LIELĀ INTERVIJA: Jānis Jarāns - Cilvēks orķestris ar ābolu ķoci (8)

Jānis Jarāns nav ne galma aktieris, ne galma āksts. Viņš ir cilvēks orķestris, tautas mākslinieks, aktieris, režisors, producents, jokotājs, pašmāju Luijs de Finess, Miedziņš, „Alu cilvēks”, kam nav vajadzīgi teātra kritiķu papīra ābolīši.

 

Viņu pazīst daudzi. Gan tantes, gan onkuļi, kas bauda viņa jokus, gan padsmitnieki, kas izauguši ar Miedziņu, kurš nāca ik vakaru pirms gulētiešanas. Viņam kritērijs ir cilvēku izklaidēšana. Skatītāju smiekli un atzinība. Lauku ābolu ķocis. Šis vīrietis ir atvērts un atklāts. Viņš neblefo. Viņš kāpj uz skatuves un ienāk videokameras priekšā, lai cilvēku sejās pazustu rūpju rievas, bet to vietā būtu smaidu un smieklu krunciņas. Viņš sniedz skatītājam dzīves vitamīnu — smaidu.

 

 

 

Jūs reiz esat teicis tā, ka galvenais ir skatītāju paņemt kā dresētājs tīģeri, bet, ja nepaņem, tīģeris var viņu saplosīt... Kādā veidā aktieris to spēj paveikt?

 

To zina tikai pats aktieris. To zina arī daudzi politiķi. Tie paši nelaimīgie Hitlers un Ļeņins, un vēl citi. Viņi taču spēja paņemt masas! Tu redzi, zini, ka viņi blefo, pilnīgi muld, bet spēj to izdarīt. Tāpat arī citi politiķi, no kuriem viens izteicās — kā var nesolīt? Jāsola taču!

 

Arī zināma harizmas deva ir nepieciešama?

 

Jā, cilvēkiem ir mute vaļā, māj līdzi ar galvām. Aktieris to visu dara atklāti. Tur ir tā atšķirība. Viņš ieiet savā tēlā, un tu kā skatītājs šo tēlu pieņem, atceroties, ka tas tomēr ir tēls. Tad var tam ticēt, var neticēt.

 

Tikai pats aktieris spēj saprast, kāda ir tā bauda, kad tevī klausās, mutes atpletuši. Tu vari turēt lielās pauzes. Izbaudīt.

 

Pēdējais, kas man nupat arī vakar bija, tā ir monoizrāde „Alu cilvēks”. Man ir ļoti laimējies, ka man šī loma tika iedota.

 

Kādi bija vakardienas izrādes iespaidi?

 

Vakar to spēlēju Ogrē, kur bija vairāk nekā tūkstotis skatītāju. Pilns kultūras nams, cilvēki stāvēja arī gar zāles malām. Un man izdevās to zāli paņemt! Pašam bija mazliet stress, jo producenti nebija šo to izdarījuši. Man sākumā nebija ģērbtuves, kur pārģērbties, un biju nikns līdz brīdim, kad uzgāju uz skatuves un sāku spēlēt izrādi. Pūlis gaida, un zinu, ka tūlīt, tūlīt visi smiesies, bet es to vēl nesaku. Viņi arī turpina gaidīt. Tad pasaku tekstu un aiziet — ha, ha, ha...

 

Es neesmu aktieris. Es drīzāk esmu estrādes mākslinieks, bet šis žanrs Latvijā ir tukšs. Krievijā viņu gan ir daudz. Viņi lasa savus monologus, un cilvēki klausās ar atplestām mutēm.

 

Kas mēs esam? Maza, nabadzīga miljonāru tauta, kam ir grūti pieņemt šādus māksliniekus, jo tā taču nav māksla... Māksla ir tur, kur tiek rādītas ciešanas, sāpes un vaimanas. Latviešiem patīk, ka aktieris cieš, jo pats cilvēciņš visu dzīvi cieš, tad viņš vēl arī grib iet skatīties, kā citi cieš. Tāpēc komēdijas žanrs netiek pie mums īpaši kultivēts.

 

Taču, ieskatoties biļešu kasēs, kur biļetes uz izrādi „Alu cilvēks” ir izpārdotas, ir tiešākais pierādījums tam, ka cilvēki ir izslāpuši pēc šāda veida izrādēm.

 

Es nupat biju uz dullo aizbraucis uz Ameriku. Portālā draugiem.lv ieraudzīju senu paziņu, ar ko jaunībā bija kopā daudz līksmots un kurš turp bija aizbraucis pirms piecpadsmit gadiem. Mēs sākām sarakstīties, un šis saka, lai braucu ciemos. Es saku, ka tāpat nekur ciemos nebraucu. Saku, lai noorganizē man izrādītes. Viņš atbild, ka pašam arī tas būtu interesanti. Rezultātā tika noorganizētas piecas izrādes „Pērku jūsu vīru!”.

 

Sanāca tā, ka mums lielu pakalpojumu veica Latvijas Nacionālais teātris, jo pirms mēneša mans kolēģis Ainārs Ančevskis, kas arī spēlē izrādi „Alu cilvēks”, tur viesojās ar Gunāra Priedes izrādi „Zilā”. Režisors pirms tās izrādes skaidroja cilvēkiem, ko viņš ar to grib pateikt, kas ir izmantotie simboli.

 

Pēc tam atbraucām mēs ar savu vienkāršo izrādīti, cilvēki stāvēja kājās un aplaudēja. Tad arī pašam bija liels gandarījums. Jā, cilvēki ir izslāpuši pēc atpūtas, jo īpaši tagad Amerikā mainās iebraucēju paaudzes, kur vecos ļaudis biedrībās nomaina tagadējie četrdesmitgadnieki, kas bieži vien ikdienā strādā diezgan melnu darbu, arī viņi grib izklaidi, nevis tikai tādu mākslu, kas ir saprotama režisoram un vēl pieciem jūsmotājiem.

 

Es jau nesaku, ka tādu mākslu nevajag. Tā ir vajadzīga, bet varbūt tepat pie mums, nevis vest turp, jo jūsmo jau pie mums lielākoties. Tur cilvēki grib atpūsties. Arī man jau ir uzaicinājums rudenī atkal doties uz Ameriku.

 

Kāds ir tas alu cilvēks, tas vīrietis, kurš šodien ir sabiedrības daļa? Kāds viņš ir, jūsuprāt, ņemot vērā izrādes kontekstu?

 

A man vīrieši neinteresē, es kaut kā neesmu iedziļinājies šajā problēmā [smīn]. Man tika piedāvāta šī loma, no kuras sākumā pat gribēju atteikties, jo izskrēju cauri scenārijam un nesaskatīju tur neko smieklīgu. Līdz tam, kad mūs aizveda uz Lietuvu un parādīja, kā tur šī izrāde tiek spēlēta, tad sapratu, ka būtu bijis muļķis, ja šo izdevību būtu palaidis garām.

 

Varu teikt, ka kopš tā brīža es ļoti savādāk skatos uz vīriešiem un sievietēm. Ļoti savādāk. Novēroju to, ko izrādes autors fantastiski ir piefiksējis dažādas sadzīves situācijas, kad vīrieši dažkārt nepamana, cik sievietes ir gudras, un arī to, cik vīrieši dažās situācijas ir gudri.

 

Man ir liels prieks, ka biju ar savām kolēģēm Zani Daudziņu un Aīdu Ozoliņu Amerikā, kur nodzīvojām divas nedēļas un kur man tas laiks pagāja vienos smieklos un līksmībās. Tur bija visādas sievišķīgas lietiņas, ko tikai sievietes var paveikt. Tajā pašā laikā bija arī dažādas muļķības, ko var izdarīt tikai vīrieši, ko, iespējams, arī es izdarīju, brīžiem aizvainojot viņas.

 

Piemēram?

 

Nu kaut vai kaut ko tādu pasaki... bet sievietes ir tik jūtīgas! Turpretī vīrietis mēdz būt robusts un pasaka kaut ko tādu, nemaz nepadomājot.

 

Man patīk, ka izrādes laikā var novērot, kā sievietes bukņī savam vīrietim sānos, sakot, ka tā vien ir, kā es stāstu izrādē. Ir bijis tā, ka pēc izrādes pienāk un jautā, kā tad tu zini, kas notiek manās mājās iekšā? Citi atkal man ir piedāvājuši naudu, lai atnāku un pastāstītu viņu sievām, kā tad tas ir, piemēram, ar TV, - ka vīrietim vajag tomēr paskatīties to televizoru.

 

Tas laikam arī ir viens no vadošajiem izrādes trikiem — cilvēks spēj identificēties ar jūsu stāstīto un tāpēc tik ļoti viņam tas patīk?

 

Jā, ar sevi. Pēc izrādēm daudzi nāk klāt un visu kaut ko saka. Tomēr izrāde ir zināmā mērā ārstnieciska terapija, kas palīdz atrisināt problēmas, kas pastāv vīriešu un sieviešu attiecībās, ģimenē. Gadās, ka sieviete daudz ko nesaprot, kamēr neatnāk uz šo izrādi.

 

Nu, ir tas vīrietis tāds, ir viņi visi tādi... Dažas īpašības ir visos vīriešos pilnīgi vienādas. Nu, jāļauj tam vīrietim mirklīti pasēdēt un padomāt, skatoties vienā punktā. Sievietes, iespējams, to dara tikai, ja saņēmušas kādu garīgu triecienu, tad viņas truli skatās tālumā. Bet vīrietis to dara arī tāpat vien. Tad sievietes pēc izrādes to beidzot zina un nesatraucas varbūt tik daudz.

 

Tas ir patīkami, - parādīt situāciju, kāda tā ir dzīvē. Ja jau visa zāle smejas, tad tas nozīmē, ka visi to atpazīst un visiem tā ir bijis.

 

Savdabīgs grupas psihoterapijas kabineta apmeklējums?

 

Nu ja, gandrīz vai! No tā visa es saņemu milzīgu enerģiju, kad esi sevi iztērējis. Reizēm ir tā, ka līdz sviedriem jāpūlas, lai izdotos paņemt skatītājus. Arī Latvijas novados cilvēki arī ir pilnīgi dažādi. Piemēram, aizbraucu uz Latgali izklaidēt cilvēkus piektdienu, sestdienu ballītēs, tad visi sēžas pie galdiem. Tad saku, ka gribu pateikt tostu. Tad man pienāk kāda dāma un saka: „Joņeit, kai tu bez glozeites tostu teiksi?”

 

Taču, kad aizbrauc uz otru Latvijas galu, kur lielie, lepnie kurzemnieki, un gribu pateikt tostu, piebilstu, ka Latgalē man uzreiz glāzīti iedotu, šie saka, ka pašiem maz ko dzert. Latgalē, ejot jebkurā sētā un prasot glāzi ūdens, tevi nedēļu neizlaidīs ārā, bet Kurzemē uz tādu jautājumu piecus latus vēl paprasīs...

 

Latvija ir maziņa, maziņa valsts, bet ļoti īpatnēja. Tāpēc saku, ka nekādā gadījumā neesmu latvietis, tikai latgaļu čangalis. Ampelējos es, ampelējos mazliet...

 

Jūsu aktiera gaitas ir ļoti krāsainas. Kādas jūs redzat Latvijas teātru skatuves šodien?

 

Es vispār pats nemēdzu iet uz teātri. Cepuri nost Jaunajam Rīgas teātrim! Man tomēr ir mājās ko darīt. Un esmu arī laimīgs, ka nestrādāju tagad nevienā no tiem. Esmu nostrādājis divdesmit gadus Dailes teātrī. Tagad esmu laimīgs, ka esmu prom, jo tas nozīmē, ka esmu neatkarīgs.

 

Es spēlēju to, ko es gribu. Ar tiem režisoriem, kurus pats gribu. Es spēlēju to, ko es saprotu, man neviens neliek spēlēt žurkus, peļus, vaboļus... Un arī atalgojums ir tāds, kādu es gribu.

 

Ja izvērtē Latvijas aktieru kontingentu, tad tādu, kas spēj darboties humora lauciņā, ir ļoti maz?

 

Šī niša ir tukša. Tur jau nekas daudz nav palicis uz šo brīdi. Mans vecais tandēms - senākie transvestīti Latvijā - ar Daini Porgantu un mūsu Mildiņa un Nabiņa, ko aizvien vēl spēlējam un ko laukos aizvien vēl ļoti gaida. Tad vēl Šoriņš un Neimanis. Ufo un Fredis, bet tie jau vairāk ir radio ēterā. Krauze un Sipeniece. Viss. Varbūt vēl Švāns mazliet, bet tādi, kas ir uz skatuves, kas brauc koncertēt, tādu nav.

 

Jaunie negrib. Visi viņi grib būt hamleti. Visus šo raidījumus - „Imanta — Babīte”, „Piektdieņi”, „Eiroports” — pats esmu producējis, tiem visiem pats esmu meklējis naudu. Tos vienmēr skatās jaunieši, bērni un sievietes, kas skatās uz muļķībām, bet ko tad večiem? Tiem vajag smukas meitenes, tur ir milzīga problēma, ka atrast smuku un talantīgu meiteni šai žanrā nevar. Jana Duļevska, ko satikām kafejnīcā - mums laimējās.

 

Kur slēpjas šīs problēmas kodols, jūsuprāt?

 

Visas jaunās meitenes grib būt aktrises. Skaistās, neaizsniedzamās aktrises, bet nevēlas nolaisties līdz tautas līmenim. Viņas ir ar mieru izdabāt tiem desmit cilvēkiem, kas nosaka mākslas toni, jo viņi iedos to ābolīti. No papīra ābolīša jau es neizdzīvošu, tie mani neinteresē, mani interesē reāli āboli, ko man dod laukos skatītāji.

 

Esmu veidojis arī atlases konkursus, kur sanāk smukas meitenes. Fantastiskas, skatoties no vīrieša viedokļa, lai, ieslēdzot ekrānu, tiem gribētos skatīties raidījumu. Sanākušās meitenes čiepst, parunāt nevar. Viņu talanti parādās kafejnīcās, kur tās mēdz sēdēt, bet kā kameras priekšā, tā vairs nav nekā. Tā ir latviešu mentalitāte. Atliek paņemt jebkuru slāvu tautības meiteni, tur pavisam cits temperaments. Lai viņas lielas vai mazas, bet viņām visām iekšā ir — uh! Varbūt tieši tāpēc tiem latviešu vīriešiem arī mīļākās ir no citām tautībām.

 

Jūs minējāt, ka joprojām turpinat doties koncerttūrēs pa Latviju ar tik iemīļotajiem Mildiņas un Nabiņas tēliem. Vai tas dažkārt netraucē, ja cilvēki tik ļoti pierod pie kāda no jūsu atveidotajiem tipāžiem?

 

Kopā ar Porgantu esam izbraukājuši 25 gadus, velkot kleitas. Katru pavasari, taisot jaunu programmu, mēs ejam uz humpalu un pērkam jaunas kleitas. Cilvēki jau zina, ka atkal būs jauna programma. Viņi zina, ka Jarāns un Porgants būs skaidrā. Viņi zina, ka varēs arī izsmieties, ko nevar teikt par citiem māksliniekiem. Pirmkārt, vai viņi vispār atbrauc, kādi viņi atbrauc un, galvenais, kādu summu par to prasa...

 

Es tomēr cenšos visādi mainīties. Pašlaik man ir izrāde „Brālēni Jarāni”, ko spēlējam „Austrumu robežā” ar manu brālēnu, kas ir savdabīgs krievu bards. Viņš dzied krievu romances, čigānu dziesmas, kur visa publika dzied līdzi. Ir vērts redzēt un dzirdēt.

 

Vai ir padomā kādi jauni tēli, kuros jūs iedzīvosieties vai kurus iedzīvināsiet?

 

Drīz varbūt būs kāds jauns projekts, jo man tā sanāk, ka dzīvē tie tiek piespēlēti. Tā bija arī ar jauno projektu „Dakterīt, palīgā!”, kas ir savādāks. Tie naudas devēji ir apmierināti, jo gan atdeve, gan reitingi ir. Vasarā mēs filmēsim vēl 25 sērijas.

 

Taču tur parādās vēl viena problēma: varētu lūgt atsaukties drosmīgas meitenes, kuras varētu tēlot seksīgas medmāsiņas, bet tas jau nenozīmē, ka uzreiz jāģērbjas pa pliko. Filmēšana notiks ārā, tas būs kā medmāsiņu seminārs.

 

Jūtu, ka šī seriāla tēli ir jau cilvēkiem iepatikušies. Rudenī tiks rādītas pirmās 25 sērijas un arī vasarā uzfilmētais. Tas nozīmē, ka varbūt jau ziemā varēs braukt ar koncertiem pa Latviju. Dakteru tēmu ir ļoti daudz, tur var visādi ņemties pa skatuvi, lēnā garā arī meklēju materiālu tam.

 

No kādiem avotiem, kur jūs rodat idejas saviem projektiem un jokiem?

 

Man jau ir mazliet apnicis, citi saka, lai paskatos pasē, cik man jau ir gadu. Visu laiku to esmu darījis viens pats. Pats meklēju naudu, pats meklēju aktierus, pats meklēju tēmas un tekstus, pats esmu rādījis priekšā, kā jāspēlē, kā arī pats esmu spēlējis, vienīgi montāžā nekad neesmu jaucies... Tas tomēr paņem ļoti daudz spēka. Redz, pavisam nesen tā biju aizspēlējies līdz savam pirmajam infarktiņam.

 

Idejas lielākoties nāk no interneta. Agrāk, pirms desmit gadiem, kad interneta vēl nebija, tad joki nāca no krievu anekdošu grāmatām un žurnāliem, bet tagad ir krievu internetserveri. Tur ir ļoti daudz materiālu. Man ir atrasti vairāk nekā simts portāli, kuros katru dienu atjaunojas informācija, lai gan daudz kas tiek pārpublicēts no vienas vietas citā.

 

Man ir padomā kaut kas līdzīgs krievu „Comedy Club” raidījumam, kurš ir brīžiem parupjš, ko latviešu skatītājs varbūt nesaprastu. Visā pasaulē ir populāri šie komiķu monologi, visās pasaules televīzijās ir kaut kas līdzīgs. Lai gan to es pats arī visu laiku esmu darījis, visu mūžu uz skatuves cilvēkiem stāstījis jokus. Mans darba laiks ir piektdienas, sestdienas. Tad mani gaida.

 

Visos Latvijas nostūros. Gaida un zina, ka būs labi pavadīts laiks?

 

Ir koncerti, tad arī galdi. Gadās, ka cilvēki piedzeras un nāk runāt. Daži apdzērušies nāk bučoties, kā nekā esmu kleitā. Ir biezie, kas apdzērušies, liek darīt visādas muļķības. Esmu bišķi gudrāks, pasmaidu par to visu.

 

Man nav katru dienu jābūt darbā. Man nav pirmdien jāskrien ar šķēpu, otrdien jātēlo zebra un tā tālāk...

 

Skatuve un videokamera... Vai ir iespējams pateikt, kas sirdij tuvāks?

 

Nē, nevar tā pateikt. Es esmu viss kopā. Es esmu orķestris. Man nav sava režisora, jo pats sev esmu režisors. Dakteru seriālā tagad man ir mazliet cits tēls, tagad man ir uzaudzēta bārda, mazāk ķēmojos. Man Dievs ir devis tādu mīmiku, - ja tai pieliek ūsas, es pārvēršos uzreiz.

 

Savulaik, neatkarības gadu sākumā, kad pie mums bija atbraukusi režisoru grupa no Francijas un kad „Kabatā” spēlējām Moljēru, viņi pēc izrādes noskatīšanās teica, ka Luijs de Finess ir miris, bet nē, lai dzīvo Finess, jo, re, kur taču viņš ir! Bija izdomājuši kopprojektus taisīt, ņemt mani līdzi uz Franciju, bet tad sākās juku laiki ar naudām, vīzām...

 

Labi, esmu Finess, bet nesaku, ka neatzīts Latvijas Finess, taču pie mums tomēr ir galma māksla. Tur mākslu nosaka seši, septiņi galminieki. Paldies dievam, es neesmu šī galma aktieris un neesmu arī šī galma āksts... Es esmu vienkāršās tautas aktieris, bet tie citi reti spēj nolaisties līdz tam. Tie, kas viņiem ražo maizīti un pieniņu, kas baro viņus, tie ir par prastu... Tāpēc man lielākā balva, ko esmu saņēmis, ir Edgara Liepiņa balva, kas ir labākajiem komiķiem, labākajiem tautas māksliniekiem.

 

Jums ir tā priekšrocība doties viesizrādēs, jo nav jāved līdzi tas viss, kas ir lielajiem teātriem, lai parādītu kādu izrādi?

 

Mēs braucam no „Austrumu robežas” ar izrādēm „Pērku jūsu vīru!”, „Pēdējais kvēlais mīlnieks”, „Brālēni Jarāni”, kur esam daži cilvēki. Tur mums nav jādalās un jābaro direktors, jābaro grāmatvede, jābaro skatuves strādnieks, jābaro grimētāja, visi jābaro... Tas aktieris, kurš darbojas teātrī, tas baro visu lielo monstru. Ir Rīgas peles un lauku peles. Mēs esam tās lauku peles, kas piebāž pilnus vaigus un dzīvojas kopā ar visiem.

 

Daudzi droši vien jūs atceras no kādas īpašas monoizrādes, bērnu tik iemīļotā tēlā - Miedziņa. Kādu pasauli, jūsuprāt, šodien redz bērns?

 

Man laimējās pagājušogad aizbraukt uz Taizemi. Tā ir smaidu zeme. Tur visi ir smaidīgi. Nabagi vai bagāti - vienalga. Vienā pusē ir debesskrāpji, no turienes iznāk laimīgi cilvēki, bet otrā pusē bleķa būdas, bet arī tur cilvēki ir smaidīgi.

 

Bērniņi smaidīgi, visi smaidīgi, nevarēju saprast, kāpēc? Ieslēdzu televizoru, bērnu kanālu. Jā, tur neviens nešauj, tur tādas multenes nerāda. Tur ir labie prinči, labās princeses un fejas. Tas varbūt arī ir pamatojums, ja no bērnu dienām ziedi, lopiņi, zilonīši, smaidiņi, bet mums?... Ka tik kādu nošaut, sašaut, tēti, dod naudu un tā tālāk...

 

Tātad šodienas pasaule nav vairs domāta Miedziņam?

 

Jā, tas būtu garām. Nevienam tas vairs nebūtu interesanti. Tagad vajag visādus pārcilvēkus, zirnekļus, kosmonautus.

 

Lai gan jaunās māmiņas labprāt audzinātu mazuļus ar tādiem raidījumiem, multenēm, bet nav iespējams tā iemesla dēļ, ja bērns izaugs un nonāks citu bērnu pulkā, kur tie citi būs skatījušies šaušanas un pārcilvēkus, mazais nesapratīs neko, apjuks...

 

Tas Miedziņa periods tomēr bija laimīgs. Man vispār dzīvē bijuši tādi garie periodi, bet visi tādi laimīgie. Septiņus gadus biju Miedziņš. Ar to ir izbraukātas arī daudzas skolas un bērnu dārzi Latvijā. Pēc divām, trim tikšanās reizēm dienā, dažādās vietās, braucot mājās, viss mašīnas bagāžnieks ir pilns ar ziediem! Cilvēki, kas brauc aizmugurē, varēja domāt, ka ziedu tirgotāji brauc. Tas bija skaisti...

 

Var teikt, ka biju Salatētis, tikai tāds, kas nāca daudz biežāk nekā reizi gadā. Tas man arī uzlika atbildību, ka nevarēju nezin kāds iet pa ielu, jo mammas grieza bērniem galvas uz manu pusi, teikdamas, ka tur iet Miedziņš. Mazie kliedza, kur? - līdz ieraudzīja mani. Tēti gan piedāvāja iedzert kopā... Tomēr smuks laiks.

 

Kāpēc tad tas toreiz beidzās un vakaros vairs nenāca Miedziņš pie mazuļiem?

 

Beidzās tāpēc, ka esam latvieši. Tai laikā bija arī „Rīta stunda”, ko vadīju, bet vakaros bija Miedziņš. Tas negāja kopā, jo no rītiem biju liels, bet vakaros maziņš. Tad viena no televīzijas priekšniecēm saka, - kā gan tas var būt? Bērni taču nevar saprast! Tāpēc bija jāizvēlas. Var teikt, ne es izlēmu par raidījuma likteni, bet viena tante. Skaidrs, ka toreiz izvēlējos humora ceļu.

 

Tā tomēr bija valsts iestāde. Arī Latvijas Televīzijā nostrādāju entos gadus, kam arī pateicoties, varbūt kļuvu populārāks. Taču tur bija birokrātijas kalni. Tad pēc kāda gadījuma aizgāju projām, pie Ēķa, viņš teica, ka ne jau man ir jāskrien un jādod nauda, lai man ļautu darboties, bet man jādod iespēja strādāt, lai es tiem citiem nestu peļņu. Tā bija cita pieeja toreiz!

 

Tad man nāca „Piektdieņu” laiks, ar ko visu pasauli izbraukāju, kamēr filmējām. Visur kur - kalnos, Alpos, Portugālē, bet tam visam jābūt ar reitingiem. Kā tikai tas kāpj zemāk, tā uzreiz saka - paldies, vai nu domā jaunu, vai — uz redzēšanos!

 

Tam visam pa vidu, kuras ir tās nodarbes, kas jums ir svarīgas, bet paliek aiz kadra, ārpus skatuves laukuma?

 

Pirmkārt, meklēju meitenes draugos.lv, kur paskatos foto, un pēc kafijas iedzeršanas 10 — 15 minūšu laikā man ir skaidrs, vai vērts aicināt uz provēm.

 

Otrkārt, ja kāds grib iemācīties spēlēt golfu, tad laipni lūgti pie manis! Tā ir mana aizraušanās, jo spēlēju jau kādus sešus gadus. Un nevis tāpat vien, bet arī piedalos dažādās sacensībās gan Latvijas čempionātā, gan arī Eiropas čempionātā ar žurnālistu līgas komandu, kas pārstāv šajā turnīrā Latvijas medijus. Tā ir īpaša nervu spēle. Golfs vai nu aizrauj uzreiz vai nemaz. Ar golfu ir tāpat kā ar klavierēm - lai labi spēlētu, ir nepārtraukti jātrenējas.

 

Vēl mani interesē kalnu slēpošana. Pateicoties „Piektdieņiem”, jo tikai 2001. gadā pirmo reizi uzkāpu uz slēpēm Austrijā. Pie mums nevar iemācīties slēpot, jo kalniņš ir īss, nevar paspēt apjēgt, kā dibens jākustina. Ārzemēs pa slīpo kalnu kamēr divus trīs kilometrus brauc, tikmēr var jau apjēgt. Ziemā reizi, divas noteikti dodos slēpot.

 

Un nobeigumā, kā ir ar iecerēm, kas ir iekļautas sarakstā tuvākajā laikā īstenošanai?

 

Tā ir seriāla „Dakterīt, palīgā!” turpinājuma filmēšana. Uz rudeni pašlaik tiek organizētas viesizrādes Amerikā ar izrādi „Pērku jūsu vīru”, varbūt arī ar izrādi „Pēdējais kvēlais mīlnieks”. Ziemā pagaidām nezinu, bet pavasarī atkal gribētos uz Ameriku. Ne tik daudz peļņas dēļ, bet gan tāpēc, ka tā zeme ir tik interesanta. Lai pat ir uz nullēm, lai tikai atmaksājas izdevumi - un viss, bet būt tur!