LIELĀ INTERVIJA: Jānis Domburs (23)

Jānis Domburs pats par sevi ir atpazīstams zīmols. Viņam nav vajadzības mākslīgi celt savu popularitātes koeficentu. Jāni Domburu nav iespējams ievietot kādā noteiktā rāmī vai formātā.

 

 

 

Pirmām kārtām, paldies, Jāni, ka piekriti šai sarunai. 

 

Es gan nezinu, uz ko esmu parakstījies.

 

Sākšu ar atzīšanos, ka man pret tevi ir liela bijība. Nezinu pat aiz kāda iemesla, bet to sajūtu kopumu varētu dēvēt kā cieņas mijiedarbību ar bijību. Sāku domāt par cieņu... Vai iespējams cienīt cilvēku, kuru dzīvē neesi saticis? Sanāk tā, ka es cienu tikai priekšstatu, varbūt pat stereotipu par tevi, darbu, ko dari, darba stilu... Tādas man pārdomas. Kādus cilvēkus tu cieni?

 

Es piekrītu, ka cieņa var rasties gan dēļ profesionālā, gan privātā. Pirmais, kas man nāk prātā, ir konteksts ar tiem cilvēkiem, kuri iziet pārbaudi ar slavu, naudu un varu. Un, kur man bijis pietiekami ilgs laiks pārliecināties, ka viņiem nesakāpj galvā un, ka viņi nekļūst neciešami nervozi. Bet var cienīt jau par to, ka cilvēks sevī ir ko noturējis. Piemēram, cilvēciskumu un stāju. Līdz ar to ir redzams, ka šiem cilvēkiem ir savs ego, kam nav tendence būt kā no gumijas vai līdzīga materiāla. Diez vai vārds „cieņa” ir īstais apzīmējums, bet katrā ziņā tas ir magnēts uz talantīgiem cilvēkiem. Tas ir eksakti nedefinējams jēdziens mākslā, sportā, literatūrā un biznesā. Man liekas, kas tas ir tā vērts, jo ir liels spiediens, lai cilvēks aizietu pa kaut kādu meinstrīmu un vieglāko ceļu. Es mēdzu teikt, it īpaši par radošajiem cilvēkiem – ja radošs cilvēks nešaubās, viņš ir miris, beidzies kā radošs cilvēks. Talantīgs cilvēks, kurš spēj sevi urdīt un atrast jaunas formas – tas ir pa smuko. 

 

Šaubas kā iekšējais dzinulis?

 

Jā, izaicinājums un azarts pašam pret sevi. Nedaudz to attiecinu arī uz sevi.

 

Kādas, tavuprāt, īpašības, kvalitātes nepieciešamas, lai cilvēku varētu saukt par labu un krietnu cilvēku? Kāds ir mērs, ar ko mēra labumu? Un varbūt dažreiz situācija piespēlē savus noteikumus?

 

Es domāju, ka neesmu labuma un krietnuma mērītājs. Es varbūt esmu zināmu temperatūru mērītājs, bet ne šajā aspektā. Tas ir diezgan ciniski, bet bieži vien labumu mēra pēc cilvēka nāves. Es vairāk nodarbojos ar dzīvajiem. Varbūt kļūdaini, bet šādās kategorijās es tās lietas nemēģinu skatīt. Ikviens cilvēks ir interesants kukainis. Savulaik, kad rakstīju par kriminālām tēmām, man bija interesanti domāt par bandītiem. Viņiem ir savi ētikas kodeksi, principi. Kāpēc Soprano ģimene tika kino atzīta? Tāpēc, ka kacināja cilvēku apziņu un zemapziņu par vērtību lietām. Tur ir daudz slāņaini uzbūvēts sižets, tēlu raksturi. Tas pats ir arī mūsdienās. Piemēram, kā talantīgi cilvēki, ar līdzīgu talanta apjomu, kļūst par ļoti pozitīviem un ļoti nelietīgiem cilvēkiem. Nelietīgie arī ir talantīgi, pat tik drausmīgi talantīgi, ka spēj tik sajūsmināties, kā var tādas shēmas sazīmēt. Labs un krietns, nelabs un nekrietns, bet paradokss ir, kad mēģini ieskatīties no otras puses. Viņiem ir pilnīgi citi vērtību mēri. Viņi to tulko savādāk. Ja sāks meklēt vienu cēlumu un krietnumu, nesanāks. Var parunāt par ētiku politikā, bet par krietnumu un cēlumu vispār domāt ir grūti. Ar mani ir līdzīgi. Esmu krietnais, cēlais, cienījamais un cūka, provokators, destruktīvais. Tas atkarīgs no tā, kā kuram liekas. Man nav kā politiķim, kas izņem savu dividendi reizi četros gados. Skaidrs, ka es runāju par reitingiem, jo gribu, lai raidījums tiek skatīts. Tādēļ reizi pa reizei es apdomāju, vai nevajag kaut ko uzmanību saistošu no formas, stila vai kāda cita viedokļa. Tajā pat laikā es dēļ tā neupurēšu raidījuma saturu. Man nav nepieciešamības celt savu personīgo popularitāti. Nekad neesmu to darījis un ceru, ka pārskatāmā nākotnē tas nebūs vajadzīgs. 

 

Kā tev šķiet, vai esi populārs, atpazīstams cilvēks? Un, vai tas ko maina tevī un apkārtējos?

 

Pie tā var pierast un tajā pat laikā nevar. Tas, protams, pastiprina adrenalīnu, jo mani vērtē personiski. Nevērtē kā firmas, medija X, partijas Y vai bandas Z pārstāvi, jo tās nav vienkārši LTV debates, tas ir Dombura raidījums. Es nevaru sūdzēties par popularitātes trūkumu un arī nesūdzos. Es ļoti priecājos par to, ka pēc pusnakts kādā klubā man pienāk klāt gados jauni elementi, kas vēl nav galīgi pārdzēruši jēgu. Izrādās, ka viņi studē cienījamās iestādēs, darbojas interesantos biznesos, un grib man pateikt to un parunāt par šo, grib iedzert ar mani, jo skatās manu raidījumu. Man tas patīk, jo, ja es šajā auditorijas daļā nejustu nekādu reakciju, tad popularitāte, lai man piedod pensionāri, nedotu gandarījumu. Ja jauniešiem ir piedūriens, tad es redzu, ka spēju aptvert to spektru. 

 

Kādas rakstura iezīmes tu vispār cieni sevī?

 

Standarta atbilde būtu, ka jāprasa citiem, lai vērtē. 

 

Vai raksturs tev pasmags? 

 

Es domāju, ka noteikti. Tikai kā mēs to mēram? Protams, ka egocentrisks, brīžiem balstīts uz nervu bāzes... Bet jautājums bija, kādas man patīk īpašības. Man patīk, ka vēl aizvien jūtu, ka man tīk pašam ar sevi spēkoties, izaicināt sevi. Varbūt kādam liekas, ka jau astoto gadu sēžu studijā un ir iestājusies rutīna. Katra trešdiena ir tik ļoti nerutīniska, ka maz neliekas. Gan attiecībā uz darbu, gan uz vidi ar kaut kādiem notikumiem, cilvēkiem, interesēm, man tas openmind tomēr vēl darbojās. Nezinu gan, vai tā ir rakstura īpašība. Vitalitāte ik pa brīdim ir. Vēl, paskatoties no malas, man patīk tā, kas nav. Respektīvi, es neesmu drausmīgi kārtīgs. Mazāk sadzīviskā, vairāk ideju nozīmē. Lasīju kāda futurologa grāmatu, lai viņš piedod, ka neatceros viņa vārdu. Viņš skaisti stāstīja par to, ka plānojot savu laiku, kurā ir gan starptautiskas lekcijas, fondi, pētījumu institūti un tiešām daudz ko darīt, katru dienu paredz pāris brīvas stundas. Viņš to dara tāpēc, lai atvēlētu laiku seniem un jauniem paziņām, kas viņam var piezvanīt vai kurus nejauši var satikt uz ielas. Viņš atvēl laiku negaidītajam un neplānotajam. Ja esi saplānojis visu savu dzīvi, tad atņem sev iespēju, kā es parasti saku, uzspēlēt džezu. Ja viss ir salikts kaut kādā vājprātīgā taimteiblā, tad tas vienā mirklī sāk čakarēt smadzenes. Mans iekšējais kompjūters ļauj rotaļāties. 

 

Tevi vairāk velk uz avantūrām vai tomēr esi apdomātājs?

 

Ir virkne lietu, kurās vajadzīga absolūta neatlaidība un punktualitāte, kuras jānostrādā tik perfekti, lai neviens nevarētu piekasīties. Ir tas vecais teiciens par žurnālistiem, ka jāraksta tā, lai par katru savu uzrakstīto vārdu varētu atbildēt tiesā. Avantūrists? Nezinu, vai tas ir īstais vārds. Es, piemēram, nevaru lepoties ar fantastiski dēkainiem ceļojumiem. Ar domubiedriem īsi pēc Kosovas neatkarības pasludināšanas devāmies piedzīvojumiem bagātā braucienā uz Balkāniem, Serbiju, Melnkalni, Horvātiju. 

 

Kam tu tici? Ir varianti - sev, augstākiem spēkiem, nākotnei, tagadnei. 

 

Man liekas, ka Mērfija likumos rakstīts, ka katram ir kaut kam jātic. Es ticu, ka dabūšu vēl vienu glāzi dzeramā. Kādā radio pārraidē kāds mācītājs stāstīja, ka reiz bija pateicis, ka tic pats sev un iedzīvojās daudzās ķezās. Dievs viņam esot padevis sveicienu, lai neaizraujas. Tā kā es neesmu kristīts un praktiski esmu uzskatāms par neticīgo reliģiskā izpratnē, man ir zināmas grūtības atbildēt. 

 

Izplatīta atbilde uz šo jautājumu ir – Dievam ticu, baznīcā neeju.

 

Tā es arī neatbildu. Par šo tematu es nespekulēju. Man ir domas, bet nav teksta. Es vairāk ticu tādām kā vērtībām. Vai arī tam, ka jēga ir tad, ja dzīvot ir jēga. Lai cik banāli tas izklausītos. Ticēt kādam citam vai ticēt tikai sev, man liekas, abos gadījumos tas ir par maz. Galvenais ir ticēt jēgai. Jēgu var mainīt, bet galvenais, lai tā ir. 

 

Vai dzīvē ir kas nožēlas vērts? 

 

Da jebkas. Ja neesi paņēmis īsto dzērienu vai apģērbies neatbilstoši laika apstākļiem. Tādās kategorijās es nejautāju.

 

Vai tev ir kāds dzīves moto, pieturas punkti?

 

Pastāvēs, kas pārmainīsies. Un tā arī ir. Vēl ir teikts – ja stāvi uz vietas, tu atpaliec, jo citi iet uz priekšu. Lūk, tev moto. Nesen palasīju Ošo grāmatiņu, kas tagad ir diezgan izplatīta parādība. Tik profesionāli uzrakstītu demagoģiju ilgi nebiju lasījis. Dažas lietas bija absolūti prātīgas. Tai skaitā, ir svarīgi atšķirt aktivitāti no darbības. Aktivitāte ir vairāk kā pašapliecināšanās, laika aizpildīšana, bet nav tava būtība. Darbība ir tas, ko tu dari ne ar iepriekšminēto motivāciju, tad tā ir tava būtība. Līdz ar to, ir svarīgi, lai nebūtu skrējiens tikai skrējiena pēc. 

 

Vai pirms raidījuma "Kas notiek Latvijā?" ētera piekop kādus rituālus? 

 

Tikai obligātos. Uz grimētavu jāiet tāpēc, ka jāiet. Citus rituālus nevaru iedomāties. Nav man kabatā talismans vai kas tamlīdzīgs. 

 

Ir tādas ziņas, ka savulaik Alberts Einšteins vēlējās noskaidrot, kā Dievs radīja šo Pasauli. (A.E. svarīgas bija Dieva domas, viss pārējais viņam šķita tikai detaļas.) Vai esi mēģinājis to noskaidrot vai arī tas nešķiet gana aktuāli?

 

Man šķiet aktuāli kas cits. Ja par šo tēmu mēs varam atļauties vieglu cinismu, tad man šķiet interesanti, vai minētajam pilsonim...

 

Albertam?

 

Nē, Dievam. Tam, kurš nosaukts par Dievu. Sauksim viņu par tēls, pilsonis, jēdziens. Vai Viņam šobrīd šis projekts... Ko Viņš domā par šo projektu? Man liekas, ka dažās projekta daļās Viņš varētu būt vīlies.

 

Diez vai Viņam bija konkrēts mārketinga plāns...

 

Grūts jautājums. Man dažreiz patīk iedomāties, ka tie čaļi baznīcās, kas sevi dēvē par sakarniekiem un viņiem esot tiešais vads. Varbūt viņi blefo, ka ir tas tiešais vads. Varbūt Dievs jau labu laiku atpakaļ ir nolēmis, ka jāatstāj čaļi kādu brīdi vieni, lai tiek paši ar sevi galā. Viņš varbūt jau ir pievērsies kādam citam projektam. Nav izslēgts, ka Viņš atgriezīsies. Bet Viņš nav atbildīgs par visiem tiem sūdiem, kas te tagad notiek. Process ir palaists, jāpaskatās kā tā rotaļa turpināsies. 

 

Kāda ir tava reakcija dzirdot atzinīgus un kritiskus vārdus par paveikto darbu, ne tikai patīk – nepatīk kategorijās? Vai nozīme ir tam, kas tos izrunā?

 

Arī patīk – nepatīk kategorijas ir noderīgas, es tās lietoju. Pa lielam abos gadījumos reakcija ir emocionāla. Tas ir no tās pašas sērijas, ja es būtu iegrimis rutīnā, man tas būtu jābeidz. Līdz ko vairs nelaid caur sevi, tad ir ziepes. Nav tik svarīgi, kā izpaužas šī reakcija, vai es uz to atbildu aktīvāk vai pasīvāk. Principā man patīk, ka ir reakcija. Vienalga, vai interneta portālā vai klātienē. Esmu priecīgs, ka neesmu estrādes dziedātājs vai kas līdzīgs, kur pa vienu nepareizu noti un kustību var izpelnīties nesamērīgi daudz komentārus. Lai arī kāda būtu kritika, ir jāsaglabā sava nostāja. Ja no kritikas sāk radīt atskaites sistēmu, tad ir ziepes un nekā laba nebūs. Man ir izveidojies cilvēku loks, kas pēc raidījuma, ja ir ko teikt, īsziņu vai meilu formā pauž savu viedokli. Ne tik daudz kritikas vai uzslavas, bet vienkārši viedoklis. Pa lielam man varētu pietikt ar to. Es palasu komentārus Kas notiek Latvijā? mājas lapā, pa retam atbildu uz tiem. 

 

Vai ar tiem cilvēkiem, kas bijuši raidījumā, pēc tam veidojas kādas diskusijas? Vai arī raidījums beidzies, cilvēki aiziet un ar to viss beidzas līdz nākamajai konkrētās tēmas aktualizēšanai?

 

Tas atkarīgs no žurnālistikas specifikas. Ja ir jautājumi, kurus redakcijā vēlamies noskaidrot, tad sanāk vēl neliela skaldīšanās. Mani nekaitina argumentēta vai neargumentēta, slikta vai laba, konstruktīva vai nekonstruktīva kritika. Lieta, kas mani kaitina ir publiskā telpa, kura ir ļoti kusla reaģēt. Ko es ar to saprotu? Man ir atskaites punkts. Ir bijis virkne cilvēku - letiņu no rietumu pasaules, kuri saka – mēs nesaprotam, kas jums te notiek ar demokrātiju! Publiskas debates tiešajā ēterā vairāk kā stundu, ar deputātiem, premjeru, ministriem, profesoriem un visādiem gudriniekiem, kuri katru dienu nemaz tā neuzstājas tiešajā ēterā. Ja kas līdzīgs notiek Amerikā, atnāk kongresmenis tiešajā ēterā, tad pēc tam izpreparē, ko viņš teica, kā teica, ko nepateica. Latvijā pēc raidījuma gaidam, šķiram avīzes – nekā nav. Tas mani kaitina. Vakardienas (27. augusta) raidījumā bija spilgts piemērs, ka Godmanis aizsāka virkni interesantu lietu. Pirmo reizi ierunājās par vēlēšanu sistēmas maiņu, par pensionāriem, par uzticībām, melošanām. Neesmu drošs, vai rītdienas prese to pagodinās ar īpaši lielu uzmanību. Ne jau tāpēc kaitina, ka tas mans raidījums. Cik paguvu apskatīties nav analizēts arī tas, ko viņš vakarrīt LNT ziņās pateica. Norunāja sešpadsmit minūtes. Par Nord Stream gāzes vadu, par budžetiem runāja. Un, ka kāds būtu baigi analizējis – mūsu premjers teica tā un tā, bet apšaubāms ir tas un tāpēc, tas ir pretrunā ar kaut ko. Nu, nebija. No šī viedokļa, ka būtu kritika par šo tēmu. Esmu abām rokām par šādu kritiku. Nevis, kāpēc Domburs Godmanim nepajautāja par pensiju likumu, lūk, tā, bet pajautāja šitā. Jārunā ne jau par formu, bet par rezultātu. Bet tā ir bezgalīga improvizācija. 

 

Nenoliedzami, sievietes ir burvīga parādība uz šīs zemes, bet, ko tu kā vīrietis ar grūtībām saproti sievietē vai arī nekad nesapratīsi?

 

Viens mans labs draugs, kurš man iedeva drausmīgi daudz vitamīnus dzīves veselīgā cinismā, reiz precīzi noformulēja, ka sievietes ir vienīgie dzīvnieki uz šīs planētas, kas viņu tuvākiem otriem dzīvniekiem – vīriešiem prot dot tādas komandas, kuras vienlaicīgi ir par vienu un to pašu jautājumu, bet savstarpēji izslēdz viena otru. Es tevi mīlu, es tevi ienīstu. Nāc šurp, ej prom! Ar racionālu prātu uztverot šīs komandas nav savienojamas. Manuprāt, tā ir pilnīga taisnība. Ir lietas, kuras ir bezjēdzīgi mēģināt saprast un nemaz nevajag. 

 

Kā tev, Jāni, liekas, vai cilvēkam būtu ieteicams apzināties savu piederību? Vai tev izdodas identificēties ar kādu ļaužu kopumu, interešu grupu, tautu?

 

Šajā mirklī var rakstīt „pauze”, jo es nespēju iedomāties. 

 

Ir tak visādas gudru vīru sastādītas piramīdas, kurās viena no pakāpēm ir vajadzība pēc piederības. Kādam tas ir marku krājēju pulciņš, kādam kas cits.

 

Piederība man ir pie virknes ar pulciņiem. Man darbā ir pulciņš, draugu, sporta biedru pulciņš. Droši vien tas viss man iedod vitamīnus. Vienu izcelt es nevaru. Pie zināmas nācijas daļas es arī sevi pieskaitu. Vai tas ir Maslovs, Freids vai vēl kāds čalis, man grūti iedomāties, kurš no viņiem visiem to diktē. Brīžiem man patīk nepiederēt ne pie viena, man nav izteikta formāta. 

 

Gan jau, ka kāds tevi ierindo pie žurnālistiem.

 

Žurnālisti nav grupa. Pat organizatoriski tas nav pulciņš, jo nav kopējas vērtību definīcijas.

 

Gaisā virmo doma par Mediju vēstures muzeja izveidi. Arī tev ir vērā ņemama loma Latvijas mediju vēsturē. Ja tev muzejā atvēlētu kādu stendiņu, ko tu par sevi uzrakstītu?

 

Es nezinu, ko es uzrakstītu. Es piekristu, ja rakstītu citi, ne subjektīvi, bet balstoties uz kopskatu. Tas ir iemesls, kāpēc man patīk dot intervijas ar raibu jautājumu loku, jo šādas intervijas piespiež formulēt domas. Pats sev es neuzstādītu tādu jautājumu spektru un nemēģinātu uz tiem atbildēt. Intervija spiež domāt. Es esmu žurnālistikas kā pozīcijas un attieksmes patriots, ne kā cunftes patriots. Tā žurnālistika, kas bija, kad es sāku, tas ir deviņdesmitajos gados, bija ļoti kompetentu cilvēku koncentrāts. Ja šobrīd savāktu pusi no Latvijas medijiem, tad varbūt varētu dabūt to koncentrātu, kāds bija toreiz gan laikrakstā Atmoda, gan pēc tam Radio Brīvā Eiropa Minhenes un Rīgas birojos.  Tas burziņš, kas bija šajās darba vietās mani izskoloja daudz labāk nekā universitāte, tādēļ jau es to pametu, jo nesajutu tur to burziņa atmosfēru. Par muzeju... Zini, skan tā, ka uz kapiem velk. Labas lietas liek muzejā, jo tās vairs nav dzīvas. Traģiski, ja publika, kas ir valsts sociāli apbižotie, tie, kas ir valsts asinsritē kā nodokļu maksātāji, intelektuālā elite un citi, uzsverot citas vērtības, palaiž pa vieglo medijus kā valsts demokrātijas infrastruktūras sastāvdaļu. Var jau kliegt kā sakarā ar Putina sistēmas filmu, var kliegt un runāt par sabiedrisko mediju. Kur jūs, kliedzēji, bijāt gadiem ilgi, kad sabiedriskā televīzija nekļuva par sabiedrisko, netika nostiprināts tās statuss, saturs tika komercializēts? Nekur jūs nebijāt, moralizētāji. Es varu būt priecīgs, ka izdevās cīņa 2006. gadā par naudām. Cita lieta, vai mana kliegšana ir stāsts lokāli par mani, bet idejiski par jaunu cilvēku motivāciju nākt žurnālistikā. Nav šīs motivācijas, jo cilvēki redz, ka Latvijā cilvēki žurnālistikā netiek novērtēti. Tas karājas gaisā. Par muzeju es tā kā nezinu, bet varbūt jebkura forma, muzeju, kapliču un krematoriju ieskaitot, var sekmēt šīs jomas publicitāti. 

 

Vai ir kas tāds, kas tevi joprojām spēj izbrīnīt, varbūt pat šokēt, atstāt katrā ziņā paliekošu iespaidu?

 

Šokēt un izbrīnīt ikdienā spēj droši vien daudz kas. Paliekošu iespaidu? Man atkal džezs nāk prātā. Var spēlēt vienu instrumentu un tas arī skanēs kā atsevišķs instruments. 

 

Džezā jau tas paņemošais ir improvizācija. Kā mūziķi viens otru uztausta un saspēlē.

 

Nu ja. Bet zini, man patīk izbrīnīties arī par visādiem sīkumiem. 

 

Un ko cinisms šajā sakarā saka?

 

Cinisms palīdz. Jo, redzi, ja tev ir cinisms, tas veicina meklēšanas procesu. Jo var jau arī blenzt sev riņķī apkārt, daudz ko redzēt, bet nebūt ne par ko pārsteigts. Cinisms palīdz pārsteigties. Jo cinisms - maita, atrod vietas, ko var apcelt. Maņu pastiprinātājs. 

 

Vai tev sanāk pavērt skatu debesīs, zvaigznēs, saulrietos un lēktos?

 

Es domāju, ka jā. Par lēktiem gan nē. Tik agri celties nesanāk. 

 

Vienreiz gadā jau var. Piemēram, piecelties trijos četros no rīta un aizbraukt uz purvu sagaidīt saullēktu.

 

Jā, jā. Kaut kā jau jāmēģina tās smadzenes patīrīt. 

 

Kam tu pielīdzini dzīvi – izaicinājums, piedzīvojums, nebeidzams mēģinājums, ceļojums vai kā savādāk?

 

Viss kopā. Plus vēl vismaz piecdesmit astoņi apzīmējumi. Viss der. Bingo! Jūs esat laimējis! 

 

Ceļojumu...

 

Jā, ceļojumu uz da jeb kurieni. Pēcapmaksa pašās beigās.

 

Klau, kāds, tavuprāt, ir visbriesmīgākais vārds pasaulē, ko viens cilvēks var pateikt otram cilvēkam? Lai rastu līdzsvaru – kāds viss augšup ceļošākais?

 

Man gandrīz vai liekas, ka visbriesmīgākais, kas var būt – gaidīt, sagaidīt, ka pateiks, bet nepateikt neko. Nesagaidīt. Tā ir, ar klusumu var nogalināt vairāk nekā ar vārdu. Ar to pozitīvus ir grūtāk. Jācitē kārtējais klasiķis, ka viss sākas galvā. 

 

Daži ģimenes ārsti tā arī ārstē, ziniet, visa problēma jums ir galvā.

 

Tā arī ir. 

 

Kādu jautājumu tev uzdod visbiežāk? Kas notiek Latvijā? - jau ir folklorizējies.

 

Jā, tas ir drausmīgi folklorizējies. To laikam arī uzdod visbiežāk, jo ņirgāšanās jau ir visvienkāršākā. 

 

Uz kādu jautājumu tu gribētu rast atbildi šīs zemes dzīves laikā?

 

Te atkal ir stāsts par to, kad pārstāj šaubīties, tad ir beigas, un, ja pārstāj meklēt, arī beigas. Šo jautājumu es noskaidrošu, man tā gribētos. Lieliskajā Jura Kronberga un Kristapa Graša kopdarbā par Vilku Vienaci ir epizode, kur Vilks Vienacis saprot, ka meklēšanā jau ir tā jēga. Par to jau ir stāsts, ka to jautājumu nevar atbildēt, jo jēga ir jautājuma sastādīšanā. 

 

Kādu laiku atpakaļ man izveidojās spraiga diskusija par to, kas dominē cilvēkā – dzīvnieciskais vai dvēseliskais, dievišķais vai velnišķais. Šis jautājums, personīgi man, ir ļoti būtisks pasaules izzināšanas procesā, tādēļ bieži to uzdodu cilvēkiem. Tavas domas?

 

Neesmu mērījis. Līdz ar to ir abi divi un kāpēc nē. Viss kopā un tur jau tas skaistums. Man nav atbildes un tas, kuram ir atbilde, ir melis.

 

Kāda profesija, pēc taviem vērojumiem, ir vissmieklīgākā un – kādā strādājot, persona nes vislielāko atbildību? Atbildība gan var būt dažāda, cilvēka dzīvība, situācija valstī... 

 

Ja par atbildību, tad visasprātīgākais, ko esmu lasījis par to, ir uzrakstīts Latvijas Republikas Satversmē. Tur melns uz balta rakstīts, ka valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Neko jautrāku nevaru iedomāties. Tauta to ik palaikam aizmirst, viņiem liekas, ka kāds pilī par kaut ko atbild. Šis jautājums ir, lai apvainotu kādu profesiju?

 

Arī tā to var pagriezt, bet tāds nav mans nodoms. Teātra izrādēs un kino arī apspēlē dažādu profesiju pārstāvjus, neviens ļaunu prātu tādēļ netur. Interesanti ir tas, ka Kas notiek Latvijā? mājas lapā ir ļoti daudz tematu. Kā ir iespējams par visiem zināt pietiekami, lai raisītu diskusijas un tiktu arī līdz kādiem rezultātiem, risinājumiem?

 

Tā jau nav, ka rīt uz sitienu par jebkuru no tiem sešdesmit un cik tur tematiem varētu runāt. Dažu dienu laikā, es domāju, ka jā. Tur tie astoņpadsmit gadi ir apakšā, avotu loks, bekgraundiņš. Tai jomā es slimoju ar lielu pašapziņu. Man patīk atziņa, kas ik pa laikam uzpeld, ka zīmīgi ir tas, ka pēdējo desmitgadu lielākie zinātnes sasniegumi ir sasniegti zinātņu robežās. Piemēram, ķīmija, bioloģija. Nekas fundamentāls vairs nav atklāts. Bet uz pārklāšanās robežas tiek radīts kas jauns. Arī mūzikā jauns tiek veidots, miksējot klasisko mūziku ar elektroniku vai citiem žanriem. Manā gadījumā ir līdzīgi. Es jūtu savu sportisko formu rotaļā, ko sauc par žurnālistiku, kuru es nepārzinu akadēmiski, tāpēc man vieglāk spēlēt džezu. Man ir bijis posms, kad pastiprināti interesējos par likumības, biznesa, politikas un vēl šādām tādām lietām. 

 

Ja kādā lietā, darbā sasniegti šķietami griesti, virsotne, tad kādai vajadzētu būt rīcībai? Meklēt citu jomu, jaunus izaicinājumus, kurā sevi pierādīt vai palikt virsotnē un plesties platumā?

 

Šo jautājumu es pats sev labu brīdi uzdodu. Virsotne ir relatīva lieta, it īpaši tik neizmērojamās kategorijās kā šī. Iekšēji es jūtos izgājis riņķīti caur drukātu presi, elektroniskajiem un vēl visādiem medijiem. Ja jūti, ka pašam ir dzinulis, ka var radīt, tad tas ir jārada. Ir pilnīgs bezcers iedomāties, ka citā jomā būs labāk. Ir pietiekami daudz piemēru, ka cilvēki pārmetoties no vienas uz citu radniecīgu jomu, kļūst par parodiju. Neesmu piekritējs tam, ka strauji ko var mainīt. Tāpat kā nav divu vienādu dienu, nav arī divu vienādu virsotņu. Var jau pa virsotnēm staigāt augšā lejā, kamēr gars ir mūžam dzīvs, tikmēr... 

 

Labu laiku atpakaļ, tas bija raidījuma „Deviņdesmitie” ietvaros, rīkoji akciju Jūras Virsnieku sapulces ēkas, kas atrodas Liepājā, Karostā, labā... Cik atceros, tas bija diezgan spēcīgs un aizkustinošs pasākums. Kā tev liekas, vai sabiedrībai, atbildīgām instancēm vispār būtu jādomā, kā sakopt un glābt kultūras mantojumu? Piemēram, tādas ēkas kā manis pieminētais Virsnieku saieta nams, arī baznīcas, muižas, pieminekļi, kapu ansambļi utt.? Šajā sakarā mani nepamet doma, ka pārliecinoši raudzīties nākotnē īsti nevar karājoties zilā gaisā. Tomēr pamats, saknes, tradīcijas, vēstures apzināšanās – tas ir stabilāk un vērtīgāk.

 

Izpratni par šo tēmu mums nedaudz ir deformējis partejiskā dalījuma ne līdzsvars. Kad ir baznīcas draugi, aiziet sakrālā tūrisma atbalstīšana. Kad ir kāda cita kampaņa, tad metās viena vai otra muzeja virzienā. Tas nedaudz kaitina. Šajā jautājumā viena pagale īsti nedeg. Cik daudz no augšas, tikpat no apakšas kaut ko var darīt. Ja tikai no augšas to darīs, tad būs kas līdzīgs tam, ka ar varu mīļš nekļūsi. Jābūt iniciatīvai pretī, jo ir cilvēki, kas tur dzīvo, piedalās un novērtē. Ja viņu dzimtai vietai, kopienai tas ir vajadzīgs, tad tas kaut kas ir. Visbīstamākais, ja rūpes kļūst formālas. Ja prasa, vai ir jārūpējas, tad atbild – jā, jārūpējas. Tad kā? 

 

Tev piemīt izteiciens beigu galā. 

 

Nezinu, no kurienes.

 

Es arī nesaprotu. Paskaidro, lūdzu, kas ar to īsti ir domāts. Beigas un gals...

 

Iespējams, ka zemapziņa ziņo par to, ka... Hmm, ir teiciens – labāk šausmīgas beigas, nekā šausmas bez beigām. Iespējams, ka šeit tiek domātas tādas garas beigas, kuras nebeidzas – beigu gals. 

 

Nenoliedzami, ka šis vārdu salikums pielīp. Līdzīgi kā pielipa da jebkas, da jebkur.

 

Da jebkas rullē. Es ļaujos tam, kā Šlesers teica, kas nāk no iekšām. Es nepiedomāju pie tā kā es sēžu, vai man ir kaut kas rokā vai nav. Nepiedomāju pie sarkanā zīmulīša. Nepiedomāju pie frazeoloģijas un tamlīdzīgām lietām. Kad tās lietas kādu laiku dzīvo, kā tu saki, tad noķer kādu frāzi, izturēšanos, smīnēšanu, tad es varbūt mēģinu padomāt – iederas vai neiederas.

 

Pirms došanās uz sarunu ar tevi, es apjautāju pāris sev pazīstamus cilvēkus, lai caur mani uzdod tev kādu sasāpējušu jautājumu. Un, lai kā arī internetā viņi diskutētu un komentētu aktualitātes valstī, katram it kā savs viedoklis, pa tiešo neviens nesadūšojās. 

 

Tas jau ir tāds smadzeņu treniņa jautājums. Kāds varbūt palasa ziņas, bet tās neko neveicina. Balts – melns, vinnēts – zaudēts. Ziņas neiedod fonu, ar kuru var rotaļāties, ar jēgām, vērtībām, versijām. Visa mana apzinīgā dzīve ir komunikācija pašam ar sevi – kā uzdot jēdzīgu jautājumu. Manuprāt, tas attīsta domāšanu.