LIELĀ INTERVIJA: Inga Alsiņa - Rudmates teātra ģeogrāfija (11)

Vispirms rudas čirkas. Tad koķets skatiens. Mulsums. Sākumā Inga mācījās ģeogrāfos, bet tad saprata, ka grib pētīt cilvēkus. Teātrī.

 

Aktrise. Viņa maldās vārdos. Meklē pareizākos. Vārdus neviļus papildina kustības, mīmika, žesti. Persiku sula. Šoreiz bez saldumiem, lai gan šokolāde ir neiztrūkstoša ikdienas sastāvdaļa. Tonusam.

 

Ingai svarīgi ir atskaites punkti. Atspēriena punkti. Šobrīd ir tapšanas stadija, taču viņa apjauš, ka drīz jaukās meitenes tēla laiks būs pagājis. Tātad lomās būs jāmeklē citas dimensijas. Drīz jāiemācās spēlēt ģitāra. Un jāpaspēj izbaudīt saule.  

 

Pēc sarunas aiz kafejnīcas stūra viņu gaida velosipēds. Jādodas. Uz neplānotu filmēšanos. Tā viņa pazūd ielās, plīvojot rudām matu čirkām.  

 

 

 

Saki, kādas sievietes tu redzi šajā pasaulē ielās, nevis uz skatuves? 

 

Man liekas, ka viņas ir par daudz patstāvīgas. Tagad ir laiks, kad sākas tāda kā otra galējība. Lai gan tas nav ne slikti, ne labi. Tā vienkārši ir. Tāda opozīcijas attieksme. Padomju laikos jau arī bija vienalga - gan vīrietis, gan sieviete -  tāds visurgājējs.  

 

Liela daļu sieviešu šodien ir ļoti stresainas. Visur ir baigie standarti, kam viņas cenšas sekot. Kaut vai sākot ar to, ka jābūt gariem, lakotiem nagiem... Ja kaut kas no šiem standartiem trūkst, tad tu jau skaities kārtu zemāk. Man tas nepatīk. Kaut vai nokrāso matus kādā atšķirīgākā krāsā un sāc domāt, kā tagad būs.  

 

Tie ir standarti, kuros jāiekļaujas, lai gan tas, iespējams, ir atkarīgs, kurās aprindās tu apgrozies. Piemēram, biznesa sievietēm vajag nenormālo krampi. Ja vēl blakus ir vīrietis, kas visu laiku no tevis pieprasa sekot līdzi šiem standartiem. Arvien retāk izdodas sastapt harmoniskus pārus. Tad uzreiz arī sievietēs, meitenēs jūt to atšķirību, ka vai nu tiek baudīta mīlestība, vai arī par to ir jācīnās, lai tā būtu.  

 

Vīriešiem ne vienmēr patīk patstāvīgas sievietes. Tās viņiem dažkārt rada nevajadzības sajūtu, ja mēs visu pašas... 

 

Nu ja, tur jau tāds apburtais loks vien veidojas. Tomēr man liekas forši, ka visi sākuši par sevi vairāk rūpēties. Arī vīrieši. Vairāk sevi lutina. Ne tikai sevi nodzen darbos, bet arī atļaujas palutināt.  

 

Kā tu jūti pati sevi šo sieviešu un vīriešu vidū? 

 

Es vēl esmu tapšanas stadijā. Tā arī jūtos. Es gaidu kaut kādu mirkli, kad liksies – o, tagad jā! Viss jau it kā ir tādā tapšanas stadijā visas dzīves laikā, bet gribas to konkrēto punktu ik pa laikam, kad mazliet saproti, kas notiek, un tikai tad iet tālāk. Man tas šobrīd kaut kā izpaliek. Tagad to arī meklēju.  

 

Piemēram, tad, kad pabeidz vidusskolu vai iestājies augstskolā. Tie visi ir tādi posmi. Šobrīd gribas tomēr to atskaites punktu. Ir draugi, ir attiecības, jā, bet posmu nevar izjust. Tad nevar īsti saprast, kā būt tālāk. 

 

Sākumā ir vidusskola, tad augstskola, tāda loģiska ķēdīte veidojas. Tad sākas lielā dzīve un ir grūtāk. 

 

Jā. Pirms tam ir bijušas kaut kādas atskaites sistēmas, likumi, pēc kuriem dzīvot. Skolotāji, direktori, bet tad pēkšņi vairs nav.  

 

Tad paliec sev pats par likumu. Kādas ir tavas raksturīgākās iezīmes? 

 

Tas viss ir pēc garastāvokļa. Zini, citreiz liekas, ka viss ir forši. Taču citreiz, jau pieceļoties no rīta, saproti, ka nu nebūs labi. Man laikam pašai no sevis vairāk prasās konkrētība. Citreiz var saņemties, tad tā ir. Vai arī brīžos, kad jau esi strupceļā. Bieži vien nevaru daudz ko izlemt – domāju , varbūt tomēr nē, varbūt labāk rīt...

 

Jaunajā Rīgas teātrī, kur tu aktīvi darbojies, jums bieži ir individuāls darbs ar savām lomām, ne tik daudz ar režisora uzraudzību. Kāds ir tavs darba process, veidojot lomu? 

 

Viens variants, ja nav materiāla, tad ir jāmeklē, jāpatur ideja galvā. Tad ir tāds zagšanas, aizņemšanās periods. Tad tu aizņemies idejas no cilvēkiem, ko redzi uz ielas. Novēro viņus. Piemēram, ja tev vajag atveidot konkrētu sievietes tipu, tad meklē viņu starp tiem cilvēkiem, kas ir dzīvē.  

 

Citreiz tas viss rodas arī apzināti. Vakaros ielien gultā un sākas lielā štukošana. Miegam tas galīgi neder, bet tad bieži vien nāk labākās idejas. Lai gan kādi piecdesmit procenti aiziet tāpat, vienkārši pieceļoties no rīta un sākot darīt.  

 

Dažreiz var lasīt grāmatas. Man, piemēram, patīk Markesa „Simts vientulības gadi”. Man liekas, ka tā grāmata ietver it visu sajūtu ziņā. Tad šķiet, ka vajag izlasīt tikai vienu lappusi un viss ir skaidrs. Tad, kad tu domā par to, tad arī viss sāk pamazām kārtoties.  

 

Viena no tavām lomām, kas nāk prātā šobrīd, ir Vika izrādē „Multene”. Meitene, kurai slepenais pielūdzējs liek somā ķieģeli un neatzīstas. Izrāde par bērnību. Vai tev arī kāds lika somā ķieģeli, kad biji maza? 

 

Nē, nav gan tā bijis, bet ideja radās vienā mēģinājumā. Tā izrāde mums visiem tapa ļoti grūti. Brīžiem bijām tādā kā strupceļā. Sākumā tur bija citi plāni. Vienā no mēģinājumiem, kas notika pagrabā, atkal bija tāda bezpalīdzības sajūta. Tad es ieraudzīju to ķieģeli. Tad tā pa pusei kā Inga, pa pusei kā Vika atnācu un ieliku to kādam somā, ķiķinot. Tā tas palika arī izrādē.  

 

Izrāde balstījās uz mūsējām bērnības atmiņām. Piemēram, man jau neviens neteica bērnībā, ka ir jāizēd putra, lai karš nebūtu. To kādam citam teica, bet tas derēja izrādē.  

 

Kas ir tās atmiņu ainas, kas visspilgtāk ir palikušas galvā no tavas bērnības? 

 

Man nenormāli patika vasaras. Otrā ielas galā vasarās sabrauca kaimiņpuiši. Tad mēs spēlējām visādus kazakus – razboiņikus, bija arī zemeņu zagšana, par ko, domāju, kaimiņi nebija sajūsmā. Gadījās arī tā, ka pamanīja.  

 

Patika arī ekskursijas, kurās tolaik braucu kopā ar vecākiem. Viss kaut kas. Arī stellītes, kad spēlējas uzceltās mājās zaros, kokos, krūmos, kur taisa ēst un tā tālāk.  

 

Ir klusie un mierīgie bērni, bet ir arī trakotāji. Kurā nometnē biji tu? 

 

Nezinu, vai biju šausmīgi skaļa, bet es grāmatas diemžēl bērnībā laikam nelasīju. Bija jau arī standarti, kas bija jāizlasa, bet vairāk tolaik arī nedarīju. Grāmatas nāca vēlāk pamatskolas beigās, kad visi lasīja „Vējiem līdzi”. Astotā vai devītā klase. To atceros, ka pat raudāju lasot. Tomēr vairāk bija visādi nedarbi un tādas lietas, bet ne ar negatīvu pieskaņu. Visi bērni tā jau dara, pat īsti nesaprotot, kas labi, kas slikti.  

 

Tu jau skolas laikā sāki darboties dramatiskajā pulciņā.  

 

Tas jau no pamatskolas laikiem bija. Tur bija nenormāli jautri, ka mājās gājām no jautrības bikses piečurājuši. Man jau toreiz vairāk patika process, nevis pats teātris. 

 

Tomēr pirmā vieta, kurp devies mācīties, nebija aktieru kurss, bet gan ģeogrāfi. Kā tu tur nokļuvi? 

 

Toreiz vajadzēja kaut ko mācīties. Es vēl gribēju sākumā iet uz žurnālistiem, bet tur vajadzēja publikācijas. Tad man baigi strauji vajadzēja izdomāt, vai es kaut kur mācīšos vai arī bumbulēšu. Publikāciju man nebija. Gribēju vēl filozofos mēģināt, bet domāju, ka netiktu, tāpēc nemēģināju. Tur vajag specifiskākas zināšanas, lai mācītos. Arī psihologi mani interesēja. Tikai bieži vien dzīvē viņi šķiet savādi.  

 

Vārdu sakot, kāds no paziņām bija mācījies ģeogrāfos, parunājos un aizgāju. Nebija jau tā, ka man ļoti interesētu ģeogrāfija. Kad tur sākumā iestājos, nesapratu, kas tur notiek. Likās, ka ārprāts un ir jāiet prom. Tad sapratu, ja to pirmo mirkli pārkāp, tad sāc pierast. Pēc tam izdomāju, ka gribu padziļināti studēt antropoloģiju un tādas lietas. Tas šķita jaudīgi. 

 

Arī ģeogrāfu ikgadējās prakses vasarās Lodesmuižā, rokot bedres, arī paspēji pieredzēt? 

 

Bija gan viena. Bija. Jā, raku gan bedres. Bija jautri, bet dīvaini. Tad sapratu, ka baigi konkrēti vajag izdomāt, ko darīt tālāk. Daba jau man tik un tā baigi patīk, tomēr tur vajag arī specifiskas zināšanas, vairāk - eksaktās. 

 

Tu minēji, ka tevi interesē antropoloģija. Zināmā mērā turpat vien esi. Cilvēku pētīšana un analizēšana teātrī arī notiek -  vislielākajā mērā.  

 

Jā, patiesi. Laikam tomēr to virzienu visi paši jūt un vadās pēc savām sajūtām.  Bija toreiz ģeoloģijā viens stingrs pasniedzējs, bet  savas lietas fanātiķis. Ar savu aizrautību. Un tas iedvesmo, ja redzi kādu tā strādājam. Cita pārliecība spēj pārliecināt arī tevi.  

 

Zinu, ka kādu laiku nevarēji iztikt bez īrisa konfektēm. Kā ir tagad?  

 

Ir jau mazliet pārgājis. Pēc tam bija viens periods, kad biju kritusi uz šerbetiem, bet tagad vairs nevaru paskatīties uz tiem. Kaut kur mājās jau vēl atradīsies abi. Tagad man ir šokolādes periods. Katru dienu man obligāti ir jāapēd pus tāfelīte šokolādes.  

 

Bez kā vēl tu nevari iztikt ikdienā? 

 

Viss jau ir tā baigi sabalansēts. Ir jau gan ārprāts, gan pozitīvais stress visādās jomās. Gan darbā, gan izklaidē. Tas dod adrenalīnu, bet vajag arī mieru. Ja tas viss ir vienlīdzīgās devās, tad ir labi visu laiku.  

 

Pēdējā laikā man prasās izlādēties kaut kā. Kaut kā nav tas izdevies. Visu laiku meklēju kādu iespēju. Varbūt vecums? 

 

Jā, jā, cilvēki, kas pārkāpj, šķiet, 25 gadu vecumu, visas kaites sāk novirzīt uz vecumu... 

 

Jā, man tas jau ir tā sācies. Vecuma atrunas. Brīvais vasaras laiks tūliņ jau beigsies. Drīz atkal sākas filmēšana seriālam „Likteņa līdumnieki” pēdējo gadu. Pēdējie brīvie brīži. 

 

Esmu no Cēsīm. Ja man vajag pilsētu, tad man noteikti vajag arī laukus. Kaut vai divas dienas, bet vajag. Tā, lai var staigāt vecās biksēs, aiziet līdz Gaujai, paklausies klusumu. Taču arī ilgi tā nevaru. Bija uznācis brīdis, kad gribējās teikt Rīgai atā. Domāju, ka jāsāk dzīvot kaut kur citur. Taču tad saproti, ka nē, nē, nē.  

 

Sākumā tu darbojies Valmieras Drāmas teātrī. Kā nonāci līdz Rīgai? 

 

Man vienkārši piedāvāja vietu Jaunajā Rīgas teātrī, un es nācu. Kad biju Valmierā, šausmīgi gribējās Rīgu. Vēl negribu no Rīgas šķirties tagad. Man varbūt piemīt tāds mazpilsētas sindroms, ka tur, Rīgā, taču viss notiek. Bet divas trīs dienas laukos tomēr  vajag.  

 

Tev izdodas daudz ar teātra trupu arī ceļot. Vai ir kādas īpaši mīļas skatuves? 

 

Latvija. Domāju, ka vieglāk ir spēlēt Latvijā. Piemēram, kaut vai izrādi „Ledus” vai tās izrādes, kurām nepieciešams kāds vēsturiskais konteksts vai mentalitātes izpratne. 

 

Tik un tā ir jau arī labi gadījumi. Nesen bijām Briselē, tur kāda sieviete izrādi tik ļoti analizēja. Galveno vēstījumu jau parasti visi uztver. Berlīnē patika. Maskavā arī bija interesanti.

 

Ārpus teātra arī gadās ceļot? 

 

Vairs jau nē. Nesanāk. Pēdējos gadus es neesmu nekur braukusi. Pirmkārt, pa vasaru ir filmēšana. Otrkārt, ir pieradums, ka viesizrādēs tu atbrauc, tevi iesēdina, tevi aizved. Viss ir sakārtots. 

 

Vēl sapratu, ka man īpaši Eiropa neinteresē. Zinu, ka gribētos kādas citas vietiņas. Itālijas Dienvidus, Portugāli, arī Gruziju vai Kazahstānu. Vairāk gribās arī uz Dienvidameriku vai Indonēziju. Tepat tā Eiropa tāda nonivelēta kļuvusi. Saplūdusi.  

 

Tu pieminēji izrādi „Ledus”. Tur bija ļoti spēcīga emocionālā spriedze. Gan aktieriem, gan skatītājiem. Vai pēc tādas izrādes vari atnākt mājās un mierīgi aizmigt?  

 

Protams, ar laiku pierodi pie izrādes. Parasti tās liek blokos. Taču mēs šo izrādi spēlējam ar prieku. Mēs esam daudz aktieru tajā izrādē. Alvis [režisors – Alvis Hermanis] visu ir tā labi salicis, ka tajā visā ir liels spēks. Tad mēs to arī ar tādu apziņu spēlējam.  Tā ir arī fiziski grūti spēlējama izrāde. Pēc tā bloka gadās justies tā dīvaini. Prasās atvilkt elpu. Nenāk jau melnie, bet tomēr izrāde paņem psihoemocionāli daudz.  [Sarunu pārtrauc izmisīgs telefonzvans, uz ko Inga atbild – hallo, hallo! Izrādās, ka ir paredzēta nākamajā dienā neplānota filmēšana] 

 

Tu darbojies gan uz teātra skatuves, gan kameru priekšā. Kur patīk vairāk? 

 

Abas divas vietas ir baigi jaudīgās. Ja tā lieta patīk, tad patīk. Vienu brīdi likās, ka visu mūžu varētu filmēties. Bet atliek pafilmēties pus vasaru, kad tā kāre pāriet.  

 

Filmēšanā ir lietas, kas nogurdina. Piemēram, tu esi ļoti sagatavojies iekšēji, pēkšņi beidzas baterija vai ir jāpārliek lente, vai kāds mākonis uziet un ir jānogaida.  

 

Teātrī ir citādi. Tev septiņos ir izrāde. Tad tu taisies, ģērbies, uzēd končas un močī. Katram tomēr savs sāls.  

 

Kā ir skatīties uz sevi no malas ekrānā? 

 

Nē, es neskatos. Man ir seriāla kasetes. Kaut kad tās uzliku, lai jaunajām sērijām sagatavotos, bet nespēju skatīties. Ik pa brīdim pārtinu. Apstājos. Tinu tālāk. Kad citi skatās, tad pavisam ne.  

 

Pieļauju, ka tomēr vajag sevi tam piedabūt. Nevajag tā koķetēt ar sevi, ka, ai, es nevaru. Jāapzinās, ja tev nav patīkami sevi redzēt, tad jāatrod iemesls, kāpēc tā ir.  

 

Nepieciešama aktieriskā pašanalīze.  

 

Varbūt tieši pirms šīs filmēšanas es arī varētu to izdarīt.  

 

Daži aktieri labi dzied, citi kustās, vēl citi atceras tekstus perfekti. Vai ir bijis tāds gadījums, kad šķiet, nē, to tu izdarīt nevari?  

 

Man visu laiku liekas, ka es to neizdarīšu. Kad tas tiek izdarīts, tad beigās nemaz nesaproti, kā tas ir noticis. Pēc tam ir tik forši. Redz, es nedziedu. Man ir bail dziedāt.  

 

Redzot tavu aktierspēli, man bija radies iespaids, ka tu esi ļoti drosmīga. 

 

Tas ir tā, ka tu apzinies – tagad vajag. Pirmizrāde jau klāt un vajag. Pēc tam jau ir vieglāk, jo galvā viss ir salikts. Katru reizi to visu mēģini izdzīvot no jauna. Man liekas, ka ar katru reizi tas paliek arvien grūtāk un grūtāk. 

 

Varbūt tas ir tāpēc, ka arvien vairāk no sevis pieprasi? 

 

Reizēm jau saproti, ka šis jau ir bijis. Gribas kaut ko citu. Citādi. Katru reizi kāpju uz skatuves ar bailēm. Tu strādā, strādā un strādā. Vajag arī kritiku, īpaši ja tā ir jaudīga, bet pamatota. Svarīgi, lai kritika nav sīka, bet lai tā ir par lielām lietām.  

 

Man tas ļoti patīk. Īpaši, ja uz pirmizrādēm atnāk mani kursa biedri, man ir svarīgi dzirdēt, ko teiks viņi pēc izrādes. Pat ja pasaka ko smagu, svarīgi, lai tas ir par tēmu. Tad ir OK. Tas palīdz. Visvairāk baidos, ja pasaka, ka kaut kas tāds jau ir redzēts. No manas puses tas nav profesionāli. Manā dzīvē nav bijušas lielās, briesmīgās kritikas. 

 

Kā bija tad, kad stājies Latvijas Kultūras akadēmijā? 

 

Tagad man liekas, ka es to vairs neizdarītu. Ko es tur darīju, pat īsti neatceros. Par vienu lietu komisija ļoti smējās, ka es kaut kā zagos visas zāles garumā. Tad man bija govs jātēlo, tā arī viņiem patika. Tad vēl vajadzēja tēlot kaut kādu lūdzēju, it kā es būtu dievnamā. Tas gan man likās galīgi garām, bet ja vajag, tad vajag.  

 

Kā tu domā, vai var nākt cilvēks strādāt uz teātra skatuves bez speciālās aktieriskās izglītības?  

 

Mācoties var iegūt teatrālo domāšanu. Kaut vai ir kaut kādi termini – mizanscēna, caurvijas līnija un tā tālāk. Tad iegūst apzinātu domāšanu. Iemāca teatrāli domāt. Akadēmijā tevi mobilizē tam, ka aktieris varot visu. Ja vajag, tad tu to vari. Nevis kā cirkā, bet darīt ar izpratni. 

 

Pieļauju, ja cilvēkam ir iztēle, dabiskā varēšana, varbūt var arī bez. Vienkārši es tagad skatos, ka uz masu skatiem ņem, piemēram, no laukiem onkas. Viņiem ir tas mīnuss, ka viņi var baigi palikt vienā līmenī. Neiemācās izmantot visus savus resursus. Piemēram, ja tu esi dabisks, tad visu laiku tāds foršs un dabisks arī paliec. Tad ar laiku uz tādiem aktieriem noriebjas skatīties. 

 

Ir reizes, kad jaudīgāki ir neaktieri. Dažreiz man ļoti nepatīk skatīties uz profesionālajiem aktieriem, kad viņiem jau ir konkrēts gadu stāžs. Viņiem sāk pielipt štampi. Vajag kādu, kas tevi ik pa laikam padragā, neļauj iesīkstēt. Man no tā  visu laiku ir bail. Jau arī drīz tas vieglākais posms man beigsies. Tūlīt jau es būšu pāri tam – vai, kāda jauka meitenīte... Kā viņa tur visu enerģiski dara! Tā drīz vairs nebūs.