LIELĀ INTERVIJA: Toms Grēviņš - Toma Grēviņa kaķa būtība (12)

Mūsdienās cilvēkiem sabiedrībā pietrūkst miera, līdzsvara un brīvības, tie meklē iespējas, kā to sevī radīt. Viņā tas ir organiski un nepiepiespiesti... Cilvēks mūzikā: Toms Grēviņš.

 

Jau tīņa gados viņš juta, zināja savas būtības nepieciešamību izpausties mūzikā, mērķtiecīgi uz to gāja. Pašlaik viņš ir jauns cilvēks, ar kura profesionālo viedokli un skatījumu rēķinās. Radio SWH dīžejs, mūzikas žurnālists, cilvēks, kam patīk spēlēt tiem, kas viņu saprot, Toms Grēviņš.

 

 

 

Kad sajuti sevī nepieciešamību būt saiknē ar mūziku?

 

Tā manī jau ir ļoti sen, laikam iemājojusi kopā ar apziņu. Kad man bija 18 - 19 gadu, sapratu, ka vēlos nodarboties ar mūziku līdz mūža galam. Strādājot par aktieri Holivudā, cilvēks savā karjeras attīstībā pagūst pastrādāt par režisoru, scenāristu. Latvijā mūzikā ir līdzīgi: šobrīd es strādāju radio SWH, rakstu recenzijas drukātajos masu mēdijos, spēlēju deju klubos un nejūtu, ka šīs lietas savstarpēji konkurē vai traucē viena otrai. Atzīšos, uzrakstīt rakstu par mūziku man ir grūti. Nīkšana stundām pie datora, rakstu zīmju skaits, kurā jāiekļaujas, tas ir mokoši... Protams, kad darbs ir padarīts, jūt baigo gandarījumu. 

 

Darbs radio ir pavisam kas cits - jākoncentrējas noteiktas lietas pateikt ierobežotās minūtēs. Cilvēki, kas mani bieži klausās, noteikti būs pamanījuši, ka manos raidījumos ne vienmēr lielākā loma ir mūzikai, bet arī sarunai ar klausītāju.

 

Ja kaut ko daru, man ir svarīgi lietu izdarīt pēc iespējas labāk. Turklāt, ja darbs pašam patīk, gūstu no tā kaifu.

 

Ar ko tieši mūzika tevi piesaista?

 

Tā ir universāla, mūzikā senais un klasiskais spēj savienoties ar kaut ko negaidītu un interesantu. Lai izlasītu grāmatu, noskatītos un izprastu filmu, vajadzīgs zināms laiks. Mūzikai nav šāda ierobežojuma, to var klausīties jebkurā brīdi, paralēli citām lietām, ko dari. Pieļauju, ka filmu kritiķim, nedēļu nenoskatoties kādu filmu, sāktu trīcēt rokas, iespējams, nedēļu nedzirdot mūziku, man būtu līdzīgi. 

 

Tavs viedoklis par latviešu mūziku?

 

Briesmīga!!! Nez kāpēc pašlaik lielai daļai, īpaši jauno mūziķu, ir zudusi sapratne: ja vēlies darboties mūzikā, ir jāzina, kas tajā noticis pirms gadiem 50, 30, kaut kas ir jāizlasa.

 

Daudzi mūziķi uz skatuves kāpj, lai izrādītos ar savu frizūru, skatuves tērpu, figūru, nevis tādēļ, ka klausījušies leģendāru mūziku; tā viņam radījusi kādu impulsu, un cilvēkam ir vēlme to paust mūzikā, pieliekot klāt vēl savu redzējumu, vai arī mūziķim ir vēlme pateikt kaut ko savu... Klausoties jaunos izpildītājus, nereti rodas sajūta: vienīgā grupa, ko dzirdējuši, ir "Prāta vētra". Tas ir diezgan nožēlojami. 

 

Pašam nav bijusi vēlme kā mūziķim izpausties uz skatuves?

 

Savulaik mani par sliktu uzvedību izslēdza no mūzikas skolas. Es līdz šim ar to lepojos. Pašlaik jau nekas nav mainījies - joprojām nepakļaujos rāmjiem, noteikumiem. Strādājot radošā vidē, tā ir mana priekšrocība: kā dīdžejs ar neatkarīgu un brīvu attieksmi klausītājiem esmu interesantāks, mani ir vieglāk pārdot. Radio man ir gadījies pārkāpt noteikumus, savārīt ziepes, pagaidām ne reizi neesmu sodīts. Reiz, dusmās cērtot durvis, saplēsu stiklu, nejauši ielēju pultī tēju. Tā kā tas notika vienā nedēļā, kolēģi uz mani skatījās ar aizdomām. Apsolījos vairs tā nedarīt.

 

Pats nemuzicēju uz skatuves. Radoši plosos, klubos spēlējot mūziku, kas jau ir kādreiz radīta. Daru to samērā reti, apmēram reizi divos mēnešos. Lai spēlētu, kā es vēlos, man tas prasa sagatavošanos un  laiku. 

 

Latvijā publika grupas un dīdžeja uzstāšanos uztver kā pilnīgi atšķirīgas lietas. Dīdžejs tiek uztverts kā cilvēks, kas spaida pogas, kam var pienākt un paprasīt, lai uzliek "Him".

 

Pasaulē gan honorāri, gan publikas attieksme ir līdzvērtīga - vai spēlē grupa vai dīdžejs. Pasaulē ir slaveni dīdžeji, kuru spēlēto mūziku pielūdz. 

 

Ko ieliec sevis spēlētajā mūzikā?

 

Cenšos publikai spēlēt zināmu mūziku - tā, kā to nav pierasts dzirdēt. Tās ir pasaulē pazīstamu dziesmu neparastas kaverversijas, remiksi. Šobrīd man patīk spēlēt mūziku, kur sajauktas kopā vairākas dziesmas, piemēram, pavadījums no vienas dziemas, bet vokāls no citas. Meklēju šādus gabalus un arī veidoju tos pats.

 

Uz skatuves man līdzi ir arī vairākas kastes papildus skaņas efektu radīšanai. 

 

Publika tevi saprot?

 

Dažkārt spēlēju Studentu klubā. Bija paredzēts uzstāšanos sākt vienos naktī, bet parasti sanāca aizkavēties - sāku tikai pēc diviem. Zāle bija pilna līdz pat pieciem rītā. Spēlējot lauku rajonos, gan ir gadījies, ka publika nesaprot. Tad ir sajūta, it kā es būtu ieradies no piecu gadu nākotnes. Protams, no spēlēšanas tad negūstu tādu gandarījumu, kā gribētos.

 

Kas tevi uzlādē ārpus darba?

 

Mājās audzinu kaķus, man to ir divi.                                             

 

Amerikāņi uzskata, ka ir kaķu un ir suņu cilvēki. Es pēc dabas laikam esmu kaķis, suņi man nekad nav patikuši. Kaķis no cilvēka ļoti maz prasa, bet dod daudz. Atnākot mājās divos naktī, nejūties viens, jo tevi sagaida kaķis, no rīta neļauj gulēt, jo kaķis ir kaut ko izvilcis un grabinās; kad nepieciešams, šis dzīvnieks dod tādu mieru.

 

Vai tev kā kaķcilvēkam ir svarīga arī brīvība un neatkarība?

 

Noteikti. Uzskatu: brīvība ir tad, ja tev ir iespēja brīvi interpretēt - gan sadzīvē, gan profesionālajā darbībā, un neviens tev par to nedod pa kaklu. Brīvs jūties, ja profesionāli vari pavērst lietas sev tīkamā virzienā, darīt savādāk nekā citi. Tas padara dzīvi interesantāku. Protams, neviens nevar atļauties dzīvot bez jebkādiem noteikumiem un likumiem.

 

Šajā dzīves situācijā es jūtos ļoti brīvs. Darbu neuztveru kā darbu, jo visu mūžu esmu darījis to, kas pašam patīk, kas būtībā ir arī mans hobijs. Man ir paveicies, jo ar to vienmēr esmu varējis arī pietiekami labi nopelnīt.

 

Dzīvē tevi bieži pārsteidz pārmaiņas?

 

Pēdējā laikā reti... Esmu samierinājies, ka dzīvē var sagaidīt visu, tāpēc pārmaiņas mani vairs nepārsteidz. Man tās patīk. Uzskatu, ka jebkuras pārmaiņas vienmēr nāk tikai par labu. Pašlaik esmu apmierināts ar dzīvi, kāda tā ir. Gan pienāks laiks, kad būs savādāk.

 

Un ko tu gribētu savādāk?

 

Māju ar baseinu (Smejas). Lielāku sakārtotību valstī, kurā dzīvoju, lai kādu dienu nepienāktu brīdis, kad saprastu, ka labāk tomēr ir braukt prom un dzīvot citur.  Katrā brīvajā brīdī es ceļoju... 

 

Kurp tu labprātāk brauc?

 

Ārpus Latvijas biežāk braucu uz sarīkojumiem, kas ir saistīti ar mūziku. Man patīk pilsētas, kam ir īpaša aura. Valstī tādas var būt tikai atsevišķas pilsētas, piemēram, Lisabonu fantastisku padara fado - ielu dziedāšana, mani fascinē arī Londona, Ņujorka. 

 

Ir pilsētas, kur mākslīgi cenšas radīt auru, piemēram, Stokholma, Kopenhāgena. Tās mani īpaši nesaista.

 

Brīvi ceļo, kur acis rāda?

 

Es bieži dodas fiksajos, brīvdienu izbraucienos: piektdien pazūdu un pirmdien no rīta esmu atpakaļ. Man patīk izbaudīt kādas Eiropas lielpilsētas, piemēram, Londonas burvību un priekšrocības. Ceļojuma scenārijs ir aptuveni šāds: piektdien pa dienu izstaigāju interesantus veikalus, Londonā ir pāris ļoti specifisku mūzikas veikalu, kur var nopirkt lietas, kādas citur nedabūsi. Vakarā aizeju uz teātri, sestdienā - uz kādu izstādi, bet vakarā - uz koncertu. Lielpilsētā var izbaudīt jebkuras valsts nacionālo virtuvi. Londonā man vislabāk patīk indiešu virtuve. Sanāk laba atpūta, piepildītas brīvdienas.

 

Ceļo viens?

 

Man ļoti nepatīk ceļot vienam. Jauki, ja šādā piedzīvojumā ir vēl kāds blakus. Biežāk ceļoju kopā ar draugiem. Ja gadās kādas ziepes, vienam tās izstrēbt ir grūtāk. Piemēram, nesen atpakaļceļā nokavēju lidmašīnu. Nopirku jaunu biļeti - samaksāju apmēram pusi no lietotas automašīnas vērtības.

 

Kas tevi varētu pamudināt braukt prom no Latvijas?

 

Ja redzēšu, ka nevienu vairs neinteresē tas, ko daru... Arī tā var gadīties. Pieļauju teorētisku iespēju: ja kādu dienu man pavērtos durvis darīt citur to, ko pašlaik daru Latvijā... Tacu šaubos, vai kāds mani tur gaida. (Smejas.) Gribētos izbaudīt plašumu, padzīvojot kādā pasaules metrapolē, piemēram, noķert Ņujorkas gaisu.

 

Cilvēks ir slinks pēc dabas, es sev tajā atzīstos. Man no bērnības ir sapnis: nopelnīt tik daudz naudas, lai vairs nebūtu jāstrādā, tikai tērēt un izdzīvot dzīvi līdz galam. Nešaubos, ka kādu dienu šāds brīdis pienāks. 

 

Vai arī Rīgai, tavuprāt, ir īpaša aura?

 

Ir gan, īpaši to var just un redzēt vasarā, pa pilsētu braukājot ar riteni. Kamēr parkos nebūvē mājās, man Rīgā viss patīk.

 

Ārzemniekiem nemitīgi stāstu, cik Rīga ir skaista pilsēta, pirms trim gadiem pats par to būtu smējies. Vismaz Anglijā vairs nevienam nav jāstāsta, kur atrodas Latvija. Pirms četriem gadiem reti kurais to zināja. Toties pašlaik ļoti daudz angļu, dzirdot pieminam Latviju, saka: „Zinu, gan! Pagājušajā gadā tur biju.”

 

Neskatoties uz valsts attieksmi, nesakārtoto satiksmi un citām ziepēm, Rīga dzīvo un aug. Diemžēl mums ir ļoti maz lielu, kas prezentētu pilsētas tēlu. Parasti iedarbīgākais veids, kā to pasniegt, ir literatūra, vizuālā māksla, kino. Mūsu mākslinieki vēl nav atraduši veidu, kā popularizēt Rīgu, lai par to lasītu un interesētos plašs lasītāju loks, arī ārpus Latvijas.