LIELĀ INTERVIJA: Mārtiņš Sirmais - Pasaule caur ēdienu ir labāka (12)

Pēc dabas Mārtiņu varētu raksturot kā jautru un enerģisku. Nupat kā viņš atgriezies no Ķīnas un apslimis, iespējams, klimata maiņu dēļ. Viņš ir nopietns, bet čomīgs, un iekšā dzirkstuļo aizraušanās.

 

Mārtiņam interesē divas lietas - ēdiens un ģimene - tas atklājas intervijas saturā. Vairāk viņam intereses neesot - neko nesaprot no datoriem un viņam mājās nav televizora. Īsts lauku pāķis? Nē, jo arī caur ēdienu var izzināt pasauli. 

 

 

 

Kad tu atbrauci no Ķīnas un ko tu tur darīji? 

 

Atbraucu vienpadsmitajā. Es ēdu un vairāk neko....Uz Ķīnu braucu, lai ēstu, tā ir cita klimata zona - pavāriem tas ir interesanti.  

 

Vai pavāriem visu laiku ir jābraukā? 

 

Jā, taču ir dažāda tipa cilvēki - tie, kuri cep vienu šniceli divus gadus pēc kārtas, un ir tādi, kuri pieiet tai lietai savādāk - kuri mācās, nevis cep šniceles. 

 

Kā garšoja ķīniešu virtuve? 

 

Labi. Pavāram nevar negaršot produkti. Tas ir tāpat kā mūziķim riebtos Re nots - stulbi, ne? Ja, protams, ir alerģija, tad tā ir cita lieta. Man nav alerģijas, bet kaut kad bija gan- no burkānu sulas. Vienreiz pagaršoju restorānā gatavoto sulu un vairāk es nemēģinu. 

 

Vai esi ieguvis jaunas receptes? 

 

Receptes? Garšas, garšas! Receptes ir stereotips. Es jau varu nospert „Zīlīti” no Līviem, bet nu es jau esmu es, ne es māku nospēlēt, ne es to gribu spēlēt.

 

Ķīnā ir cits klimats, un tur ir savādāki produkti kā tādi. Es nedomāju, ka ķīniešu klasisko vērtību varētu pārdot vai dot ēst draugiem. Turklāt, to arī īsti Latvijā nevar uztaisīt. Mani nepamet klasiskās vērtības, un es tās visu laiku papildinu. 

 

Tev ir izdota pavārgrāmata „Sirmā Latvija”, vai plāno atkal izdot kādu? 

 

Tad, kad būs ko teikt. Plānoju jau plānoju, idejas ir pilna galva, bet zini kā ir ar idejām - idejām ir jāsakrīt, ir daudzām lietām jāsakrīt, lai kaut ko sāktu realizēt. Grāmatu nevar uztaisīt pannā, kaut gan mēs pavārgrāmatā „Sirmā Latvija” piegājām ar tādu ideju - nu tā- ļoti vienkārši. Nākamo pavārgrāmatu gribu smukāku, gardāku, plašāku, noderīgāku - labāku. 

 

Iekļausi arī eksotiskos ēdienus? 

 

Nē, tie galvenokārt ir priekš manis garšu zināšanai. Tie produkti, kas jāizmanto eksotiskajiem ēdieniem, nekad nebūs šeit pieejami. Būs vai nu negatavi, vai nu pārāk dārgi. Svaigus produktus nevar dabūt, var dabūt tikai kaltētas garšvielas, konservus un tamlīdzīgus produktus. Esmu latvietis, ēdu latviešu ēdienus, mēs visi ēdam. Vienā dienā mums modē ir suši, otrā tur ķīniešu ēdieni. Tā jau ir mode, taču īsto garšu tu nekad nedabūsi. Piemēram, suši Latvijā vispār nevar dabūt labu. Ja tu speciāli pasūti un tev ar lidmašīnu piegādātājs ved izejvielas, tad var dabūt - bet tas nav adekvāti. Un tas mums arī nav vajadzīgs. Kāpēc mums ir jāapēd kādas šķirnes suši? Lai būtu paēduši? Mēs esam ziemeļu tauta. 

 

Vai daudz sanāk ceļot? 

 

Divus gadus jau ir raidījums - tas ir jāslauc, jābaro. Es nevaru ceļot....četrreiz gadā es kaut kur aizbraucu, bet tā - pa nedēļai. Man ir 27 gadi - visu laiku esmu ceļojis, kopš 18 gadiem, kad dod pasi. 

 

Visu jau esi izbaudījis? 

 

Pavāra darbs ir tāpat kā mūzikai - B.B. Kings nekad nav teicis, ka viņš prot spēlēt, tā ir patstāvīga mācīšanās. Kaut kā Latvijā visi ir prātvēderi - izlasa grāmatu un tad tēlo kaut ko. Piemēram, uzskata, ka prot uztaisīt tēju. Šī tēja (Mārtiņš dzer tēju) ir ļoti stiprs tāds darvas ūdens, nevis tēja. Es vēl iemetu divus citronus un tagad tā ir limonāde, ne jau tēja. Man kā pavāram ir jāsaprot, kas ir tēja. Cilvēki domā visādi. Tējas dzeršana ir krievu tradīcija, un viņi ir dzēruši tādu. Viņiem ir atvesta tēja, viņi vēsturiski ir adaptējuši to, un tā ir arī pie mums, tāpat kā ir atnākusi šnicele no Vācijas - viss ir atnācis (smejas). Kad atveda kartupeļus, sākumā ēda zaļos bumbulīšus, kas ir augšā. Visi ēda. Negaršoja, bet kartupeļi bija modē, un tādēļ turpināja ēst. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka jāēd apakšējā daļa.

 

Ko domā par Latvijas virtuvi? 

 

Visu to labāko. Es domāju, ka ļoti daudz kas tagad notiek. Baigi rosās pavāri. Savukārt parastiem cilvēkiem nopirktas kredītā veļas mašīnas, mašīnas - pamata bāze Maslova piramīdā ir aizkrāmēta, cik nu kuram labi, cik nu kuram slikti. Vidusmēra cilvēks var sākt eksperimentēt ar ēdienu - nu nevis eksperimentēt, bet var šad tad nopirkt labāku vistiņu, iegādāties īstu desu, nevis sojas desu. 

 

Vai latvieši prot labi gatavot?

 

Jā. Ja nemāki gatavot, tad nevajag to darīt. 

 

Bet, kas man būtu jādara, ja es nemāku garšīgi gatavot?

 

Ja nav garšīgi, elementāri - aizej uz tirgu. Tur atļauj garšot lietas, un tā ir priekšrocība. Paņem, pagaršo tomātu, apskaties struktūru, papēti to, pasmaržo un izvēlies. Tad izdomā, ko tu gribi klāt. Piemēram, es gribu tagad biezpienu.... Paņem tomātu, kaut vai saplēs, ieliec iekšā biezpienu un ieliec krāsnī. Teiksim tādā veidā, ja tev tiešām gribas biezpienu un tomātu. Saliec tās divas lietas kopā, vari ēst arī jēlu. Tā ir tā pamatideja - lietas, kas tev garšo, sajauc kopā un uzsilda. Vasarā nesilda, jo viss ir karsts, bet mums pārsvarā klimats ir auksts un draņķīgs. 

 

Kā kļuvi par pavāru? 

 

Pavisam vienkārši. Vecāki aizsūtīja uz pavārskolu-tehnikumu - un viss. 

 

 

Nepretojies? 

 

Ko tur pretoties? Tehnikumā var aliņu dzert, pīpēt iemācīties, meitenes apkārt, lekcijas vienaldzīgas. Bet tur jau tāpat īsti nevar iemācīties, sajust varbūt var kaut kādas lietas. Pēc tam tu mācies - tā ir visās jomās. 

 

Vai ēdiens ir galvenais, ap ko grozās tava dzīve? 

 

Nē, vēl taču ir ģimene. Varētu teikt, ka ir divas galvenās lietas - ģimene un ēdiens. Vairāk mani nekas neinteresē. Es neko nesaprotu no kompjiem - pamuļķis tādā ziņā. Nu, bet caur ēdienu var daudz ko saprast. Caur to, teiksim, pašu tirgu, kas ir mana mīļākā vieta, var izzināt tirgus modeli un saprast kapitālisma kļūdas. Dzīvi var saprast ar ēdiena palīdzību, tāpat kā cilvēki saprot to caur mūziku. Turklāt cilvēkus var ļoti labi noteikt pēc ēšanas paradumiem, balstoties uz to, ko ēd, ko neēd, kā izturas, vai ir nervozs, kā viņš ēd. Psihologiem sastrādājoties ar pavāriem varētu sanākt ļoti labs pētījums. 

 

Kāda tev šķiet pasaule caur ēdienu? 

 

Labāka nekā caur naudu, caur modi vai caur seksismu - caur ko parasti mūsdienās cilvēki skatās. Tā vienkārši - es varu tiekties pēc jaunām garšām un visu laiku ņemties ap savu asi. 

 

Neapnīk - viens un tas pats? 

 

Tur nav nekas viens un tas pats - produkti visu laiku mainās, nav vienādu burkānu, izņemot vienīgi klonētos, vai nav vienādu noskaņojumu, kad gatavoju. 

 

Gatavo gan mājās, gan darbā? 

 

Es mājās pārsvarā gatavoju. Man tagad darbs tāds ļoti šaubīgs. Pirms diviem gadiem, kad sākām raidījumu, es aizgāju prom no „Istabas”, tāpēc, ka cilvēki sāka to pārpildīt. Tur būtu pilns ar cilvēkiem, kuri vai nu dabūtu pārmaksāt vai netiktu iekšā. Es sabojātu visu mākslas galerijas ideju kā tādu. Turklāt, es negribu tirgot buržujiem garneles, gribu gatavot normālu ēdienu. Es ņemos pašlaik pa raidījumu un braukāju apkārt. Laukos domāju izveidot dārzu. Tagad es vienu restorānu taisu, proti, veidoju ēdienkartes. Esmu tā kā paaudzies – no šniceļu cepēju līdz tam, kas dod padomus. 

 

Vai tev ir kādas citas intereses? 

 

Tiešam nav - mani interesē ēdiens. Vienā brīdī es interesējos par kafiju, citā brīdī par austerēm un vēl citā par kartupeļiem - nu padziļināti....Man mājās nav televizora. Esmu lauku pāķis, mani komerciālā pasaule tik traki neuzrunā, ja mani tā uzrunā restorānā - jāpārdod šnicele, tad jā. Bet ja man jādzīvo komerciālajā pasaulē, tad tur, manuprāt, var uztaisīt pašnāvību. Taču cilvēki tā dzīvo, lai viņi tā dara. Man arī daudzi draugi tā dara, bet tas ir saprotams, ja tu dzīvo Rīgā. 

 

Tu nodali savu dzīvi no pārējo dzīvēm. 

 

Jā, tāpēc, ka tā ir mana dzīve. Man ir ģimene, kas ir mana dzīve. Tā ir tā lieta, kas nekad tevi „nepiečakarēs”, nekad „neuzmetīs”. Parējie jau visi ir draugi - pamatskolas draugi, vidusskolas draugi - ir visādi draugi. Mēs visi tā kā viens otru izmantojam. Ģimene vienmēr tevi saprot - caur ko tu skaties, ir pilnīgi vienalga.