LIELĀ INTERVIJA: Agris Daņiļevičs - Emociju buķetes horeogrāfs (5)

Agra lolojums ir deju grupa „Dzirnas”. Kopā pašu spēkiem viņi veido jaunu deju studiju. Agris ir pārliecināts, ka ir iespējams trīs vienā – aktieris, dziedātājs un mūziķis. Un uz to viņš pašreiz iet.

 

Saruna pirms mēģinājuma. Par deju. Par kustību. Par modernās dejas transformācijām. Par tautas dejas vietu mūsdienu Latvijā. Par nākotnes vīzijām mazliet. 

 

 

 

Kāds, jūsuprāt, ir īpatsvars dejotājam starp talantu un darbu?

 

Man liekas, ka šis īpatsvars attiecas ne tikai uz dejotājiem. Man šķiet, ka it visā ir 99 procenti darba, un tas atlikušais viens procents ir tas, ko Dievs katram ir devis. Esmu pieredzējis, ka ar darbu vien un tādu milzīgu uzcītību var izdarīt pilnīgi neticamas lietas.  

 

Gadiem ilgi strādājot, var pilnīgi pārvērst savu augumu. Tas varbūt neattiecas uz dažādām proporcijām, kā, piemēram, kāju garums, bet citus auguma parametrus ir iespējams pārmainīt. 

 

Es varu teikt, ja tagad parādītu dažu mūsu ļoti labu dejotāju bērnības bildes un salīdzinātu, kādi viņi izskatās tagad, tad daudzi neticētu. Tā var būt pilnīgi kā diena pret nakti. Pozitīvā ziņā. 

 

Mēdz teikt, ka pirmais, kas cilvēkam jāiemācās, kurš iecerējis kļūt par dejotāju vai horeogrāfu, ir skaisti un klusi krist. Vai tā ir taisnība? 

 

Tas varbūt vairāk džudo cīkstoņiem ir jāmācās. Dejotājam - nevis krist, bet skaisti piezemēties pēc lēciena. Tas bija iemesls, kādēļ mūsu bijušais baleta solists Aleksandrs Kolbins beidza dejot. Viņš aizgāja no skatuves tad, kad pats par sevi teica, ka palēkties vēl var, bet klusi piezemēties vairs ne.  

 

Viņam bija viens no klusākajiem un vieglākajiem lēcieniem vispār. Viņš piezemējās pilnīgi bez skaņas. Taču es nedomāju, ka tas ir svarīgākais, ar ko dejotājam būtu jāsāk. Varbūt ir tikai tāds teiciens...

 

Dejotāja darbībā ir nepieciešams gan prāts, gan emocijas. Kā to harmonizēt savā starpā?

 

Prāts ir vajadzīgs tik daudz, lai tiktu galā ar dejas tehnisko pusi. Šai tehniskajai, šai prāta pusei ir jābūt tik stiprai, lai tajā brīdī, kad tu ļauj savām emocijām vaļu, jāspēj darīt tā, lai emocijas neiespaido negatīvi tehnisko jeb prāta pusi. Tāda ir šo divu komponentu kopā būšana jeb saskaņa.

 

Protams, vienmēr mēs sākam ar tehniku, bet noteikti paralēli  notiek arī emocionālais treniņš, jo, atšķirībā no sporta, dejošanā emocijas paņem gandrīz tik pat daudz, ja ne vairāk, kā fiziskā slodze vai piepūle. Es pat domāju, ka dejotājam reizēm ir lielāka slodze nekā jebkura līmeņa sportistiem. 

 

Arī pašam sportistam ir kaut kādas emocijas, emocionāls segums katrā nozīmīgā reizē, bet tomēr domāju, ka augsta līmeņa dejotāji noteikti pārcieš lielākas slodzes nekā sportisti. Tas ir tāpēc, ka dejotājam šīs divas slodzes – emocionālā un tehniskā izpildījuma slodze - ir vienlaicīgi. 

 

Ja vēl vienlaicīgi kāds iedomājas dziedāt, kā tas ir amerikāņu mūziklos, tad vispār dažkārt šķiet neizprotami – kā to var paveikt? Tas ir it kā kādam liktu skriet desmit sekundēs simts metrus un izdarīt to ar aizsietu muti vai paņemt noti uz izelpu. Tāpēc man šķiet, ka dažkārt ļoti nepelnīti dejotājus mūziklos vai šāda veida aktierus par zemu novērtē vai nenovērtē vispār. Ja cilvēks spēj dziedāt un dejot reizē un ja abas šīs lietas ir labā līmenī, tad tā ir milzīga, milzīga vērtība. 

 

Atceros, kad skatījos mūziklu „Vestsaidas stāsts” ar savu trīspadsmit gadu dejotājas pieredzi, tad tomēr krita acīs: kuri ir profesionāli dejotāji un kuri aktieri, kas dejo. Diemžēl šī atšķirība brīžiem traucēja uztvert deju un nepiekasīties pie niansēm. Vai, jūsuprāt, tas tomēr darbojas – aktieris, dziedātājs un dejotājs kopā?

 

Principā tā ir tā lieta, uz ko mēs šobrīd ejam. Nepieciešams izveidot šādu skolu, kurp nāk šādi, jāsaka, trīs vienā. Tas nozīmē: ļoti laba līmeņa dejotājs, ļoti laba līmeņa vokāls un laba līmeņa aktierspēle, kā arī akrobātiskas spējas. Lai tas būtu viss vienā cilvēkā. 

 

Šī ideja un lieta manī sēž jau kopš 1992.gada, kad es to pirmo reizi redzēju Amerikā. Neatceros, kas tas bija par sarīkojumu, bet toreiz redzēju  meiteni, kas piedalījās kādā šovā, un redzēju, ka šis komplekts vienā cilvēkā ir iespējams. Pilnīgi noteikti zinu, ka viņa dziedāja dzīvajā. Tas nebija nekāds blefs. Viņa dziedāja dzīvajā, kārtīgi dejoja. Nodejo aktīvu, aktīvu numuru un pēc tam paņem mikrofonu un nodzied dziesmu ar garajām notīm. Tas ir iespējams. Tā ir klase. Es to saprotu.

 

Kopš tā laika pamazām arī eju uz to. Šobrīd mēs esam tiktāl, ka mums ir skolas licence. Nākamā gadā jāsāk pamazām. Akreditēties kā izglītības iestādei, lai sāktu mācīt šādus cilvēkus, audzēt kā pērles.

 

Taču tas jāsāk jau no bērna kājas?

 

Jā, ja ir vēlme, tad ir jāsāk ar to nodarboties agri. 

 

Kādā pasākumā ar nosaukumu „dejas izrāde” redzēju cilvēku vilšanos pēc izrādes beigām, jo visu izrādes laiku pa skatuvi kāda sieviete ritmiski soļoja. Cilvēki bija neizpratnē, kur ir solītais deju uzvedums... Kā jūs redzat moderno deju? 

 

Man nekad īsti nav paticis, ja kaut ko mēģina par katru cenu iebāzt kādā plauktiņā. Tas nav vajadzīgs. Mēdz būt tādi priekšnesumi, bet jāatceras, ka ir arī absurdais teātris. Tu tā sēdi, gaidot Godo [S.Beketa izrāde „Gaidot Godo” – aut.]. Gaidi, gaidi to Godo, līdz saproti, ka viņš nemaz neatnāks. 

 

Varu teikt, ka es neesmu šo te pastaigu pa skatuvi piekritējs. Ja pēc tam ir kaut kāds atrisinājums vai pamatojums, kāpēc tas tā ir noticis, vai tas uz mani atstāj kaut kādu iespaidu, - tad jā, es tam piekrītu un pieņemu to. 

 

Taču principā es domāju, ka cilvēki pārāk grib skatuvē parādīt kaut ko pilnīgi oriģinālu, pilnīgi nebijušu. Tad skatuve vai izrāde pārtop par tādu triku vietu. Veidotājiem tad ir pilnīgi vienalga, vai tas uz skatītāju atstāj pozitīvu vai negatīvu iespaidu. Svarīgi ir, lai tik ir atstāts iespaids. Būtībā jau galvenais ir – neatstāt vienaldzīgu, bet es neesmu pilnīgi šī  varianta piekritējs. 

 

Kas, jūsuprāt, ir dejotāja uzdevums? 

 

Labam dejotājam nostāvot uz skatuves, teiksim, pusstundu vai stundu, un par to paprasot milzu naudu par biļeti, manuprāt, nav īsti godīgi. Piemēram, „Riverdance”. Viņi iznāk piecdesmit cilvēki uz skatuves, nostājas vienā rindā, pusstundu tā nostāv un noiet nost. Par biļeti skatītājs ir samaksājis  kādus divdesmit piecus latus. Protams, to priekšnesumu varbūt kāds neaizmirsīs visu mūžu. Bet es tomēr domāju, ka tas nav pilnīgi godīgi. Ja tu esi uz skatuves, tad tur ir jāizdara kaut kas tāds, lai cilvēkam patiktu. 

 

Domāju, ka uz skatuves visam ir jābūt tāpat kā dzīvē. Ikdienā tev gandrīz vai katru dienu ir mirkļi, kad pasmejies, ir mirkļi, kad tev druscītiņ aizžņaudzas ciet rīkle, ir kādi bēdīgāki pārdzīvojumi. Katru dienu tev ir gaišā un tumšā puse. Ja tu spēj skatītājam priekšnesuma laikā iedot šo emociju buķeti, ko tev nepiedāvā ikdienā, tad tas ir labi. Tas ir jāspēj izdarīt uz skatuves. 

 

Turpat blakus priekam mums ir bēdas. Blakus dzīvei ir nāve. Viss ir tepat blakus. Tas arī ir tas, par ko uz skatuves ir jārunā. Arī dejā to var izteikt. Vēl jo vairāk dejā to ir iespējams izteikt starptautiski tveramā variantā, jo deja ir valoda, ko saprot visi. Tur nepastāv valodas barjera. Tāpēc domāju, ka milzīgā un pārspīlētā oriģinalitāte ir haltūra. Un viss. Tam dinamītu likt apakšā un uzspert gaisā...

 

Jums nav sveša arī tautas deju horeogrāfija. Kā ir iespējams mūsdienās iedzīvināt šo dejas žanru?

 

Man liekas, ka šobrīd tautas dejā ir svarīgi atgriezties vairāk pie gaisotnes, kādā ir notikušas vienas vai otras norises. Saprast , piemēram, kādā gaisotnē ir ietas Lieldienu rotaļas vai Ķekatas, kādas ir bijušas sajūtas līgojot utt. Un svarīgi ir mēģināt sākt tautas dejās ar šo sajūtu. Izejot no tās, nevis sākt ar to, cik polkas pa labi un cik pa kreisi. 

 

Tas arī ir, pēc mana uzskata, visskumjākais tautas deju žanrā, ka lielākā daļa pat ļoti labu horeogrāfu reizēm uztaisa, uzcep šos deju numurus. Tas ir tāpat kā datorā: katrai lietai ir simtiem neskaitāmas versijas un kombinācijas. Ja mākslinieks tādā brīdī pārvēršas vienkārši par sevis atražotāju, darot to simt piecdesmit variantos, pieliekot katrai variācijai citu nosaukumu, tad tas ir skumji. Tas arī īsti nav godīgi. 

 

Vēl viena lieta, kas ir tautas deju dejošanā. Ļoti daudzi šo deju horeogrāfi pat īsti laikam nezina tādu terminu kā dejas tēls. 

 

Kā šis dejas tēls izpaužas?

 

Tas ir tas, ar ko man šī deja paliek atmiņā. Es noskatos un atceros šo deju tāpēc, ka tajā bija kaut kas tāds. Vai stāsts, vai kāds interesanti apspēlēts rekvizīts. Dejas tēlam jau nav jābūt tādam, ka ar labo roku kasa kreiso ausi. Tēls var būt pilnīgi vienkāršs, elementārs, bet  tam noteikti IR jābūt. 

 

Problēma ir, ka tādi dejas tēli nemēdz būt. Viss sākas ar to, kā mēs iznāksim uz skatuves. Labi, no tā stūra mēs nākam ārā. Labi, ar kādu soli nāksim? Ir trīs varianti – polka, galops, palēcieni. Akmens, šķēres, papīrīt’s... labi, krita polka. Dejosim to! Man liekas, ka tieši tādā veidā šobrīd ļoti daudz kas notiek. 

 

Kādu līmeni šajos tautas deju ansambļos jūs redzat? Vai krasi atšķiras pilsēta un perifērija? 

 

Varu teikt vien to, ka šī tradīcija ir ārkārtīgi jauka. Man jau likās, ka tautas deju ansambļi iet mazumā, bet izrādās, ka tā nav. Un tas ir apsveicami. Tie eksistē un kļūst aizvien vairāk un vairāk. Jāsaprot arī, ka visas šīs nodarbes grozās par un ap Dziesmu un deju svētkiem. 

 

Visos kolektīvos tomēr viss grozās ap to, cik deju kolektīvā ir puišu, vīriešu īpatsvars. No tā daudz kas ir atkarīgs. Uzskatu: lai mūsdienās nodrošinātu kaut kādu vīriešu būšanu deju kolektīvā un ja mēs uzskatām Dziesmu un deju svētkus par savu nacionālo lepnumu, identitātes etalona demonstrēšanu, tādā gadījumā valstij vajadzētu atļauties reizi četros gados iedot visai Latvijai brīvu nedēļu, Dziesmu un deju svētku nedēļu. 

 

Kas tādējādi tiktu atrisināts?

 

Domāju, ka varētu skolēnu un pieaugušo svētkus apvienot, lai tie notiek reizi četros gados, bet lai tad tie ir svētki visai Latvijai. Nevienam vīrietim, kurš strādā un pelna, vienalga vai tas ir valsts vai privātais sektors, lai viņam nebūtu problēmas šajā nedēļā būt brīvam. Tā būtu mūsu latviešu brīvā nedēļa. Brīvdienas mums ir, kad atceramies, pieminam...  OK. Bet ko es piedāvāju, - brīva  Dziesmu un deju svētku nedēļa -  tā būtu skaista lieta, dzīvajiem latviešiem ko veltīt.  

 

Man liekas, ka uz to vajadzētu iet. Tādā veidā varbūt šis vīriešu trūkums tiktu atrisināts, jo ļoti daudzi no tiem netiek ne uz kori, ne uz dejošanu tikai tāpēc, ka viņiem ir jāiet uz darbu. Tad viņiem ir jāprasa brīva nedēļa. Ja viņš ņem brīvu nedēļu, tad tas nozīmē, ka viņš nesaņems par to naudu, bet vecim taču ir jāpelna nauda! Pret to viss atduras. Tā ir tāda lieta, par kuru ir jārunā, jārunā, jārunā, kamēr tā nonāk kaut kādā valsts līmeņa dzirdīgās ausīs, kas spētu vērst par labu kaut ko šajā lietā. 

 

Vēl viena skaista lieta, par ko var runāt šai sakarā. Mēs nupat bijām starptautiskā koru festivālā Secē, kur notika atklāšanas sarīkojums. Varu teikt, ka Uģis Brikmanis ir atradis burvīgu vietu, lai Dziesmu un deju svētki notiktu ārpus Latvijas. Tā ir brīnišķīga vieta Daugavas krastā, kur varētu radīt Dziesmu un deju svētku pilsētu. Protams, ir jādomā par infrastruktūru, bet tomēr tā ir tāda ģenerāla liela lieta. Tīri no scenogrāfiskā viedokļa tā ir ārkārtīgi veiksmīga vieta. Arī ģeogrāfiski izdevīgi – aptuveni stundu no Rīgas. 

 

Tik un tā katru gadu mēs nonākam pie problēmas, ka ir jāremontē Dziesmu un deju svētku estrāde. Tad katrus četrus gadus mēs nonākam pie tā, ka Daugavas stadiona tribīnes arī ir čupā. Visu laiku kaut kas ir čupā, kaut kas ir salūzis vai avārijas stāvoklī. Tad vienmēr ir jādabū kāds eksperts, kurš ieliek savu galvu ķīlā un saka, ka šoreiz tribīnes nesabruks. Tieši tāpēc visai šai lietai ir jāmeklē un jāatrod ģeniāls un ģenerāls risinājums.

 

Jūs minējāt par vīriešu mazākumu deju kolektīvos. Tad radās jautājums: kāda, jūsuprāt, ir atšķirība starp horeogrāfu vīrieti un horeogrāfu sievieti? 

 

Ne ar ko. Var atšķirties labs horeogrāfs no slikta, bet ne pēc dzimuma. Katra normāla horeogrāfe sieviete ļoti labi zina, kas notiek ar vīriešiem. Tāpat kā horeogrāfs vīrietis smalki pārzina sievietes. 

 

Jūs kopā ar savu deju studiju „Dzirnas” daudz strādājat pie dejām - teātra izrādēm. Kā notiek šis dejas ievietošanas process teātrī?

 

Tas ir interesants process. Tur nav problēmu ar dejas tēlu. Labs režisors parasti spēj iedot to dejas tēlu, ko viņš vēlas redzēt izrādē. Tad tā ir horeogrāfa kompetence: atrast plastikā, pozās, kustībās, pozu līnijās to, ko režisors ir izstāstījis. Atrast to, kas ir kontekstā ar šo konkrēto izrādi. 

 

Var būt, ka tās ir pilnīgi elementāras, ļoti vienkāršas lietas. Teātris ir raksturīgs ar to, ka tur nevajag meklēt kaut ko caur komplicētām kustībām. Viss ir jāatrod vienkāršā atslēdziņā. 

 

Mums ir mūzikas koncerti, opera, teātri. Kur tajā visā ir deja kā izpausme pamatā visam?

 

Es labāk gribētu teikt, ka ne jau deja, bet pa vidu ir kustība. Ne vienmēr kustēšanās ir deja, bet kustēšanās ir neizbēgama. Ne teātrī, ne operā, ne mūziklos nevar būt tā, ka tu iznāc, nostājies un norunā vai nodziedi savu partiju. Ja tavs tēls nav kaut kāda piramīda vai dziedošs stabs, tad normāls cilvēks nevar iztikt bez kustības. Kustība ir ļoti svarīga. Pat ar gaitu vai ķermeņa stāvokli var daudz ko pateikt. 

 

Ko var mācīties šobrīd no pasaules pieredzes kustībās?

 

Es ļoti ceru, ka man beidzot būs laiks to paskatīties. Šobrīd man ir par daudz darba. Sakarā ar mūsu jauno deju skolu, ko paši remontējām, paši spundējām dēļus un tā tālāk. Tā nu pilnīgi viss brīvais laiks bija aizņemts. Taču nākamā sezona, ceru, sāksies labākā un daudzmaz harmoniskākā vidē.  

 

Tagad mums ir trīs deju zāles, divas vokālās studijas, kostīmu noliktava uz vietas, biroja telpas un viespedagogu apartamenti. Viss, kas ir nepieciešams dejošanai, tas mums būs uz vietas.  

 

Man ir žēl to atzīt, bet esmu redzējis ārkārtīgi maz no tā, kas notiek pasaulē. Tagad ceru, ka izdosies tam atrast vairāk laika.  

 

Kas ir tuvākajā laikā paredzēts skatuviskās lietās? 

 

Mums 26.oktobrī Ķīpsalā ir paredzēts jaunās deju skolas atbalsta koncerts, jo sakarā ar jaunajām telpām mums ir milzīgi finansiālie robi, ko jāmēģina aizpildīt. Šajā koncertā ar saviem priekšnesumiem un mūsu cīņu biedru priekšnesumiem mākslas lauciņā gribam godināt savus atbalstītājus. Tas būs koncerts, lai mēs varētu atsperties. 

 

Gribētos teikt lielu paldies saviem atbalstītājiem, tas ir, Ainaram Pauniņam, kas palīdzēja īstenot šo ideju par deju zāli, Normundam Mitko, Mārim Blankam, firmām - „Reaton”, „Siera nams”, „Vilsa”, „Delve”, „Jumix”, „Knauf”, „Akvedukts”, „Stikla serviss”, „Parketa nams”, kā arī dejotājas Zanes tētim Dairim, kas ir ļoti atsaucīgs, un tiem, ko šobrīd vēl nepieminēju. Tā tas viss sasaistās kopā, un top tas, ko gribējām.