ARHĪVA PERSONĪBA: Andris Slapiņš (1)

Operators un režisors Andris Slapiņš būtu uzņēmis vēl daudz latviešu tautai nozīmīgu dokumentālo filmu, ja vien barikāžu laikā 42 gadu vecumā nebūtu ticis noslepkavots.

 

Andris Slapiņš (29.12.1949-21.01.1991) – operators, kurš mira ar brīvības kameru uz pleca

 

Operators un režisors Andris Slapiņš būtu uzņēmis vēl daudz latviešu tautai nozīmīgu dokumentālo filmu, ja vien barikāžu laikā 42 gadu vecumā nebūtu ticis noslepkavots.

 

Andra Slapiņa dzīves fakti

• Dzimis Rīgā 1949.gada 29.decembrī

• Kopš 1971.gada strādājis par operatoru

• 1977 — absolvējis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu

• 1980 — veidojis kinožurnālu par Latvijas olimpiskās kustības attīstību

• 1983 — bijis Rīgas filmu studijas direktors

• Vairāk nekā 18 dokumentālo filmu operators un režisors

• 1988 — veidojis pirmo Rīgas kinostudijas dokumentālistu kopražojumu ar Rietumu valsti — dokumentālo filmu Cerību lauki. Filmā Slapiņš pievērsies seno ķeltu un baltu kultūras paralēļu pētniecībai, apskatot abu kultūru mutvārdu folkloru, deju, amatniecību, paražas un ticējumus

• 1989 — labākā Slapiņa režisētā filma Kādreiz Eiropā (arī scenārija autors un operators)

• 2005 — Andra pēdējās filmas Dreamtime jeb Sapņu laiks pirmizrāde. Filma ir aizraujošs etnogrāfisks pētījums 10 gadu garumā par Sibīrijas mazo tautu šamaņiem, ko pēc Slapiņa nāves pabeigusi Maskavas režisore Lidija Kutuzova.

• Miris Rīgā 1991.gada 21.janvārī 42 gadu vecumā no OMON grupējuma raidītas rotējošas lodes

• Maskavā dzīvo Andra Slapiņa atraitne Natālija Djušena ar diviem bērniem

 

Mira ar Podnieka kameru

 

Barikāžu laikā un arī pirms tā Andra allaž sirsnīgais smaids ikvienam, kuram bija laime viņu pazīt, šķita – Andris mūžam būs jauns. Un tāds viņš arī palika – mūžam jauns savos 42 gados. Tagad viņam būtu 56. Bet viņa dzīve tika pārtraukta 1991.gada 21. janvāra barikāžu naktī Rīgā pie Bastejkalna. Tos pārtrauca omonieša vai, kā daudzi fakti liecina, kāda cita, ne mazāk melna impērijas spēka raidīta lode. Ne gadījuma pēc tumsas kalpi šāva uz operatoriem – baidījās no iemūžinātās patiesības.

 

Izšķirošajos atmodas gados Andris Slapiņš jau bija kļuvis par starptautiski pazīstamu režisoru. Viņš darbojās režisora Jura Podnieka studijā kā operators, kļūdams par līdzveidotāju Podnieka pasaulslavenajās filmās Mēs, Krustceļš u.c.

 

1991.gada 20.janvārī OMON grupējums iebruka Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkā. Ap pusvienpadsmitiem uzbrukuma laikā tika nogalināti milicijas leitnants Vladimirs Gomonovičs un iekšlietu daļas inspektors Sergejs Konoņenko. Savukārt Bastejkalnā tika nošauts skolnieks Edijs Riekstiņš, Jura Podnieka studijas kinooperators Andris Slapiņš un nāvējoši ievainots otrs studijas operators Gvido Zvaigzne, kurš pēc divām nedēļām mira.

 

Liktenīgajā naktī visapkārt Bastejkalnam spindzēja trasējošas lodes. Puiši ķēra kameras un jakas un skrēja. Liktenīgi, ka Slapiņš paķēra kameru, ar kuru pats Juris Podnieks bija filmējis iepriekšējā dienā. Ar savu nāvi Andris Slapiņš bija gatavs liecināt – operatora Andra Slapiņa pēdējie vārdi Jurim Podniekam skanēja šādi: „Filmē mani!”

 

Pēc Andra nāves Juris esot ne reizi vien teicis, ka Andra vietā vajadzējis aiziet viņam. Līdz pat pēdējam brīdim Juris bija pārliecināts, ka kolēģis un draugs gājis bojā tādēļ, ka filmējis ar viņa kameru un ka patiesībā lode bijusi domāta Podniekam. Nākamajā vasarā Juris mīklainos apstākļos sekoja saviem noslepkavotajiem kolēģiem uz viņsauli...

 

 

Slapiņš barikāžu kāzās un Kulakova atmiņās

 

Andris Slapiņš bija ļoti tuvs ģimenes draugs un kaimiņš grupas Pērkons mūziķim Jurim Kulakovam. „Tādejādi man bija arī ļoti personiska attieksme pret šo lietu un barikāžu notikumi skāra mani arī ļoti personiski. Tas nenāca viegli un uzlika ļoti lielu atbildību,” 15 gadus pēc notikuma intervijā Neatkarīgajai stāsta neskaitāmu latvju brīvības cīņas dziesmu autors. Vienu tādu Kulakovs uzrakstījis kā īpašu veltījumu draugam Andrim un barikāžu notikumu 15. gadadienai — kantāti Vēstules uz bruģa . „Andris ir viens no šo notikumu upuriem, un, rakstot kantāti, šī sajūta mani nepameta,” atzina Kulakovs, skaidrojot kantātes traģiskās notis, kurās spilgti iezīmējas šīs atmiņas.

 

Mūziķa Jura Kulakova vadītā grupa Pērkons bija viena no aktīvākajām barikāžu laikā — viņi vienoja nosalušo un neziņas mocīto tautu, uzstājoties gan Doma laukumā, gan pie Katedrāles. „No rokgrupām mēs laikam esam vienīgie, ko valsts apbalvojusi ar barikāžu piemiņas medaļām,” secina Kulakovs.

 

Kāds pāris — rīdzinieki Ivars un Dinija Cīruļi — barikāžu laikā Rīgas Doma baznīcā salaulājās. Viņu kāzu bildē fonā neskaidri redzams kāds vīrs ar videokameru. Abi uzskata, ka tas varētu būt kinooperators Andris Slapiņš. „Otrā rīta skatījāmies ziņas un neticējām notikušajam. Aizbraucām nolikt puķes vietā, kur krita Slapiņš,” klusi atceras Ivars.

 

Upurjērs prezidentes acīs

 

Vēl pēc daudziem gadiem barikāžu atceres laikā tiek pieminēti tā laika varoņi. Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atceras, ka par Andra Slapiņa nāvi viņai paziņojis dēls, kurš toreiz kā žurnālists strādājis Rīgā un arī piedalījās barikādēs. „Biju satriekta, kad viņš man piezvanīja un pateica — Andris ir nošauts. Šķita ļoti netaisni, ka tik sirdsšķīstam cilvēkam bija jākrīt,” kādā TV intervijā atceras Latvijas Valsts prezidente. Toreiz viņa sarakstījusies ar Andri un, pārlasot saraksti, kā arī atceroties abu pēdējo tikšanās reizi augustā, Freibergas kundzei bijusi sajūta, ka Slapiņam radusies priekšnojauta par savu nāvi. „Man radās iespaids, ka viņš bija izvēlējies šo savu dzīves misiju kā tāds upurjērs pie altāra. Tāpat arī visu pārējo kritušo nāve ārkārtīgi mobilizēja tautu. Šie asins upuri lika visiem savilkt sevi kopā un sakopot savus spēkus pārliecībā, ka tā vairs nevar turpināties, ka mēs vairs nevaram dzīvot tādā sistēmā un jādara viss, lai lietas mainītos,” pārliecināta Vīķe-Freiberga. Viņasprāt šie upuri, Andri ieskaitot, bija katalizatori, kas strādāja, lai virzītu vēstures procesus uz priekšu.

 

Slapiņš bija dzejnieks

 

Operators Andris Slapiņš savas dzīves laikā atstājis prāvu nozīmīgu kino materiālu, tostarp 1975. gadā Slapiņš filmējis visas piecas Imanta Kalniņa un ansambļa Menuets balādes, kuras kā Dieva ausī atskanēja toreizējā planetārijā jeb pareizticīgo katedrālē.

 

Slapiņš ticēja, ka, fiksējot tradīcijas un rituālus, tie tiek paglābti no iznīcības un uztverami kā dokumentāli pierādījumi.

 

„Uz pasauli Andris Slapiņš skatījās kā dzejnieks — ar savu kameru viņš rakstīja kā ar pildspalvu. Viņa uzfilmētajam neatkarīgi no satura piemita īpaša estētiska kvalitāte, maigums un skaistums. Andra Slapiņa kamerai pieder arī skaistākie sieviešu portreti Latvijas dokumentālajā kino. Ikvienā vietā vai notikumā Slapiņš prata atrast glītas sievietes un filmējot jūsmoja par viņām,” operatora mākslu raksturo viņa talanta pielūdzēji. Sevišķi izteiksmīgi ir Slapiņa iemūžinātie portreti – katra seja atvēras kā liktenis.

 

Ar Andra stopkadru un smaidu

 

Daudzi uzskata, ka Slapiņa īpašais skatījums caur kameras aci bijis viens no Jura Podnieka 1982.gada filmas Strēlnieku zvaigznājs lielo panākumu iemesliem.

 

Slapiņš aizejot atstājis arī pilnas kastes ar fotonegatīviem, kuri pamazām tiek pārveidoti digitālā formātā, lai tos varētu paglābt no iznīcinošā laika zoba. Kinoteātrī Rīga vienlaikus ar Slapiņa pēdējās filmas Sapņu laiks pirmizrādi par godu viņa 55 gadu jubilejai pērn tika rīkota arī operatora fotoizstāde. Dokumentālā filma Sapņu laiks uzņemta astoņdesmitajos gados vairākās tālās ekspedīcijās Sibīrijā un stāsta par mazo ziemeļu tautu izzūdošo kultūru. Šķietami mierīgā filma ir smaga apsūdzība padomju režīmam, rādot savdabīgās čukču, ņencu, vepsu dejas un šamaņu rituālus, neslēpjot arī skarbos faktus par šo tautiņu iznīcināšanu – skaužot to tradīcijas, dzenot ekonomiskā un sociālā postā un nodzirdot šos skarbos dabas apstākļos dzīvojošos cilvēkus. Pie šīs filmas strādājot, Andris nedomāja par baisajiem rusifikācijas tempiem Latvijā – šī sāpe gluži vienkārši dega Andra sirdī. Simboliskais filmas beigu kadrs rāda jaunekli, kurš smailītē apbrīnojami ātri slīd pa ūdens plašumu. Te pēkšņi viņš apstājas savā mērķtiecīgajā virzībā un ilgā stopkadrā runā ar skatītāju no tā šķietami tālā laika, kad mēs visi ilgojāmies būt brīvi. Arī paša Andra stopkadrs ir palicis tālajā 1991.gadā, bet mēs joprojām uz to atskatāmies un Slapiņa „Filmē mani!” jau pieminam kā leģendu.