ARHĪVA PERSONĪBA: Eduards Rozenštrauhs (0)

Stāsts par Eduardu Rozenštrauhu nav tikai stāsts par radošu garu un iemīļotu tautas dziesminieku. Tas ir arī stāsts par režīma uzlikto zīmogu cilvēka liktenim un dziesmai kā indivīda un tautas gara izpausmei.

 

Eduards Rozenštrauhs (13.08.1918.- 8.03.1992)

 

Sirmām ūsām, šķelmīgu smaidu un akordeonu rokās, šis vīrs ļoti, ļoti atgādina lādzīgu Ziemassvētku vecīti, taču viņa no akordeona izvilinātās skaņas daudziem savā laikā nav šķitušas tik nevainīgas — ilgus gadu desmitus Rozenštrauha dziesmas, it sevišķi viena no tām — Zilais lakatiņš — skaitījās kaitīga un apkarojama parādība. Tikai 80.gadu otrajā pusē, kad dzīve it visās jomās Latvijā meta strauju kūleni, piedzīvojot režīmu maiņu, Eduards Rozenštrauhs tika uznests popularitātes viļņa galotnē.

 

Taču par visu no sākuma

 

Eduards Rozenštrauhs dzimis trīs bērnu ģimenē 1918.gada 13.augustā. Viņa vecākiem — tēvam Eduardam un mātei Malvīnei — bija vēl divi bērni, dvīņi Valija un Artūrs. Ģimene dzīvoja Rīgā, Purvciemā. Eduarda tēvs, kas ģimenei maizi pelnīja, strādādams par pastnieku, mira jau piecdesmit gadu vecumā, bērniem vēl maziem esot, jo bija apprecējies vēlu — tikai četrdesmit gados.

 

Skolā Eduardam savas vieglās galvas dēļ vedās labi, un, pabeidzis Rīgas 38.pamatskolu un vēlāk Rīgas 2.ģimnāziju, viņš iestājās Konservatorijā. Jau bērnībā visi trīs bērni bija apguvuši dažādu instrumentu spēli: māsa spēlēja klavieres, Artūrs vijoli, bet Eduards pat vairākus instrumentus, visvairāk tomēr iemīļojot akordeonu. Arī balss puisim bija laba — spēcīgs tenors, tāpēc mūziku mīlošajam Eduardam loģisks bija lēmums stāties Konservatorijā. Taču studijas pārtrauca karš. 1940.gadā Eduardu iesauc dienestā, tad vēl Latvijas armijā, bet vēlāk tā jau skaitās Sarkanā armija.Kara sākumā viņa pulks nokļūst aplenkumā, un Eduards nokļūst vācu gūstā. Vispirms viņš nokļūst Daugavpils karagūstekņu nometnē, vēlāk tiek pārsūtīts uz Vāciju. Kad Eduardu visbeidzot nogādā atpakaļ Rīgā, viņš tiek nostādīts izvēles priekšā — sākt strādāt par tulku vācu režīma policijas labā vai arī turpināt dienestu vācu armijā. Eduards izvēlas tulka darbu.

 

Nepatikšanas ar varas iestādēm

 

Strādājot par tulku, Eduardam sākas gara nepatikšanu sērija. Tas sākās ar apsūdzību par ļoti nopietnu nodarījumu — nodevību pret vācu režīmu. Gadījies tā, ka viņam bijusi pieeja svarīgiem policijas papīriem, un to nu viņš izmantojis, pagādājot draugiem caurlaidi robežas šķērsošanai, kad tie gribējuši tikt prom no Latvijas. Taču uz robežas viņi notverti un pamatotās bailēs par savu dzīvību uzrādījuši nelegālo atļauju piegādātāju. Tā nu Eduardu apcietināja un ievietoja Centrālcietumā, vēlāk pārsūtot uz Salaspils koncentrācijas nometni. Pēc tam viņu iekļāva starp tiem, kas tika sūtīti rakt tranšejas kara vajadzībām. Pabija arī Kurzemes katlā. Pēc kara beigām, nokļūstot atpakaļ Rīgā, nepatikšanas sākas ar padomju režīmu. Ilgu laiku viņš izvairās no padomju varas iestādēm un kļūst tām nevēlams. Kad kāds nelabvēlis nosūdz Eduardu par nesadarbošanos ar padomju varu, viņš tiek notverts un nosūtīts uz Sibīriju. Vairāki gadi paiet filtrācijas nometnē.

 

Tā kā jau pirms izsūtīšanas Eduards nebija ieguvis padomju pasi, arī pēc atgriešanās no Sibīrijas viņam nav vajadzīgo dokumentu. Eduards ar’ nemaz nesteidz tos nokārtot, bet gan turpina dzīvot bez pases gandrīz 20 (!) gadus. Pa šo laiku Eduardam un viņa ģimenei daudzkārt nākas piedzīvot negaidītas milicijas kratīšanas, kas viņus reizēm pārsteidz pat nakts melnumā. Taču Rozenštrauhs vienmēr pamanījies aizšmaukt, pirms miliči viņu paguva pārsteigt. Reizēm slēpties nācies pat uz jumta, aiz skursteņa. Tik spēcīgas bija bailes tik atkal izsūtītam uz Sibīriju. Tomēr, iespējams, ka bailēm bija pārāk lielas acis. Jo kad Eduards visbeidzot aiziet nokārtot savus dokumentus, vienīgās sankcijas, kas viņu sagaida, ir 10 rubļus liels sods.

 

Mīlestība un Zilais lakatiņš

 

Eduardam bija 23 gadi, kad vienlaicīgi pie viņa atnāca divas no nozīmīgākajām viņa dzīves sastāvdaļām — mīlestība viņa nākamās sievas Elvīras personā un dziesma Zilais lakatiņš, kurai bija lemts izstaigāt līkloču ceļus pa pasauli un spēlēt nozīmīgu lomu Rozenštrauha dzīvē.

 

Un laikam jau viens no otra abi šie notikumi nav atdalāmi. Tas noticis tā: kādās svinībās aicinātajā viesu pulciņā satikās atraktīvais un no sava akordeona praktiski nešķiramais Eduards un jauniņā, glītā gaišmate Elvīra. Pusis bija aktīvs un pievilcīgs, turklāt labi dziedājis sava akordeona pavadībā. Elvīrai viņš iekrita acīs. Arī Eduardam astoņpadsmitgadīgā meitene iepatikās. Turklāt tik ļoti, ka pat uz jaunu dziesmu iedvesmoja. Iedvesmoja uzrakstīt dziesmu par meiteni ar gaišiem matiem un zilu lakatiņu.

 

Kad nākamreiz atkal abi satikās kādā kopīgā saviesīgā saiešanā, Eduards krita Elvīras priekšā uz ceļiem un dziedāja tai jauno dziesmu. Tā soli pa solim, līdz abi drīz vien apprecējās (gan pretēji Eduarda mātes gribai, kura savam dēlam blakus gribēja redzēt citu sievu un tāpēc Elvīru nepieņēma visu savu mūžu.

 

Arī Zilais lakatiņš uzsāka savu, jau patstāvīgu dzīvi. Grūti vairs tagad pilnīgi precīzi izsekot dziesmas gaitām, taču skaidrs ir viens - kara gados tā kļuva ārkārtīgi populāra. Kopā ar karavīriem, kopā ar uz Vāciju darbos norīkotajiem latviešiem dziesma aizceļoja tālu ārpus Latvijas. Iepatīkoties arī turienes dziedošajām sirdīm, Zilais lakatiņš ieguva tulkojumu vācu valodā. Dziesmu dziedāja visur, arī frontē. Tādēļ pēc kara ar Rozenštrauhu saistīja kopā „to dziesmu, ko dziedāja leģionāri un fašistu līdzskrējēji”. Dziesma kļuva ārkārtīgi nevēlama. Arī tās autoram, pēc padomju varas domām, šāds fakts, maigi izsakoties, godu nedarīja. Visticamāk, tieši Zilais lakatiņš kā fašistiska un režīmam naidīga dziesma bija par iemeslu Rozenštrauha izsūtījumam uz Sibīriju.

 

Klusi un mierīgi

 

1947.gadā Rozenštrauhs atgriežas no Sibīrijas. Viņš bija tur pavadījis vairāk nekā divus gadus. Taču filtrācijas nometni likvidēja, un arī sieva Elvīra Latvijā pielika daudz pūļu, lai Eduardu atbrīvotu un ļautu doties mājās.

 

Pēc atgriešanās Rozenštrauhs dzīvo klusu un mierīgu dzīvi, vairīdamies no iespējama atkārtota aresta. Piedzimuši divi bērni — Eduards un Skarleta, un vēderi prasa maizi. Darba meklējumi bez pases kabatā un bailēm sirdī ir stipri ierobežoti, taču Eduardam palīdz māsa Valija. Viņa, par spīti kara gadu grūtībām, bija pabeigusi Konservatoriju, kuru pašam Eduardam tā arī neizdevās pabeigt. Valija iekārto Eduardu par muzikantu Leļļu teātrī, kur jau pati strādā par koncertmeistari. Rozenštrauhs uzsāk darbu 1947.gadā un nostrādā tur nepilnus desmit gadus. Diemžēl tad viņu no darba biežo kavējumu dēļ atlaiž. Pie biežajiem kavējumiem vainojama daudzu cilvēku nelaime — problēmas ar alkoholu.

 

Zaļais pūķis ir nomācis ne viena vien talantīga cilvēka dzīvi un padarījusi rūgtāku dzīvi arī tā tuviniekiem. Arī Rozenštrauham vājā vieta bija pārmērīga grādīgo dzērienu lietošana. Stāsta, ka viņš ar zaļo pūķi sadraudzējies pēc atgriešanās no gūsta. Ko viņam tur nācās pārdzīvot? Vai atmiņas par gūstā piedzīvoto ir tas, ko viņš mēģina slāpēt ar alkohola palīdzību? To grūti šodien vairs atbildēt. Taču dzeršana kopā ar strauju dabu, temperamentu un politisko pagātni bija par iemeslu biežai atlaišanai no darba, kad pēc aiziešanas no Leļļu teātra Eduards pūlas no jauna iekārtoties pastāvīgā darba vietā.

 

Tomēr paralēli oficiālajam darbam Rozenštrauhs bieži ņem rokās iemīļoto akordeonu un dzied cilvēkiem paša sacerētās dziesmas. Sākumā šīs nelielās uzstāšanās notiek nelielās saiešanās, mājas viesībās, dzimšanas un vārda dienās, darba kolektīvu pasākumos un dažādās jubilejās. Lielākoties šiem „koncertiem” ir diezgan stihiska daba un pilnīgi brīvprātīgs raksturs — vienkārši Rozenštrauhs tā izpauda savu dzīves prieku, dziesmas mīlestību un patiku būt sabiedrībā, esot par kompānijas dvēseli.

 

Taču septiņdesmito gadu vidū, neilgi pēc tam, kad Eduards bija ieguvis pastāvīgu darbu rūpnīcā VEF kā sargs, viņš iepazīstas ar mākslinieciskās pašdarbības pasākumu vadītāju Valfrīdu Puķi, kurš meklēja akordeonistu, kas varētu muzikāli pavadīt viņa veidotās un vadītās koncertprogrammas. Ar šo brīdi sākas mērķtiecīga un koordinēta Eduarda Rozenštrauha koncertu organizēšana.

 

Daudzas Rozenštrauha dziedātās dziesmas bija Puķem un visai pārējai tautai jau labi pazīstamas — Zilais lakatiņš, Vecās likteņdzirnas, Tur, kur Gauja, Pa kuru laiku nosirmoja jūra un citas jau bija no mutes uz muti izplatījušās un daudz dziedātās. Taču tās visi uzskatīja par ziņģēm, kas ienākušas un pārtulkotas no vācu šlāgeriem. Bet, pievēršot dziesminiekam lielāku uzmanību un sākot prašņāt, izrādās, Rozenštrauhs ir ne tikai to izpildītājs, bet arī komponists. Patīkamās un lipīgās melodijas jau iekarojušas savu vietu klausītāju sirdīs, un tagad to izdarīja arī to autors.

 

Rozenštrauhs iziet plašākos ūdeņos

 

Kopā ar V.Puķi top koncertu plāns, un Rozenštrauhs dodas uzstāties plašākai publikai nekā viņam līdz šim varēja piedāvāt mājas viesības un darba kolektīvu pasākumi. Rozenštrauhu sāk aicināt uzstāties Latvijas kolhozu klubos, skolās, rajonu centru kultūras namos.

 

Popularitāte aug, tomēr ne brīnumainos mērogos, bet vien ilgu gadu garumā apbraukājot vienu Latvijas stūri pēc otra. No septiņdesmito gadu vidus līdz astoņdesmito gadu otrajai pusei turpinās pietiekami veiksmīgā, taču neoficiālā Rozenštrauha koncertdzīve. Taču astoņdesmito gadu beigās neiedomājamu grūdienu viņa popularitātei dod koncerts, ko Filharmonijā organizē Raimonds Pauls. Laiki ir mainījušies, režīmu piemeklējis atkusnis, par Zilo lakatiņu vairs pie baltajiem lāčiem nevienu nesūta, turklāt Raimonda Paula vārdam ir milzu svars.

 

Padzirdējis par Rozenštrauhu un noklausījies viņa vienkāršās, sirsnīgās dziesmas, Pauls rīko koncertu, kura pirmā daļa paredzēta viņa paša muzicēšanai, bet otrā daļa - Rozenštrauha dziesmām. Kopā ar Rozenštrauhu uzstājas tādi populāri mākslinieki kā Žoržs Siksna, Aija Kukule, Viktors Lapčenoks, Dainis Porgants. Protams, Paula popularitāte ir zināma garantija skatītāju piesaistīšanai, taču nu Paula cienītāji saņem jaunu elku — Eduardu Rozenštrauhu. Efekts ir tāds kā pārrautām slūžām, un sākās Rozenštrauha popularitātes vilnis. Koncerti arvien pieaug mērogos un notiek ne tikai kultūras namos un klubos, bet nu jau tādās vietās kā Rundāles pils pagalms, Dzintaru koncertzāle, Liepājas brīvdabas estrāde Pūt, vējiņi, Sporta manēža. Katrs no šiem koncertiem pulcē skatītāju tūkstošus. Publikas mīlestība ir neiedomājama — par to liecina neskaitāmie dziesmu atkārtošanas lūgumi, aplausu vētra, ziedu klēpji… Dzelzs priekškaram kļūstot vaļīgākam, rodas iespēja doties arī uz ārvalstīm, uz kurieni laipni aicina trimdas latvieši. Rozenštrauhs ar savu akordeonu apciemo ASV, Kanādu, Austrāliju.

 

Darvas pilieni

 

Tomēr šāda slodze teju astoņdesmit gadu vecajam vīram nepaliek bez sekām. Vai nu fiziskā smaguma, vai skumju pēc mirušās sievas Elvīras, kura aizsaulē aizgājusi 1988.gada vasarā, vai nekur nepagaisušās mīlestības uz grādīgo dziru dēļ, vai arī koncertu grafika un ar to saistīto koncertu organizācijas nepilnību dēļ skatītāji piedzīvo arī ko nepatīkamu — Rozenštrauhs neierodas uz koncertiem. Visticamāk, vainojami visi šie apstākļi kopā. Un izrādās, ka vienam tādām gadījumam seko otrs, tad trešais… Visskandalozākā ir reize, kad Rozenštrauhs neierodas uz skatītāju pārpildīto koncertu Mežaparka estrādē. Pavadošie mākslinieki mēģina izlīdzēties kā prazdami, tomēr paša komponista iztrūkums ir pārāk liels caurums, lai to veiksmīgi aizlāpītu. Skatītāji ir neapmierināti, daudzi pieprasa atpakaļ naudu par biļetēm.

 

Protams, vēlāk parādās iztirzājoši raksti presē, daudzi ir vīlušies un jūtas aizvainoti. Tomēr milzīgā publikas mīlestība uzplaukst nav nogalināma un barojas no katras reizes, kad izdodas sirmo mākslinieku redzēt kāpjam uz skatuves. Un ne jau tas ir pārsteidzošākais. Daudz pārsteidzošāks ir fakts, cik ātri Rozenštrauha fenomens nogrimis aizmirstībā pēc viņa nāves. Jo, esot vēl slavas saulītē, Rozenštrauha dzīves pavediens 1992.gada 8.martā pēkšņi pārtrūkst. Veselība un vecums dara savu — pārnācis no kārtējā koncerta, dziesminieks dodas pie naktsmiera, no kura vairs otrā rītā vairs nepieceļas. Par četriem gadiem pārdzīvojis sievu Elvīru, Eduards nu devies viņai pa pēdām.

 

Rozenštrauha bēres pulcēja cilvēku tūkstošus. Viņa kapu ļaudis aizbēra ar rokām.

 

Raksta sagatavošanā izmantoti materiāli no laikrakstiem Jaunā Balss, Lauku Avīze, kā arī Dž.Grebzdes grāmata Rozenštrauha atgriešanās.