LIELĀ INTERVIJA: Imants Daksis - Dzīves izjūta, nevis pastkartītes (9)

Latviešu izcelsmes bards ar akustisko ģitāru. Pret straumi peldošs. Filozofiskā skatu punktā esošs. Nervu galus atkailinošs. Sev un citiem. 

 

Tikšanās ar Imantu tiek norunāta. Neilgi pirms sarunas tikšanās vieta un laiks mainās divas reizes. Viss mazliet nojūk, bet pēc stundas mēs tomēr atrodamies, lai runātu kādā kafejnīcā, bet bez tējas un bez starpbrīžiem.

 

Lai cik tas dīvaini būtu, saruna nav par mūziku. Saruna ir par dzīvi. Imanta, mūsu un viņu. To, kas sēž pie citiem galdiņiem, brauc tramvajos un dzīvo budistu klosteros. Par cilvēka dzīvi.     

 

 

 

Domāju, ka es vairāk atbilstu austrumnieku cilvēkiem. Līdz ar to mana īpašība ir kavēt, tās dēļ ir bijušas daudzas stresa situācijas. Es cenšos, bet vienalga gadās kavēt.  

 

Tavuprāt, vai cilvēks mainās savā dzīves laikā, vai tomēr viņa iezīmes un raksturs paliek nemainīgs?

 

Es domāju, ka cilvēks var tikt vaļā no pilnīgi visa, ja tāds ir viņa mērķis. Es uzskatu, ka cilvēks var sevi transformēt pilnībā, bet šo potenciālu izmanto retais.  

 

Ar ko tas ir skaidrojams? Ar nevēlēšanos? 

 

Tas ir skaidrojams, ka cilvēks ir tendēts uz pieķeršanos kaut kam esošam. Piemēram, pieķeršanās savam izskatam vai formai. Cilvēkam ir grūti pārmainīt sevi tādā ziņā, ka viņš ir pārāk pieķēries kaut kam, kas it kā ir viņš, viņa vide, viņa cilvēki, viņa mīlestība, viņa intereses...  

 

Tas ir jautājums par apziņu un to, kas stāv aiz apziņas. Tā varētu būt zemapziņa, pārapziņa vai virsapziņa. Apziņas līmenī cilvēks ļoti strukturē lietas un savu lomu, pie kā arī stingri pieturas. Ja cilvēks spēj aiziet no tā, tad viņam paveras citi līmeņi. Tad viņam atklājas viņa esības un būtības cita līnija.  

 

Kā ir ar tevi pašu? 

 

Ja tā godīgi, es arī agrāk esmu domājis par to, ko es daru un kas tas ir vispār. Esmu sapratis, ka zināmā mērā tieši tas ir tas, uz ko es eju. Tas ir: atklāt ārpus apziņas esību. Es domāju, ka cilvēce vispār uz to arī iet. Mēs esam pieraduši dzīvot tikai apziņas līmenī. Mēs evolucionējam uz to pakāpi, kas ved mūs uz ārpusapziņas esību.  

 

Tas varbūt skan pārāk skaļi, bet es uzskatu, ka tas nav tikai kaut kāds mans jaunības ideālisms vai iedomība. Uzskatu, ka tas ir, uz ko cilvēce pakāpeniski iet.  

 

Sākumā tu minēji, ka cilvēkam ir grūti atkāpties no tā, kas viņš ir. Manuprāt, sabiedrībā valda cita tendence, kur cilvēks nespēj atrast to, kas viņš vispār ir, tāpēc meklē sevi dažādās vietās, dažādās vidēs, dažādos cilvēkos.  

 

Šis piemērs nemaz neizslēdz otru, jo tie abi ļoti veiksmīgi saiet kopā. Cilvēks izmēģina visu kaut ko, bet  to visu viņš asociē ar sevi vienu. Tas ir tā, ka tu asociē sevi ar trīs reiz četri. Tu izmēģini visu pārējo, bet  tik un tā asociāciju par sevi tu nemaini.  

 

Tu vari izmēģināt dažādus esības stāvokļus, dažādas sajūtas bet tu sevi atstāj konstantu. Bet tu nespēj izjust visus šos stāvokļus pilnībā, jo tu tos uztver caur vienu statisku prizmu. Neapzināti.  

 

Piemēram, kad cilvēks saka, ka viņš ir izmeklējies tur un tur, gājis tādā un tādā skolā, izgājis tādu un tādu meditāciju kursu, lasījis tādas un tādas grāmatas, viņš pats ir statisks. Viņam būtu jāsāk ar sevi.  

 

Kādā veidā tas ir panākams, ja ne caur sevis meklēšanu dažādās jomās?  

 

Te atkal ir tā rietumnieku problēma. Rietumu cilvēki visu analizē. Viņam kaut ko pasaki, uzreiz cilvēks sāk analizēt, ko tas otrs ar šiem vārdiem ir domājis, kā tas saskan ar to vai to... 

 

Kas būtu pretējais variants? Paļauties tikai un vienīgi uz sajūtām? 

 

Tieši tā. Paļaušanās un ticība. Domāju, ka lielā mērā mūsu sabiedrība ir zaudējusi globālu ticību. Jāatgūst ticība, kas savukārt veicina paļaušanos. Mūsu sabiedrībā dominējošā iezīme ir analīze. Tā atkal darbojas apziņas līmenī.  

 

Tā ir aizsargreakcija no vilšanās savos blakus cilvēkos... 

 

Protams, bet šī vilšanās ir tieši tādēļ, ka cilvēks tādā veidā ir sašaurinājis savu uztveri.. Un tad viņš baidās vilties. Viņš ir nodrošinājis savu eksistenci kaut kādā rāmītī, no kura viņam ir bail iziet ārpus un vilties. 

 

Ja viņš izies ārpus, tad viņu apņems tik spēcīga apjausma, realitāte, mīlestība... Tad viņam būs jāpārtransformē visa viņa ārējā pasaule. Sākot no vīriešu un sieviešu attiecībām, turpinot ar savām idejām, pieņēmumiem, ar visu iespējamo.

 

Bet vai ar to ir skaidrojama arī cilvēka nepārvaramā vēlme definēt noteiktas lietas, izvēloties tām noteiktu nosaukumu, piemēram, draudzība, nodevība un tā tālāk? 

 

Es uzdrošinos teikt, ka cilvēkam to nevajag. Tas ir ticis radīts kaut kādā brīdī, bet vēlāk cilvēki tam ir pārlieku pieķērušies.  

 

Cilvēkam nav vajadzīgs to visu definēt pa vārdam, jo cilvēks ir tomēr instinktīvi un jūtoši radīta būtne. Viņš spēj just. Pieļauju, ka cilvēks nejūt tikai audiāli, vizuāli, kinētiski, bet šī jušana darbojas arī smalkākos līmeņos. Cilvēka maņu orgāni - acis, ausis, deguns, rokas, - tie nav visi. Cilvēks ir krietni vien smalkāka būtne, nekā viņš pats sevi ir iztēlojies un sevi manifestē.  

 

Tādā gadījumā atrofējas sajūtas, kuras cilvēks nelieto. Atrofējas spēja just noteikta veida parādības... 

 

Tieši tā. Mazs bērns būdams, tu sāc spēlēt vijoli, līdz iemācies spēlēt diezgan labi,  pat Mocarta un Baha etīdes, bet tad tu pēkšņi pārtrauc un kādus trīs gadus nespēlē. Tad, kad pēc trīs gadiem atkal paņemsi rokā vijoli, šīs spējas būs krietni vien atrofējušās vai gājušas zudumā. Tev tās ir vai nu ļoti intensīvi jāmēģina atgūt vai nu jāatmet  ar roku.  

 

Kam mūsdienās cilvēks tic? 

 

Mūsdienās cilvēks ir ļoti saraustīta būtne. Tāda vienota jēdziena 'cilvēks' nemaz nevarētu būt. Tad arī pieņēmums, ka cilvēks tic, kļūst abstrakts. Cilvēks šodien ir tā pārblīvēts ar informāciju, ka mūsu laikmetā cilvēks nevis tic, bet apstrādā informāciju.  

 

Tikai atsevišķi cilvēki kaut kam tic. Lielākā daļa cilvēku apstrādā informāciju. Sēž internetā, skatās televizoru vai lasa avīzes. Visu laiku ārprātā uzsūc informāciju.  

 

Tomēr ir arī pretēja tendence, kad daļa cilvēku mēģina no tā visa izmisīgi norobežoties un ieņemt pozīciju: mani pasaule neinteresē... 

 

Tā ir likumsakarīga reakcija. Tas ir dabas likums, ka ikvienā straumē vienmēr būs pretstraume. Straumei kaut kādā līmenī, kaut kādā vietā upes tecējumā parādās pretstraume. Neizbēgami. Neviens nepateiks, kāpēc tas tā ir. Ir vienkārši jābūt kaut kāda veida harmonijai un līdzsvaram.  

 

Te ir tas pats princips, ka cilvēki meklē. Es zinu, ka ir daudz cilvēku, kas tieši tiecas pēc cita veida piepildījuma, nevis pēc informācijas, bet pēc ticības. Pēc tā, ko viņi nevar izlasīt ne avīzēs, ieraudzīt televizorā....  

 

Tu reiz esi teicis, ka jo mazāk aizspriedumu, jo brīvāka uztvere. Vai vari teikt, ka esi brīvs no aizspriedumiem? 

 

Nē, man nav pilnīgi brīva uztvere, bet tas ir tas, pēc kā es tiecos. Man ir skaidrs mans mērķis, lai gan ceļš uz to varbūt ir miglā tīts.  

 

Tātad ir iezīmes, no kurām ir vēlme tikt vaļā. Vai var minēt kādu? 

 

Man ir daudzas sliktas īpašības. Piemēram, es esmu ārprātīgi spītīgs cilvēks. Reti gadās sastapt tikt spītīgus cilvēkus.  

 

Tā ir pastāvēšana par savu viedokli?  

 

Arī, bet tā ir ļoti izteikta mērķtiecība. Zināmā mērā tam ir arī savs pozitīvais aspekts. Tā ir arī spēja realizēt iesāktas lietas. Tanī pašā laikā  ir arī negatīvie aspekti, ka ļoti pastāvu par saviem uzskatiem. Pozitīvais ir, ka es spēju sevi arī lauzt... 

 

Maniem līdzcilvēkiem ir jābūt normāliem, dzīviem cilvēkiem. Tādiem, kādi viņi ir. Nekādiem īpaši savādākiem. Ir cilvēciskā un ir pārcilvēciskā padarīšana. Tajā līmenī es mācos pieņemt visu to, kas eksistē. Tālāk jau sākas pārcilvēciskā padarīšana, kad cilvēciskais vairs nav svarīgs. Cilvēciskajā līmenī mēs visi esam nepilnīgi.  

 

Tev ir interese par ceļošanu. Kuri punkti uz Zemeslodes ir vistuvākie tev?

 

Ja tā pavisam godīgi, tad teikt, kur un kas man labāk patīk, kā šeit, nav īsti korekti. Man ir bijuši pāris unikāli braucieni, kas ir nozīmīgi manā dzīvē. Ceļošana kā tūrisma vilinājums mani nesaista. Es nekad neesmu juties kā tūrists. Mani absolūti neinteresē tūristiskas lietas. Ja mēs ceļošanu salīdzinām ar mūziku, tad tūrisms ir popmūzika. 

 

Mūsdienās katrs otrais, kas grib izrauties no mājām, ir ceļotājs. Mūsdienās ceļotājs ir gandrīz vai garīga profesija. Tas ir tāds vairāk garīgs, nekā fizisks stāvoklis. Žils Verns, kas tiek uzskatīts par populārāko ceļojuma romānu rakstnieku, sēdēja savā krēslā ar globusu un to visu uzrakstīja, nekur neceļojot.  

 

Tas nenozīmē, ka ir jāsēž vienā vietā, jo katra pieredze ir unikāla. Atļaujos teikt, ka sabiedrība bieži vien nepieņem kaut ko jaunu, bet visi mēģina skriet pakaļ kaut kam vienam.  

 

Plūst pa straumi?  

 

Vienalga, kas tas būtu, kam skriet pakaļ: politika, reliģija, sociālā manifestācija vai kaut kas tamlīdzīgs. Cilvēki vienmēr skrien pakaļ kaut kam vienam. Viņi neiedomājas par to, kas tas mērķis varbūt ir tik tāls un augsts, ka tiešām tas ir visiem viens, bet ceļš līdz tam ir katram individuāls. Savs un neatkārtojams.  

 

Mums visiem ir deguns, acis un ausis, bet tajā pašā laikā mēs atšķiramies. Sevi atpazīstam pēc kādām noteiktām individualitātes pazīmēm, bet mūsos visos ir impulsi, kas mūs raksturo kā radniecīgas būtnes.  

 

Tomēr vai ceļošana nav jaunu sajūtu un pieredzes absorbēšana, kas ļauj cilvēkam paskatīties uz pasauli caur citu skatu punktu? 

 

Jā. Es esmu ceļojis, bet dziļākajā būtībā man par to jāsaka paldies citiem cilvēkiem, jo es neesmu tas, kas ir rāvies kaut kur braukt pats pēc savas iedomas. Mani vienmēr kāds cits ir vai nu pierunājis vai nu piespiedis. Neviens mans brauciens nav bijis tāds tūrisma brauciens. Visi braucieni zināmā mērā ir bijuši fenomenāli.  

 

Man bija brauciens uz Šrilanku, kur es dzīvoju budistu klosteros. Esmu dzīvojis tīrā budistu pusaudžu mūku vidē, dzīvojot viņu dzīvesveidu. Man vienmēr vairāk ir interesējis dzīvesveids un kultūra. Dzīves izjūta, nevis smukas pastkartītes.  

 

Iespējams ir skaidrojums ar mūsdienu cilvēka nespēju atpūsties un baudīt. Viņš steidzas un ievāc informāciju par redzēto tāpat, kā ikdienā. Cik zinu, budistiem ir arī piektais elements, kas nosaukts par tukšumu. Kuras idejas ir tās, kas tevi piesaista budismā? 

 

Es nevaru pateikt, vai esmu reliģiozs vai nereliģiozs. Savā būtība man sveša ir kristietība. No visām pasaules reliģijām es izvēlos budismu. Mani piesaista, ka budismā viss tiek gūts pašrealizācijas ceļā. Cilvēkam pašam ir jānonāk pie noteiktām atklāsmēm. Viņam visi ceļi ir vaļā.   

 

Vai tu seko līdzi, kas notiek Latvijā un pasaulē? 

 

Pirms pāris gadiem man bija ļoti izteikta tendence un spēcīga iekšēja sajūta, ka ir jāseko visam līdzi. Politika man ļoti interesēja. Nu jau kādus divus gadus es to esmu nolicis malā. Taču jūtu, ka kuru katru brīdi atkal pie tā varu atgriezties.

 

Ja tev būtu tāda iespēja, kura būtu pirmā sociālā vai politiskā reforma, kurai tu pievērstos? Kā trūkst mūsu sabiedrībai? 

 

Tā, pirmām kārtām, būtu bērnu audzināšana. Nemaz nerunājot par bērnudārziem, tā būtu pirmo klasīšu bērnu audzināšana. Es censtos savā veidā, lai tur tiktu ieviesta cita pieeja. Es neuztveru bērnu kā muļķi vai sīko, kurš absolūti nav attīstīts un ka viņa mērķis ir kļūt par loģiski domājošu, pieaugušu cilvēku.  

 

Bērns nav piedzimis kā balta lapa. Bērns, tā ir jau esoša informācija. Pieaugušais cilvēks viņu nevis māca, bet transformē bērnā esošo informāciju. Būtībā viņš tiek sasaistīts ar kaut kādām ideoloģijām. Es uzskatu, ka ļoti svarīgs laiks bērna audzināšanā ir līdz desmit gadu vecumam. Kā pret viņu attiecas, kādā vidē viņš uzturas, kādu garīgi informatīvo bagāžu viņš saņem.  

 

Manuprāt, mūsdienu skolā informācija un priekšmetu klāsts ir ne tikai nepilnīgs, bet pat degradējies. Es uzskatu, ka tur nepietiek ar algebru vai ģeometriju, vai literatūras vērtībām. Ir nepieciešama jaunas kvalitātes attieksme no skolotāja puses.  

 

Tā ir galvenā lieta, ko es gribētu pārmainīt, jo no tās  pārmainītos arī pati sabiedrība. Ja šie visi bērni tiktu audzināti divi reiz divi formā, tad arī tālāk viņi tā attīstās. Protams, ir izņēmumi. 

 

Kādi?  

 

Es pats esmu izņēmums. Kļūda. Nepareizība. Vienmēr tāds esmu bijis un droši vien tāds arī nomiršu. Uzskatu, ka šajā pasaulē esmu nācis tikai viena iemesla dēļ. Lai būtu pretpozīcijā visam, kas notiek šobrīd vai kas tiek manifestēts kā absolūtā pareizība.  

 

Es esmu sistēmai pretimstāvošais. Pretspēks. Es esmu pretstraume. Tas ir tāpēc, lai būtu līdzsvars. Es neesmu vienīgais, bet es esmu viens no. 

 

Vai tad var teikt, ka tava mūzika un daiļrade ir protests pret to, kas notiek apkārt? 

 

Jā. Arī. Ne tikai. Es neesmu panks, kas dzied tikai par sociālām tēmām, bet lielā mērā - arī.  

 

Vai mūsdienu mākslai pietiek sociālās virzības, salīdzinot, piemēram, ar sešdesmito gadu mūzikas lauku? 

 

Grūti pateikt. Bet, zini, kāda ir sajūta? Šķiet, ka mūsdienās mākslas vide ir zudusi. Tā lieta kaut kādā mērā ir satrunējusi, lai cik radikāls uzskats tas šķistu. Uzskatu, ja mēs gribam rast mākslu, mēs vairs šodien nevaram pieķerties tikai kādai noteiktai formai. Mums ir jāmeklē saturs. Ideja, saturs un emocionālais piepildījums.  

 

To mēs šodien varam just vien, izejot no tā saucamās mākslinieciskās vides kaut kur, kur mēs mākslu negaidām. Piemēram, dabā, pēkšņi iepazītos interesantos cilvēkos, kuri formāli nav saistīti ar mākslu. Taču viņos dziļi sirdī, prātā vai mentālajā apziņā ir kaut kādas mākslinieciskas kvalitātes.  

 

Viņš var iet pa meža taciņu un katrā zarā, čiekurā atradīs kādu lietu, ko pats nemaz nebūs radījis, bet viņa uztvere tai mirklī būs daudzkārt mākslinieciskāka nekā tiem, kas savus darbus izstāda galerijās. 

 

Māksla ir mainījusi savu darbības lauku un funkcijas, ja skatās tādā šķērsgriezumā, un kļuvusi daudz individuālāka un subjektīvāka? 

 

Es pat negribu lietot vārdu māksla. Atzīšos, ka man šis vārds saistās ar piederību pagātnes terminoloģijai.  

 

Kas nostājas šī vārda vietā tādā gadījumā? 

 

Kaut kāds cits psihisks stāvoklis, kuru acīmredzot cilvēce vēl nevar īsti nosaukt vārdā. Līdz tam vēl ir jānonāk. Māksla ir pagātnes sēnala. Es atvainojos visiem tiem, kas  varētu nepiekrist. Es pats zināmā mērā esmu mākslinieciski domājošs cilvēks un mani suģestē mākslinieciskas vērtības. Bet viss iet uz to, ka māksla aiziet prom no cilvēka. Vairāk rodas garīgas un mākslinieciskas domāšanas sasaiste, kas rada pilnīgi citu līmeni.  

 

Un tāpēc visa formālā māksla degradējas. To var redzēt, kad visi super šovi televīzijā, tiek saukti par mākslu. Tā tas notiek visās tā saucamajās mākslas jomās. Pat ja mēs neiekļūstam tajā straumē un nesākam manifestēt popkultūras ārprātu, tad mēs tam pielāgojamies kaut kādā citā ceļā. Tāpēc pats jēdziens 'māksla' laika gaitā mainās.  

 

Mūsdienu mākslas darbos, kas redzami galerijās, bieža iezīme ir ironijas deva. Kā tu to skaidrotu? 

 

Meistarīgi pasniegta ironija ir laba lieta, bet tai pašā laikā liela ironijas deva iezīmē ticības trūkumu. Ir talantīgi ironiķi, kas talantīgi ironizē. Tad cepuri nost. Būtībā pastiprināta ironija un it sevišķi melnais humors atspoguļo sabiedrības neticību. Nav svarīgi kam, bet neticību kā tādu.  

 

Piemēram, kaut vai neticību mīlestībai. Ticība ir tāda īpašība, ka nav svarīgi, kam tu tici. Sabiedrība ir pieradusi, ka, ja tic, tad tic kaut kam – Dievam, Allāham vai citiem. Ticībai ir pilnīgi cits raksturs. Ticībai nav vajadzīgs objekts, bet gan tas strāvojums. Būtībā tas tāpat ir mīlestībā. Mīlestībai nevajag objektus. Tie, kas iedomājas, ka vīrietim vienīgais mīlestības objekts ir sieviete, kļūdās. Tā tas nav. Ir vajadzīga mīlestība kā tāda. Cilvēkam, būtnei, garam ir vajadzīga mīlestība. Ja tevī ir šī mīlestība, tad tu vari mīlēt. Caur to tu spēsi mīlēt arī konkrēto cilvēku vai dzimumu.  

 

Kā tu redzi pretējo dzimumu savstarpējās attiecības šodien? Vai tur vēl pastāv kādas vērtības?  

 

Ja runā globālā pasaules kontekstā, tad tās pastāv, bet viss ir atkarīgs, par kuru sabiedrības daļu mēs runājam. Arī šai vērtību sistēmai ir jātransformējas. Nevar vairs palikt vīrieša un sievietes attiecības tādas, kādas tās ir bijušas, kādas ir ieaudzinātas vai kādas mēs tās esam iztēlojušies.  

 

Kas būtu jaunais modelis?  

 

Būtībā varbūt tas nemaz nav nekas jauns, bet gan atgriešanās pie aizmirstām kvalitātēm. Attiecības - tās ir ne tikdaudz savu sociālu lomu apzināšanās, bet gan garīgo kvalitāšu apzināšanās. Mūsdienās šīm attiecībām jābūt pēc iespējas vairāk tādā iņ jaņ principā, ne tik daudz ar sociālo lomu izpildi, kā vīrs - sieva. Tam visam ir jāiet roku rokā.  

 

Jebkuriem diviem cilvēkiem darbojas sava unikāla pieredze. Šajā laikā iezīmējas vairāk iekšēju, ne sociālu kvalitāšu attiecības. Sociālās lietas cilvēkus mēdz pievilt. Atkal un atkal cilvēki tajā viļas. Atkal tās veido un pārveido pēc kaut kāda sava parauga.  

 

Tu minēji, ka mīlestībai nav vajadzīgs objekts. Tas zināmā mērā izklausās pēc brīvo attiecību principa. Vai šodien attiecībās ir aktuāla uzticība? 

 

Gars nav ierobežojams. Visi centieni ierobežot garu noved pie absolūtas falsifikācijas un neveiksmes. Ja es iemīlēšu kādu konkrētu sievieti, tad es nekad necentīšos viņu paturēt. Es tā netveru lietas. Es negribu kādu sev paturēt kā savu īpašumu. 

 

Tātad cilvēkiem jābūt kopā tik ilgi, kamēr viņiem vienam ar otru pietiek, bet tai mirklī, kad vienam nepietiek, tad jāiet katram savs ceļš? 

 

Tieši tā. Ir brīži, kad vienam vai otram ir par maz vai par daudz. Tad viņš vēlas iet citu ceļu. Jāuztver otru kā objektu, kam tu vari dot, kurš tev var dot. Ir maldīgi iztēloties, ka apprecoties vīrs un sieva viens otram pieder. Nē, nepieder. Viņu garīgās pasaules var būt radikāli atšķirīgas. To mēs nekad nezinām. Viņi varbūt var viens otram kaut ko dot, bet nevar viens otram TĀ piederēt. Ar varu nevar piederēt.  

 

Cilvēki uztver laulības līgumu kā apdrošināšanu pret iespējamo otra cilvēka aizbēgšanu nebrīdinot... 

 

Var būt arī tā, bet laulībai ir arī cita nozīme. Laulība garīgā līmenī iezīmē to, ka vīrietis un sieviete viens otram ir tik atvērti, ka precoties, kaut kādā līmenī viņi sāk veidot vienu veselu. Tas nozīmē, ka viņi viens otru spēj pieņemt jau ne tikai fiziskā, bet arī garīgā līmenī. Tas ir tad, kad viens otru uztver bez aizspriedumiem. Tā ir ķīmiski fizikāla savienība. Gredzens un kāzas ir tīri formāls apliecinājums, jo cilvēkam ir vajadzīgs, lai  saprastu ar prātu, ar formu. Citādi tas nebūtu vajadzīgs.