LIELĀ INTERVIJA: Jānis Rībens - Mūzikā tu vari būt bērns (2)

Vīrietis, kurš spēj apvienot sevī divas dažādas pasaules. Mēs viņu pazīstam kā enerģisku solistu, kas dzied grupā „Re : public”. Bet viņa pārējais laiks paiet ekonomikā, skaitļos, projektos un investīcijās, tā vēsta viņa oficiālā vizītkarte. 18.maijā grupai „Re : public” iznāk otrais albums „Atbrīvots”. 

 

Ar Jāni norunājam tikšanos dienā, kad Latvija spēlē hokeju ar Itāliju. Viņš no darba biroja ir nozudis kādā kafejnīcā, kur izdodas viņu atrast starp hokeja čempionāta kaislīgajiem līdzjutējiem. Spēle diemžēl beidzas ar zaudējumu, bet šoreiz nerunājam par hokeju. Runājam par gaidāmo izloloto albumu, par mūsu karavīriem Irākā, par mājām. Vairākkārt no Jāņa dzirdu teikumu – es mīlu šo valsti! Jā, valsti, bet ne to, kas tajā notiek šobrīd. Ne to valsti, kura „tiek izpārdota par dažām sviestmaizēm”. Bet tomēr viņa mājas ir šeit. Ģimene. Vide. Bērniņš. Un viņš paliks dzīvot Latvijā.  

 

Lai gan Jānis sevi vienā brīdī nosauc par sapņotāju, tomēr gribētos apgalvot, ka man pretī raugās nopietna vīrieša acis, kuru satrauc ne tikai mūzikas pasaules norises, bet arī tas, kas notiek/nenotiek politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā sfērā Latvijā. Daļa sarunas šoreiz paliek aizkadrā, jo par tām lietām var runāt daudz un ilgi, bet varbūt ne šoreiz. Sarunas beigās Jānis atzīst, ja Latvijas hokejisti būtu uzveikuši itāliešus, šī intervija, iespējams, būtu citos, gaišākos un optimistiskākos toņos. Varbūt.  

 

 

 

18.maijā klajā nāks „Re : public” otrais albums „Atbrīvots”. Kādi motīvi tur būs dzirdami?

 

Jaunais albums ir ilgi rakstīts un ilgi veidots. Beidzot esam apmierināti ar to darbu, kas ir izdarīts. Pašiem mums tas ļoti patīk. Varbūt skan paškritiski, bet šis patīk labāk, nekā pirmais albums „Strēlniece”.  

 

Ja skatās tematiski, ar ko tas atšķiras no pirmā albuma, tad var teikt, ka skanējums ir kļuvis skarbāks. Teksti ir it kā vienkāršāki, bet arī tiešāki. Pirmajā albumā tekstus veidoju kopā ar Ingu Bērziņu, bet šim albumam tekstus rakstīju viens pats. Šoreiz man vieglāk bija izteikties vienkāršākos vārdos, nevis krāsainos epitetos.  

 

Albumā tēmas ir visdažādākās, jo sakrājies bija ļoti daudz - iepriekšējais albums iznāca 2004.gada beigās. Pa nepilniem trīs gadiem ir radušās tēmas gan par cilvēku savstarpējām attiecībām, gan par neapmierinātību ar apkārtējo vidi un varu, ir arī patriotiskas dziesmas. Mēs mīlam šo valsti, tikai kritizējam tās valdību par tās neizdarību.  

 

Albumam ir izvēlēts nosaukums „Atbrīvots”. Kas jums ir brīvība šodienas pasaules rāmjos?

 

Es spēju atbrīvoties no ikdienas rūpēm, pienākumiem. Ne no tiem, kas ir saistībā ar ģimeni, bet no kādiem darba pienākumiem. Brīvība ir tad, kad vari iegrimt mūzikā, iegrimt mēģinājumā, iegrimt koncertā un pilnībā atbrīvoties.  

 

Ja tu dari savā dzīvē divas pilnīgi atšķirīgas lietas, tas ir, gan to, ko es daru finanšu jomā, gan to, ko daru mūzikā, tad ir jāatrod veids, kā atbrīvoties.  

 

Tomēr darbs finanšu jomā uzliek citus pienākumus, citas manieres, bet mūzikā es varu būt arī bērns. Tad var atļauties darīt to, ko pieauguši cilvēki nevar. Tu vari būt dulls, tu vari būt traks. Vari izlādēt tās emocijas, kas sakrājas iekšā...

 

Tātad jūs ikdienā esat cilvēks, kas nodarbojas ar investīciju lietām ekonomikas pasaulē, bet pārējā laikā dzīvo radošā – mūzikas - pasaulē. Kā jums izdodas sevī savienot šīs divas pretējas pasaules?

 

Varu teikt, ka tās viena otru papildina. Finanšu sfērā tas palīdz radošāk domāt, radoši pieiet problēmu risināšanai, kur jāpārvalda dažādas investīcijas - informācijas daudzums un specifika, ko iegūstu par to, kas notiek apkārt, piemēram, par to, kā tiek bīdīti likumprojekti, kā tiek sadalīti īpašumi Latvijā, kā tiek izpārdoti īpašumi par dažām sviestmaizēm... Var redzēt, kas notiek Latvijā, var redzēt to, kā daudzi cilvēki māk veiksmīgi nozagt un pārdot to, kas īstenībā viņiem nemaz nepieder. Abas sfēras papildina viena otru, un mans redzesloks ir plašāks.  

 

Jūs esat absolvējis Rīgas Ekonomikas augstskolu. Tā bija mērķtiecīga izvēle vai nejaušība - studēt ekonomiku, savienojot to ar mūziku?

 

Es jau skolā zināju, ka gribēšu mācīties uzņēmējdarbību un ekonomiku. Manuprāt, Rīgas Ekonomikas augstskolā vēl aizvien ir labākā izglītība, ko var iegūt, paliekot Latvijā, ekonomikas sfērā. Protams, ja ir iespēja un vēlme braukt prom no Latvijas, tad citur var iegūt vēl labāku izglītību.

 

Es laikam esmu no tiem cilvēkiem, no tiem tipāžiem, kas tomēr nevar būt prom ilgu laiku no ģimenes un draugiem, tāpēc arī es apzināti gāju uz šo skolu. Teikšu atklāti, ka ar pirmo reizi neiestājos, bet ar otru gan.

 

Tātad svarīgi ir būt tur, kur ir mājas. Arī grupas „Re : public” dziesmai, ar ko šogad piedalījāties Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajā atlasē, bija nosaukums „Home”.  

 

Jā, tur tieši par to arī tiek teikts. Gan darbā, gan ar grupu sanāk diezgan daudz būt prom no mājām, gadās ceļot, gadās braukt koncerttūrēs. Tad, kad esi prom, tu esi nošķirts ne tikai no draugiem, bet arī no ģimenes. Tad pietrūkst tuvība, siltums.  

 

Tā dziesma „Home” arī tapa. To es uzrakstīju, kad biju vai nu lidmašīnā vai lidostā. Dziesmas vārdi tapa, esot prom no mājām.  

 

Daudzi mūziķi skeptiski vērtē Eirovīzijas konkursu. Kāda ir motivācija jūsu dalībai tajā?  

 

Zinu, ka daudzi mūziķi uz šo sarīkojumu skatās kritiski. Bet latviešu māksliniekiem un mūziķiem ir ļoti maz un retas iespējas parādīties plašākai publikai, kur nu vēl iespēja parādīties starptautiskai publikai.

 

Manā uztverē Eirovīzija nav nekas slikts. Kas gan ir Eirovīzija? Tas ir festivāls, mūzikas sarīkojums plašai publikai, sabiedrībai, tautai. Neviens cits, kā vien paši mākslinieki, to mūziku neveido. Līdz ar to arī pats sarīkojums ir atkarīgs no viņiem.

 

Es varbūt nepiekrītu tiem mūziķiem, kas domā, ka Eirovīzijā ir kaut kāds noteikts formāts, kam ir jāpielāgojas, speciāli radot dziesmas. Domāju, ka mēs to nekad nedarīsim. Arī līdz šim mēs esam piedāvājuši publikai pilnīgus pretstatus. Šogad piedalījāmies ar akustisku dziesmu „Home”, bet savukārt pagājušo gadu mums bija pilnīgs pretstats citām dziesmām - „Feel the Engine”, kad mums bija moči uz skatuves. Tā kā var teikt, ka toreiz reāli iebliezām.  

 

Man uz to ir neitrāls skatījums. Domāju, ka tie mākslinieki, kas tur piedalās, paši nolemj, kādu dziesmu viņi iesniedz. Tas ir atkarīgs no viņiem pašiem, ne no kā cita. Mūziku, kas ir Eirovīzijā, veido paši dalībnieki.

 

Eirovīzijas noteikumi paredz skatītāju balsojumu. Cik objektīvs, jūsuprāt, ir šis sabiedrības vērtējums?  

 

Teikšu, ka jānošķir ir Eirovīzija, kas notiek Latvijas mērogā un tālākais starptautiskais konkurss. Latvijā, varu teikt, tas nav izteikti oriģinālu ideju vai dziesmu konkurss. Tas ir tikai un vienīgi tajā mirklī populāru mākslinieku kopums. Visu nosaka popularitātes reitingi. Ja viņi tajā mirklī ir populāri, tad viņi vinnē, kaut arī viņu dziesmai, idejai nav lielas mākslinieciskas vērtības.  

 

Lielajā Eirovīzijas konkursā ir mazliet savādāk. Eiropā ir vairāk izglītots klausītājs, nekā tas ir Latvijā. Eiropā tomēr vairāk novērtē oriģinālo ideju. Ja pavēro, protams, ir arī kaimiņu būšana, lai gan vienmēr pirmajās vietās varbūt kāds ir no kaimiņiem, bet savukārt pirmajā trijniekā ir valsts, kurai vai nu ir bijis ļoti oriģināls priekšnesums vai arī oriģināla dziesma ar ideju.  

 

Grupa „Re : public” ir nonākusi līdz otrā albuma izdošanai. Kā jūs vērtējat apstākļus, kādi šobrīd ir jaunajām grupām? Cik labvēlīgi vai nelabvēlīgi tie, jūsuprāt, ir salīdzinot ar jūsu grupas pieredzi?  

 

Šogad grupai „Re : public” būs piecu gadu jubileja. Es domāju, ka jaunajām grupām tagad ir daudz vairāk iespēju izlauzties, nekā bija tad, kad mēs sākām. Lai gan arī mēs gājām tai visai skolai cauri.  

 

Sākām ar to, ka bijām Radio SWH „Priekšnamā”, mūs pamanīja, un mēs piedalījāmies atlasē „Bildēs 2002”, kur patikām žūrijai, kas mūs izbīdīja dalībai pirmajā festivāla dienā kopā ar citām grupām. Tā tās lietas lēnām aizgāja.  

 

Par situāciju, kāda ir šobrīd jaunajām grupām? Daudz labāka nekā agrāk. Tagad ir daudz konkursu un festivālu, kuros var piedalīties. Līdz ar to ir daudz vairāk iespēju arī komunicēt ar pārējiem. Iespējas ir daudzas, un atliek tikai darīt.  

 

Aprīļa mēneša beigās grupai „Re : public” bija tikšanās ar Latvijas armijas Irākas misijas tuviniekiem. Jūs sniedzāt viņiem koncertu, kas ir turpinājums uzsāktajai sadarbībai ar Aizsardzības ministriju?  

 

Tā bija mūsu pašu griba sniegt šo labdarības koncertu. Pateicība par to, ka Aizsardzības ministrija noticēja mums un sniedza atbalstu mūsu priekšnesuma sagatavošanai Eirovīzijai. Mums tika dota iespēja vieniem no pirmajiem uzvilkt jaunos karavīru tērpus. Mēs viņiem ar prieku piedāvājām sniegt koncertu karavīru tuviniekiem.  

 

Kas gan vairāk izjūt to, ka esi prom no mājām, ja ne karavīrs? Protams, ir daudz dažādu profesiju, bet karavīram ir tā, ka kurš katrs mirklis viņam var būt pēdējais. Viņu tuviniekiem nav viegli. Es domāju, ka viņiem ir nepieciešams atbalsts, ko mēs mēģinājām viņiem ar lielāko prieku sniegt.  

 

Jums esot ideja doties uzstāties arī pašiem karavīriem?  

 

Mums ir izveidojies labs kontakts ar Aizsardzības ministriju. Sākumā viņi gribēja, lai mēs sniedzam morālu atbalstu Latvijas karavīriem Irākā, bet tad tur saasinājās darbība. Šobrīd tiek apsvērta doma par Afganistānu. Varbūt mēs turp brauksim ar uzmundrinošu koncertu, bet pagaidām tas vēl nav izlemts.  

 

Mēs sūtām savus karavīrus karot tālu prom, bet vai mūsu pašu sabiedrībā ir miers un saskaņa?   

 

Viss ir atkarīgs no cilvēkiem, kas ir tev apkārt. No draugiem, ar ko kontaktējies. Es varu teikt, ka man ir saskarsme ar diezgan pretējiem cilvēkiem dažādās sfēras. Ir daļa, kam diezgan daudz kas ir balstīts uz materiālām lietām, un savukārt ir sfēra, kur materiālais pilnībā nevar tikt pieskaitīts klāt.  

 

Latvijā nav stingras vadības. Nav stabilas vadības ar ilgtermiņa politiku. Latvijas lielākā problēma: ir tikai īstermiņa plāni. Tas ir jūtams, kad tiek nepārtraukti bīdīti nevis politiski, bet ekonomiski mērķi valdības likumprojektos. Līdz pat tam, ka cīnās ļoti nepragmatiski pret tām lietām, kas izraisīja ieiešanu Eiropas Savienībā.  

 

Par to varu daudz runāt, bet labāk, lai to lasa kādā „Dienas Biznesā”, kur šīs tēmas tiek izklāstītas analītiski. Īsumā tomēr var teikt, ka Latvijas problēma ir, ka vara ir nestabila un domā tikai īstermiņā. Latvieši ir strādīga tauta. Protams, tā jūtas pamesta. To pierāda arī lielais daudzums cilvēku, kas izvēlas šo valsti pamest.  

 

Izvēlas doties uz citām valstīm, lai strādātu tur. Kaut vai tūkstoši latviešu Īrijā...  

 

Par to mēs arī dziedam vienā no savām dziesmām, ka latvieši brauc zemenes lasīt... Skan prasti, varbūt pat aizskaroši, bet tāda ir reālā dzīve. Latvijas vara nespēj nodrošināt strādīgiem cilvēkiem pienācīgu dzīves līmeni. Tikai satraucas par savām personīgajām ekonomiskajām interesēm. Ir ministri, kas vienkārši izpārdod Latvijas uzņēmumus, sagrābjas nekustamos īpašumus...  

 

Stulbākais ir tas, ka visi to visu zina, bet neviens neko nesaka. Aktīvas darbības nekādas nenotiek. Es tiešām ceru, ka referendums, ko Latvijas Valsts prezidente ierosināja, iegūs vajadzīgās balsis, un tad varbūt valdība sāks domāt, ka tie nav tikai grozījumi likumos, bet gan, ka tas ir reāls protests. Valdība ir iegrimusi tik ļoti savu personisko ambīciju apmierināšanā, ka nospļaujas par parastu cilvēku un viņa domām par valdību.

 

Parakstu vākšanai referenduma sasaukšanai ir zināmā mērā piemērs tam, ka cilvēki vēl tic savas balss spēkam, lai gan daudzi neredz jēgu, domājot, ka no viņu balss nekas nemainīsies...  

 

Tā ir sevis noniecināšana. Latvieši var būt stipri. Ir daudz notikumu, kur viņi to ir pierādījuši. Un ne tikai sportā un mākslā. Pietiek stāvēt malā! Ja ir iespēja dota, kur var parādīt savu nostāju, tad tas ir jādara. Atmest ar roku jau vienmēr var.  

 

Saruna no jaunā albuma ir nonākusi līdz sociālpolitiskām norisēm. Vai jūsu dziesmu teksti un mūzika spēj pildīt savdabīga kanāla funkciju, caur ko šis sociālpolitiskais vēstījums var tikt nogādāts līdz sabiedrībai?  

 

Tas tiek darīts. Mēs jau to darījām arī pirmajā albumā. Es biju pat pārsteigts par publikas atsaucību. Mums tur bija gan dzīvespriecīgā „Strēlniece”, gan arī folkmotīvi dziesmā „Pūga, pūga, jenga, jenga”, tai pašā laikā albumā bija diezgan asa dziesma „Saule sāk aust”.  

 

Es domāju, ka latvieši grib, lai arī mūzikā kāds kaut ko saka. Tai pašā laikā ir divējādas sajūtas. No vienas puses šis ir kanāls, kur var mēģināt nodot savu vēstījumu, bet tajā pašā laikā daudzi latvieši necīnās, sakot, ko tad es... Labāk lai kāds cits.  

 

Daudzi jau mūziku klausās tikai, lai atslēgtos, nevis domātu par problēmām. Klausās, lai atslēgtos no dienas, no pārguruma stāvokļa, no smaga darba. Tad gribas dzirdēt kaut ko neitrālu, dzīvespriecīgu, lai vakarā viņu nekas vairs neskar...  

 

Jūsu darbošanās divās frontēs. Mūzika un ekonomika. Vai tās atsevišķos brīžos nenomāc viena otru, radot dilemmas sajūtas sevī?  

 

Ir tā, ka ir grūti. Teikšu atklāti, albuma dziesmu tekstus varu rakstīt tikai tad, kad ir paņemts atvaļinājums, kad var aizbraukt no visām darba lietām prom un atslēgt telefonu. Tad arī top dziesmas.  

 

Tajā mežonīgajā skrējienā, kas ir manā ikdienā, ir grūti kaut ko uzrakstīt. Mēģinājumos mēs spējam radīt melodijas, bet tekstus var dabūt gatavus tikai tad, kad esmu prom no visa.  

 

Lai gan nekad nevar prognozēt, kad uznāk radošais brīdis. Kad esi viens viesnīcā vai lidostā, ja sanāk daudz ceļot... Ikdienas skrējienā ir jāspēj sasaistīt darbs un mūzika, tad rakstīšanai nav daudz laika un iedvesmas.  

 

Tomēr albumu jūs esat grupā izauklējuši, jo, kā sākumā minējāt, tas pašiem ļoti patīk.  

 

Jā, no pirmā albuma laiks ir pagājis. Varu teikt, ka ar radošo potenciālu grupā viss ir kārtībā. Ja pirmajā albumā gan teksti, gan muzikālās idejas vairāk bija manas, tad tagad es turpinu strādāt pie tekstiem, bet muzikālais aranžējums pilnībā ir grupas darbs. Visi ir iesaistīti, visiem ir radošas idejas.  

 

Šim albumam mums bija vairāk nekā trīsdesmit dziesmas, no kurām atlasīt tās īstās bija diezgan grūti, lai rastu vienotu skanējumu. Bija daži strīdi par to, kuras iekļaut un kuras neiekļaut albumā, bet rezultāts ir sasniegts. Tie, kas dzirdēs šo albumu, - ceru, ka viņiem patiks mūsu izvēle.  

 

Klausītājiem pazīstamākā, iespējams, ir dziesma „Home”. Māju sajūta. Kur tā ir jums?  

 

Es mīlu šo valsti, par spīti visam, kas te notiek. Domāju, ka visdrīzāk tas, kas latviešiem tagad ir jādara - aktīvāk ir jāizrāda savs viedoklis. Pārmainīt kaut ko Latvijas valdībā var tikai, ievēlot kardināli pretējus spēkus. Šobrīd visi ir vairāk vai mazāk saķēzījušies, viens otru mazgājot.  

 

Vai Latvija ir pārāk maza, lai tas viss paliktu nepamanīts?  

 

Jā, pārāk maza, lai cilvēki nebūtu saistīti viens ar otru. Ņemot vērā, ka mūsu vēsture Latvijai kā neatkarīgai valstij ir samērā īsa, tad aktīvo cilvēku, kas var būt pie varas tagad no jauna un nesasmērējušies, ir ļoti maz.  

 

Pesimistiskas prognozes, jācer, ka hokeja ne tik veiksmīgā rezultāta dēļ. Esat pārliecināts, ka paliksiet dzīvot Latvijā, ja gadījumā būs iespēja doties prom?  

 

Es to nevaru darīt, jo mīlu šo valsti. Man ir bijusi iespēja gan citur braukt mācīties, gan strādāt, bet esmu sapratis, ka to nevaru. Ir tādi kosmopolītiski cilvēki, kuriem ir vienalga, kurā valstī viņi atrodas. Tur, kur viņi dzīvo, tur ir viņu mājas. Man tā tas nav.