts rekordu. Nākamajā gadā viņš sasniedza rekordus arī 2km, 5km un 10km distancēs.

 

1929.gadā bija pirmais izgājiens starptautiskā arēnā: Daliņš soļoja tolaik ļoti populārajās sacensībās Šķērsām cauri Berlīnei. Jau nākamajā gadā viņš tajās uzvarēja un sākās spožākais soļotāja panākumu laiks. Pieveiktie konkurenti nonesa Daliņu no laukuma uz rokām. Atgriežoties Valmierā, stacijā viņu sagaidīja apmēram 2000 valmieriešu, spēlēja orķestris, apsveicēji nēsāja Daliņu uz rokām, uzlika galvā lauru vainagu, un tā notika gājiens pa Valmieras ielām. Lai atbalstītu Daliņa startus ārzemēs, Valmierā tika nodibināts Jāņa Daliņa sporta gaitu veicināšanas fonds, kuram līdzekļus ziedoja gan turīgākie pilsētas iedzīvotāji, gan iestādes. Pēc šīs un nākamā gada uzvaras Berlīnē uz Latviju sāka braukt ārvalstu soļotāji un uz sacensībām pulcējās rekordliels skatītāju skaits, lai redzētu, kā mūsu Daliņš cīnās ar pasaules meistariem. Kādureiz uz sacensībām Valmierā bija sanākuši 5000 skatītāju. Visā Valmierā tolaik bija 8000 iedzīvotāju.

 

Tie Daliņa līdzjutēji, kas nebija tikuši iekšā stadionā, bija atnākuši ar saviem krēsliem un ķebļiem, lai varētu pakāpties, daži sēdēja tuvējos kokos vai rāpās stabos. Par toreizējo Daliņa popularitāti liecina arī 1931.gadā izdotā grāmata „Kā Jānis Daliņš kļuva psaules klases soļotājs”. 1932.gada jūnijā Rīgas hipodromā Daliņš 25km distancē laboja pasaules rekordu. Kopumā viņš savās soļotāja gaitās uzstādījis 7 pasaules rekordus. 1932.gadā Daliņam piederēja arī visi Latvijas rekordi visās soļošanas distancēs.

 

Tāds bija noskaņojums, ar kādu latvieši savu labāko soļotāju pavadīja uz 1932.gada olimpiskajām spēlēm Losandželosā. No Latvijas uz tām devās tikai trīs cilvēku — trīs Jāņu delegācija: LOK priekšsēdētājs J.Dikmanis un divi sportisti — Daliņš un daudzcīņnieks J.Dimza. Daliņš bija gatavojies un cerējis cīnīties par zeltu, taču ieguva „tikai” sudrabu. Līdz zeltam nedaudz pietrūka - galvenokārt Losandželosas karstuma dēļ. Atgriežoties viņu sagaidīja cilvēku jūra un prezidents A.Kviesis pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni. Kārlis Ulmanis teicis: „Izcīnot 1. olimpisko medaļu zem sarkanbaltsarkanā karoga, Jānis Daliņš Latvijas atpazīstamības labā paveicis vairāk nekā viss diplomātiskais korpuss.”

 

Pēc Daliņa panākuma jau agrāk aizsākušais soļošanas drudzis turpināja pieaugt. Soļotājs labprāt piedalījās sacensībās dažādos Latvijas novados un nekad nesūkstījās par sliktu organizāciju vai nekvalitatīvu skrejceļu. Speciāli autobusi veda skatītājus uz Valmieru, no Rīgas kursēja speciāls vilciens. Sacensības apmeklēja prezidents, ministri, rūpnieki, smalkas dāmas un viņu pielūdzēji, jo tas piederēja pie labā toņa. Daliņš ar savām kājām pildīja sporta biedrību kases, un no iegūtajiem līdzekļiem bija iespēja būvēt jaunas sporta bāzes, finansēt citu sporta veidu attīstību.

 

Daliņš gatavojās nākamajām olimpiskajām spēlēm. Starplaikā līdz 1936.gada spēlēm Berlīnē Daliņš uzstādīja četrus pasaules rekordus, kļuva par Eiropas čempionu Turīnā. Par šo startu Daliņš viņam veltītajā grāmatā atceras: „Krampji un karstums bija tik sīvi pretinieki, ar kādiem vēl nebija nācis cīnīties. Pret otrā riņķa vidu esmu tuvu nesamaņai. Sāpes pakrūtē neatstāj. Jāsakož zobi, lai varētu ciest. Netālu no trešā riņķa sākuma nolikti spaiņi ar ūdeni. Iebāžu galvu spainī un dzeru lieliem malkiem, domādams, ka būs kuņģis pilnāks, varbūt graizes pāries. Tā arī ir. (..) Bezgala gari ir pēdējie 6-7 km. Beidzot, kad tieku pie stadiona, nemaz negribu ticēt, ka esmu pirmais. Ieejot stadionā, saņemu visus spēkus. Beidzot finišs. Esmu uzvarējis! Tagad, kad viss aiz muguras, liekas — tas bija tikai sapnis. Kā reāla atmiņa palikušas tikai noberztās kājas un atspiestie kāju nagi. Bet līdz nākamajai reizei tas jau būs aizmirsies.”

 

Ilgi gaidītais starts olimpiskajās spēlēs Berlīnē 1936.gadā izvērtās par Daliņa rūgtāko neveiksmi. Sākumā strauji kāpinājis tempu, vēlāk viņš izgājis klajā vietā un no aukstā vēja sajutis kājās krampjus. Vairrākkārt apstājies, kājas izmasējis, tomēr sāpes pieņēmušās spēkā un nācies izstāties.

 

Kara iznīdētās cerības

 

1937.gadā soļotājs apprecējās. Pats prezidents Kārlis Ulmanis atsūtīja kāzu dāvanu — guļamistabas un vannas istabas iekārtu. Daliņu saimniecībā netrūka arī citas sacensībās iegūtās balvas. Enerģiskais saimnieks un priekšzīmīgais patriots it kā iemiesoja Kārļa Ulmaņa vīziju par Latvijas attīstību, tāpēc Daliņu viņš ļoti ieredzēja. 1940.gadā viņam tika piešķirta Tēvzemes balva un Ls 8000 naudas prēmija, kas gan nekad tā arī netika iegūta, jo līdz ar padomju okupāciju tika aizliegts no jebkuriem noguldījumiem bankā izsniegt vairāk kā Ls 100.

 

Sportists bija gaidījis 1940.gada olimpiskās spēles, kurās cerēja paveikt to, kas neizdevās Berlīnē. Taču ne šīs, ne nākamās spēles nenotika, jo sākās Otrais pasaules karš, kas iznīdēja ne tikai cerības uz zelta medaļu, bet izmainīja visas Daliņu ģimenes likteni. Daliņš bija Ulmaņa režīma mīlulis, turklāt aktīvi turpināja darboties arī vācu laikā Valmieras sporta biedrībā, bija Vidzemes sporta dzīves vadītājs. Kad 1944.gadā vācu armija atkāpās no Latvijas un atgriezās padomju armija, Daliņš un viņa ģimene devās bēgļu gaitās uz Rietumvāciju. Tur ģimene dzīvoja līdz 1949.gadam, un vēl 1947.gadā — tieši 20 gadus pēc debijas soļojuma Valmierā — viņš piedalījās un uzvarēja savās pēdējās sacensībās Nirnbergā. 1949.gadā Daliņi emigrēja uz Austrāliju, kur, veicot dažādus darbus, aizritēja soļotāja pēdējie 29 dzīves gadi, kur tika uzcelta sava māja un izskoloti un izaudzināti trīs bērni. Padomju Latvijā tolaik viņa vārds nedrīkstēja tikt pieminēts, un pirmoreiz tas atkal notika 10 gadus pēc izcilā sportista nāves — 1988.gadā.

 

Atgriešanās dzimtenē

 

90.gadu sākumā Valmierā Jāņa Daliņa vārdā tika nosaukts stadions un iela, kas ved no tā uz Daliņu mājām, 1992.gadā atklāts tēlnieka O.Breģa veidots piemineklis soļotājam. Dodoties bēgļa gaitās, sportists pie savām mājām zemē bija ieracis savas vērtīgās sacensību balvas un sadzīves priekšmetus. Tas viss tika atrastas tikai 1993.gadā. Bet pats soļotājs dzimtenē atgriezās 1997.gadā, kad notika viņa, viņa mātes un sievas pārapbedīšana Valmieras kapos. Treneris un daudzu publikāciju autors A.Leja todien teica, ka vairākiem Latvijas sportistiem panākumu, uzvaru bijis pat vairāk nekā Daliņam, bet neviens Latvijā nav tā godināts, apbrīnots, jo bijis ne tikai izcils sportists, bet arī ļoti vienkāršs, ļoti latvisks cilvēks.