LIELĀ INTERVIJA: Valdis Valters - Fiziskā un garīgā līdzsvara nepieciešamība (6)

Viņš ierodas laikā. Olimpiskā sporta centra foajē kafejnīcā. Uz oranžā galdiņa, atbildot uz jautājumiem, zīmē ar plaukstām dažādas trajektorijas. Tāpat kā basketbola laukumā.

 

Pasaules un Eiropas čempions basketbolā un treneris Valdis Valters ar 25 gadu stāžu tagad ir pievērsies jauno basketbolistu audzināšanai atjaunotajā „VEF Rīga” klubā. 

 

Lai gan basketbols ir bijis vārds, ar ko pat nezinātājs identificē Valdi, viņš tomēr atzīst, ka basketbols nekad pašam nav bijis pirmajā vietā. Top pieciniekā sporta veidos gan.

 

 

 

Jūs vairākkārt esat gājis prom no basketbola, sakot, ka neatgriezīsieties tajā. Taču atkal esat atpakaļ. Kas tomēr pamudina aktīvi darboties tālāk? 

 

Es projām esmu gājis vien no aktīvā basketbola. No trenēšanas. Aktīvā trenēšana nozīmē papildus spēkus. Tas nozīmē -- liela to koncentrācija un ļoti maz brīvā laika. No basketbola tomēr nekur nekad neesmu aizgājis, vienkārši savā laikā man bija tik daudz to darbu, ka biju spiests treniņu skaitu samazināt un samazināt, līdz vairs vispār to nebija.

 

Laiks ir pagājis. Ir parādījušās interesantas lietas. Un es domāju, ka mans vecais VEF klubs, kurš mani savā laikā arī izaudzināja, -- pēc divdesmit pieciem gadiem nevarēju neatļauties to nepārdibināt un atjaunot, ja tāda iespēja bija. Līdz ar to man basketbolā ir palikusi pēdējā lieta, tas ir, basketbola kluba „VEF RĪGA” atjaunošana. Vairāk tad man laikam nekādu lielo mērķu nav.

 

Atjaunotā basketbola kluba sākotnējais mērķis ir gados jauno basketbolistu kalve, nevis tiekšanās pēc uzvarām. Kā tas ir paveicams?

 

Jā. Es vienmēr esmu domājis tā: ja jaunie spēlētāji ir vairākumā, tad ir jāgatavo jaunā maiņa, nevis par katru cenu iegūt spīdošu rezultātu. Tas ir raksturīgs lielajiem klubiem. Man ir jāgatavo jaunie, neaizmirstot par rezultātu. Tātad man ir jāsavieno divas lietas kopā.

 

Vai jaunie spēlētāji, kas netiecas sākotnēji pēc uzvarām, var mūsdienās piesaistīt sponsorus, lai komanda varētu pilnvērtīgi iesaistīties basketbola dzīvē?

 

Spēlētāji  augs un paliks labāki. Droši vien arī rezultāti būs labāki. Šobrīd ļoti interesanti ir, ka Latvijas basketbolā jau pēc šīs sezonas atskanēja komentāri, ka čempionāts bija labs, bet bijis maz latviešu spēlētāju. Tātad nav par ko fanot. Līdz ar to šī niša ir tukša. Tieši tāpēc centīšos sagatavot tādu komandu, kas sastāvēs no latviešu spēlētājiem un kas varētu radīt arī fanu interesi.

 

Jūs domājat, ka ir iespējams izveidot labu spēlētāju komandu tikai no jaunajiem censoņiem, neiesaistot nevienu pieredzējušāku spēlētāju no malas? 

 

Nē, es neapgalvoju, ka tādu nebūs, bet nekad nebūs citas ādas krāsas spēlētāju. Ja ņemsim, tad tikai ļoti talantīgus. Maksimums – sezonā divus spēlētājus komandā, bet jaunus. Tad tālāk vai nu viņi aiziet uz NBA vai uz kādiem lieliem klubiem, kur par viņiem vienmēr ir  interese. 

 

Tādu spēlētāju ir ļoti daudz. Vienkārši ir jāmāk viņus paņemt un sagatavot. Tikai te jāņem vērā gan sportiskais, gan finansiālais rezons no tā visa.

 

Jaunie spēlētāji ir viens aspekts, bet kā jūs šobrīd raksturotu profesionālā basketbola vidi Latvijā?

 

Kopumā basketbols ir krietni pacēlies un sit augstu vilni. Nezinu, vai tāpēc, ka ir ļoti labs apmeklējums, daudz maz labi rezultāti, kaut gan mēs tāpat no lietuviešiem atpaliekam. Ir ļoti labi panākumi mūsu spēlētājam NBA Andrim Biedriņam. Līdz ar to tā visa basketbola popularitāte aug. Uz citu sporta veidu fona tā ir izaugusi diezgan augstu. 

 

Taču skaidrs ir arī, ka ir vajadzīgi arvien jauni un jauni basketbola talanti, kuri varētu nākotnē papildināt Latvijas izlasi. Šajā jomā ir diezgan daudz darba darāms. Tāpēc viens no mērķiem ir jaunā VEF kluba dibināšana.

 

Kā jūs esat iecerējis veikt jauno, talantīgo spēlētāju atlasi? Kas var cerēt uz jūsu uzmanību?

 

Ja man kādreiz bija Valtera basketbola skola, tad toreiz jaunos spēlētājus es pazinu jau no septiņu, desmit gadu vecuma un lēnām sekoju viņu darbībai, un bīdīju viņus spēlēt. Šobrīd man pirmajā gadā vienkārši ir jānolasa visus labākos, kas ir.

 

Kad es to būšu izdarījis, tikai tad es varēšu secināt, kas un kā ir.Atlases kritēriji ir skaidri: katrs spēlētājs -- atbilstošai pozīcijai, atbilstošu augumu, atbilstošu meistarību. Atlase nav liela, no kā daudz izvēlēties, bet tomēr komandu nokomplektēt var. Nav jau daudz talantu.

 

Tam ir kādi priekšnoteikumi?

 

Galvenais priekšnoteikums ir meistarība, lai ir fiziska sagatavotība vai tīri sportiskas kustības, tādu jau nav daudz. Un tādā mazā valstī kā Latvija nekad arī nav bijis daudz. Taču ja kāds tur tomēr pazib, tad tas uzreiz ir jānoķer piecreiz ātrāk nekā citiem un jādabū pie sevis. 

 

Kādi būtu jūsu argumenti, lai perspektīvākie jaunieši paliktu spēlēt Latvijā, nevis dotos spēlēt basketbolu uz ārzemēm?

 

Pirmkārt, var minēt to, kā citi ir kārtīgi apdedzinājušies, dodoties prom. Es domāju, kā atsaukties uz veco pieredzi. Otrkārt, tepat Latvijā mēs šobrīd varam piedāvāt labus treniņu apstākļus un normālu samaksu. Iespējams, daudziem spēlētājiem - arī izglītību. Tas ir tas, kas šobrīd  notur  spēlētājus tepat Latvijā.

 

Ko savukārt spēlētājam var dot ārzemju pieredze?

 

Ārzemju pieredze dot to, ka ar viņiem tiek noslēgts līgums, tad basketbolists aizbrauc, bet pēc pusgada ir atpakaļ. Atgriežas vīlies par to, ka ne viņa meistarība tiek novērtēta, ne klubs, ne pats spēlētājs ar to nav apmierināts. Un tad viņš atgriežas atpakaļ. Tā ir slikta pieredze.

 

Ir zināms, ka kādu laiku atpakaļ jūs darbojāties ne tikai sporta, bet arī politiskajā lauciņā. Kas jums lika pārdomāt un doties prom no politikas?

 

Drīzāk jāsāk ar to, kas man tur lika ieiet. [smejas] Tam visam bija gadījuma raksturs. Tajā laikā, 1998.gadā, mēs sēdējām pirtī pie Viļa Krištopāna trijatā. Kaut kā  aizsākās saruna, ka drīz jāiesniedz vēlēšanu saraksts Rīgas Domei. Un tad man jautāja, kāpēc es tur neesmu. Teicu, ka iešu ar vienu nosacījumu: ja man būs desmitais numurs. Šie teica, ka būs, un tā arī ielika. Tikpat ātri, cik darbošanās politikā sākās, tikpat ātri tā beidzās. Lai gan mani ievēlēja, es tomēr sapratu, ka tas nav mans darbs. 

 

Kas radīja jūsos šādu secinājumu?

 

Lai darbotos aktīvi politikā, tur ir jāiet vadības līmenī. Jāpārzina konkrētas lietas. Tas, kas man bija raksturīgi un būtiski, tad tā bija jauniešu iesaistīšana ārpusskolas aktivitātēs, arī sports un izglītība. Iespējams, tieši pateicoties manai iniciatīvai, toreiz skolās arī kaut kas notika šai jomā. 

 

Visas skolas, kurās tagad ir sporta zāles, bija mana ideja. Īsā laika posmā, bet tomēr to izdarīju. Šobrīd sporta zāļu standarti ir pacelti augstu. Visas skolas ir apmierinātas, ka tās sporta zāles tomēr ir. Idejas  man bija vēl daudzas, bet varbūt kādreiz vecumā  īstenošu...

 

Ja būtu tāds īpašs amats kā sporta ministrs, tad kas būtu tie virzieni, kuriem jūs ķertos klāt pirmajiem, esot šajā amatā?

 

Jā, par sporta ministru es gan varētu strādāt. Jau pirms gadiem desmit man šajā jomā bija zināma programma, ko vajadzētu darīt sporta jomā. Arī vēl tagad idejas ir palikušas, jo līdz šim nav Latvijā nekas no tām nav realizēts. Bet  lai paliek, es piedāvāšu, ja būs tāda vajadzība.

 

Bet tomēr, kurām problēmām vai jomām jūs pievērstos pirmām kārtām? 

 

Pirmkārt, tas būtu ārpusskolas darbs un darbošanās. Tas ir, jāveido, teiksim, pagalmu sporta laukumi, jāattīsta pagalmu sporti, jāpopularizē arī citas ārpusskolas aktivitātes - kā pulciņi, kur iesaistīt bērnus. Nevis atstāt viņus „maģiskajām” lietām, piemēram, kā tušiņi - ar visām  izrietošajām sekām. Bet darīt tā, lai cilvēks nevis degradējas, bet tieši pretēji, lai viņš izglītojas daudzās jomās. 

 

Lai to varētu paveikt, katrā rajonā ir jāgatavo speciālisti, kas varētu piesaistīt cilvēkus, kas tālāk savus draugus tajā visā iesaistītu. Tā jau tā interese rodas, ne tikai sporta jomā, bet arī visās citās. Tad, iespējams, veidotos vairāk tādi interešu klubi tieši jauniešiem. Tā ir tā viena no lietām, ko es darītu. Kā viens ministrs ar māmiņu naudām tika galā, tad arī te ir jābūt kādam, kas ir gatavs tam iet cauri.

 

Jūs fokusētos uz jauniešu aktivitāšu dažādību, bet kādus jūs redzat šodienas jauniešus? 

 

Mūsdienu jaunieši iet pa to ceļu, kuru mēs nemaz nezinām. Es uzskatu, ka savu enerģiju jaunieši patērē nevajadzīgām lietām. Daudzi. Sevišķi pusaudžu vecumā, kad uzrodas alkohols, narkotikas, pīpēšana un vēl visādas nodarbes, kurām pēc tam, dabiski, ir visādas sekas. 

 

Tās ir lietas, pie kurām noteikti vajadzētu piestrādāt. Bet mēs aizmirstam, ka mums ir tāds institūts kā ģimenes, kas pie tā nestrādā, daudzi šķiras, nesaprot, kāpēc tas bērns tāds ir... Problēma jāmeklē daudz dziļāk. Jābūt kādiem konsultāciju centriem, kas varētu palīdzēt. Ļoti daudzi nezina, ko darīt šādās situācijās. Domāju, ka šajā virzienā būtu daudz ko darīt.

 

Vai jauniešiem, kas mēģina profesionāli darboties sporta lauciņā, ir iespējams vienlaikus iegūt arī labu, pilnvērtīgu izglītību, netraucējot abiem procesiem?

 

Tas ir labs jautājums, bet jāsaka tā, ka tur cilvēkam ir jābūt baigajai gribai. Lai gan arī augstskolai vajadzētu panākt kādu soli pretī, lai ļautu kārtot pārbaudījumus nevis tikai augstskolas noliktajā laikā, bet pēc kāda individuāla plāna, kad sportistam ir vairāk laika. Tad tas ir iespējams. Te ir abpusējs darbs – gan augstskolas, gan interese no paša studenta puses.

 

Kā jūs vērtējat basketbola līmenī augstskolu komandu vidē?

 

Es skatos, ka tas manāmi iet uz augšu. Kādreiz nebija tāds līmenis. Kādreiz Rīgas Tehniskā universitāte, ko esmu beidzis, bija augstā līmenī. Tagad skatos, ka viņiem ir daudz naudas, bet trūkst labas bāzes, bet viss iet uz priekšu. Ir ieviestas obligātās sporta nodarbības, kas nodrošina kaut kādu minimālu fizisko slodzi. 

 

Es uzskatu, ka ne tikai jaunietim, bet cilvēkam jebkurā vecumā vismaz divreiz nedēļā ir jānodarbojas ar sportu. Kaut vai atgriežoties pie tā jautājuma par iespējamajām pārmaiņām: ja es būtu sporta ministrs, tad es teiktu, ka katram cilvēkam, neatkarīgi no vecuma, ir jānokārto kādi testi fiziskajā jomā. Tas varētu būt āķis, uz ko cilvēks visu laiku sevi varētu piespiest. Varbūt tad viņam būtu nepatīkami, ja neizdotos tos nokārtot. 

 

Tomēr fiziskajam ar garīgo jābūt līdzīgam. Tas nenozīmē, ka jābūt garīgajam simts un fiziskajam simts. Tā ir tā lielā problēma dažkārt. 

 

Sarunas sākumā jūs minējāt, ka no aktīvā sporta bija jāaiziet, lai būtu vairāk brīvā laika citām lietām. Kas ir tās citas lietas?

 

Toreiz bija tā, ka brīvā laika praktiski nebija. Tad gribējās apskatīties, kas pasaulē notiek, kas Latvijā notiek, kas ar pašu notiek. Tad ir vairāk laika grāmatām, vairāk enerģijas kaut kā izzināšanai. Tas ir mans brīvais laiks.

 

Brīvais laiks noteikti ir arī ģimenes laiks. Kā jūs vērtējat savu dēlu izaugsmi basketbolā?

 

Domāju, ka viņiem pašiem ir jāvērtē sava karjera. Bet es esmu gandarīts par to, ka manus uzliktos standartus viņi jau ir spējuši daļēji izpildīt un pierādījuši, ka daudz ko var sasniegt, ja vajadzīgās lietas pareizi saliek. Varu atzīt, ka noteikti esmu apmierināts.

 

Kā jūs vērtējat to, ka bērni ģimenē dodas vecāku iesāktajā virzienā?

 

Tas ir diskutējams jautājums. Bērns nekad nevar iet vecāku pēdās, kuri ir sportisti un ja viņš tiek audzināts par basketbolistu, bet viņš pats ir mākslinieks. Bērnam ir jābūt kādām dotībām konkrētā jomā. Cilvēks bez tām nevar iet vecāku pēdās.

 

Saviem dēliem es redzēju dotības, tāpēc arī darbojos ar viņiem. Nekad es nebūtu spiedis darīt to, kas viņiem nepadodas.

 

Jums ir divdesmit piecu gadu trenera darba stāžs. Kas ir tās lietas, ar kurām jums kā trenerim ir bijis jācīnās, strādājot ar jauniešiem?

 

Nezinu, vai citi tā domā, bet es uzskatu, ka man ir labs talants strādāt ar jauniešiem. Es drīzāk nevarētu strādāt ar vecākiem cilvēkiem, bet ar jauniešiem ir vieglāk, jo viņi ir mērķtiecīgāki. Man patīk veidot personības, ko virzīt par karjeras pakāpieniem. Tā arī ir mana motivācija. No katra cilvēka var izveidot labāku cilvēku nekā viņš īstenībā ir.

 

Kas notiek tai brīdī, kad sportists saprot, ka tagad ir jājautā – ko gan tālāk? Kurp tālāk? 

 

Tā ir viena liela problēma. Es jau, šķiet, vienreiz to risināju, kad beidzu pats spēlēt basketbolu. Tad es uzliku sev par mērķi trīs lietas. Pirmā lieta bija pabeigt augstskolu, kas bija iekavēta sakarā ar aktīvo darbību. Tad otrā lieta bija uzcelt māju, bet trešā lieta vai vēlme bija izveidot basketbola skolu. 

 

Tie bija mani mērķi, beidzot spēlētāja karjeru, kas man bija ļoti spīdoša. Teiksim tā, ka ne kuram katram tas viss vienā gadā tā aiziet. Es tomēr toreiz atradu sev motivāciju. Es to arī varētu novēlēt visiem sportistiem: atrast sev pašiem labu motivāciju. Sportistu dzīve ir ļoti īsa.

 

Vai tas varētu būt viens no argumentiem, kāpēc citi atsakās no aktīvā, profesionālā sporta dzīves?  

 

Nē, bet tomēr daudzi ir pieraduši spēlēt un domā, ka visu mūžu to varēs darīt. Tad viņi nevar pārslēgties uz kaut ko citu. Te nostrādā arī bērnībā, jaunībā ieliktā programma, vai šis cilvēks tikai spēlēs basketbolu vai arī darīs vēl kaut ko citu. Tad vienā brīdī viņš var beigt spēlēt, ja tā programma parādās atkal. Kaut vai, aizejot no basketbola, spēj iznest to sev līdzi uz ielas.

 

Jums ir daudz zināšanu un prasmju arī citos sporta veidos. Kas ir jūsu favorītos uzreiz aiz basketbola? 

 

Varu atzīties, ka basketbols nemaz nav pirmajā vietā. Sāku es darboties no četru piecu gadu vecuma ar futbolu, kur trenējos, bet uz basketbolu tikai pēc tam pārgāju. Futbols man ir tuvāks. Tāpat es interesējos par formulu, par boksu, par tenisu.

 

Par basketbolu kā tādu arī interesējos, tas tādā top pieci arī varētu iekļauties, bet ne galvenais sporta veids. Man tas varētu būt tāds kā dzimtais, savējais, bet tomēr tā, lai tas dominētu, - man tā nav.

 

Kuras sporta nozares, jūsuprāt, šobrīd Latvijā ir attīstītākās, straujāk progresējošās? 

 

Tiem, kas neatceras, varu atgādināt, ka tad, kad Latvija atguva neatkarību deviņdesmitajos, tad basketbols nebūt nebija tādā vilnī kā tagad. Galvenais ir, ka tai laikā, no padomju sistēmas uz neatkarīgu valsti, man jau toreiz bija pirmā doma - reorganizēt visu Latvijas basketbolu. To ar laiku es arī veiksmīgi izdarīju. 

 

Domāju, ka tieši šobrīd tie augļi no tā laika ir redzami. Es nedomāju tikai galarezultātus, bet arī to, ka ir labi sakārtota jaunatne, ir skolu sports, ir augstskolu sports, ir Latvijas un Baltijas čempionāti, ir Eiropas kauss. Gribētos, lai arī izlases spēlētu labāk. Ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm un meitenēm. Domāju, ka šai ziņā mums konkurentu nav.

 

Kā jūs raksturotu sieviešu basketbolu Latvijā?

 

Ar sieviešu basketbolu ir vēl labāk nekā ar vīriešu. Teiksim, rezultātu un talantu ziņā. Ne tik daudz ažiotāžas ziņā starp klubiem. Ir izcīnīta vieta Eiropas čempionāta finālā, ir dabūta arī organizēšana šeit Rīgā, kas ir liela atbildība un apliecinājums, ka Latvijā basketbols ir bijis un būs.

 

Kādā sarunā jūs izteicāt domu, ka Latvijā trūkst labu sporta analītiķu. Kā to varētu risināt?

 

Tāpat trūkst labu basketbolistu. Tas ir tas pats. Nevar to pārmest mazai valstij. Trakākais ir, ja žurnālists to uzņemas un ir pārgudrs. Tas ir tāpat, ja uz laukumu uziet spēlētājs un saka, ka ir labākais. 

 

Pārmest nevar, tā ir mazas valsts problēma, kur masu mediju ir samērā maz, cilvēku atlasīte maza. Te, iespējams, žurnālistam ir pašam jābūt sportistam. Nevar iemest cilvēku, kas raksta par mākslu, rakstīt arī par basketbolu.

 

Kādas ir jūsu tuvākās ieceres, ko plānojat tuvākajā laikā īstenot dzīvē ar vai bez sasaistes ar basketbolu? 

 

Ieceres lai paliek ieceres... Tiklīdz tu tās izgaismo, tad citi tās jau sāk uztvert par idejām. [smejas] Man ir sava pakāpienu sasniegšanas formula, ko es, neatkarīgi no vecuma, tomēr bīdu uz priekšu.