LIELĀ INTERVIJA: Aigars Grāvers - Emociju bagāžas īpašnieks (8)

Viņš domā ilgi, bet runā ātri. Ar nožēlu secina, ka mūsdienās cilvēki zaudē saskarsmes burvību. Viņa darba lauks ir mūzika, kas neļauj iznīkt un palīdz nebūt ciniķim. Tādam, par ko viņu uzskata daudzi.

 

Lai gan cinisms ir tikai maza aizsargreakcija pret uzbrukumiem, kas nāk no ārpasaules, no dzelteniem medijiem, no būšanas nemitīgi ceļā. Viņš netic nejaušībām un apgalvo, ka dzīve sastāv no daudziem jo daudziem maziem sīkumiņiem. Viņš ik pa brīdim pasmaida tā, ka tu saproti: viņš zina, ko runā. Viņam nav uzlikta maska. Viņš saka to, ko vēlas pateikt. Ne vairāk, ne mazāk.  

 

Mēs tiekamies Dailes teātra skaņu studijā, kur Aigars Grāvers ar citiem grupas „Jumprava” biedriem kārto pēdējās skaņu notis jaunajai rokoperai „Izredzētais”, kas izskan ar saukli „Atrodi sevi mīlestībā!”. Aigars neatklāj to, kāds ir šis ceļš uz mīlestību, jo katram ir sava recepte. Katram ir sava emociju, notikumu un atmiņu bagāža, kurā noteikti ir daudzas un dažādas receptes.  

 

 

 

Nupat Dailes teātrī parādās rokopera „Izredzētais”. Kāda, jūsuprāt, ir šodienas cilvēka izredzētība?  

 

Es varu atbildēt uz šo jautājumu, mazliet to nodalot no pašas rokoperas. Godīgi sakot, par šādu jautājumu līdz šim nebiju domājis.  

 

Es domāju, ka cilvēkam šobrīd vienlaikus lielākā izredzētība un lielākais trūkums, mīnuss, ir kļūt pašam par sevi. Manuprāt, mēs tik ļoti esam aizrāvušies ar dažādām lietām. Apkārtējā industrializētā pasaule mūs tik ļoti ir aizrāvusi, ka brīžiem mēs paši vairs nespējam būt mēs.  

 

Visas sajūtas mums jau ir ar kājām gaisā. Mēs vairs nenošķiram, kas esam mēs, kas ir runājošās reklāmas, kas ir mārketings un tā tālāk. Daudzas lietas, kuras mēs uztveram, pašas par sevi saprotam, bet vairs nepamanām. Bet dzīve tomēr sastāv no sīkumiem. Nav lielā un nav skaistā dzīve. Tā sastāv no ikdienas sīkumiņiem.  

 

Piemēram, ja es sazvanos ar desmit cilvēkiem daudz reizes pa telefonu, bet es tā arī nesarunāju ar viņiem tikšanos, nesatiekamies dzīvē... Tā arī daudzi cilvēki mūsdienās savā starpā bezgalīgi sazvanās... 

 

Tā ir tehnoloģizētā komunikācija vienam ar otru. Tajā pazūd liela daļa saskarsmes burvības?  

 

Es domāju, ka pats cilvēciskais kontakts vienam ar otru, tas viss, ko tikai tiešā kontaktā vienam esot ar otru var sajust, redzēt, iemācīties, pārdzīvot, tad tā varētu būt tā lielākā šī brīža cilvēces izredzētība un reizē arī lāsts.  

 

Varbūt tā nav izredzētība, bet tas ir tas, ko es redzu, ko es gribētu redzēt sabiedrībā. Tā ir lieta, par ko es diezgan bieži domāju. Šī izrāde „Izredzētais” faktiski arī ir par mūsdienām. Tā tikai pierāda un parāda to, ka nekas jau nav mainījies kopš divus tūkstošus gadu veciem notikumiem. Problēmas ir līdzīgas tām, kādas bija senatnē. Tādas tās zināmā mērā arī ir palikušas. Šodien tikai akcenti tiek likti citādāki nekā toreiz. 

 

Izrādes pamatkodols ir Bībeles motīvi. Kāpēc par to tiek runāts tieši šeit un tagad, izrādē „Izredzētais”?  

 

Jā, Bībeles motīvi tie ir, bet ne jau reliģiskā nozīmē. Tas nav reliģisks skaņdarbs, lai gan, protams, tajā ir kaut kas garīgs, jo runa ir par mīlestību, piedošanu, bet es to neuztveru kā reliģisku izrādi.  

 

Bībelē atainotie notikumi ir vēsturiski notikumi. Tur ir paņemts laika posms, kad valdīja Hērods, un pārcelts uz mūsdienām. Es gluži nevaru teikt, ka tur nav nekāda sakara ar reliģiju, bet ir tikai tik daudz, cik paši motīvi. Tiek akcentēta mīlestības tēma, arī garīgā mīlestība, kur tiek pasvītrots viss labais.  

 

Pirms rokoperas pirmizrādes „Izredzētais” notiek diskusija par tēmu „Mīlestība un piedošana”, kas izceļ to, par ko stāsta un liek aizdomāties arī pati izrāde, ko var vērot skatuvē. Kāds, jūsuprāt, ir ceļš vai ceļazīmes uz mīlestību?  

 

Šis ceļš nenoliedzami katram ir savs. Pilnīgi savs. Ja es spētu to izstāstīt, ja es būtu to jau atradis, tad es jau nemaz nebūtu te un nerunātos šai brīdī ar jums. Tādā gadījumā es būtu kaut kur citā sfērā... [smaida – aut.]  

 

Es pats šo ceļu meklēju... Visi mēs to meklējam. Diemžēl mēs varam tikai kādā atklātības brīdī viens ar otru dalīties pieredzē. Dalīties gan uzkrātajā dzīves pieredzē, gan notikumos, kas izdzīvoti. Mēs neviens nevienam nevaram ieteikt savu recepti vai kādu konkrētu ceļu.  

 

Jo vairāk laiks paiet, jo vairāk es redzu, ka katram šī recepte ir pilnīgi cita. Katram ir savs ceļš ejams. Ja es stāstītu savas dzīves gājumu, mums nepietiktu pat ar visu dienu. Tāpēc tas šobrīd nav pārrunājams. Varbūt es varu dalīties ar saviem tuvākajiem draugiem gan savā pieredzē, gan intīmākās savas dzīves lietās - par to visu, ko zinu pats, ko zina mani draugi.

 

Pavisam nesen īsfilmu cienītāji un citi interesenti varēja jūs redzēt arī uz kino ekrāniem un vēlāk arī televīzijas ekrānā jauniešu veidotā īsfilmā „1,2,3, es eju meklēt!”. Tur jūs atveidojāt vīrieti Vilku, kas nejauši vēlā vakarā sastop jaunu meiteni Ellu, kurai dzīve šķiet monotona, garlaicīga, virspusēja, līdz notiek šī tikšanās. Kā jūs nonācāt līdz šai fotogrāfa Vilka lomai?  

 

Par šo filmēšanās iespēju man jautāja sievas draudzene, vai es to nevēlētos. Viņa bija izdomājusi, ka es varētu būt atbilstošs tēls šai fotogrāfa lomai. Tāds četrdesmitgadīgs ciniķis. Tad es izlasīju scenāriju, piekritu, jo man gribējās pamēģināt. Iespējams, tā bija arī vēlme paskatīties uz sevi mazliet no malas, uz to, cik es mēdzu riebīgs izskatīties. [ smejas – aut.] Vārdu sakot, vienkārši gribējās pamēģināt, un es to arī izdarīju.

 

Šī meitenes Ellas un fotogrāfa Vilka tikšanās ir nejaušība vai likumsakarība? 

 

Es neticu nejaušībām. Viss, kas notiek, viss ir jauši. Viss ir likumsakarīgi. Tāds ir mans viedoklis.  

 

Jūs nupat minējāt, ka atbildāt iedomātajam tēlam – vīrietim, kas ir cinisks. Bieži vien tā jūs raksturo cilvēki, kas jūs pazīst ikdienā. Vai jūs varat šo būtību attiecināt pats uz sevi - ikdienas attieksmē pret lietām, notikumiem, situācijām? 

 

Attieksmē pret visu kaut ko varbūt jā, bet ikdienā - tomēr domāju, ka nē. Es nespēju sevi iedomāties, kā pretstatu tam savam ciniķa tēlam. Varbūt man ir tādas manieres, ka es pēc tāda ciniķa vairāk vai mazāk izskatos. Mana izturēšanās dažreiz mēdz cilvēkiem izsaukt šāda veida reakciju.  

 

Jā, man ir tāda rakstura iezīme. Varbūt man ir tāda mazliet uzbrūkoša forma, tāda pārliecība, pašpārliecinātība? Es zinu, ka man tā ir. Daudzi man to ir teikuši. Cenošos arī dažreiz piestrādāt, lai tās nebūtu tik daudz. Mazliet padarīt to maigāku. Nomaidzīnāt. Nogludināt. Bet zināma patiesībā šim priekšstatam, nenoliedzami, ir.  

 

Cinisms ir mūsdienās izplatīta pretreakcija uz apkārtējo pasauli, uz lietām, kas notiek apkārt un pašu cilvēku dzīvēs. Arī likumsakarīgi?  

 

Jā, tā varētu būt sava veida aizsardzība.  

 

Cinisms ir savdabīgs jūsu mazais ierocis, bet bez kā vēl jūs nevarat iztikt ikdienā?  

 

Noteikti nevaru iztikt bez radošas darbības. Tas ir tas, kas man vispār dod spēku, iedvesmo, palīdz dzīvot. Ja es ilgu laiku radoši kaut ko nedaru, tad var teikt, ka iznīkstu. Tādos brīžos kļūstu par ciniķi, kam viss riebjas. Taču līdz ko radošā darbība atkal sākās, tad ir posms, kad atkal saņemu no tā visa spēku.  

 

Ja uz jūsu vizītkartes būtu jāuzraksta visi jūsu pienākumi, tad tā būtu diezgan raiba un pilna. Tur būtu Aigars Grāvers – komponists, dziedātājs, „Jumpravas” mūziķis, producents un vēl daudz kas cits, par ko varbūt mēs nevaram iedomāties. Kas ir pašam sirdij tuvāks? 

 

Tie jau ir mani formālie pienākumi, ko citi cilvēki ir izdomājuši un piedēvējuši man pēdējos gados. Sevi es tomēr visvairāk asociēju ar mūziķi. Tas ir tāpēc, ka vārdā „mūziķis” tiek ietverts tas viss iepriekšminētais kopā. Ko gan ietver vārds „mūziķis”? Tas ir komponists, atskaņotājs, izpildītājs, producents, menedžeris, skaņu režisors un vēl daudzi citi vārdi, kas ir tie mazie vārdi, kurus lietojot ikdienā, tiek pelnīts iztikai.  

 

Rokoperas veidotāji meklē atbildes uz jautājumiem par to, kāpēc mēs reizēm jūtamies nelaimīgi, kāpēc mums kaut kā trūkst, kāpēc uz zemes nav taisnības, kā lai mēs dzīvojam, kā lai piepildām sevi, kā lai realizējam savus sapņus, savu būtību un sūtību, paši sevi?

 

Kāda ir jūsu vēlme, ko lai skatītāji paņem no šīs rokoperas sev? Es gribētu, lai skatītājiem būtu tāda pati sajūta, kas man ir tad, kad es noskatos kādu labu filmu televīzijā vai nopērkot kādu disku veikalā. Pēc šīs noskatīšanās manī ir dīvaina sajūta, kad vēl ilgi pēc tam es domāju par to. Ja vajadzētu izskaidrot, kāpēc tā ir, es laikam to nespētu. Es vienkārši domāju par to.  

 

Tur pat nevajag noformulēt, ko esi guvis. Vai tieši otrādi - ko neesi guvis no filmas, izrādes, grāmatas. Tu vienkārši esi pieredzētā varā, notikumu varā - tik ļoti, ka jādomā arī pēc tam. Dažreiz ir tā, ka vairākas dienas - no rīta pamosties un domā par to, kamēr lēnām šīs domas un sajūtas nomierinās.

 

Nenosakāma vēlme paturēt konkrētās sajūtas vēl ilgāk, izdzīvot, izgaršot?          

 

Es gribētu, lai tiem, kas atnāk uz rokoperu „Izredzētais”, pēc noskatīšanās un noklausīšanās šīs sajūtas būtu tādas pašas. Izrādē jau nav nekas tāds, lai cilvēks gūtu vai nu labus vai sliktus iespaidus. Vienkārši man gribētos, lai vismaz drusciņ, kāda daļa no tā visa aizietu līdz tam mērķim, kādu bija paredzējuši izrādes veidotāji. 

 

Sevišķi skaists, manuprāt, ir mūzikla teksts. Tas ir tik plūstoši skanīgs, ka aiziet pats no sevis. Cilvēki, kas to jau ir klausījušies, piekrīt man. Tur pat nav jādomā vārdi, tur tikai vajag izdziedāt, un viss jau ir skaidrs.  

 

Es gribētu, lai cilvēks iet mājās ar šādu sajūtu, tajos visos iespaidos, ko sniegs rokopera. Tikai lai nav tā, ka līdz ko iziet ārā pa teātra durvīm, tā uzreiz aizmirst redzēto. Protams, ir arī tādas filmas, kad izej no ķinīša, nodomā, ka bija baigi forši, bet aizej mājās un jau esi filmu aizmirsis.  

 

Tad bieži vien gribas to sajūtu nēsāt sev līdzi un apzināti izvairīties no citiem mākslas darbiem, kas varētu izgaisināt šīs noskaņas?  

 

Jā, tas ir tad, kad pietiek, jo emociju bagāža ir tik liela, notikumi ir tik pārbagāti, ka kādam laikam pietiek. Gribas, lai arī šai izrādē tas tā būtu.  

 

Mūsdienu informācijas un notikumu plūsmā tas dažkārt ir ļoti grūti izdarāms. 

 

Manuprāt, tas notiek pats no sevis. Tu pat vari nedomāt, bet sajūta var būt. Tu jau nevari arī sev pavēlēt nemīlēt vai mīlēt. Tur tā sajūta vai nu vienkārši ir vai nav. Ja līdz tevīm ir aizgājis tas vēstījums, ja esi to noķēris, tad tālāk tu vairs neesi spējīgs to izmest ārā, bet tev tas ir jāpieņem. Tā notiek.  

 

Izrāde rosina skatītājus domāt par to, kur ir robeža starp jā un nē, starp balts un melns, starp labo un ļauno, starp drīkst un nedrīkst, taču tam visam pa vidu ir tik daudz krāsu un sajūtu tonalitāšu.  

 

Es domāju, ka tas ir atkarīgs no katra paša pieredzes, no dzīves bagāžas, no pārdomu uzkrājumiem. Cits dzīvi uztver melnbaltāk, cits krāsaināk. Tas ir atkarīgs no katra paša, kas kur un ko saredz.  

 

Tik piesātinātā darbā kā šī rokopera, tur ir daudz slāņu, ko redzēt, just, dzirdēt, domāt. Tas viss nav izanalizējams pa plāksnītēm, katrs to jūt citādi. Mēs nevaram pateikt, ka te ir mīkla, bet tur un tur ir kaut kas cits. Redziet, jums tur jāmeklē tas un tas. To nevar tā teikt.  

 

Jūs kopā ar citiem „Jumpravas” biedriem iejutīsieties uz skatuves Trīs Austrumu Gudro tēlos. Vai līdz šim jums ir bijusi pieredze darboties teātra skatuvē? 

 

Nē, pirms tām nav bijusi tāda pieredze. Taču mēs ne tik daudz tēlosim savas lomas, bet gan daudz spēlēsim mūziku.  

 

Kā jūs vērtējat rokoperas, mūzikla iespējas un gatavību darboties šajā žanrā Latvijā? 

 

Vienīgais lielākais atskaites punkts un kritērijs, kā es vērtēju šīs lietas, ir „Jesus Christ Superstar”. Tas ir labākais, ko esmu redzējis no rokoperām.  

 

Es domāju, ka arī Latvijā ir visas iespējas darboties šajā žanrā, vai tad mēs esam kaut kādā veidā apdalīti? Domāju, ka tas ir pilnīgi iespējams, lai gan žanra saknes ir meklējamas citur, kur šīs tradīcijas ir daudz dziļākas.  

 

Arī rokoperā „Izredzētais” dziedās gandrīz visi aktieri. Var teikt, ka mēs, „Jumprava”, esam tikai viens elements tajā visā.  

 

Vai var teikt, ka jūsu plānos ietilpst ne tikai darbs pie šīs rokoperas, bet arī filmu jomā? 

 

Jā, pirms kāda laika bija Aigara Graubas dziesma filmai „Baiga vasara”, ko es miksēju, bet tagad notiks darbs pie mūzikas filmai „Rīgas sargi”. Tas ir vēl tikai priekšā, darbs pie filmas mūzikas intensīvāk notiks vasarā.  

 

Vai ir kaut kas vēl padomā, kad šie divi radošie procesi tuvosies beigām? 

 

Jā, ir gan, bet to es pagaidām nevēlos stāstīt. Kad beigsies rokoperas skaņu veidošana, kad beigsies darbs pie filmas, tad padomā ir liels plāns. Pagaidām par to runāt vēl ir pāragri.  

 

Runāt tikai tad, kad jau padarīts vai iesākts darīt? Tās laikam ir bailes, ka mediji var paķert ideju un izstāstīt pasaulei, pirms viss ir sācies? Kāda ir jūsu attieksme pret medijiem?  

 

Tā ir ļoti dažāda. Tāpat kā visās citās nozarēs. Ir talantīgi žurnālisti, ir mazāk talantīgi. Man ir bijusi gan patīkama pieredze, gan arī vilšanās. Diemžēl jāsecina, ka tā sliktā ir bijusi vairāk nekā labā.  

 

Man ļoti nepatīk, ka bieži vien mediji akcentē tikai to, ko paši vēlas, paņem no cilvēka to, kas viņiem izdevīgāks. Viņi nerespektē pašu cilvēku. Viņiem vajag, lai konkrēta persona būtu tieši tāda, lai mediji spētu to pārdod tālāk sabiedrībai. Lai tā būtu pērkama informācija...  

 

Man jau par to nemaksā, ja es pastāstu kādas muļķības, kas viņiem sagādā prieku, jo viņiem būšot tas, kas nebūs citiem...  

 

Tajā mēdz pazust cilvēciskais faktors, par ko mēs runājām jau sākumā? 

 

Tieši tā. Tas nav simpātiski. Viņi pēta, ko cilvēks stāsta intervijā un meklē to, kas ir dzeltenāk. Jo dzeltenāk, jo labāk. Tā, lai var pārdod, un mēs redzam, kas ir pārdotākie, pirktākie mediji Latvijā... 

 

Cilvēks. Atstāsim cilvēku un viņa izredzētību sajust patieso saskarsmes burvību vienam pret vienu sarunās... Lai arī šoreiz tā būs izrāde „Izredzētais” un skatītājs.  

 

[Aigars nosaka, ka viņam vēl ir jāpastrādā, un pēc īsas, bet pārdomu vērtas sarunas mēs katrs dodamies atpakaļ darīt savu darbu. – aut.]