LIELĀ INTERVIJA: Gorans Gora - Mūziku rakstu pats sev (5)

Reti kāds nezina šī jaunā dziesminieka vārdu, kurš ar savu talantu un muzikālo inteliģenci ir radījis īstu apvērsumu latviešu mūzikā. Nesen nospēlēts lielais koncerts kultūras centrā Sapņu Fabrika. Kā saka pats mākslinieks, tā esot bijusi pēdējā reize, kad spēlētas dziesmas no viņa debijas albuma "Jetlag".

 

Mūsu saruna risinās mierīgas mūzikas pavadībā, aiz loga snieg. Pēc intervijas visvairāk man paliek atmiņā viņa teiktais: tikai patiesas jūtas var sniegt cilvēkam piepildījumu.

 

 

 

Kādi ir iespaidi pēc lielā koncerta Sapņu Fabrikā?

 

Jūtos atvieglots! Ļoti atvieglots! Jo visa tā gatavošanās koncertam, jā, es nemelošu, tas bija četru mēnešu darbs. Nekad es nebiju gatavošanās procesā ieguldījis tik daudz spēka un pūļu - gan emocionāli, gan fiziski. Tas tiešām bija kaut kas ļoti liels! 

 

Pirms pāris gadiem, kad gatavoju koncertu kino „Rīga”, - bija čalis, kas bija uzrakstījis stīgu aranžējumus, - es pats uztaisīju vokālos aranžējumus - tad tas viss nāca kaut kā vieglāk. Bija pāris mēģinājumi, kuros visu samēģinājām un it kā viss!

 

Koncertā Sapņu Fabrikā, savukārt, bija dzīvā grupa, un viss process bija nesamērojami sarežģītāks. Bija daudz gabalu, kurus sākumā vispār šķita neiespējami izspēlēt! Baigi daudz laika tas viss prasīja. Un arī ļoti daudz nervu. Tikai koncerta vakarā, tad, kad koncerts jau bija pagājis, es beidzot kaut kā sāku elpot no jauna. Bija nevis tāda sajūta, ka, paldies Dievam, tas viss ir beidzies, bet tā bija atvieglojuma sajūta: es biju izdarījis visu labāko šajā koncertā, ko vien varēju izdarīt. Domāju, ka arī publika to sajuta. Vispār -95% atsauksmes bija tādas, ka tas ir viens no pēdējā laika labākajiem latviešu koncertiem un viens no labākajiem koncertiem, kas noticis Sapņu Fabrikā.

 

Gandarījums ir?

 

Ir! Turklāt veselu gadu man vilkās līdzi Jetlag (GG pirmais albums - aut.), kas, protams, ir neizbēgami, bet no tā var nogurt, jo tevi asociē tikai ar šo albumu un šīm konkrētajām dziesmām. Ceru, ka pēc otrā albuma iznākšanas būs vieglāk, jo neasociēšos vairs tikai ar kaut kādu vienu lietu. Nu jā, un šis koncerts it kā noslēdza posmu, kas saistās ar Jetlag, kas kā slogs veselu gadu bija nācis līdzi.

 

Protams, bija patīkami, ka cilvēki zināja dziesmas, dziedāja līdzi un zināja, kāda būs nākamā dziesma, kas sekos un attiecīgi reaģēja, jo jau iepriekš bijām paziņojuši, ka dziesmas spēlēsim tādā secībā, kādā tās ir albumā. Bet mēs tāpat pamanījāmies sagādāt pārsteigumus! Kaut vai, piemēram, dziesmā, ko dziedāju kopā ar Māru no "Astro’n’out", kas skanēja gandrīz kā smagais roks. Jā, gandarījums ir! 

 

Vai publika bija tāda, kā biji gaidījis? Kāds vispār ir klausītājs, kam tu raksti savu mūziku?

 

Pirmkārt, es mūziku rakstu pats sev. Tas ir liels atklājums arī priekš manis paša: ja tā padomā, es nekad neesmu rakstījis konkrētai mērķauditorijai. Un tieši tas ir tas lielais āķis, uz ko cilvēki pavelkas - viņi nejūt, ka tas ir domāts tikai 16 gadīgām meitenēm vai tikai mammām un tētiem utt. Es rakstu pats sev, jo gribu izdarīt visu maksimāli labi vispirms priekš sevis. Un, ja tas ir labi man un patīk vēl kādam citam, tad ir lieliski! Ja tev patīk mana mūzika, tad tu arī esi mana mērķauditorija! Nedalu savus klausītājus pēc vecuma vai dzimuma, neizslēdzu nevienu. Un domāju, ka to arī jūt klausītāji. Publika Sapņu Fabrikā bija vienkārši ideāla! Piemēram, koncertā bija pat 80 gadīgs onkulītis, kurš vienkārši baudīja mūziku. Bija arī vecāki ar zīdaini rokās. Tā kā var teikt, ka publika bija ļoti raiba - tieši tik pat raiba kā mana mūzika un kā Jetlag.

 

Bet cik svarīga tev ir atzinība?

 

Un kā viedokli tu ņem vērā?Man ļoti daudz ko nozīmē, ja kāds mūziķis man pasaka atzinīgus vārdus. Protams, atkarīgs, kas tie ir par mūziķiem, bet profesionāļu viedokli, nenoliedzami, uzklausu. Man ir gandarījums, ja mani draugi un ģimenes locekļi pasaka, ka tas , ko daru, ir labi. Ir ļoti patīkami to dzirdēt no tuvajiem cilvēkiem, ar kuriem kontaktējos ikdienā. Ja viņi saka: bija ok, tad man nav iemesla tam neticēt. Tas nozīmē, ka arī kaut kādai daļai publikas tas, ko daru, liksies pieņemami. Interneta komentārus un tamlīdzīgas lietas es nelasu, tas man absolūti neinteresē. Tās ir bezjēdzīgas negācijas, turklāt viegli ir būt baigajam džekam un kaut ko krutu pateikt, ja vari palikt anonīms. Draugos uz fanu vēstulēm parasti atbildu. Protams, patīkami, ja tev uzraksta, ka tava mūzika kādam kaut ko nozīmē, bet, baigi nekoncentrējos uz tādām lietām. 

 

Man prātā palikusi situācija no laika, kad piedalījos LNT Cīņas klubā. Viens no faniem bija uzrakstījis, ka visiem par mani tagad jābalso. Un pretī uzreiz bija vesels lērums ar citu fanu vēstulēm, kurās bija ļoti labi pateikts: kāpēc man ir jābalso, lai pierādītu, ka viņa mūzika man patīk? Un tas sakrīt arī ar manu viedokli, jo man šķiet absolūti amorālas visas šīs balsošanas lietas. Tad labāk lai tie, kam patīk mana mūzika, iztērē šo naudu, nopērkot manu disku vai atnākot uz koncertu, ne jau sēž un balso par mani kaut kādos šovos! Es ceru, ka nebija daudz tādu cilvēku, kas, balsojot par mani, iztērēja baigās naudas...

 

Vai līdz ar šī muzikālā posma noslēgšanos tev pašam ir radušies kādi secinājumi?

 

Nākamais posms noteikti būs tāds, ka es būšu atradis pats sevi un man pašam būs skaidrs, ko tieši es gribu pateikt ar savu mūziku. Jetlag tomēr vairāk vai mazāk bija eksperiments Latvijas mērogā: ko cilvēki par to teiks? Domāju, ka tagad nāks posms, kad es būšu stipri pārliecinātāks pats par sevi, par savu viedokli un par veidu, kā es kaut ko pasaku. Sajūtu līmenī jau apmēram zinu, kāda būs mūzika, ko tagad rakstīšu. Tas būs it kā kaut kas cits, bet - saglabājot savu rokrakstu. Jau tagad jūtu, ka arī pats garīgi attīstos un sāku domāt savādāk.

 

Kādā ziņā?

 

Jūtu, ka esmu sācis domāt par lietām un tēmām, kas nav svarīgas tikai man. Sāku runāt par lietām, kas ir svarīgas katram cilvēkam, bet ne katrs cilvēks spēj par tām runāt.

 

Piemēram?

 

Es mēģinu vairāk iepazīt pats sevi, analizēt savas emocijas. Mēģinu nemelot un neliekuļot pats sev. Varbūt varētu teikt, ka es mēģinu paskatīties uz visu dziļāk, nekā to esmu darījis līdz šim. Tas, manuprāt, ir nozīmīgi katram cilvēkam, bet tādu vai citādu iemeslu dēļ daudzi par to nerunā vai paliek kaut kādā ļoti virspusējā emocionālā līmenī. Sabiedrība ir pieradusi visu padarīt triviālu, es cenšos pacelties pāri šim līmenim pats priekš sevis, saprast savas vērtības. Mēģinu izvairīties no visām notiekošajām banalitātēm. 

 

Runājot par mūziku, esmu piefiksējis, ka arī pats reizēm izklausos nodrāzts, jau kaut kur dzirdēts. Mēģinu no tā izvairīties. Gribas uzrakstīt kaut ko tādu, ko neviens no manis negaida, bet negaidītu tādā labā nozīmē.

 

Bet vai realitātes šovu laikmetā kādam vēl vispār ir vajadzīga lielā māksla?

 

Jā! Pavisam noteikti! Un es pat zinu cilvēkus, kam tas ir vajadzīgs! Kaut vai, piemēram, tie , kas klausās manu mūziku! Un es ticu, ka ir cilvēki, kuriem ir augstas prasības pret mūziku un mākslu kopumā. Domāju, ka ir cilvēki, kuriem Latvijas mūzikā ir nepieciešami mākslinieki, kas nenodarbojas ar mūziku tikai naudas pelnīšanas dēļ. Pats sevi pieskaitu tieši pie šādiem mūziķiem. Man šķiet, ka man ir izdevies noiet pa naža asmeni starp komerciālo un nekomerciālo mūziku. Jā, es domāju, ka cilvēkiem noteikti ir nepieciešama māksla!

 

Klausītājs nekad nekļūs gudrāks un izglītotāks, ja tādi nekļūs arī paši mūziķi un nespēs piedāvāt gaumīgus ierakstus. Esmu bieži dzirdējis kādu no mūziķiem šausmināmies par to, kāda klausītājiem ir gaume. Bet tam visam taču ir arī cits aspekts: tu kā mūziķis pats esi pirmais, kurš to visu ir izraisījis! Ja tu nemainīsies, nedomāsi, kas ir tas, ko tu dari un ko tu dziedi, tad nemainīsies arī klausītājs, neveidosies viņa gaume. 

 

Es pieļauju, ka arī visi šovi ir tik ļoti skatīti tāpēc, ka tā ir sava veida vēlēšanās redzēt dzīvi skaistu un vienkāršu, lai nav ne par ko jādomā. Un nedrīkst aizmirst, ka tā nevienā brīdī nav realitāte, tā ir tikai fikcija, kurā nav ne kripatiņas patiesības! Bet šis piedāvājums veido publikas gaumi.

 

Tātad nav izredzes tevi kādreiz ieraudzīt Eirovīzijā?

 

Zini, kā ir: ar Eirovīziju ir interesanti! Tajā brīdī, kad šajā konkursā savu dziesmu pieteiks vai nu Morisejs vai Džārviss Kokers, kas, starp citu, arī gandrīz notika, viņi jau bija gatavi to darīt, tādā brīdī arī es būtu gatavs par to padomāt! Es ceru, ka tas notiks, un tā būtu zīme, ka ir sācies kaut kāds progress.

 

Bet būtībā - globālā mērogā - visiem ir pilnīgi vienalga, vai kāds te Latvijā ir uzrakstījis labu dziesmu vai nē, ja tajā pašā laikā Īriju pārstāv tītars. Tas ir smieklīgi! Jāmainās ir visam šim pasākumam kā tādam, citādi labas dziesmas tur nevienam nebūs vajadzīgas. Ja viss sāktu virzīties uz to, ka noteicošais ir nevis tas ārprāts, kas tur notiek uz skatuves, bet dziesmu kvalitāte, tad es būtu gatavs piedalīties. Pretējā gadījumā tā ir vienkārši laika tērēšana.

 

Ko tu pats personīgi gūsti no mūzikas?

 

Pirmkārt, meklēju emocijas citu mūzikā, ar kurām varu asociēt sevi. Lai no mūzikas varu saņemt to, kas man konkrētajā brīdī ir vajadzīgs. Manuprāt, caur mūziku tās autoram ir jāpasniedz kaut kas vispārzināms, bet vienlaikus - kaut kas īpašs. 

 

Man vienmēr ir paticis domāt par to, kā jūtas mūziķis, kura dziesma tiek veltīta kādam? Piemēram, ir tāds raidījums Ziedu klēpis, kurā bieži cilvēki viens otram velta kādu skaņdarbu. Un man tas liekas fantastiski, ka cilvēks kaut kur pasaulē asociē tavu dziesmu ar to, ko viņš tajā brīdī grib pateikt kādam citam - ka konkrētā dziesma izsaka šī cilvēka emocijas un ka tā šķiet vispiemērotākā, lai ar tās palīdzību kādam kaut ko izteiktu. Tas ir lieliski, ja tu vari radīt dziesmu, caur kuras tekstu spēj runāt arī citi cilvēki.

 

Man Draugos reiz atrakstīja puisis, kurš manu dziesmu bija ņēmis par pamatu savai filmai. Es šo filmu noskatījos un man likās baigi forši! Man patika apziņa, ka mana dziesma kādu var iedvesmot vai likt domāt kādā citā līmenī. Tā ir burvīga sajūta! Ja man kāds atraksta un saka: tava mūzika mani iedvesmo rakstīt dzeju, - tas ir neaprakstāmi skaisti, un es saprotu, ka manas dziesmas nav tikai tādas, kurām padzied līdzi un aizmirst, bet tās ir spējīgas kādu inspirēt.

 

Kas iedvesmo tevi pašu?

 

Grebenščikovs, Toms Veits, Bright Eyes un vēl dažādi mainīgi lielumi, kas katrā dzīves brīdī ir citi. Mani iespaido un iedvesmo tas, ko es redzu uz ielām, televīzijā, internetā. Man patīk vērot cilvēkus, skatīties, kādi viņi ir. Jā, mani iedvesmo cilvēki!

 

Mani iespaido arī negatīvās lietas, vardarbība, bet savā mūzikā cenšos vērsties pret šīm lietām, parādīt savu attieksmi pret notiekošo caur pavisam citu prizmu, nevis tieši atspoguļot kaut kādus konkrētus notikumus, tas, man šķiet, vienmēr uzrunā daudz trāpīgāk. Galvenais ir, lai šo domu nolasītu.

 

Vai var iemācīties izvairīties no negācijām, nesāpināt citus?

 

Jā, bet tas ir izdarāms tikai caur lielu darbu pašam ar sevi. Tas prasa ļoti daudz gribasspēka un garīgās stabilitātes. Arī pats mēģinu pie tā strādāt. Bet tie ir nemitīgi treniņi pašam ar sevi. Manuprāt, viss sākas ar to, ka tev ir jāsaprot, ka tu neesi viens pats uz pasaules un ka citi cilvēki ir pilnīgi savādāki nekā tu! Man  prasa ļoti lielas pūles akceptēt citus, īpaši kaut kādus agresīvus vai ļaunus cilvēkus. Tādos brīžos vienmēr mēģinu atcerēties, ka viņi ir tādi paši kā es, vienkārši ar viņiem ir noticis kaut kas tāds, kas viņus ir negatīvi ietekmējis. 

 

Vienīgais, ko varu ieteikt: strādāt pašiem ar sevi un vadīties pēc vecā vienkāršā principa - nedari otram to, ko negribi, lai darītu tev. Es nekad neesmu varējis saprast: kā tu vari justies labi, apzināti darot pāri citiem? Kā saka, - visu pasauli viens cilvēks izmainīt nevar, bet, ja katrs izdarītu kaut vismazāko lietu, dzīve būtu skaistāka! 

 

Mans viedoklis vispār ir tāds, ka pasaules virzībā turpmāk ir iespējami tikai divi ceļi: vai nu katra cilvēka garīga attīrīšanās un attīstība, - ar to es nedomāju reliģiskās lietas, bet tīri cilvēciska attīstība, - vai nu pilnīga lejupslīde. 

 

Vienīgā lieta, kas ir absolūti jāizskauž, ir materiālisms - kad cilvēkus laimīgus padara tikai mantiskas lietas. Arī Bībelē ir teikts: tev būs izmantot mantu, lai iegūtu draugus, bet tagad notiek pretējais: cilvēki izmanto viens otru, lai iegūtu mantu. Bet tas tā nenotiek tikai te, tā ir kopēja pasaules tendence. Un vienīgais, ko cilvēks var darīt - strādāt pats ar sevi.

 

Jābūt kaut kādai vērtību pārskatīšanai. Tādā ziņā man ļoti patīk Viesturs Dūle, viņš sevi ir pilnveidojis garīgi, nevis materiāli. Manā skatījumā tas ir ļoti labs piemērs. Tu vari nepiekrist viņa uzskatiem, bet viņa galvenā doma ir dāvāt citiem prieku, bet nevis negācijas. Burvīgi, ja tu ar kādu spēj dalīties nevis ar mantu, bet ar savu prātu, sajūtām, emocijām! Tikai patiesas jūtas var sniegt piepildījumu. Ja tu spēj mīlēt kādu vairāk nekā sevi pašu.

 

Bet nav iespējams dzīvot arī bez materiālajām lietām!

 

Protams, bet jautājums ir: kā tu pats sev to nostādi? Ja tas ir vienīgais, kam cilvēks piešķir nozīmi, tad tas tiešām kļūst bezjēdzīgi. Man nauda nepieciešama tik, lai nodrošinātu kaut kādas pamatvajadzības. Mantiskās lietas man nav pašmērķis.

 

Tu runāji par jaunu posmu mūzikā, bet vai nav noslēdzies arī kāds posms tev kā personībai? 

 

Tas, par ko runājām jau iepriekš: mēģinu sevi pilnveidot, strādāt ar sevi. Būt godīgam pret sevi un citiem. Galvenais - nestāvēt uz vietas savā attīstībā!