LIELĀ INTERVIJA: Mirdza Martinsone - Pati ar savu mirdzumu (7)

Sieviete, kuras dūmakainajā skatienā ir kaut kas no gadsimta sākuma filmu zvaigznēm. Izteiksmīgs skatiens. Ar savu mirdzumu. Mirdza. Aktrise, kas uzdrošinās darboties traģikomēdijas žanrā, lai spētu publiku gan sasmīdināt, gan saraudināt, jo traģikomiska nav tikai izrāde vien, bet arī pati dzīve. Viņai patīk darboties Mazās zāles skatuvē. Intīmākā gaisotnē. Bez mikrofona. Nupat aprīļa beigās šajā skatuvē pirmizrādi piedzīvoja luga „Līnenas skaistumkaraliene”, te Mirdza atveido meitu Morīnu, kas balansē starp realitāti un izdomājumu. Ir skaistumkaraliene savā ciematā. Ar savu mirdzumu. Atkal. Ar mirdzumu.

 

 

 

 

Šobrīd Dailes teātrī Mazās zāles skatuvē ir redzama dramaturga M.Makdonas lugas izrāde Mihaila Gruzdova režijā - „Līnenas skaistumkaraliene”. Tā ir traģikomēdija. Kā ir aktieriem spēlēt šāda žanra izrādē?

 

Tas ir šausmīgi grūti. Tas ir tā: auksts, karsts, auksts, karsts... Tā, kā nepārtraukti lietu karstu un aukstu ūdeni pārmaiņus. Un cik ilgi tad cilvēks tā var izturēt? Cik ilgi var izturēt aukstu vai karstu dušu? Četras minūtes? Un ja tas tā turpinās ilgāk nekā divas stundas... Pēc izrādes beigām ir sajūta, ka esi izkrāmējis kādu vagonu, pilnu ar smagiem maisiem. Tas ir gan fiziski, gan emocionāli grūti, bet interesanti.  

 

Traģikomēdijā ļoti svarīgi ir izturēt šo žanru līdz galam, nepārkāpjot galējību robežu. Vai tas izdodas šajā izrādē?

 

To jau redz tikai režisors no malas. Viņš to precizē mēģinājumos. Es sevi no malas varētu vērtēt tikai tad, ja redzētu izrādes videoierakstu. Tad izvērtētu.

 

Bet man šķiet, ka ir jau arī tāda lieta kā intuīcija, kas īpaši ir izteikta sievietēm. Tu jūti to brīdi, kurā neiekrist, vai nu drausmīgi smīdinot publiku vai tieši pretēji - šausmīgi raudinot. Ir jābūt mēra sajūtai. Mēra sajūtai skatuvē ir liela nozīme. Jāprot gan smīdināt, gan raudināt cilvēkus.  

 

Mārtins Makdona savos darbos daudz ieliek melno humoru, nežēlību, ironiju. Kritiķu atsauksmēs var lasīt viedokli par to, ka režisors M.Gruzdovs šo M.Makdonas darbu padara mazliet maigāku, liriskāku.

 

Es jums varu teikt atklāti: vēl neesmu lasījusi nevienu recenziju. Es daru tā – nospēlēju kādas desmit izrādes, sakrāju visas recenzijas un tikai tad izlasu. Ar pirmo izrādi jau nekas nevar būt gatavs. Viss vēl tikai veidojas. Katra izrāde ir atšķirīga. Es jau nezinu, kurš kritiķis kuru izrādi ir noskatījies. Varbūt vajadzētu noskatīties vienu un to pašu izrādi vairākas reizes un tad izvērtēt. Pirmo, desmito un divdesmito. Kritiķi tomēr lielākoties aprobežojas ar to vienu izrādi.  

 

Sakrājat recenzijas, izlasāt un pēc tam?

 

Kad sakrāju recenzijas, tad tās pāršķirstu, bet īpaši neieciklējos, kas tur ir rakstīts. Vai tur ir teikts, ka režisors krīt tādā vai citādā galējībā. Kādā režisors gribēja, tādā arī iekrita. Kā viņš izrādi redzēja, tādu arī rādīja. Tāpēc negribu komentēt neko no kritiķu teiktā. Tas ir viņu darbs. Viņu darbs, diemžēl, ir kritizēt. Es gan labāk gribētu, lai cilvēki nāktu skatīties, nevis kritizēt. Man patīk tas, ko saka par teātri. Pirmām kārtām sevi jānoskaņo uz skatīšanos. Tikai pēc tam tu vari kritizēt mājās vai ar draugiem. Bet, ja tu esi kritiķis un nāc uz izrādi jau ar gatavību kritizēt, tad dari tā. Es daru savu darbu, tu dari savu darbu.  

 

Kuras, jūsuprāt, būs tās atziņas vai emocijas, ko skatītājs aiznesīs sev līdzi, šai izrādei beidzoties?

 

Personīgi man prieku sagādā, ja cilvēks pēc izrādes saka, ka viņam ir bijis jādomā par savu dzīvi. Un ne jau par mani, par izrādi vai par dramaturgu, bet gan par savu dzīvi. Kad cilvēks vairāk domā par to labo pusi, iespējams, par vēlmi mainīties vai vismaz saskata kaut ko maināmu savā dzīvē. Pārdomā, vai pats pareizi dara, pareizi rīkojas. Galvenais ir, lai cilvēks domā.  

 

Tātad savdabīga identificēšanās ar izjūtām, attieksmēm un darbībām savā un skatuves dzīvē?

 

Jā, bet ne jau ar manām darbībām, lai gan domāju, ka katra meitene šai izrādē var atrast asociācijas gan ar mātes, gan meitas izjūtām. Tur ir daudz līdzību. Tas ir tas foršais šai izrādē. Skatoties izrādi un spēlējot to, prātā var ienākt pilnīgi citas asociācijas, pilnīgi no cita plauktiņa, no citas operas, no citas izrādes, no citas dzīves...  

 

Izrāde stāsta par attiecībām starp māti Megu un meitu Morīnu. Kā jūs raksturotu mūsdienu attiecības starp mātēm un meitām?

 

Es varu raksturot tikai to, kas ir starp mani un manu meitu, kā arī par tuvējiem cilvēkiem, kurus aptuveni pazīstu. Par lielo vairumu es nezinu, bet pieļauju tādu varbūtību, ka ir ļoti dažādas attiecības. Ir līdz pat drausmīgam naidam un drausmīgai mīlestībai. Var pastāvēt naids un mīlestība turpat blakus.  

 

Tā, kā tas ir stāstīts izrādē „Līnenas skaistumkaraliene”?

 

Jā, bet, lai cik tas savādi būtu, reiz tomēr pienāk brīdis, kad mātei ir jāatvadās no meitas. Jāapzinās, ka tā nabas saite jāpārgriež ne tikai tad, kad bērniņš piedzimst, bet arī vēlāk. Kā psihologi raksta: 16 -18 gadu vecumā. Tad vajag ļaut vaļu. Tur var strīdēties vēl par to brīdi. Tomēr, ja bērns ir blakus, mātei vienmēr gribēsies viņu kaut kā pasargāt, to varu teikt arī no savas pieredzes. Tad, kad saki bērnam, lai nedara tā, kam pats esi izgājis cauri. Varu bērnam izstāstīt, kā tas bija, bet diemžēl tas nedarbojas. Cilvēkam laikam tomēr vajag pašam iziet visam cauri, lai saprastu. Tā apziņa pašam nāks vēlāk, varbūt tad, kad būs savs bērns. Tā dzīvē ir iekārtots. Viss nāk caur paaudzēm. Es saņēmu no savas mātes, mana meita saņem no manis, mana māte saņēma no manis un es saņemu no savas meitas – šīs vajadzīgās atziņas.

 

Kur slēpjas saskaņas atslēga meitas un mātes attiecībās, jūsuprāt?

 

Tas ir jājūt. Tur ir jāmāk miers. Arī man darbs ir tik nervozs, nervi arī nav tik stipri, kā varbūt agrāk. Ne vārdos skaļi pasakot, pavēlot, kad pēkšņi saproti, ka ko nu tur vairs ar varu. Ar varu mīļš nebūsi nekad. Ir jau dažādas lietas. Kaut vai kārtība, tīrība, ko var ievērot, lai cilvēks nepalaistos. Kaut vai manā profesijā nemitīgi ir jāpiespiežas, jo manā vietā tekstu neviens cits neiemācīsies.  

 

Tātad man ir jāpiespiežas, arī bērnam dažkārt ir jāpiespiežas, lai kaut ko darītu. Tas, kas viņam ir jāmāk, tas mātei ir viņam jāmāca. Ja viņam kājas ir jānoslauka, tad ir jānoslauka. Ja viņam, ienākot telpā, labdien ir jāpasaka, tad ir jāpasaka. Tā ir audzināšana. Tā jau nāk no ģimenes.  

 

Nereti dzirdam, ka saka - tā meitene ir no tādas vai tādas ģimenes. Tātad vai nu no labas vai ne tik labas. Tas nāk līdzi. Tātad galīgi pārraut nabassaiti ar bērnu nevar uzreiz pēc tā nākšanas pasaulē. Lai gan ir arī ģimenes, kur māte un bērns ir pilnīgi sveši cilvēki viens otram. Lai Dievs to nedod, lai tomēr ir miers un siltums.  

 

Siltuma trūkums mūsdienās ir izplatīta infekcija. Cilvēki aizmirst viens otru samīļot bieži vien.

 

Man mana meita pateica par šo izrādi: izrādē meitai vienkārši pietrūkst siltuma. Tas, man liekas, ir diezgan raksturīgi šim laikam. Es nerunāju par visiem, bet gan par to, ko pati esmu pieredzējusi un zinu. Ne tikai meitām, bet arī mātēm pietrūkst šī siltuma. Lai cik tas sentimentāli skanētu, varbūt pietrūkst tieši tā glāsta, bučas vai apskāviena, kas katram ir vajadzīgs. Varbūt kautrējas. Varbūt tas ir par daudz prasīts mūsdienās. Nezinu. Domāju, ka nav ko kautrēties no sentimenta.  

 

Jūs esat bijusi gan meita savai mātei, gan māte savai meitai. Kas ir tas, ko jūs paņemat šai lomai no savas mātes un ko no savas meitas pieredzes?

 

Māte ikvienam nāk līdzi. Tāpat manai meitai kaut kas iet līdzi no manis. Tas ir tāds kā zīmogs. Piemēram, es kaut ko daru, kaut vai mazgāju traukus vai taisu ēst, tad pēkšņi konstatēju, jā, es to daru tieši tā, kā to darīja mana mamma. Vai pēkšņi raudu, kad paliek sevis žēl, jā, mana mamma arī tā ir darījusi. Tas nāk līdzi pats no sevis. Par to nav atsevišķi jādomā.

 

Atceros, ka pirms pirmizrādes „Līnenas skaistumkaraliene” es redzēju sapnī savu mammu, kas ir mirusi. Bet pēkšņi redzu viņu sapnī. Ilze Vazdika, kas izrādē tēlo manu māti Megu, saka, ka tā ir mātes dotā svētība. Redz, viņa pat sapnī man nāk līdzi un palīdz man. Tāpat arī izrādē ir brīži, kad es pēkšņi atceros savu mammu, bet tad man paliek tik saldi sāpīgi: viņa man tomēr palīdz emocionāli.

 

Es vienmēr esmu apbrīnojusi operdziedātājus. Ko gan apbrīnot? Viņiem taču arī tāds darbs, bet viņiem palīdz mūzika. Iedomājieties, kaut vai Verdi „Traviatu”! Tur mūzika izdara visu, tikai jāspēj to izdziedāt.  

 

Jāpilda savdabīga starpnieka, vidutāja loma?

 

Jāspēj to izdziedāt un dot to emociju. Aktieriem bieži vien tā emocija ir jāņem no attiecībām, kas ir bijušas pašu dzīvē. Bieži vien no traģiskām lietām. Ja ir labs režisors, tad viņš spēj dot aktierim tādu lādiņu, kas palīdz to paveikt arī emocionāli.  

 

Vai jaunajā izrādē atainotā nežēlība nav viltus maska tieši šim siltuma trūkumam cilvēciskās, savstarpējās attiecībās?

 

Jā, bet manai varonei Morīnai ir arī nedaudz psihiska novirze. Kā mēs mājās runājām ar bērniem, - ka Morīnai mazliet tā kā viena skrūvīte ir atnākusi vaļā. Taču man bērni teica, lai parādu viņiem vienu cilvēku šodien, kam šī viena skrūvīte nav atnākusi vaļā?!...

 

Te ir tas variants, ka meitene, ko spēlēju, lai gan viņa jau ir pieaugusi sieviete, mātei viņa vienmēr būs meitene. Negribētos teikt, ka viņai ir aizgājis jumtiņš. Viņai ir brīži, kad realitāte un sapņu pasaule sanāk kopā. Tad viņa nesaprot, vai tā ir īstenība vai sapņu pasaule. Viņas sapņi ir tik spēcīgi, ka viņai liekas, ka tā ir īstenība... Tādā brīdī Morīna atbrīvojas no mātes, kura nevēlējās pārraut šo nabassaiti.

 

Tas ir autora izdomājums. Varbūt, ja es rakstītu šo darbu, es nebūtu tik nežēlīga. Autors Makdona ir daudz cietis bērnībā no saviem vecākiem, kas viņu pametuši. Iespējams, ka viņam ir bijis ļoti liels rūgtums pret savu māti, to var redzēt arī izrādē.

 

Jūsuprāt, cik adekvāti mūsdienās ir runāt teātrī par šāda veida nežēlīgiem stāstiem, ja to ir pārpārēm arī reālajā dzīvē? Kāpēc cilvēkam, atnākot uz teātri, arī te ir jāredz nežēlība?

 

Nē. Cilvēki izrādē smejas visi aizgūtnēm. Dzīve ir tik traģikomiska. Bieži vien gadās viskomiskākās situācijas pat bērēs... Lugā ir par traģiskām lietām, bet cilvēki zālē smejas. Tas viss ir tik absurdi, ka vairs jau var tikai smieties. Dzīve patiesībā ir tik absurda, ka ir divas iespējas – vai nu ciest un raudāt vai arī smieties. Jāizvēlas. Raudi vai smejies! Šoreiz mēs izvēlējāmies pasmieties.  

 

Mūsdienās ir arī starpposms starp šīm divām galējībām, kur cilvēki iemācās cinismu, ar ko reaģē uz situācijām.

 

Es domāju, ka tā tas var būt jaunākajai paaudzei. Tik un tā, agri vai vēlu, mīļums un siltums šiem cilvēkiem būs vajadzīgs. To jau tagad es arī jūtu savos jauniešos.  

 

Arī lugā tiek runāts par šo siltuma tēmu, par ilgām pēc mīlestības, pēc tuvības, pēc divu cilvēku ķermeņu saskaņas, bet - ne tikai vienas nakts līmenī. Tāpēc man gribētos, lai jaunieši nāk skatīties šo izrādi.  

 

Izrādes interpretācija ir Mihaila Gruzdova režijā. Kā jūs raksturotu radošo procesu, strādājot kopā ar šo režisoru?

 

Režisors Gruzdovs ir sarežģīta būtne gan ārēji, gan iekšēji. Viņš darbojas diezgan īpatnēji. Esmu ar viņu strādājusi arī agrāk, kad viņš iestudēja krievu klasiku. Ar viņu ir grūti, bet ir arī interesanti. Vairāk es neiedziļinos, lai gan reizēm šķiet, ka varētu viņu nožņaugt, bet citreiz gribas samīļot.  

 

Kuras no pēdējā laika spēlētajām lomām jums ir tuvākās?

 

„Mīlestības vēstules”. Darbs, kas man ir bijis jau pirms pieciem gadiem, bet, tāpat kā zelts vai sudrabs, tas ar gadiem kļūst vērtīgāks. Tāpat kā labs konjaks kļūst labāks ar gadiem. Domāju, ka šī izrāde arī pēc desmit gadiem labi skanēs. Man bērni stāsta par atsauksmēm, ko dzird par manām izrādēm. Tas ir labi, ja jauniešiem joprojām patīk tādas lugas. Tas ir viens no veidiem, kā izvairīties no cinisma.  

 

Jūs šobrīd atveidojot Anitru, vienu no Pēra Ginta mīļotajām sievietēm, režisora M.Gruzdova izrādē „Pērs Gints nav mājas”. Kā jūs sadzīvojat ar šo lomu?

 

Jā, es spēlēju šai izrādē. Tur arī ir savi prieciņi, bet tas nav gluži mans lauciņš. Es to saprotu mazliet savādāk - gan pašu lugu, gan atveidoto tēlu. Protams, ikviens darbs ir atkarīgs gan no autora, gan no režisora, gan no partnera. Es pieņēmu to, kā viņi bija izdomājuši, un godīgi daru savu darbu.

 

Teātris... Ir grūti ar to un ir grūti bez tā, ja esi sācis ar to nodarboties. Tā jau saka: tie, kas ar teātri saindējas, - tāpat kā ar narkotikām – vairs nevar iztikt bez teātra. Piemēram, vienu brīdi es gribēju atbrīvoties no teātra, tas bija kādu laiku atpakaļ, kad Dailes teātrī bija remonts. Šobrīd arī uznāk tādi brīži, bet tā ir visiem. Un tad uz kādu brīdi ir jāpiespiežas...  

 

Ir jāiemācās atrast sevī iedvesma mēģināt arī to, ko sākumā negribas?

 

Dzīvē diemžēl daudzās lietās ir jāpiespiežas. Dažkārt jāpiespiežas noklusēt tad, kad gribas kliegt, vai arī jāpiespiežas pateikt to, ko vajag pateikt. Es gribētu, lai jaunieši iemācītos māku sadzīvot savā starpā. Kā arī lai iemācās cienīt savus vecākus, vecākus cilvēkus, jo jaunība ir ļoti īsa. Ļoti īsa.  

 

Man jau likās, ka tā būs mūžīga. Tā jau vienmēr jaunās dienās liekas. Šķiet, ka tāda, kāda esmu tagad, būšu mūžīgi. Man krunciņas nebūs un tamlīdzīgi. Tomēr ir jāsaudzē sava veselība. Nav jāstaigā plikiem vēderiem. Es negribu runāt, kā veca tante, bet meitenēm īpaši ir jārūpējas par savu veselību, kaut vai, tā sakot, latviešu tautas nākotnes vārdā. Viņas, šīs meitenes, būs tās, kas dzemdēs bērniņus. Tas arī man šobrīd ir aktuāli, jo mani jaunieši ir aptuveni tajos gados, kad par to jādomā.  

 

Izrādes nosaukums ir „Līnenas skaistumkaraliene”. Kāpēc, jūsuprāt, autors ir devis šim melnā humora cauraustajam stāstam šādu nosaukumu?

 

Es ar no sākuma domāju, kur tik garš nosaukums. Varētu saīsināt tā, kā Maskavā, kur, starp citu, divi teātri šo izrādi spēlē. Es ļoti gribēju zināt, kā viņiem tur ir izveidota izrāde. Man Maskavā dzīvo paziņas. Viņi bija nopirkuši biļetes uz izrādi. Es jau biju gatava klausīties, kāda ir tā izrāde, kad viņi man piezvana un stāsta, ka izrādi atcēla, jo aktrise esot saslimusi. Diemžēl man nebija lemts to uzzināt, jādomā pašai. Tātad, kāds negribēja, lai es to zinu.

 

Es tā domāju, ka nosaukums vairāk ir - tā kā pēdiņās. Šī skaistumkaraliene ir kā tāds dārgums, kā tāds briljants. Katra sieviete ir briljants, lai cik viņa būtu veca, lai no kuras vietas viņai aug kājas, bet katra no viņām ir vienreizēja.

 

Te, izrādē, ir tā, ka vai nu tev ir laime būt šai ciematā un palikt tur uz mūžīgiem laikiem piesietai pie māmiņas. Tu nevari atrauties, tu netiec nekur pasaulē, neviens tevi pat neredz, jo no tā ciemata visi ir izbraukuši. Tur ir tikai veci cilvēki. Tad ir arī veiksmīgie briljanti, kuri aiziet tālu pasaulē un kam veicas.  

 

Domāju, ka izrādē šī sieviete ir skaistumkaraliene mazajā, mazajā ciematiņā. Pēc tam es aizdomājos par to, ka autors, iespējams, ir domājis, ka katra sieviete ir skaista. Katrs domās, kā viņš gribēs...