LIELĀ INTERVIJA: Ansis Klintsons - Ar veca runča pašpietiekamību (6)

Interviju norunājam patērētāju kultūras mekā - lielveikalā, kaut gan Ansim ir šis tas iebilstams pret tās uzspiestajiem stereotipiem. Tikko noslēgusies viņa dalība šovā “Zvaigžņu lietus”, kurā piedalīties Ansi pierunājusi draudzene.

 

Diskutējam par mūziku, sadzīviskām lietām un latviešu mentalitāti. Viņš ir mierīgs un nosvērts. Atklāti runā par lietām. Cenšas pēc iespējas mazāk skatīties televīziju. Tā vietā, lai gozētos šovbiznesa aprindās, izvēlas aizbraukt ar draugiem pie ezera un vienkārši uzspēlēt.

 

 

 

Kādi iespaidi pēc dalības šovā “Zvaigžņu lietus”? 

 

Vēl tagad nejūtos īsti atpūties. Kad piedalījos šovā, bija nenormāli maz laika! Nepārtraukti bija katastrofāls laika trūkums un tāda kā neizdarīta mājasdarba sajūta. Kad izgājām no šova, man tikai pēc 3 dienām bija sajūta: beidzot ir laiks! Bet, protams, arī kaut kādas grēmas parādījās. 

 

Tas viss tā no tevis paņem - kamēr sameklē dziesmu, kamēr izdomā skatuvisko tēlu, plus vēl kamēr atrodi tonalitāti, kurā arī tavs partneris var nodziedāt, lai abiem kopā kaut cik skanētu. Turklāt grūti kaut ko iemācīt cilvēkam, kurš vispār nekad nav dziedājis. Tas ir baigais darbs! Bija diezgan grūti. 

 

Arī Nellijai nebija viegli - viņa nekad pat nebija dziedājusi mikrofonā, un pēkšņi nedēļas laikā ir jāiemācās vesela dziesma, piedevām kāds vēl nemitīgi norāda uz tavām kļūdām!

 

Bet mēs vismaz bijām tādi, kā to paredz šova nolikums: vienam no partneriem pirms tam nav bijusi saistība ar mūziku. 

 

Diemžēl bija dažas lietas, kuras mēs tā arī nerealizējām, piemēram, kad es pūtu uguni, bija paredzēts, ka es ar šo liesmu aizdedzinu 2x2 metrus lielu sienu, un ir baigais ugunskurs, bet to mums organizatorisku iemeslu dēļ tā arī nesanāca realizēt. Bija vēl dažas lietas, ko mums apsolīja, bet tas tā arī palika. Lielākoties beigās visu darījām paši - gan meklējām kori, gan noorganizējām deju grupu, gan orķestri.... 

 

Kādēļ tomēr izlēmi piedalīties šovā? Kā izvērtēji visus par un pret? 

 

Patiesībā es baigi šaubījos - piedalīties vai nē. Un domāju: vai man to vajag, jo man vispār nepatīk konkursi.  

 

Kāpēc tā?

 

Konkursos parasti virzītājs spēks ir bailes, nevis prieks. Negribējās, lai sanāk tā, ka beigās visi dalībnieki ir savā starpā karojošas apvienības. Kaut gan  visi bijām vienā laivā.Nu jā - patiesībā jau draudzene iedrošināja piedalīties, teica, lai vienkārši pamēģinu un viss. 

 

Kā ar žūrijas vērtējumu, nepārdzīvoji? Manuprāt, ir diezgan grūti to visu neuztvert personīgi?

 

Man šķiet, ka mūsu pēdējais priekšnesums bija diezgan labs, katrā gadījumā - kaut kas tāds šajā šovā vēl nebija bijis. Priekšnesuma beigas daļēji bija ņemtas no filmas “Man On the Moon”. Biju ļoti pārsteigts par šādu vērtējumu. Vēl kādu stundu pēc tā visa bija nepatīkama sajūta. Jo man likās, ka scenārijs bija kruts, un 3, 5 minūšu laikā uz skatuves notika tik daudz kas! Bijām domājuši, ka drīzāk mūs varētu izbalsot tad, kad dziedājām “Zilo lakatiņu”, nevis ar pēdējo numuru, kurš mums pašiem patika.

 

No otras puses, - protams, tā ir spēle un kā ir, tā ir. Neko taču nemainīs tas, ja es kādam kaut ko pārmetīšu. Bieži vien jau arī žūrija runā vairāk priekš skatītāja - tā, lai skatītājam būtu interesanti to visu klausīties un vērot. 

 

Dzirdēju, ka arī Santai Didžus, kas bija žūrijā, esot kaut kādas personiskas antipātijas pret tevi vēl no seniem laikiem?

 

Tādām baumām nav pamata. Pārpratums droši vien iznācis tāpēc, ka savulaik avīzē “Vakara ziņas” bija publikācija par to, ka es Santas Didžus vīra brāli Kārli Bikšus, ar ko spēlējām vienā grupā, esmu atlaidis no grupas it kā par dzeršanu. Tāpēc es gribētu publiski pateikt, ka tam nebija ne vismazākā sakara ar dzeršanas problēmām un ka šādas baumas noteikti nenāk no manis. Tur nebija sakara ne ar ko tādu! Viņš aizgāja no grupas tāpēc, ka mēs vienkārši nesapratāmies. 

 

Turklāt - ja runājam par šovu - ja es būtu žūrijā un man kaut kas nepatiktu, tad es droši vien arī to pateiktu! Tāpēc es to nenosodu.

 

Nenožēlo, ka piedalījies? 

 

Ir savi plusi, ir savi mīnusi. Redzēju aizkulises: kā tiek veidoti šādi šovi un to, kuri zobrati tajā visā ir visvājākie un parasti salūzt pēdējā brīdī. Iepazinos ar jauniem cilvēkiem un satiku dažus sen neredzētus paziņas. Vienīgais - mazliet žēl ieguldītā laika.  

 

Bet kāpēc, tavuprāt, cilvēkiem šovi patīk un to reitingi ir tik augsti?

 

Cilvēkiem vienkārši patīk to visu skatīties! Var redzēt, kā populāri cilvēki kaut ko dara - kāpēc nepaskatīties? It kā jau tas nav stilīgi - šāda veida šovus skatīties, un bieži cilvēki noliedz, ka to dara, bet tajā pašā laikā visi zina, kas tajos notiek! Pie tam Latvija ir tik maza un visi viens otru pazīst, ka tas jau ir tāpat kā sekot līdzi kāda ģimenes locekļa gaitām! (smejas) Turklāt - cilvēki var sajusties kā eksperti, vērtējot citus, un tas gan latviešiem patīk!

 

Interesanti, ka Holivūda uzplauka tieši pēckara periodā, kad cilvēkiem nebija naudas, bet filmu industrija attīstījās tieši šīs vispārējās krīzes laikā. Izklaides bija vienīgais, kas lika cilvēkiem aizmirsties. Līdzīgi, kā notiek tagad. Varbūt, ja tā padomā, kultūras sakne vispār ir tieši aizmiršanās! Un var nedomāt ne par ko. Varbūt tāpēc patīk šādi šovi. Galu galā visa pasaules nauda tiek tērēta tāpēc, lai cilvēks izklaidētos.

 

Turklāt medijiem šobrīd ir milzīga ietekme!  

 

Vispār viss, kas notiek apkārt: tev jau no bērnības caur televīziju tiek iestāstīts, kādam tev jābūt.Tas viss ir galīgi garām, tāds nevajadzīgs spiediens uz cilvēkiem. Visas šovbiznesa lietas tiek pasniegtas kā kaut kas nenormāli kruts. Hārdkors apkārt notiek! Kopējais dzīves ātrums ir vājprātīgs. Un cilvēkiem visu vajag arvien vairāk un vairāk. Man šķiet, tādā ziņā ļoti dzīvesgudri ir lauku cilvēki, viņiem nav iepotēta kaut kāda sistēma, kā kam ir jābūt - tur dzīve ir daudz nepiesārņotāka ar tādām bezjēdzīgām lietām, patiesāka.   

 

Pats televīziju skaties? 

 

Pats televizoru cenšos minimāli skatīties. Pirms kādiem gadiem 10 gan man bija posms, ka televizors nemitīgi bija ieslēgts fonā. Labāk aizeju uz kino. Daudz lasu grāmatas. 

 

Kā tu vērtē šovbiznesu Latvijā? 

 

Man tas interesē arvien mazāk! It kā jau man vajadzētu sekot tam visam līdzi, bet kaut kā nejūtu interesi, notiek daudzas citas lietas, kas man šķiet saistošas. Protams, ir jau it kā arī tajā visā aktīvi būts iekšā, tāpēc varbūt tagad tas neliekas aktuāli. Foršāk ir uztaisīt bārbekjū un aizbraukt ar draugiem pasēdēt pie ezera un uzspēlēt dziesmas, nekā šausmīgi ņemties ar to visu, kas te notiek. Var jau būt, ka uznāks baigais dullums un liksies, ka man to vajag.

 

Tagad ir baigi mierīgi: tāda kā veca runča pašpietiekamība! Vienkārši ir nomainījušās lietas, kuras man rada prieku! Es tagad arī labprātāk uzspēlēju 20 cilvēkiem nekā diviem simtiem vai tūkstošiem.  

 

Varbūt ir kaut kas, kas tev šķiet ievērības cienīgs pašmāju mūzikā? 

 

Varu tikai pateikt: cepuri nost tiem, kas Latvijas mūzikā vispār kaut ko dara, - grūti tas ir! Nepiekrītu, ka viss ir tikai slikti un visi jānoliek. Bet latvietim jau tā ir: mīļākais ēdiens ir otrs latvietis!Patīk tas, ko dara “Mofo”, arī “Dzelzs vilks”. Nu nav jau tā, ka nekā nav! 

 

Manuprāt, mūzikas dzīve Latvijā ir tā kā kūka Napoleons - vairākos līmeņos, ir riktīgi daudz visādu slepeno projektu, mazo koncertu un uzspēlēšanas savā starpā, ko varbūt no ārpuses neviens nezina. Ir kaut kāda aisberga redzamā daļa un pārējās lietas, kas notiek tīri mūziķu vidē. 

 

Man liekas, šie neoficiālie sarīkojumi - tā ir jauna kultūra, kas Latvijā veidojas tagad - mājas ballītes, neizziņotie pasākumi un tas, kas notiek mazos kultūras namos... Daudz kas, protams, notiek arī mūziķu mēģinājumu telpās. Kaut kas līdzīgs bija krievu laikos: neatļautās ballītes, kad viss notika pagrīdē. Varbūt arī tas notiek tāpēc, ka nav jau īsti tādu mūzikas klubu, kuros vienkārši var uzspēlēt.  

 

Kā ar tavu grupu“Logo”? 

 

Šad tad uzspēlējam akustiskos koncertus. Nu jā. Laikam jau ir gan tas vecums, gan arī sasniegta kaut kāda latiņa tīri vērtību ziņā, kad saproti, ka ir vērts spēlēt to, kas pašam ir tuvs.Bet, ja atnāktu kaut kāds kruts producents un teiktu: dari tā, kā es saku, un atlikušo mūža daļu būsi baigi laimīgs, - es droši vien piekristu!

 

Bet šobrīd mana labākā izklaide ir atrasties horizontālā stāvoklī vai arī aizbraukt uz laukiem - bez mašīnas, prom no visa, tikai ar ģitāru. Baigi gribas kaut ko tādu, velk pie laukiem! 

 

Tevi uz ielas atpazīst, prasa autogrāfus? 

 

Pasaki man 5 lietas, kas būtu baigi labās no tā, ka tevi atpazīst! Kādi ir ieguvumi? Man šķiet, ka nav neviena ieguvuma! Visi tikai no tevi gaida vairāk nekā no normāla cilvēka- piemēram, lai tu atstāj lielākas dzeramnaudas utt. Visiem liekas, ja ir kāds, kas varētu palīdzēt, tad tas noteikti varētu būt tu.

 

Tu taču visus pazīsti, sarunā kaut ko! Vot šitā te kaut kā! Nu kā - vienmēr liekas, ka ir labi tur, kur mūsu nav, bet tad, kad tu to sasniedz, gribas pajautāt- un tas ir viss, kas šeit ir? Tāpat arī ar atpazīstamību.  

 

Neplāno braukt atpakaļ uz Angliju? 

 

Bija jau it kā no vienas puses kārdinājums tur palik- pelnīju tur daudz. Bet tad es parādītos Latvijā, droši vien, ļoti reti. Un laika trūkuma dēļ, par spēlēšanu vispār, visticamāk, varētu aizmirst! Tikai tik, cik pats savā istabā uzspēlētu. Bet pozitīvais ir tas, ka apgūsti valodu un kaut cik arī redzi pasauli.Tomēr pagaidām neplānoju nekur doties.