ARHĪVA PERSONĪBA: Anna Lācis (0)

Anna Lācis (1891-1979)

Anna Lācis dzimusi 1891.gadā un nodzīvojusi 88 gadus, kuros gana bija visa kā. Viņa tika apbrīnota un dievināta, ap viņu virmoja neparasta enerģija, kas jo īpaši pievilka vīriešus. Asja jeb Anna Lācis savaldzinājusi tādas personības kā žurnālistu, romāna "Mūža meža maldi" autoru Jūliju Lāci, dzejnieku Linardu Laicenu, filozofu Valteru Benjaminu, uz visu mūžu - režisoru un teātra teorētiķi Bernhardu Reihu, bijusi labos draugos ar Bertoltu Brehtu... Dzīve ap viņu savērpusi visdažādākos viesuļus, tomēr Asjā mitis kāds sīksts spēks, izdzīvošanas instinkts, un nekas nespēja viņu salauzt. Mīlēta un apbrīnota ne tikai no pielūdzējiem - vīriešiem, bet arī no daudzām sievietēm, kuras Asjā saskatīja savu ideālu, rūgtumu pret sevi viņa radīja pašas meitā Dagmārā Ķimelē, kuras atmiņas par māti lasāmas 1996.gadā izdotajā D. Ķimeles un Guntas Strautmanes grāmatā "Asja". Meitas atmiņu stāstījums ļauj ne tiai ieskatīties Asjas personības ēnas pusēs, bet arī liek domāt par pretmetiem, kādos dzīvo mākslas cilvēks un to, cik neizzināma un neizprotama ir cilvēka daba. Anna Liepiņa dzimusi netālu no Līgatnes seglinieka un skrodera Ernesta Liepiņa ģimenē. Kad Annai bija septiņi gadi, ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Annas tēvs srādāja vagonu fabrikā, bet māte atvēra nelielu bodīti. Par spīti vienkāršajai izcelsmei un ierobežotajai rocībai, meitene iestājās prestižajā Ķeniņa ģimnāzijā, kur tolaik mācījās bagātu ģimeņu atvases. Kaut Anna atšķīrās ar to, ka bija vienkāršākas izcelsmes, to kompensēja viņas personība un spēja piesaistīt uzmanību, iepatikties, izcīnīt vietu un izcelties jebkurā sabiedrībā - tās ir rakstura iezīmes, kas Asjai saglabāsies visu mūžu. Kādā skolas brīvlaikā, kad Annai Liepiņai ir tikai 16 gadu, viņa iesēžas vilcienā un dodas uz Varšavu. Trauksme, piedzīvojumu kāre un tieksme peldēt plašākos ūdeņos viņai raksturīga jau tolaik, un meitene, daudz nedomādama, piesakās strādāt par vācu valodas privātskolotāju, kaut pati tolaik vācu valodu neprot pārāk labi. Tā ir pirmā, bet nebūt ne pēdējā reize, kad Asja apliecina: svarīgāk par to, par ko esi pārliecināts, ir tas, KA esi pārliecināts. Viņa prot sevi pasniegt, un Varšavā patiesi nostrādā visu vasaru. Ķeniņa ģimnāzijā Anna iepazīstas ar gadu jaunāko Jūliju Lāci. Viņi mainās grāmatām, lasa Turgeņevu, un tā Anna dabū iesauku "Asja", ar kuru viņa pazīstama vēlāk Vācijā un Krievijā. Lai viņi apprecētos, nepieciešama Jūlija vecāku piekrišana, jo viņam vēl nav 21. Taču to Lāči nedod. Asja savās atmiņu grāmatās Jūlija vecākus vienmēr dēvējusi par budžiem un mietpilsoņiem. Jūlija vecāku versija par jauno sievieti, ko dēls ievedis savā mājā, atklājas Dagmāras Ķimeles stāstījumā par māti. Proti, Asja slepus uzturējusies Jūlija vecāku mājās, un reiz māte, iegājusi dēla istabā, ieraudzījusi viņa gultā puspliku meiču, kas nevis kautrējusies, bet nekaunīgi vērusies Jūlija mātē un izturējusies izaicinoši. Asjai tas varētu būt gana raksturīgi, jo viņa vienmēr lepojusies ar savu spēju valdzināt vīriešus un nav arī slēpusi, ka nereti viņa notikumu gaitu par labu sev vērsa "caur gultu".

Tiklīdz Jūlijam paliek 21 gads, viņi apprecas. Tomēr viņu laulības dzīve nav ilga. Asja nenoliedzami bija ne tikai seksuāli pievilcīga, ar krietnu devu velnišķīguma apveltīta sieviete, bet arī gudra un inteliģenta, un spēja valdzināt spilgtas mākslas un kultūras personības. Tāds bija arī Jūlijs - skaists un gudrs, taču viņam nepiemita tā bezgalīgā pacietība un visu piedodošā mīlestība, lai varētu būt ilgi kopā ar Asju. Viņa, tērpusies tērpos savās mīļākajās krāsas - oranžā un okerdzeltenā, pelēkajām, lielajām acīm zibot, nepārtraukti bija vīriešu uzmanības lokā, turklāt viņai tas patika, viņa to izmantoja un neuzskatīja par grēku. Pirmā pasaules kara gadus jaunā ģimene pavadīja Krievijā, Orlā, kur Asja organizēja bērnu teātri un bija aizrāvusies ar bērnu estētisko audzināšanu, savos uzskatos piesliedamās "kreisajiem" jeb sociālismam. 1919.gadā nāca pasaulē Lāču meita Dagmāra. Kamēr Asja bija nodarbināta ar svešiem bērniem, savu viņa pameta novārtā, un mazā Daga visu savu bērnību turpmāk klīda no vienām rokām otrās, mātes un māju siltumu nekad tā arī nesaņemdama. Asja bija zvaigzne, kas mirdzēja uz ārpusi, un apbrīna viņai, šķiet, bija nepieciešama tikpat vitāli kā gaiss, ko elpot.

1920.gadā Anna Lācis ar mazo Dagu atgriežas Rīgā, Jūlijs viņām seko vēlāk un drīz arī pieprasa laulības šķiršanu. Asja, liekas, par to daudz nesēro (to viņa nedara neviena vīrieša dēļ savā mūžā), turklāt viņai tolaik jau ir jauns uzmanības objekts - jaunais, talantīgais dzejnieks Linards Laicens. Par darbošanos kreisajās pagrīdes organizācijās abi tiek apcietināti un mazgāšanas telpā aiz caurulēm slēpj zīmītes, ko Laicens paraksta ar vārdu "Taiti", bet Asja ir "Honolulu". Asjas un šīs sarakstes iedvesmots, dzejnieks saraksta krājumu "Ho-Taī". Tā centrā ir kaismīgas sievietes tēls, kura izmaina ne tikai dzejnieku, bet visu vidi ap sevi. Patmīlīgajai Asjai, protams, glaimoja dzejnieka mīla, bet viņa piedāvātie sadzīves apstākļi bija par šauru, un Asja, velkot līdzi arī mazo Dagu, devās uz Berlīni. Daga, starp citu, būtu viennozīmīgi pēc laulības šķiršanas atstāta tēvam, bet Asja gribēja iespītēt Jūlijam, un izkārtoja lēmumu par labu sev, pirms tā pieņemšanas pārguļot ar advokātu... 20.gadu Berlīne ir Asjas panākumu osta. Valdzinošā, pašpārliecinātā un aizrautīgā Asja tiekas un strādā kopā ar Bertoltu Brehtu, iepazīstas ar Reinharta teātra režisoru, bagātu Austrijas ebreju dēls Bernhardu Reihu, kurš paliek uzticīgs Asjai visu mūžu. Laicens no Rīgas dodas viņai pakaļ, jo viņa mīlestība vēl dzīvi kvēlo, tomēr tolaik Asjas prātu jau aizņem Reihs. Kādā intervijā jau ilgi pēc savas vecmāmiņas nāves Asjas mazmeita, Dagmāras meita režisore Māra Ķimele saka, ka tādu mīlestību, kāda bija Reiham pret Asju, viņa otru nav dzīvē redzējusi. Berlīnē pasliktinās mazās Dagas veselība, un Reihs abām ar Asju nodrošina pusgada uzturēšanos Kapri salā. Tur bez vietējiem pielūdzējiem Asja savaldzina arī Berlīnes ebreju, filozofu Valteru Benjaminu, kurš pieder 20.gadsimta izcilākajiem domātājiem un kura dzīvē Asja nospēlēja būtisku, bet arī traģisku lomu.

No Berlīnes Benjamins Asjai seko uz Rīgu, vēlāk - uz Maskavu, kad Asja saslimusi un ilgstoši uzturas sanatorijā. Kopš 1926.gada Asja dzīvo Maskavā, jo Latvijā nevar uzturēties savas darbības sociālistu aprindās dēļ. Maskavā viņu jau sagaida Reihs, kurš savas mīlestības dēļ pametis Berlīni un savu daudzsološo karjeru. Benjamins Maskavā saraksta savu "Maskavas dienasgrāmatu", kurā atklājas mēnešiem ilgušās trijstūra attiecības starp Reihu, Benjaminu un Asju, kura bezkaislīgi izmanto un pazemo abus šos vīriešus vienlaikus. Tiesa, acīmredzot viņā bijis kas tāds, kādēļ viņi ļāvušies... Benjamina dienasgrāmatā neatklājas nekas no Asjas inteliģences, vien viņas kaprīzes un bezsirdīgums. Benjamins raksta: "Es nepazīstu nevieu citu sievieti, kas spēj sniegt tik ilgus skatus un tik ilgus skūpstus." Un par spīti tam - Asja ir vienaldzīga un auksta, viņš secina. Viņš dodas prom no Maskavas ar asarām acīs, bet cerību, ka Asja būs ar mieru viņu precēt. Taču šī gribēšana viņai, ja arī reiz bijusi patiesa, ātri pāriet. Benjamins Otrā pasaules kara sākumā emigrē uz Franciju. Kad tur iebrūk nacistiskā armija, viņš cenšas neveiksmīgi bēgt pāri Pirenejiem, un dzīvi beidz, izdarot pašnāvību. Kara gadi krasi izmaina Asjas dzīvi. Viņa un Reihs 30.gadu Maskavā ir populāri cilvēki. Viņš lasa lekcijas teātra zinātnes studentiem GITISā, Asja vada latviešu teātri "Skatuve", aizvien saglabājot kontaktus ar Vāciju un regulāri uzturoties Berlīnē. Ārvalstu kontakti ir par iemeslu tam, ka padomju izlūkdienesti viņu 1938. gadā apcietina, kaut viņa visu mūžu bijusi un būs aizrautīga sociālistiskās iekārtas atbalstītāja. Viņai tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā Kazahstānā. Reihs un Asja nav precējušies, un viņam atliktu vien parakstīties, ka viņus nekas nesaista, lai glābtu savu ādu. Reihs to nedara, zaudē visus savus amatus un iespēju publicēties un garīgi sabrūk. Vēlāk tiek apcienināts arī viņš un arī pavada kara gadus izsūtījumā. Par Asjas izsūtījuma laiku ir maz liecību. Viņas biogrāfijā "Anna Lācis" šis laiks vienkārši ir noklusēts, jo tā izdota padomju laikā.

Tomēr ir skaidrs, ka Asja pat šeit spējusi sev izcīnīt iespējami labākos apstākļus, ka arī tur atradusi cilvēkus, kas viņai palīdz, vīrieti, kas viņu mīl un dara visu viņas labā. Pēc izsūtījuma izciešanas Asja Lācis atgriezusies Latvijā, taču viņai bijis aizliegts dzīvot Rīgā un viņa kļuvusi par Valmieras teātra galveno režisori, iestudējot galvenokārt vidējas kvalitātes, padomju sistēmai kalpojošas izrādes. No izsūtījuma atgriezās arī uzticamais Reihs, un atlikušo mūžu abi pavadīja kopā, pēc Asjas aiziešanas pensijā dzīvojot Rīgā. Mūža nogalē viņi arī oficiāli kļuva par vīru un sievu. Reihs nomira gandrīz astoņus gadus pirms Asjas, un tad iestājais vientuļākais laiks viņas mūžā. Grāmatā "Asja", kurā Asjas meita atklāj, ka ienīdusi savu māti, spilgti atklājas tādas Asjas īpašības kā nenovīdība, skaudība, egocentriskums, patmīla, divkosība, maziskums, kašķīgums, turklāt tas viss saasinājies mūža nogalē, kad ārējais spožums bija zudis un palicis vien īgnums. Viņa no katras situācijas un sastaptā cilvēka pratusi izspiest savu labumu. Nekad nav lūgusi, bet pieprasījusi, nekad nav devusi, bet tikai ņēmusi. Parazitējusi uz nebēdu, turklāt, šķiet, to visu uzskatījsi par normu. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka, nereti būdama maziska un sīka, viņu patiesi aizrāvis teātris un viņai piemitis apbrīnojams sīkstums un vitalitāte. Vai Asja juta savu dzīvi piepildītu, vai viņai sāpēja un vai viņa vispār spēja izjust vientulību mūža nogalē, kad visi mīlētāji bija miruši, bet pašas meita viņu ienīda, - tas paliek neatminēts. Tāpat kā viņa pati.