LIELĀ INTERVIJA: Mihails Gruzdovs (11)

Režisors Gruzdovs ar Čehova „Kaiju” izaicina skatītāju aizdomāties par mākslas un profesionalitātes attiecībām, bet ar šo sarunu liek padomāt par to, kas ir teātris, aktieri un māksla šodien.

 

Mēs tiekamies svētdienas vakarā pirms kādas izrādes. Viņš runā klusināti, bet ļoti trausli, lai gan pats saka, ka mēģinājumos iet vaļā mazliet nežēlīgas cīņas.  

 

Gruzdovs skumji secina, ka miesas ķirurgi mūsdienās tiek novērtēti, atšķirībā no dvēseles ķirurgiem – aktieriem, kas preparē tos emociju kamolus, kas sapinušies ikvienā no mums. Un tieši tāpēc māksla ir sētnieks, kas palīdz cilvēkam sašķirot vajadzīgo no dzīves gružiem.   

 

 

 

 

Jaunā izrāde „Kaija” runā par mākslu un profesionalitāti tajā. Kā jūs redzat šīs abas lietas un to attiecības šodien Latvijā? 

 

Tie, protams, ir mūžīgie jautājumi. Mūsdienās mākslas kritēriji sabiedrībai un ne tikai tai ir krietni sajukuši. Visi var skatīties to, ko grib. Tagad arī šovi skaitās māksla, un tāpēc mākslas kritēriji kļūst apšaubāmi vispār.  

 

Tas viss sākās pēc Atmodas. Tāpat kā valsts sāka no nulles, tāpat tas notiek arī mākslā šobrīd. Kas ir māksla? Kādu cenu jāmaksā, lai būtu profesionālis? Kaut vai par piemēru „Talantu fabrika”, kur, bah, un tu jau esi zvaigzne... Tad uzreiz tas cilvēks sāk domāt, ka viņš ir mākslinieks.  

 

Bet ar ko tādā gadījumā ir jāsaskaras māksliniekam šajā tapšanas procesā? 

 

Šodien varbūt vēl asāk nekā Čehova laikā ir problēma, kā izturēt spiedienu māksliniekam no visām pusēm, tai skaitā no pašas mākslas, no dzīves un no intīmās puses. Tas ir tāpēc, ka māksliniekam vajag kaut ko sublimēt visu savu dzīvi radošā darbā. 

 

Vajag izturēt sitienus ne tikai no kritiķiem, bet arī no dzīves. Vajag izturēt spiedienu no naudas. Vajag izturēt spiedienu no mīlestības, jo mīlestība ir ļoti saistīta ar radošu darbību. Tas ir ļoti grūti, kad mīli, bet tevi nemīl. Tas arī ir spiediens, ko jāiztur tad, kad mīlestība ir nelaime, ne tikai kā romantiska dzīve. 

 

Vai, jūsuprāt, teātrim šodien ir spēja izkonkurēt šovus? Kas skatītāju tomēr vilina doties uz teātri? 

 

Es domāju, ka tā ir kļūda, ja teātris sāk konkurēt ar šovu. Nevajag to darīt! Ko gan tur var izkonkurēt? Vienalga, teātris vienmēr ir bijis diezgan elitārs. Cik es zinu, tad uz teātri iet kādi četri vai pieci procenti iedzīvotāju. Varbūt dažreiz desmit. 

 

Bet tieši tie cilvēki, kas nāk uz teātri, ir tautas veselīgais un radošais kodols. Tas ir tāpēc, ka teātris ir vienīgā māksla, kas runā ar skatītāju tieši.  

 

Piemēram, ja kāda meitene atnāk uz teātri un viņai pēkšņi kaut kas notiek dvēselē, kaut kas apgriežas citādi, un ja viņai pēc tam sāk izstrādāties kaut kādi savādāki kritēriji, nekā bija pirms tam. Varbūt tie rodas tikai un vienīgi zemapziņā, bet rodas. Varbūt tieši tad viņai ir lielāka iespēja nepaiet garām tam, kas viņas dzīvē ir svarīgākais un īstākais. Tā varbūt arī ir galvenā vērtība teātrī.  

 

Vai mūsdienās teātris ir spogulis tam, kas notiek apkārt, vai norobežošanās no notiekošā? 

 

Nē, teātris nekādā gadījumā nevar būt norobežošanās. Tas nav arī patvērums vai kaut kas tamlīdzīgs. Jebkurš teātris atspoguļo to, kas notiek sabiedrībā un kas notiek cilvēka dvēselē. Bez šaubām. 

 

Cita lieta ir tas, cik sociāla ir konkrētā luga vai tās tēma. Būtībā teātris nedod atbildes, bet gan uzdod jautājumus, - kas it kā sen ir zināms. Galvenais, lai notiek katarse, kā teica Aristotelis, lai teātris notiek ar cilvēku.  

 

Vēl man liekas ļoti svarīgi pieminēt to, ka Latvijā aktiera darbu vispār neuzskata par darbu. Šai profesijai pie mums ir ļoti zems prestižs. Neviens aktiera profesiju neuzskata par ļoti mokošu, bet aktieris taču tērē savu laiku un savus nervus. To jau atpakaļ cilvēks dabūt nekā nevar.  

 

Bet tas, man šķiet, ir attiecināms uz jebkuru ar mākslu saistītu profesiju... 

 

Teātris ir tāda pati profesija kā ķirurgs. Ir svarīgi saprast, īpaši strādājot ar jaunajiem studentiem, ka tā profesija ir tāda pati kā jebkura cita profesija. Te nepietiek tikai ar talantu, te vajag ļoti daudz arī zināt. Tas prasa nenormāli daudz nervus. Darba spējām jābūt daudzkārt lielākām, lai vispār kaut kas sanāktu.  

 

Te nav mājas būvēšana, bet vairāk bērna dzimšana, lai būtu tas īstais, dzīvais kontakts ar skatītāju. To var dabūt un var arī nedabūt. Tas ir smags darbs. 

 

Kā jūs redzat latviešu jauno aktieru paaudzi? 

 

Es domāju, ka viņi ir ļoti labi. Agrāk varbūt dažādu kritēriju dēļ jaunajiem bija grūtāk, bet tagad, piemēram, 9.studija, ko mēs mācām, viņi ļoti labi mācās. Viņi saprot, ka viņi neiet ar šo profesiju pelnīt naudu. Viņi saprot, ka kruta ir tad, kad tu spēj uztaisīt kaut ko skaistu.  

 

Tā ir profesija, kur ir jārada skaistums, nevis kaut kas cits. Un tas nemaz nav tik vienkārši, kā varbūt citiem šķiet.  

 

Kā jūs izvēlējāties jaunajai izrādei „Kaija” galveno lomu atveidotājus? Tur ir arī jaunie aktieri... 

 

Šī luga, man liekas, ka ir vienīgā, kas ir par māksliniekiem un ar mākslu saistītiem jautājumiem, ko ir vērts taisīt tāpēc, ka tā ir uzrakstīta ļoti dziļi. Un te vajag drosmi, lai par to varētu runāt. Un ir tā, ka ne katrā teātrī būs aktieri, kas to varētu nospēlēt.  

 

Mums tā šoreiz sakrīt, ka četri galvenie varoņi Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Aldis Siliņš un Ilze Ķuzule šoreiz nes izrādes pamatu, kur, man liekas, ka ir ideāli sadalītas lomas.  

 

Kuri jums pašam ir tuvākie motīvi, kurus jūs uzskatāt par nepieciešamiem atainot uz skatuves? 

 

Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi no manas pirmās izrādes Dailes teātrī. Gribas runāt ne tikai par mākslu, teātri un dzīvi un to, kā tie visi savā starpā savienojas, bet gribas to pateikt arī Dailes teātrī.  

 

Tie, kas daudzmaz pazīst Dailes teātri, viņi arī sapratīs, ka tie procesi, kas notiek Dailes teātrī, notiek arī Latvijā. Kāpēc tad vispār aktierim maksā?  

 

Kā jūs teicāt, ķirurgam maksā par fiziskās labsajūtas radīšanu, tad aktierim tādā gadījumā par garīgās... 

 

Tur ir tā lieta, ka neviens jau nezina, cik maksā neveiksme. Kas tad apmaksās aktierim psihušku, depresiju vai vēl kaut ko pēc tam... 

 

Tur jau ir tā grūtība. Tas ir kā boksā, kur ir ne tik svarīgi, ka tu māki iesist, bet ir daudz svarīgāk, ka tad, kad tev sit, tu spēj izturēt. Tur ir tā grūtība un aicinājums vienlaikus. 

 

Kā jūs pats sevi raksturotu kā režisoru darbā ar aktieriem? 

 

Es esmu nežēlīgs. Mēs te kaujamies, kruti mēģinām un lamājamies, strīdamies, viss iet pa gaisu. Man nav interesanti tad, ja aktierim nav iekšējās dzīves un ja viņš nav personība. Lai sagatavotu kādu izrādi, tad jau var iemācīties tekstu un tīri profesionāli uzvest to divās nedēļās. Tā it kā nav problēma.  

 

Man gribas, lai aktieri spēlē labi. Lai viņi spēlē ne tikai kā aktieri, bet kā personības. Lai var just, kā viņam vibrē katrs nervs un lai viņam ir skats uz dzīvi.  

 

Vai tas nav panākams ar laiku un pieredzi, ko tajā gūst? Tātad: vecākās paaudzes aktierim šajā gadījumā ir spēcīgāka personība? 

 

Nē, tā tikai liekas. Ir dažādi cilvēki. Tā tikai liekas, ja kaut ko labi nospēlē, tad citi domā, ka tā bija veiksme. Nē, tā nav. Gluži otrādi. Tam aktierim ir vēl grūtāk, jo viņam katra nākamā izrāde ir jāgatavo no jauna.  

 

Vecākajai paaudzei ir vēl grūtāk, jo laiki mainās. Tas, kas bija E. Smiļģa laikā, tas jau šodien šķiet smieklīgi, jo viss mainās. Valoda mainās, dzīve mainās, bet aktierim visu laiku vajag mācīties visu no jauna un no jauna skatīties uz savu profesiju.  

 

Latvijā teātra un filmu aktieru profesijas zināmā mērā pārklājas. Kā jūs to vērtējat? Vai aktieris kaut ko iegūst vai tomēr arī zaudē, darbojoties abās frontēs? 

 

Seriāli teātra aktierim neko labu nedara. Viņi tur izmanto tikai to, ko cilvēks jau teātrī pats panāk. Es visu laiku it kā ar to cīnos, lai gan viena aktrise apvainojās, cita saprata. Es šos aktierus saucu par teletūbijiem. Ja viņi sāk dziedāt, strādāt bez konkrētības...  

 

Cita lieta, ja tas viņiem atnes kādu citu daļu publikas, kas pēc tam varbūt arī atnāk uz teātri uz šo aktieri paskatīties.  

 

Ļoti nopietns kino Latvijā vēl tikko, tikko sāk rasties. Varbūt divi, trīs darbiņi, kas no aktiera prasa ne tikai filmēties, bet prasa profesionālu atdevi un prasmes. Tas viss tikko, tikko dzimst.  

 

Kino taču arī ir dažāds. Tad, kad jūs redzat ļoti labu filmu kaut kur Francijā, Anglijā vai Krievijā, tad, vienalga, mēs salīdzinām ar to, ko mēs redzam pie sevis. Savējais ir savējais, bet tur jau ir pavisam cita konkurence.  

 

Vai galvenais motīvs dalībai seriālos, filmās un citos projektos no aktiera puses ir lielākoties peļņas nepieciešamība? 

 

Protams, saprotams, ka aktierim tā ir laba papildus peļņa. Ar teātra algu taču nevar izdzīvot. Tas ir elementārs izdzīvošanas jautājums. Saprotams arī tas, ja tas ir jauns aktieris, ka viņam gribas arī paspīdēt. Tas ir normāli, jo kaut kā par sevi jādod zināt.  

 

Ja aktieris ir televīzijas ekrānā, tad viņu zina, bet ir daudzi labi aktieri teātrī, kas nekur nefilmējas, tos gandrīz neviens nezina, izņemot teātra publiku.  

 

Kāds šodien ir skatītājs? Vai viņš ir izlutināts, gaidot no teātra pārāk daudz, vai viņš savukārt nenovērtē to, ko viņam teātris sniedz? 

 

Es domāju, ka skatītājs tikko, tikko sāk saprast, ka skatītājs nav tas pats, kas viņš bija, kad sākās Atmoda. Šodienas skatītājs, kas nāk uz teātri, protams, prasa līmeni. Skatītājs grib skatīties tādu teātri, kas viņa dvēselē rada noteiktus atklājumus. Un tas ir pareizi, es domāju. Skatītājs gaida augstu pilotāžu. 

 

Lai tas kontakts, lai tā satikšanās teātrī notiek. Nevis tā, kā tagad viss notiek virtuāli - sarakstoties un atsūtot fotogrāfiju, jo dzīvs kontakts tomēr ir dzīvs kontakts. Teātrī jābūt tā, kā tas bija savulaik, kad es pats vēl mācījos. Kad tu skaties izrādi, redzi aktrisi un iemīlies viņā tai mirklī, kamēr viņa spēlē. Tev nevajag tam visam turpinājumu, bet tikai to mirkli. Tur arī ir tas skaistums, ko spēj sniegt teātris.  

 

Tad arī skatītājs ir gatavs maksāt. Galvenais, lai skatītājs nāk uz to, ko viņš pats grib. Lai neiet uz kaut ko, lai pēc tam teiktu - man tas nepatīk. Domāju, ka Dailes teātrī ir diezgan plašs spektrs. Trīs zālēs publika var izvēlēties, ko grib redzēt. Galvenais, lai tā tikšanās, kontakts vai vibrācija notiktu.  

 

Kur paliek Latvijas teātru repertuāros Latvijas dramaturgu darbi?  

 

Es domāju, ka dramaturģija vispār ir grūtākais žanrs. Stāstu vai romānu ir mazliet vieglāk uzrakstīt. To zina arī paši rakstnieki. Es domāju, ka process iet uz priekšu. Var jau prasīt, lai latviešu dramaturgs uzraksta kādu noteiktu darbu, bet tas prasa laiku, jo viņam ir kaut kur vēl jāstrādā, lai izdzīvotu, pabarotu savu ģimeni un tā tālāk. Neviens jau negrib dzīvot nabadzībā.  

 

Es domāju, ka tas viss reiz būs. Es labprāt taisītu mūsu dramaturgu darbus teātrī. Es daudz lasu un izmēģinu. Kad izlasi, tad uzreiz jāredz, ka tur kaut kas ir. Tā tas bija ar Māras Zālītes lugu „Zemes nodoklis”. 

 

Iestudēt latviešu dramaturģiju tikai tāpēc, ka tā ir latviešu dramaturģija, nav pareizi. Tad jau labāk paņemt kaut ko citu un, piemēram, nosaukt par „Latviešu stāstiem”, kā to izdarīja Alvis [rež. Alvis Hermanis]. Tas arī ir viltīgi veidots. Jo nav jau tik vienkārši dabūt materiālu lugai.  

 

Kas ir lielākie trūkumi latviešu dramaturģijas laukā? Kas ir šie sāpīgie punkti? 

 

Lielākais trūkums ir tas, ka viņi ir slinki. Viņi neraksta, bet ja raksta, tad grib uzreiz panākumus. Viņi nemīl vārdu kā tādu. Viņi nesaprot, ka vārdam ir ļoti liels spēks. Tādā nozīmē viņi ir neprofesionāli. Viņiem vēl arī pietrūkst tādas teātra auras.  

 

Šodien ir cita valoda. Tāpēc arī dramaturgam var būt grūti. Šodien ir tāda kliba domāšana, viens otru ātri saprot un viss. Grūti ir atrast savu valodu. Es ļoti ceru, ka tikko kaut kas parādīsies, tā uzreiz mēs arī paņemsim. Vismaz, ja šis darbs būs profesionālā līmenī.  

 

Jaunā izrāde jums ir komēdija. Vai tas nav sarežģītākais žanrs, kas prasa ļoti augstu profesionalitātes devu, lai panāktu vēlamo efektu skatītājā? 

 

Komēdija, īpaši Čehovam, ir grūts akmens. Tas ir ļoti nosacīts žanrs. Izrādes beigās jaunais rakstnieks nošaujas. Es jau reiz tā drusciņ ciniski, bet patiesi teicu, ka tad, kad nomirst kāds valstsvīrs vai kāds valstij nozīmīgs cilvēks, tad tā ir tautas traģēdija.  

 

Kad mirst aktieris vai rakstnieks, tā vienmēr ir drusciņ komēdija. Tāpēc, ka katram māksliniekam vajag skatīties uz sevi un drusciņ pasmaidīt. Tas vienmēr būs tāds traģiskais optimisms. Tā vienmēr ir drusciņ tāda spēle ar dzīvi.  

 

Kādas mūsdienās ir mākslas funkcijas? Vai tādas vēl pastāv? 

 

Es domāju, ka tās mūsdienās ir ļoti skaidras. Mākslai ir jābūt kā sētniekam. Lai būtu skaisti, jauki un tīri. Tāpēc, ka negatīvā enerģija, visa internetvide ir kā miskaste. Tad tev gribas dabūt kaut kādu tīru avota ūdeni, kas mūsdienās ir grūti.  

 

Mākslai ir jābūt kā sētniekam, kas tīra, lai cilvēks varētu uztvert un nepaiet garām kādām svarīgām un mūžīgām jūtām.