ARHĪVA PERSONĪBA: Ansis Kaupēns (3)

Viņš ir slavens ar savu drosmi, bezbailību un vīrišķību. Taču ar savām spējām viņš cilvēkiem sagādājis vienīgi bēdas. Laupītājs un slepkava, kurš nereti uzskatīts par romantisku latviešu Robinu Hudu.

 

Ansis Alberts Kaupēns (2.11.1895-6.05.1927)

 

„Mēs pavisam bijām četri, kas viens otru nenodod…” Lipīgais meldiņš, pazīstams vai katram, apdzied uzticīgu četrvienību, varonību un cēlu stāju. Uzticīgā četrvienība – tumšie Latvijas (Jelgavas) meži, bērais kumeļš, asiņainais (!) duncis un Kaupēns – laupītājs. Un tā, esam nonākuši līdz interesantākajam – gandrīz gadsimtu atpakaļ dzīvojušajam Ansim Kaupēnam, lielceļu laupītājam un no mutes mutē klīstošu nostāstu varonim. Ja sāktu skaitīt, cik no katros laikos sastopamajiem lielākiem un mazākiem burlakiem, afēristiem vai vienkārši miglainas reputācijas darboņiem ir guvuši mūžīgu piemiņu dziesmā, cipars nesanāktu liels. Tāpēc prāts tā vien nesas uzzināt, ar ko tad Kaupēns bija tik īpašs.

 

Un tātad: viņu sauca Ansis Alberts Kaupēns. Dzimis 1895.gada 2.novembrī Jelgavas pusē. Tātad nu jau gadsimtu un vienu desmitgadi atpakaļ. Ansis auga kalpu ģimenē, un par viņa dzīvi līdz vīra gadu sasniegšanai daudz ziņu nav. 21 gada vecumā (1916.gadā, tātad 1.pasaules kara laikā) Ansi mobilizēja cariskās Krievijas armijā, savukārt 3 gadus vēlāk, 1919.gada nogalē ar seržanta pakāpi ieskaitīts nu jau neatkarīgās Latvijas armijā. Īsu brīdi vēlāk – 1920.gada janvārī Ansis Kaupēns saņem atļauju doties nedēļu ilgā atvaļinājumā. Nedēļa paiet, taču Kaupēns armijā tā arī neatgriežas. Pasludināts par dezertieri, viņš sāk slapstīties pa dzimtās puses – Jelgavas mežiem, izvairoties no atklātības un vecāku mājās paslepšus iegriežoties tikai retumis.

 

Nav grūti iedomāties, ka šādi dzīvojot – bez nodarbošanās, pašā ziemas vidū Latvijas mežos bads sāk žņaugt vēderu un sals mugurā kost. Kad prese viņu vēlāk iedēvējusi par latviešu Tarzānu, Kaupēns smīnējis, ka viņam šis Tarzāna liktenis daudz grūtāks pagadījies, nekā populārās grāmatas varonim, jo, redz, Latvijas džungļos riekstu vietā cauru gadu dabūjami vien čiekuri, bet apelsīnu vietā – meža āboli, un pat šī pieticīgā ēdmaņa iet uz izķeršanu arī pie sīļiem, vāverēm un stirnām. Katrs pats var sev pajautāt, ko darītu situācijā, kad no vienas puses draud pilnīga bomža dzīve ar bailēm par nākamo maltīti un vietu, kur pārlaist nakti, bet no otras – bargs sods par dezertēšanu. Taču risinājums, pie kura ātri vien nonāca Kaupēns, bija ņemt ne tikai tās veltes, ko dod mežs, bet arī garāmbraucoši pajūgi un nejauši gājēji. Te nu mēs nonākam līdz dziesmā minētajam asiņainajam duncim.

 

Nepaiet ne mēnesis, un Kaupēns izdara savu pirmo laupīšanu. Bruņotā uzbrukuma mērķis bija kāds garāmbraucošs saimnieks, kas devās apciemot savu meitu. Guvums – 20 latu. Ir izplatīts pieņēmums, ka Kaupēns salaupīto naudu un mantu atdevis trūkumcietējiem. Bet, sīkāk apskatot Kaupēna uzbrukumu un laupījumu raksturu, atklājas nepatīkama aina: Kaupēns neaprobežojās tikai ar naudu, dārglietām un vērtspapīriem - tikpat bieži uzbrukuma iemesls varēja būt pudele degvīna, sviesta gabals vai žāvētas butes. Runā, ka viens no niecīgākajiem ķērieniem (bet ne pietiekami niecīgs, lai nolaistu uzbrukumam pacelto roku) Kaupēnam bijis kādai večiņai atņemti trīs āboli. Savukārt kāds vīrs, ejot cauri Skaistkalnes mežam, zaudēja dzīvību tikai dažu olu un sviesta dēļ – tik liels izrādījies Kaupēna izsalkums.

 

Nav jau gan Kaupēnam visi noziegumi bijuši balstīti uz triviālu vēdera piepildīšanu. Daudz ļaužu asaru izliets arī Kaupēna mīlas dēku dēļ. Kādas Jelgavas modistes dēļ Kaupēns pievērsies vilcienu aplaupīšanai. Tomēr tas meiteni nepārliecināja, un Kaupēns beigu beigās „dabūja kurvīti”. Pievērsies viņas draudzenei, Kaupēns turpināja aizsākto, līdz varēja viņas vārdadienā pasniegt iespaidīgu dāvanu – 800 latu. Kas par to, ka salaupīti? Virsū jau tas nebija rakstīts. Nauda nesmird, kā smejies!

 

Taču runājot par vilcienu aplaupīšanu, dažas epizodes ir apbrīnas vērtas. 1923.gadā Kaupēns apstādināja no Viesītes (tagadējais Jēkabpils rajons) uz Daudzevu (tagad. Aizkraukles rajons) kursējošo vilcienu ar pieciem pasažieru un četriem preču vagoniem. Mūsdienu cilvēkam ātrums, ar kādu vilcieni tajā laikā kursēja, varētu liekas smieklīgs (tas, kas kādreiz ir braucis ar bānīti, šo ātrumu apmēram var stādīties priekšā).

 

Tomēr jāatzīst, ka fakts ir ievērības cienīgs. Tas noticis tā: tumšā 1923.gada septembra naktī, vilcienam braucot caur mežu, lokomotīves vadītājs pēkšņi ievērojis, ka uz sliedēm priekšā atrodas kāds šķērslis. Strauji bremzējot, vilcienu izdevies pirms paša šķēršļa apturēt. Izrādījies, ka tas ir metāla sliežu posms. Mēģinot to dabūt nost no sliedēm, atskan šāviens, un vadītājs ir dabūjis lodi kājā. Izrādās, laupītāji nebija paredzējuši tik enerģisku mašīnista darbību, pašam nekavējoties kāpjot no lokomotīves ārā un stīvējot metāla gabalu no sliedēm nost. Lokomotīves vadītājam pavēlēts palikt stāvam ar brīdinājumu, ka no meža tas tiek turēts uz grauda. Pēc tam laupītājs sasitis vienīgo vilcienā pieejamo lukturi un devies cauri vagoniem, pirms tam nodzēšot tajos apgaismojumu. Pasažieriem paziņojis, ka tā esot dokumentu pārbaude un vietas atstāt neesot brīv. Pārbaudot makus ar dokumentiem un naudu, viņš naudu, protams, patur. Tomēr jāņem vērā, ka šis process prasījis diezgan daudz laika, un izrādās, ka kāds no vilciena pavadoņiem tomēr nojautis, ka šāda dokumentu kontrole ir pārāk aizdomīga un pamanījies izmukt no vilciena un doties pēc palīdzības. Tā arī ātri vien sadabūta – atskanējis tuvojošos šāvienu un skaļu balsu troksnis, un Kaupēnam bijis jābēg ārā no vilciena un mežā iekšā. Pēcāk netālu mežā atrasta viņa laupītāja maska.

 

Kaupēns ar laupīšanu un slepkavošanu turpina nodarboties 6 gadus, šajā laikā ne reizi netiekot notverts. Aplēsts, ka viņa laupījumi kopā sastāda ap četrdesmit ar pus tūkstošiem latu. Dzīvību no viņa rokas zaudējuši 19 cilvēki.

 

Ansi Kaupēnu aiztur 1926.gada vasarā. Līdz ar viņa arestu sākas izmeklēšana par viņa nodarījumiem. Izmeklēšana ilgst līdz nākamā gada februārim, un tās laikā no Kaupēna tiek panākta atzīšanas visos noziegumos. 1927.gada martā sākas tiesa, apsūdzība tiek celta par 39 (!) noziegumiem. Šis ir laiks, kad Kaupēnam Latvijas presē tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, tautā klīst gan patiesi nostāsti, gan izdomājumos balstītas runas. Daudzi uzskata Kaupēnu par varoni un vīrišķības un aukstasinības iemiesojumu. Kaupēna dzīvesstāsts tiek uztverts un nodots no mutes mutē ar zināmu piepacēlumu un sentimentalitāti.

 

Tomēr lielais varoņdarbu laiks ir beidzies, un aresta laiks un tiesas process paiet jau bez ievērojamiem pārsteigumiem. Tiesa piespriež Ansim Kaupēnam nāvessodu pakarot. Nāvessods tiek izpildīts 1927.gadā naktī no 5. uz 6.maiju mežā netālu no Jelgavas. Kopā ar Kaupēnu notiesāts tika arī viņa līdzgaitnieks dažos noziegumos Voldemārs Piebalgs.

 

Nav drošu ziņu par vietu, kur apglabāts lielceļu laupītājs Kaupēns. Taču viņa vārds nav zaudējis atpazīstamību līdz pat šodienai. Kas šajā cilvēkā ir iedvesmojis un apbūris ļaužu prātus tik daudzu gadu desmitu garumā? Vai ilgas pēc kņudinošas bīstamības un visatļautības devas? Vai mocekļa aura, ko diez vai piešķirtu cilvēkam, kas nesodīts turpinātu briesmu darbus pret katru, ieskaitot sirmgalvjus un bērnus? Vai varbūt tomēr aiz šī stāsta slēpjas kāds noslēpums, no kura tikai vārs atplaiksnījums saglabājies no paaudzes paaudzē turpinātā stāsta parindēs…?

 

Raksta sagatavošanā izmantoti materiāli no Zemgales Ziņu rakstu arhīviem, autoru Inas Lastoveckas, Gaita Grūtupa un Arvīda Siliņa publikācijām un Ernesta Baloža atmiņu stāstījuma Dolieši.