LIELĀ INTERVIJA: Ieva Puķe par Parīzi, Kroderu un savu 'franču sezonu' (2)

Valmieras Drāmas teātra aktrisei Ievai Puķei šī ir franču sezona: tās sākumā viņa nospēlēja Francijas karaļa māsu Navarras Margaritu Eižena Skriba salonkomēdijā „Kas patīk dāmām”, bet 13. februārī notiek pirmizrāde Antona Čehova „Ķiršu dārzam”, ko iestudē Oļģerts Kroders. Tur Ieva spēlē Ļubovu Raņevsku, kam sirds palikusi Parīzē. Arī viņai pašai tā ir kaut kas īpašs. Un parīzisks vieglums piemīt Ievas atbildēm un smiekliem par visdrūmākajām tēmām.

 

 

 

Kas tevi pašu vilina šajā pilsētā?

Pilsētas ritms. Tas dienas laikā var vairākas reizes mainīties. Pēkšņi tas var kļūt pavisam lēns – tu stundām sēdi kafejnīcā pie vīna glāzes, cigarete nesteidzīgi kūp. Un turpat blakus joņo motocikli un motorolleri, izskrien no kantora dāma augstpapēžu kurpēs un īsos svārciņos, uzlec uz rollera un aizbrauc.

Parīze ir pati par sevi, mēs viņai neesam vajadzīgi, bet viņa atļauj paskatīties, novērtēt, izbaudīt, mierīgi atļauj arī aiziet, bet – sauc arī atpakaļ.

 

Ko tu tagad redzi, izsakot šo vārdu?

 

Baltu pilsētu. Tieši tā, kā Raņevska saka par savu ķiršu dārzu – balts, viss balts. Ejot pa ielu, tā nav, mājas ir dažādi pelēkas, bet kaut kur no augšas, no Monmartras kāpnēm visa pilsēta ir ziloņkaula baltumā.
Es ļoti gribēju izbaudīt šo pilsētu viena pati. Es biju tur pirms gadiem deviņiem kopā ar tūristu grupu, bet pagājušajā vasarā man izdevās aizbraukt vienai pašai. Nesteidzīgi visu izstaigāt un izbaudīt. Sēdēt uz Monmartras kāpnēm un skatīties, kā garām plūst dzīve. Sajust, ka galva ir pilnīgi tukša, bez nevienas domas. Publiskajās profesijās ir vajadzīga šāda vientulība. Parīze ir mans psihoterapeits.

 

Kad tu spēlē Margaritu vai Raņevsku, tev domās ir klāt arī īstā Parīze?

 

Jā, kā pieskārieni, kā mirkļi, kas tur piedzīvoti – tie kaut kur pakausī sēž. Un pa brīdim es redzu arī bildi, jo Parīzē ir tik daudz vēstures elpas, tā nav tikai šodienas pilsēta, tur uz katra soļa ir kaut kas tāds, kas saistās ar 19. gadsimtu, 17. gadsimtu. Man ļoti palīdz tas, ka es tur esmu bijusi un zinu, kā tas izskatās. Man vispār lomās ir vajadzīga tā precīzā zināšana, tāpēc es, strādājot pie izrādes „Kas patīk dāmām”, arī rakos cauri 17. gadsimta karaļu un karalieņu radurakstiem, attiecībām, kaut gan gatavajā izrādē jau nekas no tā neparādās. Bet man pašai ir svarīgi to zināt ļoti konkrēti.

Un ko Parīze nozīmē tavai jaunākajai varonei Raņevskai, ķiršu dārza īpašniecei?

Raņevskai Parīze ir glābšanās un slīkšana vienlaicīgi. Viņa tur glābjas pati no sevis un tā, kas paliek dzimtenē: no ķiršu dārza, ko izcirtīs, no muižas, ko pārdos, no atmiņām par noslīkušo dēlu. Slīkšana tā ir tāpēc, ka viņa atgriežas pie vīrieša, kas viņu ir pazudinājis un nostādījis uz ceļa, kas ved tikai uz leju. Mēs ar Kroderu esam vienojušies, ka no Parīzes viņa atpakaļ vairs neatbrauks, paliks tur tik ilgi, kamēr būs nauda, un beigas viņai var būt ļoti skumjas. Jo vīrietis, pie kura viņa atgriežas, ir akmens kaklā. Bet viņa mīl to akmeni!

Kā tu domā, viņš ir francūzis?

Krievs! Riktīgs krievs, vismaz es to tā redzu: uzdzīvotājs, muižnieku pēctecis. Jo krievi un krievu muižniecība tomēr ir kaut kas īpašs ar savu splīnu - skumjām par neko, ironiju, pasmiešanās pašiem par sevi. Tas arī tagad esot ļoti raksturīgi tiem, kas aizbrauc, emigrē kaut vai uz to pašu Parīzi: viņi aizbrauc un tad sāk skumt un ilgoties pēc dzimtenes, un tas ir patiesi un uzspēlēti vienlaikus, viņi patiešām skumst un ilgojas, bet dzīvot tur negrib. Lai arī paši saka, ka nevar. Tāda ir arī Raņevska.

Bet vispār mēs jau nespēlējam krievus, mēs spēlējam cilvēkus. Krievi tur vienkārši nāk līdzi: ar autoru, ar lugu, ar tērpiem. Izbēgt jau no tā nevar, bet speciāli mēs tautību nespēlējam.

Kroders tā ciniski saka, ka tas viss esot par šodienu un par mums.

Izrādē mēs tomēr pieturamies pie tā laika, kas ir lugā. Mēs esam to pārrunājuši, un atgriezušies pie tā, ka autora norādījumi, pat remarkas ir tieši tas, kas ir vajadzīgs. Bet sasaiste ar mūsdienām ir ļoti liela. Kad Raņevskas brālis Gajevs uzskaita muižas glābšanas variantus – tas ir pilnīgi par mums!

Tev nav bail, ka izrāde par ķiršu dārza pārdošanu un dārza izciršanu var būt pravietojums?

Bet tas tā ir! Māksla ir pravietojums – gan Šekspīrs, gan Čehovs. Mēs vakar spēlējām „Hamletu”, un es redzu – viss jau ir pateikts, kā tas būs. Būs šausmas. Arī „Ķiršu dārzā” viss beidzas ar krahu. Nekas spīdošs nav, bet, paldies Dievam, ir jau arī diezgan daudz komiskā, gan lugā, gan tajā, kas notiek.

Kroders pirmajā „Ķiršu dārza” mēģinājumā teica, ka neviens lugā nav īsti normāls. Un tas jau arī sasaucas ar mūsdienu Latviju!

Kroders ir tavējais režisors?

Skaidrs, ka Olis ir manējais. Mēs saprotamies no pusvārda, mums nekad nav domstarpību. Bet manējā ir arī Māra Ķimele, es viņu uzskatu par savu vislabāko skolotāju, jo no pirmā kursa esmu spēlējusi viņas izrādēs. Un Felikss Deičs arī ir manējais, viņš man ir devis sapratni par to, ko nozīmē aktiera darbs. Viņi visi ir manējie, bet Kroders laikam tomēr visvairāk.

Kas ir Krodera fenomens Valmierā, Latvijā, pasaulē? Viņš, ja nemaldos, savos 88 gados ir vecākais aktīvi strādājošais režisors.

Kroders pats ir fenomens! Viņš ir šis laiks. Skumji, bet viņš ir arī aizejošais laiks. Viņā ir vecās Latvijas inteliģences gars un traģēdija, un pazaudētā jaunība Sibīrijā. Bet viņš pats to nemaz par pazaudētu neuzskata! Viņš to ir mācējis pārvērst tā, ka tas ir ieguvums. Viņš ir riktīgs vīrietis, un, ja mēs būtu satikušies viņa jaunībā, man nav divu domu – ja būtu piedāvājums, es neatteiktos!

Tu savās lomās diezgan bieži esi tuvojusies tai robežai, aiz kuras varoņi iet bojā. Nav bail?

Bailīgie nevar kāpt uz skatuves. Nomirt uz skatuves ir ļoti viegli. Brīdis pirms šāviena, vai kas nu tur ir, izrādē ir pats vieglākais. Pirms tam, kamēr tu tiec cauri visai izrādei līdz finālam, dzīve ir tik smaga, ka beigās ir atvieglojums.

Vai tu uz skatuves izdzīvo arī savu dzīvi?

Daļēji. Reizēm tā daļiņa ir lielāka, reizēm mazāka. Bet dzīvi jau vajag dzīvot dzīvē. Vismaz mēģināt to darīt. Kaut gan skatuve arī ir daļa no manas dzīves.