LIELĀ INTERVIJA: Gustavo - Ritma runas burvis (12)

Ritma runas mākslinieks ar nesamākslotu pasaules redzējumu no zaļganbrūnām acīm. Perfekcionists, kas veido domu ķēdītes, bet par komponistu sevi nesauc. Un labprātāk viņš dotos pārziemot ik gadu uz siltākām zemēm. Kā putni.

 

Mēs norunājām tikšanos kādā Vecrīgas omulīgā kafejnīcā, bet tomēr saruna notiek sēžot uz Doma baznīcas mūra. Diktofona ierakstā svinīgi dun vakara baznīcas zvans, gaudo vējš un skan Gustavo skaidrā balss.

 

Laikā, kad viss notiek neticami ātri, Gustavo atzīst, ka var strādāt pie viena darba neskaitāmas reizes. Līdz brīdim, kad darbs ir gatavs. Līdz brīdim, kad tas iedarbojas hipnotiski. Un viņš nebūt nav slinks un pašpārliecināts, kā pašironiski saka pats. Šajā puisī ir tiešums, atklātība un tieksme pēc perfektā.   

 

 

 

Nupat ir pagājušas Tavas dzimšanas dienas svinības īpašā pasākumā „Atkārto – Jums” klubā „Pulkvedim neviens neraksta”. Kādi ir iespaidi par sarīkojumu? 

 

Iespaidi ir forši. Parasti man visas šīs balles paiet tā kā mazliet secen. Tas ir tā iemesla dēļ, ka pats tās organizēju, pats arī uzstājos. Tāpēc sanāk tāda liela skraidīšana. Liela daļa no cilvēkiem, kas atnāk, ir draugi. Kamēr ar katru vismaz mazliet parunā, tad jau ir klāt arī nogurums. Atmosfēra šoreiz bija jautra. Var teikt, ka arī vairāk brīva nekā iepriekš. Bija viss kārtībā. 

 

Šajā pasākumā notika arī dziesmas „No lūpām lasi” klipa prezentācija. Klātesošajiem esot bijusi lieliska iespēja redzēt šo darbu pilnā versijā, TV ekrānos to, iespējams, mazliet cenzēs. Kas tā cenzējamā klipa daļa?

 

To mēs paši redzēsim tikai pēc laika, kad televīzija izdomās, kas viņiem tur nepatīk. Pēc manām domām, tur nav īsti ko cenzēt. Tie ir vairāk principi nerādīt cigaretes, alkoholu, kā arī atsevišķu telekompāniju nostāja. Varbūt arī neko necenzēs, bet tikpat labi dažiem kadriem virsū var būt „migliņa”.  

 

Tādā gadījumā jājautā, kādi ir izteiktākie stereotipi par hip-hop mākslu?

 

Hmm... Pirmkārt, tas, ka repojot uzreiz jāskalda vārdi zilbēs. Otrkārt, doma, ja repo, tad uzreiz jāžestikulē ar rokām. Piemēram, ja kāds sāk parodēt reperus, tad tas krīt acīs. Cilvēkam liekas, ja viņš tā vicina ar pirkstiem un sāk pēkšņi lauzīt vārdus, - tad viņam liekas, ka viņš ir sācis repot. Īstenībā tā nav.

 

Tie, kas tā dara, tos parasti neuzskata par konkurētspējīgiem. Tad vēl arī stereotipiskas ir visas piedēvētās saistības ar noziedzīgo pasauli. Tas, manuprāt, vairāk nāk no ASV. Tur joprojām ir aktuāls gangsta reps. 

 

Neskatoties uz stereotipiem, varbūt pastāv kādi nerakstīti likumi hip-hop mākslinieku vidū?

 

Tādu izteiktu likumu nav. Ja es klausos kādu citu mūziku, tad uzreiz vērtēju izpildījumu, tādās lietas kā rīmes, kā tas tiek veidots. To jau katrs izvēlās ar laiku, darbojoties pats. Viņam pašam jāspriež, vai ir apmierināts pats ar savu veikumu vai arī vajag pilnveidoties, pilnveidoties un pilnveidoties. 

 

Ir daudz dažādu stilu un novirzienu. Tur katram liekas, ka viņam raksturīgais ir pareizākais. Un tā arī ir.  

 

Un kad pašam ir sajūta, ka darbs ir paveikts, gatavas un rādāms pasaulei?

 

Tad, kad noskaņa atbilst saturam. Tad, kad vairs nekas netraucē klausīties. Pēdējais darbs, ko rakstīju kopā ar Pikaso un Ervi un kas tika prezentēts dzimšanas dienas pasākumā, tapa ļoti sarežģīti. 

 

Tur mēs sev uzstādījām konkrētu uzdevumu – ko mēs ar to gribam pateikt. Tad meklējām veidu, kā to pateikt. Tad visi sadalījāmies lomās. Pikaso ir teicējs, Ervis ir piedziedājuma balss, es esmu galvenā tēla atveidotājs. Mēs mēģinājām visādi rakstīt – gan pa vienam, gan kopā. Secinājām, ka neiet kaut kas. 

 

Visvairāk kaut kas jau, protams, nepatīk man. Un es tik saku – garām, garām, garām, tas viss ir garām...Un tie citi saka, ka bija taču labi! Tad mēs ierakstījām gabalu. Bija gatavs arī muzikālais pavadījums. Nākamajā dienā paklausījāmies un secinājām, ka ir garām, jāsāk viss par jaunu. Daudzi uzreiz ir sašutuši – kā tā?  

 

Cilvēki nesāk kaut kurā brīdī atteikties strādāt ar tevi? Vai viņi nenogurst no tavas tiekšanās pēc pilnīgākā varianta?

 

Jā, ļoti bieži viņi izbesās. Tas laikam ir precīzākais vārds. Viņi nesaprot, cik tad var! Bija taču tik labi... Tā mēs pārtaisījām visu muzikālo pavadījumu absolūti no nulles. Pēc tā pirmā neveiksmīgā varianta man jau bija kādi deviņi vietā. Tur bišķi pamēģinājām uz dažādiem un izvēlējāmies, kurš šķita labākais. Gala rezultāts, domāju, ka ir labs! 

 

Pēc tam, kad pārējiem parādu jau šo rezultātu un lieku atcerēties to iepriekšējo, tad jau visi pasaka – nu jā, tev bija taisnība. 

 

Šobrīd tu cieši sadarbojies ar reperi Pikaso. Kas ir tavas motivācijas pamatā strādāt ar citu darbiem, nevis pilnveidot tikai savu individuālo hip-hop mākslinieka karjeru?

 

Tur ir vairāki momenti. Pirmkārt, tas viss balstās uz cilvēciskajām attiecībām, tas ir, strādāju ar tiem, kas ir tuvāki draugi un ar kuriem tamdēļ ir vieglāk sadarboties. Tad es to arī daru, ja redzu kādu potenciālu tam.

 

Otrs iemesls, ka man ir ļoti daudz muzikālā materiāla, kas tapis pēdējo gadu laikā. Tas materiāls nav slikts, bet uzskatu, ka nav piemērots maniem albumiem un tam saturam, kas nāk no manas puses. Taču atstāt arī negribas, tāpēc dodu to citiem. Savādāk tas pārklātos ar putekļiem. 

 

Tā es taisu šos muzikālos pavadījumus. Pa vienam atlieku sev, pārējos atdodu brīvai izvēlei. Ir iespēja nākt pie manis, iet cauri maniem krājumiem. Ja cilvēks nevar atrast neko sev piemērotu, tad mēdzu arī taisīt kaut ko speciāli.  

 

Tātad muzikālais ņem virsroku pār tekstuālo?

 

Jā, pēdējo gadu laikā muzikālais ir krietni vairāk nekā teksti. Savukārt uz muzikālās bāzes tiek veidoti teksti. Tas notiek, ja mūzika rada kaut kādu noskaņu un pasaka priekšā tekstu, ko varētu teikt pie šī vai šī gabala. Ir arī atsevišķas idejas, kad piesēžos un nopietni uzrakstu. Atšķiras arī veids, kā rakstīju pantus pirms tam un kā tagad. 

 

Kādas noskaņas ienāk pēdējā laikā tavos tekstos? 

 

Grūti tā pateikt. Vienmēr gribas pateikt kaut ko, kas vēl nav pateikts, vēl nebijušā veidā. Var jau runāt par  jeb ko, bet tas jeb ko jāpasniedz interesanti.  

 

Tā kā sākumā stāstītā ideja par jauno veikumu?

 

Arī. Tā dziesma būtībā ir pret atkarībām, lai veicinātu aizdomāties par šo tēmu jauniešus. Jāizdomā, kāds ir tas veids, kā to pateikt. Ja mēs teiktu vienkārši, ka tas ir slikti un ai, ai, ai, tā taču nevajag, tad domāju, ka neviens neieklausītos. Tamdēļ mēs domājām, ko un kā izdarīt. Ideja ir tāda, ka galvenais personāžs ir tāds vidējs pusaudzis bez vārda un bez konkrētas dzīvesvietas. Viņam rodas kāda konfliktsituācija, no kuras viņš izeju meklē kādā tusiņā. Kad viņš šai tusiņā nonāk, viņam ir visādas vielas, no kurām viņš var izvēlēties kādu. Vielas ir nosauktas zināmu cilvēku vārdos, piemēram, Māra Zālīte, Maija Tabaka, Baiba Ripa un citos. Šiem cilvēkiem absolūti nav sakara ar tām vielām, tikai tajā apstāklī, ka vārdi skan vienādi. 

 

Jūs nesatrauc, ka tas varētu izraisīt kādu noteiktu pretreakciju no šo cilvēku puses, kas nejauši iekļuvuši jūsu stāstā?

 

Iespējams, ka tas varētu tā notikt, bet domāju, ka viņiem jāsaprot, ka tas ir ar mērķi par kaut ko labu, tas ir, cīnīties pret atkarībām. Tas piesaista uzmanību, bet ja tas piesaista uzmanību, tad tas arī rada noteiktu rezonansi.  

 

Kāds ir tavs viedoklis par jauno reperu paaudzi, kas staigā platās biksēs un, kā tu saki, skalda zilbes un daudz žestikulē? Lai tajā būtu saskatāma perspektīva nākotnē, kas viņiem būtu jāsaprot?

 

Jāsaprot tas, ka nekas nenotiek vienā dienā. Tas jāsaprot ir visiem. Arī tiem, kas grib nodarboties ar šāda veida mūziku. Tas viss prasa gadus. Visi tie, kas līdz kaut kam nozīmīgam ir nonākuši, viņi ir pavadījuši ilgus, ilgus gadus, pilnveidojot sevi. 

 

Raksturot jaunos ir grūti. Viņi ir dažādi, bet ārējais veidols bieži vien ir tikai modes tendence, nevis pārliecība. Tad pēkšņi tas vairs nav stilīgi, un viņi visi pazūd. Bet kur? Kur tad viņi pazūd?  

 

Izaug un uzvelk uzvalkus varbūt!

 

Ha, taču arī tas nav galvenais.

 

Kā tu vērtē jauno mūziķu pirmos soļus hip-hop pasaulē un viņu tekstuālo vēstījumu, kur tik bieži ir negatīvisms, protesti un pretošanās pasaulei?

 

Principā, tā tas ir bijis ne tikai šeit, bet arī ASV un citur pasaulē -  ne tikai ar hip-hop mūziku, bet arī ar roku. Sākumā tas bija smags un depresīvs, bet pēc tam pēkšņi parādās kā pretreakcija arī kaut kas pozitīvs. Tā ir tāda balansēšana. 

 

Šeit tomēr laikam ir pārsvars uz to drūmāko pusi. Ar laiku parādās arī kaut kas it kā gaišāks, lai gan nav tie veiksmīgākie projekti, kas sevi dēvē par pozitīvā repa celmlaužiem Latvijā. 

 

Cik to visu esmu dzirdējis, tas ir vairāk sekli, nekā pozitīvi. Tomēr jebkuras komēdijas vai kaut kā pozitīva pamatā ir traģēdija, no kā pēc tam tas labais un gaišais vēlāk nāk ārā un spīd cauri visam negatīvajam. 

 

Ar laiku noteikti arī parādīsies kāds, bet pagaidām tas ir vairāk jaunības maksimālisms.  

 

Arī pašam tāds posms ir bijis?

 

Protams, ikvienam tāds ir bijis. Un tā vienmēr būs.  

 

Kāda visā hip-hop padarīšanā ir meiteņu loma? Tikai spalgas, maigas balstiņas vai šajā novirzienā ir iespējama arī konkurētspējīga daiļā dzimuma darbošanās? 

 

Es domāju, ka noteikti ir iespējama. Tikai jautājums ir par to, vai viņas to tiešām grib? Šeit pagaidām esmu dzirdējis tikai vienu meiteni, šķiet, ka no Madonas. Viņa izklausās, ka grib to darīt, lai gan esmu dzirdējis ļoti maz no viņas darbiem. 

 

Kad grib, tad var. Visu. Ja to dara tikai tā iemesla dēļ, ka grib kļūt slavena dziedātāja, skaidrs, ka zem tā apakšā nekā nav. Un nevar būt. Ja to, ko grib, dara labi, tad arī kļūst par slavenu dziedātāju, nevis sāk ar to domu. Ja to apzinās, tad nav svarīgi -  meitene vai puika. 

 

Tu aktīvi sadarbojies ar dažādiem viesmāksliniekiem savos projektos no dažādām valstīm. Kas ir tā pieredze, ko var paņemt no citiem, un kas ir tas, ko varam dot paši pretī? 

 

Tas ir vienīgais veids, kā rodas kaut kas. Uz sadarbības bāzes un iegūtās pieredzes arī rodas jaunas idejas. No tā visa vienam no otra kāda kripatiņa pielīp tomēr.

 

Bija viens interesants gadījums, ko veidoju, iedvesmojoties no citu tautību hip-hop māksliniekiem, lai gan vēlāk uzzināju, ka tas jau ir arī agrāk darīts. Paņēmu kādu indiešu dziedājumu, no kura atsevišķām daļiņām es salīmēju melodiju, ko pēc tam noteikti arī indiešu valodā vairs nevarēja saprast. 

 

Pamatā bija melodija. Ja ieklausās, tad vārdi skan līdzīgi. Teicu, lai ieklausās tajos un uzbūvē angļu tekstu šai melodijai. Tad tur bija zemā un augstā balss kopā, uz ko biedrs teica, ka nekad tā nav darījis. Čik, čik, čik – tā to visu apaudzējām un beigās sanāca ļoti labi.  

 

Esmu dzirdējusi, ka tu esi pārliecināts, ka hip-hopā nevar būt komponists, jo te mūziku nekomponē, bet taisa. Kāpēc tāda nostāja?

 

Komponists, manuprāt, sēž pie klavierēm un pieraksta notis, kuras pēc tam citi arī var nospēlēt. Es nekad mūžā nevienam no saviem pavadījumiem neesmu to darījis. Laikam tikai tomēr vienam, jā. Es pat nepierakstīju šīs notis, bet izmantoju tādu programmu, kur iespēlētajam nospiež vienu taustiņu un tur var dabūt nošu partitūru. Tad aiznesu, piemēram, Ivaram Vīgneram, lai viņš paskatās un pasaka, kā ir melodiski. Es tā nevaru. 

 

Tāpēc mana komponēšana vairāk asociējas ar kaut ko tādu. Mēs bieži izmantojam mūsdienu tehniskās iespējas. Tad no kaut kā esoša var uztaisīt kaut ko jaunu.  

 

Tagad top arī jauns žurnāls „Cream” -  hip-hop kultūras cienītājiem. Kā Tu domā, cik dzīvotspējīgs tas būs?

 

Tas jau būs atkarīgs no lasītājiem. Domāju, ka tas ir atkarīgs, cik kvalitatīvi šī informācija tiek pasniegta. Tikpat lielā mērā – cik interesanti tas būs. Ja būs, tad būs arī dzīvotspēja. Ir citi piemēri, kur censoņi ir nākuši, kaut ko tādu taisījuši, bet neizdevās. Tā kā šajā žurnālā tikai daļa būs par Latvijā notiekošo, bet pārējais par to, kas ārzemēs, tad iespējams tas arī izdosies, jo šādas informācijas šobrīd trūkst Latvijā. 

 

Saki, kā ir ar valodas bagātību hip-hop māksliniekam? Ir jālasa bērnībā daudz grāmatas vai to prasmi var attīstīt citādi?

 

Domāju, ka tas ir diezgan svarīgi. Pats neuzskatu, ka esmu baigi daudz lasījis, bet tad, kad mani spieda lasīt, nedarīju to vispār. Pēc tam gan atsāku, bet neesmu tomēr daudz lasījis.

 

Man viss ātri pielīp klāt, kad tas ir vajadzīgi. Kad kaut ko mācos, tad ātri uzķeru to, ko man vajag, un vairāk arī ne. Citi cilvēki lasa daudz, esmu tādus saticis. Tad reizēm nākas secināt, ka valoda viņiem, daudz lasījušiem, nav īsti bagāta. Ir jādomā visam līdzi, kad lasi, vai tev tas būs nepieciešams vai tomēr nē. 

 

Daudzi ir teikuši tieši par latviešu valodu, ka nevar latviski rīmēt, par maz esot vārdu. Tā nav. Nebūt tā nav. Vajag arī bišķi saspringt. Nekas jau nenāk viegli.  

 

Kā ir, vai īstam hip-hop cilvēkam ir jāspēj uzreiz uz vietas vajadzības gadījumā runāt rīmēs bez īpašas gatavošanās tam? 

 

Njā... Tas ir forši, bet to, kas tā spēj darīt patiešām labi, ir maz. Tie ir ļoti nedaudzi cilvēki. Tomēr ir atšķirība starp sarakstītu tekstu, kad tu izdomā, ko un kā tu gribi pateikt un saglabāt kaut kādu intrigu līdz beigām. 

 

Piemēram, tagad es runāju, bet tas netiek iepriekš kaut kā kontrolēts. Bieži vien rīmējot jau pasaka kaut ko pirms ir padomājis, tad nevar īsti izdomāt, kā to turpināt. Tā ir tāda virtuozitāte, bet ar saviem mīnusiem. 

 

Un šie mīnusi būtu...

 

Tie, kas spēj nodarboties ar frīstailu, ir daudz tādu, īpaši štatos, ko sauc battle mc. Tur vairāk nāk ārā rupji joki, uzbraucieni un tamlīdzīgi. Rezultātā šie cilvēki, kas spēj uz vietas pateikt kaut ko un sarīmēt, lai pateiktu kaut ko asu, kad viņi nonāk līdz īstu dziesmu rakstīšanai, tad viņi, izņemot šo uzbraucienus, dziesmās neko citu ielikt vairs nevar. Tādu ir daudz, kas spēj braukt virsū, spēj to padarīt smieklīgu un aizķert, bet gala rezultātā tev gribas no tā cilvēka dzirdēt arī kaut kādu viedokli vai vēl kaut ko. Bet viņam tā apakšā nemaz nav. 

 

Man arī bija līdzīgi. Braucu, braucu, braucu, bet tad sapratu, kā tā jau nekur nenonāksi. Es nolēmu iztikt bez tā, jo man bija daudz ko pateikt citā veidā un daudziem jau ir bijis uzbraukts. Nolēmu virzīties citur.

 

Vai, tavuprāt, hip-hopā dziesmai jābūt stāstam? 

 

Jā, tai jābūt ar sākumu un beigām. Man tas ir vairāk nekā stāsts. Man katrā ir kas īpašs. Teiksim, no iepriekšējā albuma, visam cauri gāja stāsts. Par jaunu cilvēku, kam par pamatu ņēmu sevi. Stāsts ir par ilūziju, kas bija izveidojusies galvā, par to, ka te Latvijā viss ir mazs, ja es būtu bijis kaut kur tur, nezin kur, tad būtu bijis labāk. Tad ir tāds gala rezumē, ka nē, īstenībā arī te ir labi. Iespējams, ja es būtu tur, tad ar to visu nemaz nenodarbotos. Citas dziesmas turpretī nav kā stāsts, bet vairāk kā tikai domu ķēdīte.  

 

Domu ķēdītēs posmos ir arī cilvēki. Ko tu visaugstāk vērtē savos līdzcilvēkos? 

 

Noteikti sapratni. Un atklātību. Tā, lai cilvēks var runāt tieši to, ko domā. Bez visām mārketinga lietām, kas ir visapkārt. Ļoti bieži skatos uz cilvēkiem, kas grib kaut ko pateikt. Tad, kad viņi to pasaka, sāk uzreiz atrunāties, lai nepadomāju tā vai citādi. Visu laiku cilvēki uztraucas par to, ko gan padomās citi par kādu rīcību vai sakāmo. Man tiešām ļoti nepatīk, ka tā runā. Es nesaprotu, kāpēc gan tā vajag uztraukties. 

 

Lai nodrošinātos, saņemtu īpašu garantijas talonu, ka nebūs nekādas atbildības.

 

Bet tik un tā bezjēdzīgi, jo es nekad neuzzināšu, ko tu domā, kā arī tu nekad neuzzināsi, ko šai brīdī domāju es. Uztraukties par to ir absolūti bezjēdzīgi. Tas ir tāpat kā uztraukties, braucot mašīnā un nokļūstot korķī. Tad uztraukums neko nepalīdz. Viens tur sēž mierīgi un aizbrauc, bet tai pašā laikā otrs netiek nemaz ātrāk, bet pie tam vēl sačakarē sev nervus. Tieši tāpēc patiesi cilvēki ir vinnētāji, kuri spēj saglabāt veselu savu nervu sistēmu.  

 

Kā tu raksturotu pats sevi?

 

Oi...Pats sevi raksturotu kā slinku un pašpārliecinātu! [smiekli] 

 

Ar to, ko stāstīji sākumā par tieksmi pēc ideālā, grūti savienot ar to slinkumu.

 

Man ir jāpiespiežas katru reizi, kad kaut ko sāku darīt. Ja es to nepaveicu, tad varu arī neko neizdarīt. Pilnīgi mierīgi.  

 

Bet ja dari, tad līdz perfektuma robežai?

 

Jā, darbu daru līdz nervu sabrukumam. Tad iestājas miers, ja zinu, ka ir kaut kas izdarīts. Tad kādu laiku var nedarīt neko. Sevi jau grūti raksturot, jo redz, tur jau būs daudz dažādu atrunu.  

 

Tātad visa tava dzīve ir mūzika. Vai ir iespējams nodarboties ar mūziku šodienas Latvijā bez paralēliem darbiem citās nozarēs?

 

Iespējams jau ir, tikai viss ir atkarīgs no tā, cik ļoti tevi pašu apmierina tavs stāvoklis. Pagaidām es tā dzīvoju, domāju, ka tā darīšos vēl kādu laiku. Cik ilgi, nevaru pateikt. To rādīs laiks.  

 

Kas ir Gustavo bez mūzikas? Vai ir kas tāds, kas interesē ārpus šī lauciņa? 

 

Patiesībā viss laiks paiet mūzikā. Ir brīži, kad vajag no tā visa atpūsties, lai atkal var darīt tālāk.Bez mūzikas vēl mani aizrauj laikam humors. Patīk. Labs humors, bet pašam laikam nesanāk! [smiekli] Pārsvarā tie ir krievu raidījumi, jo ar humoru Latvijā ir kā ir. Te pietrūkst atdeves. 

 

Tomēr uzskatu, ja tu kaut ko dari, tad izvēlies tiešām to, kas tev patīk, un dari to ar visu atdevi. Un ja būs atdeve, tad ir labi. Bet ja ir labi, tad ir bijusi arī atdeve.  

 

Vai zināmā mērā to nevarētu saistīt ar kādām mentalitātes iezīmēm? Hip-hop lauciņā nav vērojamas atšķirības starp dažādu tautību darbošanos?

 

Nē. Ir atsevišķi cilvēki tur un tur, kas spēj kaut ko radošu izdarīt, bet tai pašā laikā ir arī lielais vairums, kas dara -  kā sanāk, tā sanāk. 

 

Mēs tagad arī dzīvojam tā, ka laika kļūst arvien mazāk. Viss notiek arvien ātrāk. Tāpat laika nav. Līdz ar to steiga daudz liek ziedot.  

 

Atceros sarunas sākumu, var teikt, ka tev nav būtisks laiks, bet kvalitāte, darba rezultāts, vai tad ne? Reti kurš var strādāt pie viena darba neskaitāmas reizes. 

 

Ar mani laikam tas nesaistās. Atceros, ka ar vienu meiteni runāju par to, kā ir cilvēkiem, kas izdomā, ka viņiem kaut ko vajag, bet to vajag uzreiz un ātri. Ja tā nav iespējams, tad vai nu viņi to ātri pamet vai ātri panāk, ziedojot visu. 

 

Ir cits cilvēku tips, kas izdomā, ko grib, un redz to pie apvāršņa. Tad tas lēnām, lēnām tuvojas. Tad, kad tu zini, kas vēlamais tur beigās ir, tu jau esi mierīgs. Sajūta ir tāda, ka it kā jau esi to dabūjis. 

 

Man tā arī ir. Ja es izdomāju kādu dziesmu, bet vēl neesmu to uztaisījis un apzinos, ka ne rīt, ne parīt man tās nebūs, bet pēc mēnešiem astoņiem man būs. Tad jau var būt mazliet mierīgāk. Bez steigas. Man tā patīk. Galarezultātā dažreiz ir arī jāiespringst, lai pievilktos klāt visam.  

 

Kuri būtu tie atslēgas vārdi, ar kuriem tu gribētu, lai raksturo tavu muzikālo devumu un darbību? 

 

Hipnotiski. To man ir gan daudzi teikuši, gan man pašam arī tā liekas. Kad es galarezultātā klausos savus darbus, tad es miegu ciet. [smiekli] Īpaši, ja tas ir mājās, kad tā notiek. 

 

Jo tajā visā radīšanas procesā sava daļa steigas ir, kad klausies to tādā uztraukumā. Kad ir gatavs, to var darīt mierīgi.  

 

Varbūt tikai uz pašu tā iedarbojas?

 

Nē, to man ir pat teikuši cilvēki, kas nesaprot latviešu valodu, bet kas klausās. Tas ir laikam tikai skaņu kopums, bet tik un tā iedarbojas hipnotiski. Varbūt tas ir tāpēc, ka tajā darbā ir ļoti daudz laika ieguldīts. Tad varbūt tā enerģija kaut kā pāriet pie klausītāja. 

 

Katru dziesmu, ko radu, vidēji sanāk klausīties aptuveni 48 stundas bez apstājas. Lai kāds to apmēģina, kas nav saistīts ar mūziku. Tā var saiet sviestā. Iespējams, mēs jau esam sagājuši sviestā. Es jau arī dzirdu un klausos to visu savādāk – dzirdu vai nu tikai tekstu vai to šķīvīti vai ko citu, tad mēģinu to labot, līdz tas skan un skan.  

 

Kas pēdējā laikā skan tavā pleijera austiņās?

 

Nav man pleijeris, bet pēdējā laikā klausos atsevišķus hip-hop izpildītājus, kas vēl joprojām piesaista manu uzmanību. Ļoti daudz skan sešdesmito un septiņdesmito gadu mūzika. Ļoti daudz funk, soul arī džezs, mazliet roks no septiņdesmitajiem.

 

Šodien cilvēki dzenas pakaļ tehnoloģijām, lai gan tur īsti nav kam dzīties pakaļ. Jo viss jau ir tur sen atpakaļ izdomāts. Hop! Apstājāmies un skatāmies tagad atpakaļ. Viss labākais jau bija izdomāts tad. 

 

Kādas tad ir tuvākās ieceres, kas veidos turpmāko domu un darbu ķēdīti?

 

Daudz, vairākas ieceres. Ir iecere mēģināt padarīt visu līdz rudenim, lai varētu braukt prom ziemot uz siltajām zemēm, lai man nav jāredz šī drausmīgā ziema. Es to nepanesu, mans organisms to vienkārši neņem pretī. 

 

Gribu aizbraukt pārziemot. Tā kā putni. Viņi jau nav stulbi, viņi zina, kas ir jādara, kurp ir jādodas. Viņi šurp atgriežas, kad ir foršs laiks, bet, kad jūt nepatīkamus laika apstākļus, tad dodas turp, kur ir labāk.  

 

Un atgriežas, lai atkal varētu dziedāt. Paldies par sarunu!

 

Priekā!