ARHĪVA PERSONĪBA: Sergejs Eizenšteins (0)

Sergejs Eizenšteins (23.01.1898.- 11.02.1948.)

Filmu montāžas pionieris, kino teorētiķis, kas savas idejas iespaidīgā veidā īstenoja arī praksē. Jauna kino izteiksmes veida celmlauzis, kura atklājumi un paņēmieni vēl gadu desmitiem turpinājuši iedvesmot kino radītājus. Autors filmai, kas uzskatīta par labāko filmu, kas jebkad radīta. Viena no ievērojamākajā pasaules kinematogrāfa figūrām, kas sevi vienmēr saucis par „Rīgas puiku” – Sergejs Eizenšteins.

Dzīve līdz kino

Sergejs Eizenšteins dzimis un audzis Rīgā, ar kuru nesaraujami saistīts arī viņa tēva, arhitekta Mihaila Eizenšteina vārds, kura celtās jūgendstila ēkas, īpaši Alberta ielā, apbrīnot dodas ārzemju tūristu rindas ar fotoaparātiem „kaujas gatavībā”. Mihails Eizenšteins bija inženieris, arhitekts un ļoti augsta ranga ierēdnis – Rīgas pilsētas celtniecības departamenta priekšnieks, vēlāk arī valsts padomnieks Krievijas cara Nikolaja II valdībā. Rīga šādam „svarīgam” cilvēkam nebija slikta vieta, kur dzīvot un strādāt, gluži otrādi – tā bija trešā lielākā Krievijas impērijas osta. Mihaila Eizenšteina laulība ar bagāta Pēterburgas tirgotāja meitu Jūliju Koņecku bija piedienīga un arī izdevīga „partija”, taču vēlāk izrādījās – ne laimīga. Sergejs piedzima 1898.gada 23. janvārī. Dzīve ģimenei bija pilnīgi nodrošināta, Sergejs auga plašā Rīgas dzīvoklī Nikolajā ielā (šobrīd – Kr.Valdemāra iela), netrūka rotaļlietu, grāmatu. Guvernantes latvietes Marijas Elksnes gādīgā acs un roka vadīja puišeli jau no pašas mazotnes viņa aprindu zēnam piedienīgā dzīvesveidā. Franču un vācu valoda mājās skanēja tikpat bieži cik dzimtā krievu. Taču tajā dzīves pusē, ka atradās paslēpta aiz fasādes un palika četrās dzīvokļa sienās, nevaldīja saticīga labu aprindu ģimenes dzīve. Sergeja vecāku starpā valdīja tas, ko maigi mēdz dēvēt par raksturu nesaderību. Zēns vēl bija pavisam mazs, kad arvien biežāk piedzīvoja tēva un mātes strīdus, kas nereti no pieklājīgas klusinātības izauga līdz skaļām un dramatiskām scēnām. Brāļu vai māsu Sergejam nebija. Vecāki, nebeidzamo nesaskaņu nogurdināti, izšķīrās, kad viņam bija 14 gadi. Māte devās prom no Rīgas atpakaļ uz dzimto Pēterburgu. Sergejs palika pie tēva Rīgā. Sarakste starp māti un dēlu bija bieža un sirsnīga, sekoja arī Sergeja ciemošanās Pēterburgā pāris reizes gadā. Tomēr visciešākais kontakts zēnam veidojās nevis ar vecākiem, bet ar guvernanti Mariju, kura ne tikai bija rūpīga savu tiešo ikdienas pienākumu pildītāja, bet arī labprāt pavadīja Sergeju viņa brīvā laika izklaidēs – kino un teātra apmeklējumos. Kino tajā laikā – 20.gadsimta sākumā – vēl bija tikai „miglas bildes” un neaizrāva vēlāko kino lielmeistaru vairāk kā grāmatas, teātris vai cirks, kurā Sergeju visvairāk saistīja klauni – sava traģikomiskā un pārspīlētā izteiksmīguma dēļ. Tomēr tieši teātris ilgus jo ilgus gadus ir Sergeja lielā aizraušanās, veidojot viņa skatuves izpratni jau no agras bērnības.

Pārējo laiku Sergejam aizņēma mācības Rīgas reālskolā (šobrīd – Rīgas 2.vidusskola). Sekmes bija lielākoties labas un teicamas, vienīgais trijnieks liecībā pārsteidzošā kārtā bija zīmēšanā, lai gan Sergejs zīmēja labprāt un turklāt ļoti radoši. Daudzas viņa turpmāko filmu epizodes izaugušas tieši no bērnībā un jaunībā radītajām skicēm, ko Sergejs zīmēja īpašās burtnīcās. Pēc reālskolas beigšanas 1915.gadā Sergejs dodas tālāk pa to taciņu, kas viņa vecākiem un arī viņam pašam – arhitekta dēlam – liekas pilnīgi loģiska un pašsaprotama. Sergejs dodas studēt Civilinženieru institūtā Pēterburgā. Paralēli notikumiem Sergeja dzīvē – skolas beigšanai un nākotnes plānošanai – risinās Pirmais Pasaules karš, 1917.gada revolūcija Krievijā un cara valdības krišana. Šie notikumi liek Sergejam trešā kursa vidū pārtraukt studijas – straujais apkārtējo notikumu virpulis iedvesmo viņu atteikties no ģimenes tradīciju turpināšanas. Drīz viņu iesauc karadienestā. Vairākus turpmākos gadus Sergejs kā kara inženieris braukā no vienas vietas uz otru, kur nu vien frontes vajadzībām darāmi kādi praktiski darbi, šajā laikā iziedams vairākas dienesta pakāpes, sākot ar telefonistu un beidzot ar darbu vadītāja palīgu. Šajā laikā tapušajās dienasgrāmatās Sergejs fiksē pārdomas, kas bruģē ceļu uz viņa tālāko darbību teātrī un kino – viņš aizraujas ar skatuves mākslas analīzi un pievēršas tādiem jautājumiem kā skatuves iekārtojuma principi, dekorācijas, lugas darbības attīstības likumi un citi ar tēlotājmākslu saistīti jautājumi. Šāda aizraušanās ar teātra mākslu ilgi „pa tukšo” neturpinās – pēc atbrīvošanas no dienesta Sergejs Maskavā atrod darbu teātrī un 1920.gadā sāk strādāt par mākslinieciski dekoratīvās daļas vadītāju Maskavas Centrālajā strādnieku teātrī. Drīz vien seko režijas studijas. Pasniedzējs ir ievērojams krievu teātra režisors V.Meierholds, kurš Eizenšteinam ir autoritāte. Intensīvi strādājot un uzvedot vienu izrādi pēc otras, Eizenšteinā raisās eksperimentatora gars, un drīz vien viņš jūt, ka teātrī savas iespējas izsmēlis. Ka ideju ir daudz, taču īstenot tās var jau citā, modernākā žanrā – kino.

Dzīve kopā ar kino

Pirmo reizi Sergejs filmu noskatījās astoņu gadu vecumā ģimenes ceļojuma laikā Parīzē. Tā bija Ž. Meljesa Četrsimts sātana nedarbi. Gandrīz vienīgais, kas viņam no filmas palika atmiņā, bija tajā redzētais izģindušais zirgs. Turpmāk viņš bieži apmeklē kinoteātri, tomēr īstā sajūsmā par kino nav. Pirmā filma, kas Sergeju patiesi aizrāva un uzrunāja, bija V.Igo romāna Nožēlojamie piecas stundas garā ekranizācija. Tomēr līdz darbībai kino Eizenšteinu aizveda vilšanās teātrī, kur nespēja realizēt visas savas idejas. Eiznešteina idejas par to, kādam vajadzētu būt kino, atšķīrās no līdz tam pieņemtajiem uzskatiem. Pirmkārt, viņš vēlējās kino izskaust individualizētus tēlus un varoņus. Tā vietā, viņš uzskatīja, filmai būtu jārāda lieli un sociāli nozīmīgi notikumi un procesi, kas ir būtiski veselu sabiedrību attīstībā. Tāpēc, viņaprāt, būtu maksimāli jāatbrīvojas no t.s. intrigas un individuāla rakstura sižeta. Eizenšteins bija pārliecināts, ka ar kino, kas savā būtībā ir ļoti konkrēta māksla, spēj vizuāli attēlot arī ļoti abstraktus jēdzienus. Par to liecina viņa iecere filmā atveidot Kārļa Marksa darbu Kapitāls. Eizenšteina kino iezīme ir tā, ka viņš diezgan noraidoši izturējās pret praksi filmās izmantot profesionālus aktierus – tā vietā Eizenšteins izmantoja vienkāršus cilvēkus, kuru āriene, kā arī dzīvesveids un pat izcelsme atbilda attiecīgajam filmas varonim. Tā viņa filmās, kas pārsvarā stāstīja par sociālu pārmaiņu procesiem un šķiru cīņu, parādījās vienkārši laucinieki, slaucējas, kolhoznieki. Turklāt arī šie varoņi netika izcelti, bet gan pakļauti filmas kopējai idejai un notikumu ritmam. Ar šo Eizenšteins kino, kas līdz šīm tika veidots tikai melodramatiskā piedzīvojumu žanrā, padara filozofisku un vispārinošu.

Pirmā Eizenšteina filma Steiks uzņemta 1925.gadā – šī mēmā filma par fabrikas strādnieku sacelšanos slavena ar kādu epizodi, kurā, attēlojot streika apspiešanu, autors izmantoja nevis burtiskus un tiešus kadrus, bet gan metaforu – epizodi ar lopu kaušanu lopkautuvē. Tieši metaforiskums ir spilgta Eizenšteina kino iezīme, kas tādā veidā agrāk kino netika izmantota. Šī intensīvā simbolu un metaforu lietošana, ko Eizenšteins pats dēvēja par „intelektuālo montāžu”, gan padarīja viņu par celmlauzi kino lauciņā un attīstīja jaunu kino domāšanas veidu, tomēr laikabiedros ne vienmēr radīja sapratni – kino publika tomēr bija radusi pie fabulas veida stāstījuma ar hronoloģisku notikumu attīstību un burtisku uz ekrāna redzamā izpratni. Jau otrā filma Bruņukuģis Potjomkins, kas Streikam seko jau tajā pašā - 1925.gadā, Eizenšteinam atnes pasaules slavu un tiek dēvēta par visu laiku labāko filmu – par tādu to nodēvēja Pasaules Izstādes Expo ‘58 laikā Briselē. Filmas pamatā ir notikums uz kāda karakuģa, kad tā apkalpe sacēlās pret cara režīmu. Šajā darbā Eizenšteins praksē izmēģināja savas teorijas par kino montāžu. Viņš montāžas lauciņā uzskatāms par pionieri, jo uzskatīja, ka montāža nav tikai mehānisks veids, kā savienot filmas ainas. Gluži otrādi – Eizenšteins bija pārliecināts, ka montāža ļoti lielā mērā ietekmē skatītāju emocijas. Arī Bruņukuģi Potjomkinu viņš montēja tā, lai gatavā filma maksimāli izraisītu skatītājā emocijas – simpātijas pret filmas dumpīgajiem varoņiem un naidu pret viņu apspiedējiem. Filmu gan ne visur uzņēma saprotoši, tā biežāk šokēja nevis ar savu idejisko uzstādījumu, bet gan ar tiem laikiem nepieredzēti vardarbīgajām ainām. Pat šodienas vērtētājam iespaidīgi varētu likties daži fakti no Eiznešteina filmu tapšanas. Piemēram, kad, gatavojoties Bruņukuģa Potjomkina filmēšanai, atklājās, ka vienīgais Padomju Savienībā filmēšanai pieejamais bruņukuģis bija pielāgots mīnu uzglabāšanas vajadzībām, filmēšanas grupai nācās filmēt uz mīnām piekrautā kuģa maksimālas piesardzības apstākļos, jo mīnu izkraušanai, lai kuģis būtu drošs, vienkārši nepietika laika. Nedrīkstēja atļauties nevienu smagāku soli vai skriešanu pa klāju, nemaz nerunājot par smēķēšanu. Tomēr par spīti šādiem apstākļiem filma tika uzņemta triecientempā – divu nedēļu laikā.

Savukārt, Eizenšteina trešā filma Oktobris satriec ar savu masu skatu iespaidīgumu – filmēšanas laikā kameras objektīvam garām pagāja vairāk nekā 100 000 cilvēku! Pats režisors uz lauriem neguļ un jaunu apvāršņu atklāšanas nolūkos dodas tūrē pa Rietumvalstīm – lai iepazītu skaņu kino un tā tehniku. Laikā no 1928. līdz 1930.gadam Eizenšteins apbraukā Rietumeiropas lielākās pilsētas ar savām lekcijām un referātiem. 1930.gada pavasarī Parīzē Holivudas filmu kompānijas Paramount Pictures pārstāvis viņam piedāvā doties uz Holivudu un uzņemt filmu. Tiek parakstīts līgums par 100 000 dolāru, un Eizenšteins ķeras pie darba. Diemžēl Sergeja Eizenšteina Holivudas filmai nebija lemts tapt. Kompānija noraidīja vienu režisora ideju pēc otras, tai skaitā gan ieceri ekranizēt Dž.Londona romānu Zutera zelts, gan B.Šova Arms And The Man. Kad beidzot šķita, ka panākta vienošanās par T.Dreizera Amerikāņu traģēdijas uzvešanu, izrādās, ka studijai nesimpatizē Eizenšteina scenārijs. Sapratuši, ka Eizenšteina mākslinieciskā pieeja kino nesakrīt ar Holivudas komerciālajām vēlmēm, abas puses anulē noslēgto līgumu. Drīz pēc tam seko Eizenšteina ceļojums pa Meksiku, ar kuru viņam saistās ievērojamas nākotnes ieceres. Meksikas tēls, tās kultūra, tradīcijas un vēsture bija iespaidojusi viņa fantāziju, radot tajā grandiozas vairāku daļu garas filmas ieceri. 1930.gada pašā nogalē sākas viņa filmēšanas grupas darbs Meksikā. Tiek uzfilmēts milzīgs apjoms materiāla, kam vēlāk būtu jāpārtop filmā par šīs zemes pamatiedzīvotājiem un viņu brīvības alkām. Taču filmēšanas beigās Meksikas labēji noskaņotā diktatūras valdība paziņo, ka tai ir tiesības cenzēt visu valstī uzfilmēto materiālu. Cenzūra ievelkas, materiāls ceļo starp Losandželosu un Mehiko, un režisora darbs pie filmas nevar turpināties. Strīdu rezultātā filma netop. Paša uzņemtais materiāls tā arī nenonāk Eizenšteina rokās, bet tiek pārdots kādam režisoram, kas vēlāk no tā samontē trīs filmas. Lieki piebilst, ka tās pilnībā atšķiras no paša Eizenšteina ieceres par to, kādai būtu jābūt viņa filmai par Meksiku.

Atgriešanās Padomju Savienībā nes virkni neveiksmju. Lai arī 1932.gadā Eizenšteins tiek iecelts par Valsts Kinematogrāfijas institūta režijas katedras vadītāju, viņa dzīvē vairākus gadus ievelkas „tukšais” periods - dažādās tapšanas stadijās tiek pārtrauktas vairākas viņa filmas, tai skaitā iet bojā pat gandrīz pilnīgi pabeigta filma. Neveiksmes izbeidzas 1938.gadā, kad Eizenšteins ķeras pie filmas Aleksandrs Ņevskis par 13.gadsimta notikumiem senajā Krievzemē un Novgorodas iedzīvotāju cīņām pret teitoņu iebrucējiem. Filma bija Staļina pasūtījums, kurš vēlējās, lai top darbs par vācu agresiju pret Krieviju – īpaši aktuāla tēma briestošā kara gaidās. Kad filma tika pabeigta, uz lielajiem ekrāniem tā tomēr neparādījās, jo situācija bija mainījusies un nacistiskā Vācija ar Padomju Savienību bija noslēgusi draudzību Molotova – Rībentropa pakta izskatā. Tomēr šīs draudzības īsā mūža dēļ Aleksandrs Ņevskis tomēr nonāk līdz skatītājiem 1941.gadā, kad Vācijas spēki uzbrūk Padomju Savienībai un filmas tēma atkal kļūst ārkārtīgi aktuāla – Staļins pavēl to demonstrēt vai katrā kinoteātrī. Filma Aleksandrs Ņevskis jau ievērojami atšķiras no iepriekšējām Eizenšteina filmām. Pirmkārt, šī ir pirmā Eizenšteina skaņu filma. Otrkārt, režisors atkāpjas no pārliecības par centrālā varoņa nevajadzīgumu, un šajā filmā tāds ir. Jāatzīmē arī šīs filmas specefekti – tiem laikiem ļoti iespaidīgi. Kaut vai fakts, ka darbība, kas uz ekrāna risinās bargā ziemas salā, uzņemta vasarā, sniegu un ledu imitējot ar krītu un šķidro stiklu. Rezultātā top episkā Ledus kaujas aina, kas ilgst veselas 37 (!) minūtes.

Arī nākamās filmas iecere nāca no Staļina puses – viņš apbrīnoja senās Krievijas valdnieku Ivanu Bargo un pasūtīja Eizenšteinam filmu par Ivana Bargā dzīvi. Režisors ieplāno trīs filmas daļas: pirmā daļa tika pabeigta 1945.gadā, ceļš uz ekrāniem tai ir vaļā, jo cenzūra to apstiprina – Ivans Bargais šajā filmā redzams kā nacionālais varonis, tieši tā, kā to vēlējies Staļins. Bet vēsturiskā materiāla izpētes rezultātā tā vairs nedomāja pats Eizenšteins, tādēļ filmas otrajā daļā jau kļūst daudz nesaudzīgāks Ivana Bargā tēlojumā, kurš nu parādīts jau drīzāk kā zvērīgs tirāns, nevis varonis. Staļina valdība nav apmierināta ar filmu un aizliedz to demonstrēt. Tā uz ekrāniem parādās tikai 1958.gadā - vairākus gadus pēc Staļina nāves. Taču pats Eizenšteins to vairs nepiedzīvo. Filmas trešo daļu, ko iesāk uzņemt 1946.gadā, piemeklē nežēlastība – safilmēto materiālu konfiscē uz iznīcina, saglabājot vien dažus atsevišķus kadrus. Kārtējais trieciens izrādās pārāk smags, un režisora sirdi skar infarkts. Lai arī Eizenšteins atveseļojas, tomēr sirds vairs gluži vesela nav. Drīz vien - 1948.gada 11.februārī - Eizenšteins, tikai 50 gadus vecs, ar sirdslēkmi mirst. Eizenšteina ietekme uz kino attīstību ir tik ievērojama, ka caurauž praktiski visu mūsu izpratni par kinematogrāfiju. Tomēr jāatceras, ka bija kāds, kas lietas un parādības, kuras šodien filmās šķiet pašsaprotamas, tomēr atklāja pats pirmais un atļāvās uzsākt ceļu pret straumi – pa savam.