LIELĀ INTERVIJA: Māris Žigats - Runā tiešu valodu (6)

Kādam viņa tiešums varētu šķist aizskarošs un augstprātīgs, cits viņu cienīs par spēju nebaidīties būs patiesam. Radio SWH dīdžejs un grupas "Pienvedēja piedzīvojumi" mūziķis Māris Žigats.

 

Ar Māri Žigatu tiekamies viņa darba vietā - radio SWH studijā. Sagaidīšana nav diez ko viesmīlīga. Māris mums nesteidzas pretim ar laipnu smaidu, kā tas būtu ierasts, vien norūc: ”Ļoti ātri, man ir maz laika...”

 

 

 

Tev mugurā ir krekliņš ar Amerikas karoga simboliku... Vai arī tev šis laiks uzjundījis nacionālas jūtas, licis iedziļināties Latvijas politiskajās norisēs?

 

Krekliņu man atveda draugs no ceļojuma, neesmu to vilcis ar nozīmi. Latvijas politiskajos jautājumos cenšos īpaši neiedziļināties, Pievienojos tam, ko teicis kāds mans draugs - mēs ļoti mīlam šo zemi, bet ir cilvēki, kas to pārvalda. Neesmu mierā ar to, kas notiek mūsu valstī un neatbalstu modeli, kā tā tiek pārvaldīta. Taču paši vien šādu valdību esam ievēlējuši, tādēļ tāda mums tagad ir. Neko daudz mēs nevaram mainīt.

 

Vai tad tautas pikets pie Saeimas nama nebija apliecinājums tam, ka esam gatavi teikt savu vārdu un, iespējams, panākt kādas pārmaiņas?

 

Uzskatu, ka politiskā pēršanās, kas pašlaik notiek Latvijā, ir tikai un vienīgi politiķu cīņa par ietekmi un naudu. Mani neviens neaicināja piketēt un es arī neietu, jo zem tā visa redzu tikai vēlmi - būt augšgalā. Sak’ nogāzīsim vienu, iesēdīsimies paši. Un mums kas no tā mainīsies? Nekas!!! 

 

Man būtu interesanti uzzināt, kas bija cilvēki, kas aicināja uz šo mītiņu, kāda bija viņu programma. Kad mēģināju izvērtēt, par ko balsot Saeimas vēlēšanās, priekšvēlēšanu programmās neko sakarīgu nevarēju atrast. Es cilvēku vērtēju pēc tā, ko viņš paveicis. Ja Latvijas kultūras ministre Helēna Demakova pārzina tikai klasiskās mūzikas izpildītājus un Renāru Kauperu, tas ir absurds. Man prieks, ka Latvijā kultūras jomā tiek realizēti dažādi projekti. Bibliotēkas celšana, protams, ir svētīgs un vajadzīgs darbs. Pats būtu gatavs iet palīdzēt - ar ķerru vest smiltis. Taču mums ir daudz svarīgāki sasāpējuši jautājumi, kas būtu jārisina. Naudu bibliotēkas celšanai varētu ieguldīt lietderīgāk. Valstī kultūras jautājumi jārisina kopumā, nevar izraut kādu vienu lietu, un cerēt, ka tagad visi jutīsies laimīgi un apmierināti. Māju būvē no pamatiem, nevis no jumta.

 

Tavuprāt, nekādas pārmaiņas valsts sistēmā nav gaidāmas?

 

Uz lielām pārmaiņām varam necerēt. Daudzi cilvēki Latvijā pašlaik ir apmierināti ar dzīvi - strādā labā darbā, saņem pienācīgu atalgojumu. Lielveikalā man 40 minūtes jāstāv rindā. Nesakiet vien, ka mēs šeit slikti dzīvojam! Kā labi zināms, latvietim nekad nav gana - grib vēl un vēl. Un nedod dievs, ka otram būs vairāk. Piedodiet manu, iespējams, nacistisko nostāju, taču, lai Latvijā kaut kas mainītos, nepieciešamas radikālas pārmaiņas. Mainot daudzpartiju sistēmu, sakārtot šo haosu varētu tikai diktatūras režīms.

 

Ko, tavuprāt, vajadzētu mainīt?

 

Neņemos spriest, jo, manuprāt, vērt vaļā muti var tikai cilvēks, kas ir lietpratējs konkrētajā jomā. Mūsu valstī tā ir problēma: visi nodarbojas ar tukšu spriedelēšanu, nevis darīšanu. Palasot internetā, šķiet: esam brīnišķīga zeme, kur cilvēki lieliski zina, kā jāpārvalda valsts, jāveido bizness, jāvada radio. Tikai, paveroties apkārt, no tā visa nekā nav... Vieni vienīgi murgi.

 

Vai dvēselē esi patriots?

 

Es mīlu savu valodu un zemi. Taču jāatzīst: daudziem latviešiem iekšējā pasaule un nacionālās jūtas pašlaik ir daudz bēdīgākā stāvoklī, nekā vienam otram krievam. Pēdējos gados cilvēkiem ir ļoti mainījusies dzimtenes izpratne, patritotiskām jūtām vairs nav vērtības. Cilvēki strādā, atpūšas visur - latvieši Īrijā, pie mums brauc no citām valstīm. Ir nojauktas robežas. Nākamās paaudzes vairs tik ļoti nepieķersies dzimtenei kā vietai, kur piedzimt, strādāt, audzināt bērnus... Šķiet, ka pēc gadiem apmēram 50, 100 būs viena liela Eiropa, visvairāk cietīs mazās valstiņas.

 

Kā tas varētu skart mūs?

 

Būsim atklāti: mums tāpat nav ko zaudēt. Mēs varam kultivēt tautas dziesmas, sist pie krūts un dziedāt par to, cik brīnišķīga tauta dzīvo pie Baltijas jūras, taču būtībā esam pliki un nabagi. Mums nav nekādas bagātības, lai varētu turēties pretim ietekmīgu lielvalstu spiedienam. 

 

Tas ir uzpūsts mīts un fantāzija, ka par mums interesēsies citas valstis, tūristi tieksies iepazīt mūsu zemi. Izņemot vecpilsētu, Cēsis, Siguldu, mums nav daudz ko rādīt. Latvijā būtu vēl citas vietas, ar ko mēs varētu sevi prezentēt, piemēram, ezerzeme Latgale, taču tās nav tik sakārtotas un interesantas kā, piemēram, Īslandes Geizers. Lieāka daļa ārzemnieku, nerunājot par tādu nāciju kā amerikāņi, vispār nezina, kas ir Latvija.

 

Lai politika paliek valtsvīru ziņā... Vai esi cilvēks, kam svarīgi, lai diena būtu saplānota pa punktiem?

 

Kā tas raksturīgs septembra mēnesī dzimušajiem cilvēkiem, man ir iekšēja nepieciešamība, lai darba diena būtu sakārota un strikti organizēta. Cenšos visā jau no paša sākumā ieviest kārtību un sistēmu. Ļoti reti ļaujos pašplūsmai. Ja es būšu iekšēji nesakārtots, arī ap mani izveidosies haoss, un tas atspuļosies radio, manā darbā ar mūziķiem. Nevaru to pieļaut, jo ir ieguldīts pārāk daudz darba un enerģijas, lai izturētos nevērīgi.

 

Kā tev izdodas sastrādāties ar cilvēkiem sev apkārt, kas lielākoties ir radoši ļaudis? Bet radošums, kā zināms, bieži iet roku rokā ar haotismu, nenoteiktību...

 

Ja komanda strādā pie vienas lietas, tā ir kā zobratu sistēma: katrs dara savu darbu. Nežēlīgi, taču, ja kādu iemeslu dēļ kāds zobrats nestrādā pietiekami ātri - cilvēks netur līdzi, tas tiek nomainīts pret citu. Es ļoti izvēlos cilvēkus, ar kuriem sadarboties. No otra cilvēka sagaidu: ja esi piekritis kaut ko izdarīt, neatkarīgi - ar vai bez atalgojuma, tev tas ir jāizdara, jo ar tevi rēķinās. 

 

Ja es kaut ko daru - strādāju radio vai grupas mēginājumā, visa apkārtējā pasaule - problēmas, prieki un bēdas tiek izslēgtas, tanī brīdī kļūstu par citu cilvēku citā pasaulē...

 

Šķiet, pēc dabas esi arī diezgan pikts...

 

Esmu pikts, ja mani sapikto, un to var panākt diezgan ātri. Mani dara traku muļķīgi cilvēki, kas paši īsti nezina, ko grib. Kaut ko darot un nezinot, kāpēc to dara, šādi cilvēki mēdz sastrādāt muļķīgas lietas, pinas pa kājām, neizdara lietas, ko viņiem uztic. Trakākais, ka šādi cilvēki bieži pamanās ielīst vadošos amatos un tad sēj savu muļķību plašumā. Vēl bēdīgāk, ka padotie, kam ar viņiem nākas sastrādāties, nereti kļūst līdzīgi saviem muļķīgajiem priekšniekiem. 

 

Es ļoti izvēlos cilvēkus, ar kuriem komunicēt savā brīvajā laikā. No malas nevienu svešu sev klāt nelaižu. 

 

Dažs labs teiktu, ka tā ir dzīves gudrība - mācēt saprasties ar visiem... Esot tik strikts, vari palaist garām kādu noderīgu cilvēku, iespēju?

 

Man ļoti nepatīk frāze: noderīgi cilvēki. Vienmēr esmu vairījies būt kādam noderīgs tādēļ, ka strādāju lielā mēdijā, varu dabūt biļetes uz kādu koncertu. Manuprāt, tas ir zemiski: ja cilvēks, kurš pirms mēneša nav atcerējies apsveikt mani dzimšanas dienā, zvana un draudzīgā tonī vaicā, vai nevaru viņam dabūt biļetes uz kādu koncertu. Viņš mani vienkārši izmanto! Ar draugiem ir savādāk: es izmantoju viņus, viņi - mani, tas ir tāds abpusējs seksiņš.

 

Šovbiznesā darbojies idejas vārdā vai tas ir arī ienesīgs peļņas veids? 

 

Mūsu valstī šovbizness nav bizness. Pirms desmit, piecpadsmit gadiem bija zināmas pazīmes, kas lika domāt, ka šovbizness Latvijā varētu attīstīties, taču ir pierādījies pretējais... Mūzikā esmu cilvēks, kurš mēģina rast financējumu savām idejām, pārliecinot, ka es to varu izdarīt, apliecinot ar iepriekš paveiktajiem darbiem. Vienīgais mans šāda veida darbs ir Baltijas tops veidošana. Protams, arī darbs radio ir atalgots darbs.

 

Muzicēšana grupā "Pienvedēja piedzīvojumi" nav naudas pelnīšanas veids. Cik daudz nopelnā, tik arī iztērējam. Grupai nav sponsoru vai citi veidi, kā piesaistīt naudu. Kā paši smejamies: grupa mums ir brīvā laika pavadīšanas pulciņš. Jauno albumu, kas iznāks novembrī, ierakstījām paši par savu naudu. Esam uzdāvinājuši cilvēkiem paši sevi par savu naudu, jo tā gribam, vēlamies ar to kādu iepriecināt.

 

Mēs dziedam tikai latviešu valodā. Mums ir daudz draugu Vācijā. Saka: jums ir brīnišķīgas dziesmas, tikai mēs nesaprotam, par ko tās ir... Mēs nedziedāsim angļu valodā tikai tāpēc, lai mūs saprastu arī citās valstīs. Vienmēr ar smaidu esmu klausījies latviešu izpildītāju dziesmas angļu valodā. Uzskatu: lai rakstītu dziesmas angliski, ir perfekti jāprot valoda, jādomā angliski.

 

Ar ko jaunais albums atšķirsies no iepriekšējiem?

 

Tiem, kas sekojuši grupas "Pienvedēja piedzīvojumi" daiļradei - kā mēs domājam, jūtam,-  jaunajā albumā īpašu pārsteigumu nebūs. Albumu izdodam reizi četros, piecos gados, kad ir ko pateikt... Neesam vairs tik dusmīgi un skaļi kā iepriekš, esam kļuvuši trauksmaināki. Tāpat kā iepriekš - gan tekstos, gan mūzikā - klaji un atklāti paužam savus uzskatus. Neslēpjamies aiz sarežģītiem vārdiem - tā, ka īsti nevar saprast, ko viņi ar to ir domājuši... Saucam lietas īstajos vārdos - ja kāds ir maita, mēs viņu tā arī sauksim.

 

Man mūzika ir kaut kas vairāk nekā izklaide. Mūzikai var būt dažādas funkcijas. Tukša popmūzika, kur nav ieliktas dziļas emocijas un domas, klausītājiem kalpo kā izklaide. Taču arī šāda mūzika ir vajadzīga. Mēs savu mūziku nerakstām, lai tā kalpotu tukšai izklaidei.

 

Cilvēkam, kas rada, kāpj uz skatuves, viena no svarīgākajām laikam ir iespēja apmainīties ar emocijām, tās dot un saņemt pretim...

 

Jebkuram cilvēkam ir nepieciešamas emocijas. Melo tas, kurš apgalvo pretējo. Emocijas var gūt dažādos veidos: no sevis, no citiem, no dabas. Arī tas, kas pats sevi noper ar pletni, gūst emocijas. Man mūzika ir veids, kā sevi var nomierināt, satricināt, apmānīt... Mūzikā ir jādzimst un jānomirst. Ideālākā dziesma ir tā, kuras laikā kāds piedzimst un nomirst. Ja radot mūziku, negūsti emocijas un nevari tās sniegt klausītājiem, tad nav vērts ar to nodarboties. 

 

Ja klausītāji neuztver emocijas, kuras esi centies dot, acīmredzot, kaut kas nav izdarīts pareizi. Iespējams, ka nav īstie klausītāji. Mēdz arī būt, ka ļoti laba dziesma neaiziet līdz klausītājam tikai tāpēc, ka tai nav īstais laiks. Tik tiešām, katrai dziesmai ir arī savs īstais laiks...

 

Cik svarīga tev ir atpakaļsaite no klausītāja?

 

Ļoti svarīgs man ir kompetentu cilvēku viedoklis. Latvijā nav daudz tādu mūziķu, kurus es cienu par to, ko viņi savulaik radījuši: mūziku, kas mani ir aizkustinājusi un saviļņojusi. Mani uztrauc arī to klausītāju viedoklis, kas daudzus gadus ir mūsu fani. Skarbi izklausās, bet mani nesatrauc cilvēku viedoklis, kas uz koncertu nāk tāpēc vien, ka ir koncerts... Maz interesējas, kāda grupa koncertā vai festivālā spēlēs. Latvijas festivālos esmu novērojis: grupas mainās, bet klausītāji nemainās. Pirmajās rindās gan par Lauri Reinku, gan Dzelzs Vilku fano vienas un tās pašas spiedzošās meitenes. Tad man gribas vaicāt: kas notiek ar šo sabiedrību??? Pasaules festivālos neko tamlīdzīgu nenovērosi.

 

Arī pārējā ikdienā - ārpus darba - esi tikpat strikts?   

 

Brīvajā laikā var izšaut sakrājušos pulveri, atslogot prātu. Atpūšos ar draudzeni. Man ir brīnišķīgi draugi, piemēram, Raimonds Tiguls, kam Talsos ir brīnišķīga māja, suns un viss, kas piederas lauku videi. Ceru: arī man kādreiz būs māja, suns, kaķis... Kā pasakā...