LIELĀ INTERVIJA: Aigars Runčis - Uzdrīkstēšanās, plastilīna pasaule un atvērtība (5)

Aigars ir Rīgas pilsētvidē iedzīvojies latgalietis. „Borowas MC” virzītājspēks. Ar spēju uzdrīkstēties. Ar spēju palikt pašam par sevi. Ar sirsnīgu attieksmi. Ar interesi par vēsturi un politiku. Ar savu draudzeni. Ar atvērtu sirdi. Ar interesi diskutēt. Ar vēlmi smelt zinības ar lielumlielu kausu.

 

Viņš tic tam, ka sabiedrība reiz būs labāka un nākotne - mierīgāka. Tam, ka reiz cilvēki būs sadevušies rokās tā, ka neatliks vieta un laiks plaukstās turēt vēl arī ieročus un spiest sarkanās podziņas.

 

Pagaidām Aigars vēlas gūt, gūt, gūt - tik daudz, lai vēlāk dotu pasaulei pretī pozitīvo. Lai mācītos no vēsturiskām kļūdām un lai ļautos uzdrošināties. Būt latvietim ar drosmi īstenot pat vistrakākās idejas. Viena no tādām reiz bija arī grupa „Borowa MC”, kas nupat  ieguva „Zelta diska” balvu. 

 

Man patīk, kā viņš, atbildot uz jautājumiem, strukturē savu domu gaitu. Bieži jo bieži izmantojot uzskaitījumu – pirmkārt, otrkārt, treškārt. Tā arī es varu teikt, ka šo sarunu raksturo, pirmkārt, uzdrīkstēšanās, otrkārt, atklātība, treškārt, pasaules griešanās virziena pētīšana. Tā.  

 

 

 

Ir noiets notikumiem bagāts posms no iepriekšējā albuma „Trepis iz nakurīņi” līdz jaunajam albumam „Plastilina pasaule”. Kas pa šo vairāk nekā pusotru gadu ir mainījies tavā dzīvē?

 

Es drīzāk, atbildot uz šādu jautājumu, varu pateikt, kas no tā iepriekšējā laika ir palicis. Tā būs man vieglāk. Es domāju, ka visumā es un Ingars [ Ingars Gusāns – grupas „Borowa MC” biedrs ] esam palikuši tādi paši, jo viss pārējais ir ļoti, ļoti mainījies. Sākot ar apstākļiem, kādos mēs dzīvojām toreiz un esam tagad, beidzot ar citu cilvēku attieksmi pret to, ko darām, cilvēku skatījumu uz to, kā to darām, un domām par mums pašiem. 

 

Jāsaka, ka viss, kas notiek, notiek tikai un vienīgi uz labu. Mēs nekad neesam sūdzējušies, ka kaut kas ir slikti vai nepareizi, jo šo ceļu mēs esam gājuši apzināti. Mēs rēķinājāmies ar to, no kā būs jāatsakās mūzikas karjeras dēļ.

 

Tas posms, kas sākās 2005. gada novembrī, kad mēs izdevām pirmo albumu, tas vēl joprojām turpinās un atgādina Pelnrušķītes stāstu - latgaliešu izpildījumā.  

 

Par brīnumu, kas notiek, kad vismazāk gaidi, par pazaudētām kurpītēm, kuru atrada kāds, kas atvēra durvis mūzikas pasaulē?

 

Sākumā, kad iznāca pirmais disks, kādam varbūt tas likās nepareizi vai par agru, mēs dabūjām līgumu ar ierakstu kompāniju salīdzinoši ātri. Tad mūs pamanīja īstie cilvēki īstajā laikā. Tas nenozīmē, ka toreiz ierakstīt albumu bija ļoti viegli. Tas tomēr bija sarežģīts process, kurā mēs ar Ingaru ieguldījām lielu darbu un enerģiju. 

 

Tad viss arī sākās. Iznāca albums. Dziesma „Vysskaistuokajai meitinei” nokļuva radio rotācijā. Ātri uzradās topu augšgalos. Ar to, var teikt, viss atrisinājās. Lai gan viss sākās tikai 2006.gada janvārī, kad mēs uzvarējām Radio SWH topā un ieguvām balvu. 

 

Ir tāds teiciens – pamosties vienā dienā slavens. Bija interesanti, jo mums, var teikt, ka tā arī sanāca. Ja līdz 7.janvārim kāds varbūt bija dzirdējis par „Borowu MC”, varbūt pat nedaudz smaidīja, sakot, ka tie jau čangaļi, ka muļķības vien darot. Taču tad, kad „Prāta Vētrai” nācās mums piekāpties, tad viņi jau aizdomājās. Jāsaka, ka tam visam sekoja ļoti liels bums gan no mediju, gan no sabiedrības puses.  

 

Kā tas viss tika izjusts uz savas ādas?

 

Varu teikt, ka nākamie mēneši bija pat katastrofāli, jo tur mijās visdažādākās emocijas. Mijās kaut kas ļoti patīkams un sirsnīgs ar bezatbildību. Bija arī brīži, kad visu gribējās pamest... Visu atstāt, no visa atteikties un bēgt kaut kur tālu prom, kur vispār nav nekā. 

 

Tad mēs tomēr spējām kaut kā savākties īstajā brīdī un īstajā laikā, ko, protams, palīdzēja izdarīt mūsu mīļie un tuvie cilvēki, tas ir, ģimene un mūsu otrās pusītes. Tad mēs to visu izturējām. Nomierinājāmies. Sapratām, ka mums ir daudz ko teikt arī otrajā albumā. Ierakstījām to, pateicām, ko gribējām, bet sapratām, ka arī tomēr ir par maz vēl viens albums, ka ir jārunā vēl un vēl.  

 

Nupat jūsu grupas rokās ir nonācis apbalvojums „Zelta disks” par vairāk nekā 5000 albumu pārdošanu. Tas nav tik ierasti Latvijas muzikālajā vidē, kur tik populāra ir mūzikas lejupielāde pirātiskos ceļos. Kādas ir sajūtas pēc šīs balvas iegūšanas?

 

Man šķiet, ka tas ir kaut kas iepriekš nepieredzēts. Līdz šim, ja sasniedz „Zelta diska” statusu, tad tas mūziķim Latvijā ir normāls atskaites punkts, lai gan kopš interneta popularitātes pieaugšanas Latvijā disku pārdošana sāka iet mazumā. Tad oriģinālie albumi netika pirkti un arī tagad, var teikt, ka tos gandrīz nepērk.  

 

Kā tu skaidro to, ka jums tas tomēr ir izdevies jau ar pirmo albumu, kas nebūt nav tik bieža parādība?

 

Ļoti grūti pateikt. Varbūt tur nostrādāja Ingara riņķi ausīs, varbūt, ka skaistas dziesmas, varbūt gluži vienkārši mēs nācām īstajā vietā un laikā. Manuprāt, tur tomēr nevar izdalīt vienu radošo faktoru, jo tur saplūst virkne dažādu notikumu, kas veido to vienu veselumu. 

 

Protams, galvenais paldies ir tikai un vienīgi tiem cilvēkiem, kas izlēma, par spīti inflācijai, ka ir tā vērts iegādāties to mūsu ripiņu oficiāli. Mēs viņiem esam lielu pateicību parādā. Viņi ir vienkārši fantastiski cilvēki, ka palīdz dalīties ar mums priekos, kā arī pārdzīvot dažādas grūtības. Mēs galu galā viņiem paveram iespēju ieskatīties citā pasaulē. Kaut vai to apliecina arī otrā albuma nosaukums „Plastilina pasaule”.  

 

Kāda ir šī pasaule, par ko jūs stāstāt jaunajā albumā?

 

Tā ir pasaule, ko mēs esam izveidojuši paši, kas ir mūsu sapratne par dažādām lietām. Par to, kā tas viss notiek, kā strādā, kā funkcionē. Mēs citiem piedāvājam dalīties tajā. Ceram, ka arī citi to uzskatīs par pietiekami labu vai svarīgu. 

 

Ko tu gribēto mainīt šajā pasaulē, kurā dzīvojam tagad, ja tavās rokās būtu šīs zemes plastilīns?

 

Pirmkārt, jāsaka, ka tas ir tikai Tā Kunga rokās kaut ko mainīt - ar māliem un tā pikučiem spēlēties. Mēs uz kaut ko tādu nekad neesam pretendējuši. Ir tomēr jāapzinās savas vieta. 

 

Sapņi, protams, vienmēr pastāv. Sapņi vienmēr ir ļoti svarīga dzīves atribūtika. Bez sapņiem nekas  nenotiek, tas ir pirmkārt. Otrkārt, diemžēl,  pasaulē notiek daudzas lietas, kas manā individuālā skatījumā un interpretācijā nav pareizi. Sākot ar sociālajiem apstākļiem, beidzot ar sabiedrības morāles kategorijām un  vērtībām.

 

Taču cilvēki tā dzīvo, viņi paši piedalās šīs pasaules veidošanā. Katrs arī ir atbildīgs par to, kas tur ir nepareizs. Līdz ar to katrs arī ir pats atbildīgs par to, kas viņam šķiet nepareizs. Un kaut ko pārmainīt, es uzskatu, ir iespējams tikai tādā pašā veidā. Tas ir – pašiem. 

 

Protams, ir nepieciešami cilvēki, kas uzņemas iniciatīvu, lai kaut ko pārmainītu, kas pirmie par to sāk runāt, kas aizsāk pārmaiņu procesu. 

 

Un pats? Vai pats vari teikt, ka tu sper soli pretī tam, kas tevi neapmierina šai pasaulē?

 

Domāju, ka ar grupas palīdzību, jā. Iespējams, esam likuši cilvēkiem padomāt par Latviju, Latgali, latgaliešiem - mazliet citādākā kontekstā. Pareizākā kontekstā. Tādā, kas mums pašiem šķiet pareizāks, kā par to ir jārunā, kā tas šodien būtu jāuztver. 

 

Tieši tāpat ir sabiedrībā daudzas lietas, ko vajadzētu pārmainīt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es izvēlējos studēt starptautiskās attiecības un politoloģiju. Es ceru, ka izdosies varbūt reiz tādā veidā mazliet pasauli  padarīt labāku.

 

Es tagad laikam runāju, kā „Mis World”, kas saka, ka mieram jābūt. Bet būsim reāli, to patiešām šodien pasaulei vajag...

 

Pirms gada tu vēl studēji Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, „vēsturniekos”. Kas lika tās studijas pamest un doties uz Rīgas Stradiņa universitāti (RSU), lai apgūtu politikas zinības?

 

Pavisam vienkārši. Vēsture ir mana otrā sirdslieta. Es tagad turpinu lasīt ļoti daudz literatūru, kas ir saistīta ar vēstures pētniecību. Pirmā sirdslieta man tomēr bija un ir - politika. Ar to es slimoju jau tik sen, cik pats sevi atceros. Atceros, ka maziņš skatījos ar vecākiem ziņu izlaidumus, iesaistījos diskusijās, lai gan, protams, tajā laikā mani, smurguli, neviens neņēma vērā. Ar laiku  sāku kaut ko arī saprast, sāku izdarīt savus vērtējumus. Iepatikās. Sapratu, ka tā lieta mani interesē.  

 

Kāpēc tad šajā virzienā nedevies uzreiz, līdzko tika pabeigta vidusskola un iekarota Rīga?

 

Diemžēl uzreiz pēc vidusskolas beigšanas man nebija iespējas studēt RSU. Toreiz mani  nobaidīja, ka „stradiņos” nav budžeta vietu. Lai gan es uzskatu, ja jaunietim ir ļoti augsti sasniegumi mācībās, mācību priekšmetu olimpiādēs, sabiedriskajās aktivitātēs, tad viņam ir jābūt iespējai mācīties bez maksas tālāk. Toreiz diemžēl man iznāca aplauzties. 

 

Tā kā vēsture bija otrā alternatīva, kā arī iekļuvu budžeta grupā ar stipendiju, kas man bija ļoti svarīgi, tāpēc arī paliku tur studēt. Pēc krasām pārmaiņām aizvadītā gada laikā pārvērtēju visas lietas un izdomāju, ka vēstures studijas ir devušas daudz un ka varbūt reiz pie tām vēl atgriezīšos, bet tomēr nolēmu, ka jāiet savu sapni piepildīt. Paralēli jāpiepilda gan viens, gan otrs sapnītis.  

 

Vai studiju jaunā vieta un muzikālo procesu radītā atpazīstamība netraucē studiju gaitās?

 

Varu teikt, ka tajā augstskolā var just, ka zināšanas ir gaisā. Visapkārt. Goda vārds! Tur ir sajūta, ka tur ieej, tad jāņem kaut kāds kauss un jāsmeļ tās, lai arī ir jāiegulda kolosāli daudz darba. Tur notiek daudz diskusijas, kurās pasniedzēji ļauj iesaistīties studentiem. Trešā lieta ir kursabiedri, ar kuriem man ir ļoti paveicies, nezinu, kam jāsaka paldies, likteņa vai sekretāres pirkstam par to. Mani kursabiedri  ir personības. Tāpēc ir interesanti ar viņiem runāt un arī strīdēties. Bet tā pozitīvi strīdēties. Par dažādiem jautājumiem. 

 

Par atpazīstamību runājot, šķiet, ka man netraucē, bet viņiem gan sākumā traucēja. Jo bija tā, ja mēs kaut kur kopā ejam, tad parasti  man cilvēki kaut kādu uzmanību mēdz pievērst, kas ir diezgan uzkrītoši, pamanāmi. To maniem kursabiedriem sākumā bija diezgan sarežģīti pieņemt, bet tagad varu teikt, ka viņi pie tā ir pieraduši. 

 

Vārdu sakot, tev atpazīstamība ikdienā vairs netraucē komunicēt ar pasauli?

 

Jāatzīst, ka man nekad un ne ar vienu cilvēku nav bijis problēmu kontaktēties pat tā iemesla dēļ, ka es esmu atpazīstams. Tā atpazīstamība negatīvi iedarbojas tad, kad pats cilvēks sadomājas, ka viņš ir kaut kas, nezin kas, jo par viņu raksta avīzes, viņu rāda televizorā. Tādā gadījumā šis cilvēks pats nostāda tādu barjeru pret sevi. Tad viņam kļūst sarežģītāk kontaktēties. 

 

Pats nekad neesmu mēģinājis tādu barjeru veidot, jo, manuprāt, man tas nemaz nav vajadzīgs. Man ļoti patīk iepazīties ar dažādiem cilvēkiem, apmainīties ar viedokļiem, uzzināt kaut ko jaunu. 

 

Pa šo laiku pārmaiņas nav skārušas tikai tavas studiju gaitas, bet arī grupas „Borowa MC” sastāvu. Solistes Guntras vietā tagad ir jauna meitene Leila. Kā tu vērtē viņas devumu tavai grupai?

 

Jā, tā ir, bet precīzāk tagad būtu jāsaka tā, ka šobrīd grupas sastāvā pēc Guntras aiziešanas mēs esam palikuši divatā – es un Ingars. Šis tandēms ir saglabājies arī uz jauno albumu un domāju, ka arī turpmāk oficiāli grupas sastāvā mēs būsim divi.Tagad ar mums kopā ir viena kolosāla soliste, kas piedalās gan mēģinājumos, gan koncertos, gan arī albuma ierakstīšanā. Viņu mēs izvēlējāmies īpašā atlases konkursā, kas bija aizraujošs, bet arī ļoti sarežģīts izvērtēšanas procesā. No vairāk nekā 50, kas bija pieteikušās, atlasīt finālam 12 meitenes nemaz nebija sarežģīti. 

 

Leila šai finālā atstāja visvisvislabāko iespaidu par sevi kā par personību un kā par solisti. Par viņas balss tembru mums nebija nekādu šaubu, tāpat kā par to, ka gribam ar viņu strādāt kopā. Jāsaka, ka arī mēģinājumos, kas tagad notiek, tā pieredze, ko mums dod Leila, ir svarīga. Viņa aktīvi iesaistās mēģinājumu darbā, nāk pie mums ar  konkrētām idejām. Dažkārt gadās pat tā, ka man un Ingaram ir jāspēj tikt viņai līdzi. Tas mums iepriekš tā nebija pieredzēts. Atmosfēra ir ļoti labvēlīga kopīgam darbam.  

 

Jūsu jaunajā albumā piedalās ļoti dažādi un salīdzinoši daudz viesmākslinieku, piemēram, Zane Dombrovska, Mārtiņš Freimanis, Māris Žigats, Fredis, Kristaps Rasims, Aina Poiša. Kāpēc tāda izvēle?

 

Iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies aicināt viesmāksliniekus, ir tikai viens. Mēs klausījāmies ierakstītās dziesmas un sapratām, ka, piemēram, Ingars to nevar iedziedāt tik labi, kā gribētos. Tad mēs domājām, kurš no viesmāksliniekiem no Latvijas ar savu balss tembru to varētu darīt krāšņāk? Mēs katrai dziesmai piemeklējam konkrētu izpildītāju no Latvijas muzikālās skatuves.  Ja pirmajā albumā mēs varētu iedot žetonu tikai Freimanim, tad šajā albumā viesmākslinieku darbība mūs pašus ļoti pārsteidza pozitīvā nozīmē. Pirmkārt, darbs bija ļoti produktīvs, otrkārt, ļoti kvalitatīvs. Šķiet, ka viņiem pat akcents nav īsti jūtams. Mārtiņu Freimani mēs jau esam iemācījuši pat runāt latgaliski. Saku paldies tiem, kas piedalījās, jo viņi patiešām mūsu albumu padara daudz krāšņāku.

 

Saki, kāda ir sajūta attiecībās pret Latgali, latgaliešiem! Vai ir jūtama atšķirība tagad un mazliet agrāk?

 

Varu apgalvot, ka kaut kas noteikti ir mainījies. Varbūt latgaliešiem tiek pievērsta lielāka uzmanība. Lai gan ik pa brīdim tie citi izmet kādu joku, bet pēc tam saprot, ka laikam tas nav bijis vietā. Domāju, ka tās lietas ir ievirzītas pareizā gultnē. Mēs ļoti ceram, kas tas viss arī pozitīvi turpināsies. 

 

Var jau būt, ka arī mūzika latgaliešu valodā ar laiku ieņems stabilu vietu Latvijas muzikālajā apritē.

 

Cik bieži tagad tiec uz mājām?

 

Īstenībā daudz retāk, nekā gribētos. Darba apjoms ir liels. Mācības arī. Arī draudzene, kas agrāk bija viens no spēcīgākajiem stimuliem, tagad arī ir Rīgā. Arī Leila mācās Rīgā. Mēģinājumi notiek Rīgā. Grupas dzīve arī notiek pārsvarā te. Kā arī darbs Radio SWH par dīdžeju svētdienās paņem daudz laika. 

 

Ņemot vērā tavu latgalieša īpatno dialektu, vai var teikt, ka, strādājot radio, tu esi lauzis stereotipu par to, kādai jābūt radio balsij?

 

Jā, tādā ziņā noteikti to esmu izdarījis. Arī, uzsākot darbu, jautāju priekšniekam, vai man tagad būs jāstaigā pie pedagogiem, kas man mācīs pareizu e, ē izrunu. Viņš atteica – nē, vecīt, tas ir tavs pluss... Tā tu runā savādāk, atšķirīgāk. 

 

Pirmajos darba mēnešos sapratu, ka atsevišķiem radio klausītājiem tā bija problēma. Taču tur bija jāņem arī, ka tā ir jauna radio balss, pie kuras jāpierod. Taču tad arī gadījās, ka zvana tādi pašapmierināti cilvēki, kuri sevi uzskata par pasaules nabām, sakot, ka man esot nepieciešama logopēda palīdzība un tamlīdzīgi komentāri. 

 

Vispār jau es viņiem tagad saku lielu paldies, jo tik nepamatoti un stulbi komentāri, kurus es tomēr ļoti pārdzīvoju, - ja jāteic pavisam godīgi,- man tie  palīdzēja pašam norūdīties iekšēji. 

 

Tagad ir tā: ja sanāk kādu galotni nepareizi pateikt, tad vairāk to vērtēju no profesionālā viedokļa, bet kopumā esmu apmierināts un man patīk šis darbs.

 

Tu esi arī filmējies jauniešu īsfilmu konkursa darbā „Lāčplēs: nepatikšanas ar koka gabalu!”. Kā tu nonāci līdz šim pasācienam?

 

Ai, tas darbs bija šausmīgs, ja godīgi. Laikam tā par režisoriem nerunā, bet es to esmu teicis arī šīs īsfilmas režisorei. Diemžēl filmas scenārijs, ko atsūtīja man, un tas, ko redzējām uz ekrāniem, bija ļoti dažādi. Tas jau ir režisora atbildībā. Filma neiekļuva finālā, nedabūjām arī iespēju filmēt tālāk garāku materiālu. Varbūt režisorei bija maz laika pateikt desmit minūtēs to, ko viņa grib. 

 

Lai nu kā, pieredze bija interesanta, jo katra pieredze jāuztver kā kaut kas pozitīvs. Man patīk iesaistīties dažādās avantūrās.

 

Kāpēc tieši tu tiki izvēlēts kā aktieris šai filmiņā?

 

Viss sākās ar to, ka režisore sākumā gribēja izmantot mūsu mūziku. Mums nebija iebildumu, mēs piekritām, bet tad pēc kāda laiciņa man piedāvāja arī filmēties. Kāpēc? To nezinu. Tas jājautā režisorei. 

 

Ceru, ka viņa toreiz nedomāja nostrādāt  uz  PR rēķina...Pirmkārt, tas būtu bijis ļoti stulbi, bet es darīju visu pēc labākās sirdsapziņas. Tas, ka nesanāca, tas arī nav noslēpums. Daļēji var būt tā ir mūsu vaina, bet daļēji arī pārējo, kas piedalījās.

 

Par daudz labāku video darbu es uzskatu mūsu pašu veidojumu „Par sevi, draugim i Latgolu”, kam jau ir uzfilmētas divas daļas. Pirmo varēja noskatīties  internetā, bet otrā vēl nav publiskota. Tas ir stāsts, kura nosaukums visu saturu arī atspoguļo. Tur nav galveno lomu. Tur piedalāmies mēs, „Borowa MC”, un grupa „Bez PVN”.  

 

Tu esi viens no atpazīstamajiem ļaudīm, kas šobrīd piedalās arī latviešu trakā projekta – Pasaules siena - popularizēšanā. Tu tici brīnumiem pats un šim arī?

 

Kad es šo ideju pirmo reizi redzēju un dzirdēju, tad nodomāju, ka džekiem jādod žetons. Latviešiem tieši tā arī trūkst – uzdrīkstēšanās. Es pieļauju, ka, sēžot draugu bariņos, uzrodas pilnīgi kreizī idejas. Idejas rodas, un viņas noteikti ir. Kā tas latviešiem raksturīgi, parēcām un aizmirsām. Nē, tāda attieksme ir pilnīgi garām un pilnīgi nepareiza.

 

Galu galā arī grupa „Borowa MC” ir līdzīgs piemērs. Ja nebūtu kādas apņemšanās, kas sākumā varbūt pat šķita muļķīga, tad nebūtu arī tagad tā, kā ir. Tieši tāpēc man bija liels prieks par to, ko tagad mēģina latvieši. Tas ir kolosāli.

 

Ja tā padomā, vai nav skaista ideja, ka visa pasaule apvienojas:  ir zemeslode, kam visi apstājas apkārt ar saviem vārdiem! 

 

Pirmkārt, katrs, kas piekrīt, dalās šai priekā. Es nerunāju par naudiņu, kas šajā gadījumā daļa aiziet sienas būvniecībā, bet pārējais - labdarības ceļos tiem, kas paši to nevar atļauties.  

 

Otrkārt, vai nav skaisti, ka katrs, piedaloties šajā projektā, pasniedz roku nākamajam? Tad tas otrs satver cita roku, tā veidojas liela, kolosāla ķēde - līdz mirklim, ko mēs varbūt paši neaptveram, jo var būt mirklis, kad visa pasaule arī būs sadevusies rokās... Tur jau vairs nav vietas ieročiem, vairs nav brīvi pirksti, ar ko spiest sarkanas podziņas... Iespējams, tas ir solis pretī labākai sabiedrībai un mierīgākai nākotnei.  

 

[Atvadoties līdz nākamreizei, nepamet sajūta, ka šis cilvēks darīs daudz, un mēs vēl  par viņu daudz dzirdēsim, runāsim un spriedīsim, bet ne tikai mūzikas kontekstā. Un to arī viņam novēlu – uzdrīkstēties neapstāties...]