LIELĀ INTERVIJA: Māris Gailis (11)

Vīrietis, kurš ir ticies ar pirātiem pasaules ūdeņos, ar savu sievu arhitekti Zaigu rūpējas par Ķīpsalas ainavu ne tikai šodienas redzējumā, bet spēj izcelt no vēstures lappusēm tēmas, ko citi dažkārt noklusē.

 

Aktīvs cilvēks, kas pēc darbošanās politikā, nekustamo īpašumu lietām un pasaules apceļošanas, ir nonācis TV ekrānā, kur šobrīd vada sarunu izrādi „Eiropas ieņemšana”. Viņš stāsta par pasauli mums apkārt. Dzēš stereotipus un veicina cilvēku izpratni par citādo. Un par savām mājām, darba vietu un attīstības lauciņu sauc Ķīpsalu.

 

Vīrietis, kurš ir ticies pat ar pirātiem pasaules ūdeņos, tandēmā ar savu sievu arhitekti Zaigu rūpējas par Ķīpsalas ainavu ne tikai šodienas redzējumā, bet spēj izcelt no vēstures lappusēm tēmas, ko citi dažkārt noklusē.

 

 

 

Jūs esat teicis, ka Ķīpsala ir jūsu placdarms. Kāpēc tā?

 

Tā ir ļoti laba vieta. Pirmkārt, tā ir sala. Un tā kā man patīk zināma norobežošanās, tad ir iespēja fiziski būt prom. Es domāju, ka daudzi ir sapņojuši dzīvot uz salas. Nu, lūk, tad arī esmu uz salas, bet ne Pārdaugavā, ne Rīgā.

 

Otrkārt, Ķīpsala bija attīstības aizmirsta. Cilvēku aizmirsta ne, jo cilvēki jau te dzīvoja, bet sala bija ļoti bēdīgā stāvoklī. Tā ir sagadījies, ka šodien ar kolēģiem pēc intervijas mēs dodamies uz restorānu, jo tieši pirms desmit gadiem tika nodibināta mana kompānija.

 

Tātad 1997.gada 10.aprīlī te sākās jūsu darbība te?

 

Jā. Es šo salu ieraudzīju, piestājot ar jahtu kādā piestātnē, kas te toreiz bija. Tas bija vasarā, un es redzēju, ka man par šo salu ir prieks. Čivināja putniņi. Viss bija zaļš. Sajutos kā mazpilsētā, nevis lielpilsētas centrā.

 

Tad es nolēmu, ka, pirmām kārtām, es te gribu dzīvot, ko arī realizēju. Un pēc tam nolēmu salu attīstīt, jo man bija ar kaut ko jānodarbojas, kad aizgāju no politikas. Tad šķita, ka celtniecība ir tā nozare, kurā es varētu ielikt savu enerģiju un idejas.

 

Šodien, pēc desmit gadu darbošanās, var arī atskatīties uz paveikto?

 

Domāju, ka man ir veicies, jo desmit gadu laikā pēc sākotnējā plāna esam uzbūvējuši četrdesmit trīs rindu mājas. Esam uztaisījuši Ģipša fabrikas pirmo kārtu, kas ir atzīta un cienīta kā attīstības projekts.

 

Tagad ir otrais posms. Mēs būvējam tālāk. Esam uzbūvējuši skolu, sporta zāli, kā arī atjaunojuši virkni skaistu koka māju. Esam aicinājuši arī citus cilvēkus nākt šurp, un viņi to ir darījuši.

 

Tā ir sanācis, ka salas vidējo daļu man kopā ar sievu Zaigu ir izdevies neļaut sabojāt. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, sākām ļoti sen, jo tagad kaut ko te nopirkt ir daudz grūtāk. Un lielākā daļa no tiem, kas te tagad kaut ko nopērk, nāk pie Zaigas, lai viņa projektē, un viņai tas ir arī tāds kā pienākums, lai citi nesabojātu to, kas ir paveikts līdz šim Ķīpsalā.

 

Tad šīs mājiņas iegūst tādu feinu izskatu, kas ir gan autentisks, gan stilam piederīgs. Bet tur ir arī jauni vaibsti, ko prasa mūsdienu vajadzības. Tā mēs te darbojamies, tāpēc saku, ka placdarms. Taču es jau nestrādāju tikai šeit.

 

Pēc stāstīta nojaušu, ka dažādas aizraušanās ir arī citās Rīgas vietās?

 

Strādāju arī Klīversalā, tur ir tāds mazāks placdarmiņš, kur tiek būvētas un pārbūvētas dažas mājas. Bet, re, arī sala!

 

Nākamais objekts dienaskārtībā - pēc Ģipša fabrikas ir Cigoriņu fabrika, to sāksim apgūt, kad pabeigsim pirmo. Cara laikā tur patiesi bija cigoriņu un makaronu fabrika. Šī vieta ir pie Arkādijas parka un Māras dīķa.

 

Jūs aktīvi rūpējaties par Ķīpsalas seju, pats esat daudz ceļojis. Kāds šobrīd izskatās Latvijas tēls pasaulē uz jūsu ceļotāja pieredzes fona?

 

Šo tēlu pasaulē veido zināšanu drumslas, jo cik tad cilvēki pasaulē Latviju zina un kāds viņiem būtu pamats to zināt?

 

Un tomēr kaut ko jau zina. No kādiem elementiem veidojas šīs jūsu pieminētās zināšanu drumslas?

 

Kaut ko jau ir dzirdējuši. Rīgu zina, bet dažkārt to nemaz neasociē ar Latviju. Bieži vien jauc Latviju ar Lietuvu, bet arī mēs paši esam no mazas valstiņas un citas mazās valstiņas pasaulē jaucam. Domāju, ka tas ir izglītības jautājums.

 

Mani ir izbrīnījis arī tas, ka pat viseksotiskākajās vietās esmu sastapis cilvēkus, kas zināja, kas ir Latvija vai Rīga, kur tā apmēram atrodas. Tomēr bija par kaut ko informēti. Varbūt tas ir saistīts ar mūsu neatkarību, mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā. Arī tad, kad Padomju Savienība juka, par Baltijas valstīm rakstīja mediji. Varbūt tad cilvēki izlasīja. Ja tas nebūtu noticis, tad teiktu, ka esam krievi un viss.

 

Eiropā par Latviju, protams, zina vairāk. Ja mēs būsim pietiekami aktīvi, sūtīsim savus cilvēkus, piemēram, sportistus un māksliniekus, pasaulē, jo vairāk par mums uzzinās. Valsts tēlu veido ne tikai diplomāti un valstsvīri, galvenokārt valsts atpazīstamību veicina radošie kontakti.

 

Jūsuprāt, cilvēkresursi ir tie, kas jāizmanto Latvijas tēla veidošanā visaktīvāk?

 

Pilnīgi droši. Skaidrs, ka mūsu labie solisti, kas dzied uz pasaules operu skatuvēm, veicina Latvijas atpazīstamību! Līdzīgi ir ar jebko. Hokeja fanu valstis ļoti labi atpazīst Latviju.

 

Starp citu, tas, ka Latvija tika Eiropas futbola čempionāta finālturnīrā, šo atpazīstamību ļoti veicināja. Ei, tā taču ir tā valsts, kas toreiz vinnēja turkus!

 

Sportisti un mākslinieki. Tie visvairāk spēj nest Latvijas vārdu pasaulē.

 

Jūs laika gaitā no politikas pārgājāt uz uzņēmējdarbību un celtniecību, bet tagad jūs var redzēt arī TV ekrānā kā jaunā sarunu izrādes „Eiropas ieņemšana” vadītāju. Kādi ir iespaidi pēc pirmajiem raidījumiem?

 

Tā ir lieta, kas man aizņem katru otro nedēļu vienu dienu. Protams, tas nav viss. Vēl ir kāda sapulce, kā arī ir jāpiedalās scenārija veidošanā, tas ir, jāvāc dažādi materiāli. Es piekritu, jo man bija interesanti. Sagribējās atkal pakustināt sevi. Katrā gadījumā tas ir aizraujošs process.

 

Tas nozīmē, ka par katru valsti, par ko runāju, es izlasu dažādus papildmateriālus, lai zinātu vismaz elementāras lietas par šo valsti. Raidījuma gaitā iepazīstos arī ar interesantiem cilvēkiem. Mēs runājam par greiziem priekšstatiem, par stereotipiem, kādi ir izveidojušies, un mēģinām noskaidrot, kā ir īstenībā. Ceļot kā tūristam, tas ir citādi. Tad pats neko daudz neredzi no īstajām lietām.

 

Esat ceļojis ļoti daudz. Vai tajā laikā arī jums pašam bija kādi stereotipi, kuri tika lauzti, iepazīstot kādu kultūru klātienē?

 

Varu teikt, ka, ceļojot apkārt pasaulei, drīzāk man vispār nebija tādu priekšstatu. Tur nokļūstot, pats visu redzēju, pirms tam, protams, gatavojos šiem braucieniem un lasīju ceļvedi par visām valstīm, bija internetresursi, arī kartes bija līdzi...

 

Man bija kaut kas jāzina par konkrēto zemi, - kaut vai tā iemesla dēļ, ka katru mēnesi bija jāraksta viens liels raksts avīzei. Vēl mēs arī regulāri taisījām raidījumu par braucienu. Tas nozīmē, ja esi sagatavots, tu jau uzreiz savādāk redzi, tev ir it kā acis vaļā.

 

Ja acis vaļā, tad ir arī savi vērojumi un secinājumi par redzēto?

 

Redzēju, ka dienvidnieki raksturā stipri atšķiras no ziemeļniekiem. Dienvidnieki šajā gadījumā ir tie, kas dzīvo tuvāk Ekvatoram. Kad ej tuvāk polam, uz augšu, tur atkal raksturi atšķiras...

 

Silto zemju iedzīvotāji ir tādi lēnāki, viņi netur solījumus, viņi ir atvērti un draudzīgi, viņi ir pļāpīgi un visu ko tev apsolīs, viņi ir labvēlīgi, bet tajā pašā laikā ir pavirši. Viņi īpaši neiedziļinās sīkumos. Nākas arī pašam, vismaz uz laiku, mainīties. Ja paliec, kāds esi, tad nevari saprast, kāpēc viņi netur solījumus... Taču, par spīti tam visam, domāju, ka viņi nerij antidepresantus, un tāpat viss viņiem notiek...

 

Tas vairs nav saraustītais ziemeļnieka dzīves ritms, pilns ar steigu un satraukumiem?

 

Viņi varbūt nesteidzas, jā, bet kur gan mēs esam, tā steigdamies, aizskrējuši? Dienvidnieki dzīvo, un vai tad viņi ir nelaimīgi? Nē. Viņi ir laimīgi. Dzīvo savā būdā, ēd savu banānu, un, ja vēl ir kāda profesija, tad ļoti labi.

 

Kāds ir jūsu vadītā raidījuma „Eiropas ieņemšana” mērķis un mērķauditorija?

 

No sākuma raidījums bija iecerēts sestdienās pusvienpadsmitos vakarā, kas ir tā saucamais atpūtas, weekenda vakara, šovs. Tad tam būtu bijis jābūt smieklīgākam, ar vairāk humoru, kas visdrīzāk no manis nav sagaidāms, jo cik ir, tik ir. Un nekādus baigos dzirkstošos jokus es plēst nemāku. Kaut vai tāpēc, ja man kaut kas nepatīk, es to nevaru pat pēc scenārija tā vienkārši pateikt. Es neesmu aktieris, kurš to var iemācīties. Visu, ko runāju, es izlaižu caur sevi.

 

Tagad raidījums ir sestdienās pusseptiņos. Rēķiniet, kas šajā laikā ir pie TV! Es nedomāju, ka tie ir jaunieši. Liela daļa jauniešu tajā laikā ir prom no mājas. Pirmo raidījumu tomēr noskatījās simts tūkstoši skatītāju, lai gan tas nav „Dejo ar zvaigzni!”, bet tomēr ir ļoti labs rādītājs! Ar katru reizi raidījums kļūst labāks, jo gan es apgūstu šīs lietas, gan arī raidījuma režisori. Kad uztaisīsim piecdesmit raidījumus, būšu „piešāvies”...

 

Jūs teicāt, ka jaunieši sestdienu vakaros nesēž pie TV ekrāniem. Iespējams, tieši viņi ir tā auditorija, kura būtu jāsasniedz, lai viestu toleranci viņu izpratnē par kultūru dažādību?

 

Mēs skatāmies ar gaišumu, ar siltumu un ar humoru uz stereotipiem par dažādām kultūrām. Piemēram, tagad būs raidījums par holandiešiem, kādi viņi ir gan izskatā, gan raksturā. Mēs mēģinām atrast to, kas nav raksturīgs mums, to atšķirīgo, kas vairāk interesē cilvēkus. Mani divi viesi un es izrunājam savus priekšstatus, - ir piemēri, ko katrs ir piedzīvojis. Dažreiz piešķiļas tā dzirkstele un labi sanāk, citreiz ne.

 

Kādi, jūsuprāt, būtu priekšnoteikumi, lai sabiedrībā vairotos iecietība pret citām kultūrām? Vai tas maz ir iespējams mūsdienās?

 

Protams, ir. Tas ir izglītības un zināšanu jautājums. Jo es esmu stulbāks un aprobežotāks, jo es vairāk neciešu to, kas atšķiras no mana personīgā stulbuma. Jo platākām acīm un atvērtāk es skatos uz cilvēkiem, jo viņi ir atvērtāki un interesantāki priekš manis.

 

Ja mani nekas neinteresē, ja es esmu iedomājies, ka kāds cits ir vainīgs pie tā, ka man tur un tur neiet, ja man ir sabojāta veselība, ja mana ģimenes dzīve ir pilnīgā grīstē, arī ja man darbā neveicas, tad, protams, skaidrs, ir kāpēc tā notiek... Kas tad ir tie neiecietīgie? Pārsvarā neizglītotie...

 

Tāpat kā paša stereotipa pamatā bieži vien ir neziņa... Nezināšana.

 

Tas viss taču ir tik interesanti. Papēti, aprunājies ar to, kas domā savādāk! Nu un tad, ka savādāk? Varbūt arī tur ir kas noderīgs? Varbūt tas otrs kaut kādā jomā ir tālāk ticis? Bet vai vispār ir jātiek tālāk par kādu, tas jau ir filozofijas jautājums...

 

Man liekas, izziņa ir pats interesantākais, tās dēļ vispār es pieteicos raidījuma vadīšanai. Mana motivācija bija uzzināt kaut ko jaunu.

 

Kas tad ir tie, kas iet un piesienas citādajiem? Tie nav normāli jaunieši, studenti, tie lielākoties ir tādi, kas ar trijnieku tālāk par pamatskolu nav tikuši... Man vismaz tā šķiet. Tas viss sakņojas ģimenē. Šādi cilvēki sevi atražo. Viņi veido līdzīgas ģimenes. Atkal kaut kādā veidā nelaimīgas. Tiem dzimst nelaimīgi bērni, kas iet sist svešiniekus...

 

Secinot no pieredzētā, kādas, jūsuprāt, ir visgrūtāk pārvaramās saskarsmes barjeras dažādu kultūru pārstāvju vidū?

 

Valodas barjeras. Tās bieži vien traucē. Valodas neziņa. Kā man būtu paticis prast vēl kādu valodu - bez angļu un krievu, mazliet spāņu, - savām valodas zināšanām, lai labāk es varētu komunicēt. Vismaz, lai dabūtu kontaktu ar cilvēku, ir jāmāk skaitīt, pastāstīt, no kurienes tu esi un spēt uzprasīt, kur un kas atrodas. Savi skolotāji vai vārdnīca ir nepieciešami...

 

Piemēram, Āfrikā daudzviet angļu valodā nerunā. Bijušajā franču impērijā ir franču valoda, bet ir vietas, kur tikai portugāļu valodu saprot, lai gan tā ir līdzīga spāņu valodai. Brazīlijā mēs remontējāmies un nodzīvojām kādu pusotru mēnesi, tad jau var apgūt valodu elementārā līmenī.

 

Jūs esat baudījis pasaules ūdeņus, vai jūs brīdinātu citus ceļotājus par to, kas tajos ir sastopams? Tātad — vai mūsdienās arī eksistē arī pirāti, kas uzbrūk?

 

Ir, protams! Viņi aplaupa ceļotājus, jūrniekus. Viņi darbojas visādi. Ir vietas, kur nedrīkst bāzt degunu, un tas ir Malakas šaurums Indonēzijā, kur mazas jahtas vispār nedrīkst vienatnē braukt. Parasti brauc vesela flote, ko pavada policistu vai armijas kuteri. Arī pie tām valstīm, kur notiek pilsoņu kari, piemēram, Somālijā, tur arī pirāti uzdarbojas. Tur tādā veidā piepelnās vietējie zvejnieki, aplaupot jahtas. Pie lielajiem kuģiem viņi netiek.

 

Tādas teritorijas ir Indijas okeāns, Tālie Austrumi, Dzeltenā jūra ap Ķīnu, kur tas viss notiek. Malakas šaurumā mēs, protams, negājām. Bijām Bali, kur bija miers līdz mirklim, kad notika spridzināšana. Diskotēka tika uzspridzināta divas nedēļas pēc tam, kad pāris mūsu puišu tur pavadīja vakaru. Bet mēs esam bijuši Madagaskaras salā tā ir pirātu zonā. Esam pāris reizes apzagti.

 

Pirāti visvairāk orientējas uz lielajiem kuģiem. Jo lielajiem, modernajiem kuģiem apkalpē nav daudz cilvēku, kādi padsmit. Laupītāji piebrauc ar ātrlaivu klāt, uzmet āķi uz kuģa, uzrāpjas augšā, piedraud virsniekam ar nazi, kas tiek pielikts pie rīkles, dodot pavēli apstādināt kuģi. Tad veikli tiek iztīrīts kuģa seifs, kur vienmēr ir skaidra nauda, un apkalpes personīgās lietas, un viņi tik pat veikli dodas prom. Noķert ir grūti, ja viņiem ir superātra laiva, un tad šie jau ir krastā... Tāpēc tādas lietas parasti notiek jūras šaurumos, bet okeāna vidū jau neuzbruks.

 

Starp citu, interesants ir paņēmiens, kādu lieto lielo kuģu apkalpes, ejot cauri šiem šaurumiem. Viņi lieto kaķenes., šaujot ar uzgriežņiem vai tērauda gabaliem...

 

Kā jūs uzzināt par šīm bīstamajām zonām? Vai pastāv kāds informācijas avots arī jūru un okeānu ūdeņos?

 

Ir speciālā, profesionālā sakaru sistēma, kas ļauj saņemt tādu kā teletaipogrammu, piemēram, ka šodien pirātu uzbrukums noticis tur un tur vai, ja kaut kur tuvumā avarējusi lidmašīna un pazudusi, tad tiem, kas ir tuvumā, tā ir jāmeklē un jāglābj. Tās ir profesionālās, jūrniekiem domātās ziņas. Tajās ir kopsavilkums par visu reģionu, ko var lasīt katru dienu. Tur ir laika ziņas un arī pirātu ziņas.

 

Mēs daudz runājām par iecietību pret citādo. Cik zinu, jums padomā ir tepat Ķīpsalā izveidot muzeju ebreju glābēja Žaņa Lipkes piemiņai. Kā jūs nonācāt līdz šai idejai?

 

Kad sāku pirmo rindu māju celtniecību Ķīpsalā, uzzināju, ka tās robežojas ar Žaņa Lipkes zemi.Pirms tam biju dzirdējis par viņu, jo manā iepriekšējā karjerā es vadīju Rīgas videocentru. Toreiz mēs taisījām filmu par cilvēkiem, kurus Žanis Lipke izglāba Tā kā es jau kaut ko par šo tēmu zināju, tad kādu dienu kopā ar manu draugu un kolēģi Augustu Sukutu, ar ko mēs kopā organizējam kinofestivālu „Arsenāls”, izdomājām, ka Lipkes vārdu vajag kādā veidā atzīmēt. Tika pasūtīta granīta piemiņas plāksne ar gravējumu, ka šeit ir dzīvojis Žanis Lipke, kas izglābis cilvēkus. Tas pats teksts ir arī ivritā.

 

Atklāšanā, 2000.gada Lieldienās, kur piedalījās arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, mēs runājām, ka vajadzētu atjaunot arī pašu šo vietu. Spriedām, ka jāparāda cilvēkiem, kas te kādreiz ir noticis. Sākām ar Augustu Sukutu to lietu lēnām kustināt.

 

Kas ir paveikts un kad varētu būt apskatāms šīs idejas īstenojums?

 

Mēs esam nodibinājuši biedrību „Žaņa Lipkes memoriāls”, kurā ir trīs biedri — es, Augusts un Žaņa Lipkes vedekla Ārija. Pirmais, ko izdarījām, - iznomājām uz 50 gadiem 600 kvadrātmetrusLipkes zemes, tagad ir izstrādāts skiču projekts, kas pašreiz ir saskaņošanā Rīgas pilsētas būvvaldē. Domājams, ka pa nākamo gadu memoriāls tiks uzbūvēts. Protams, tam ir vajadzīga nauda, kādi divsimt tūkstoši. Sākuma finansējums nāk no manis un Augusta. Ir jau pirmie ziedotāji atrasti.

 

Kāda ir vīzija par to, kā izskatīsies šis muzejs?

 

Tas būs melns nams no koka, kas atgādinās Noasa šķirstu. Mēs atjaunojam arī pašu bunkuru, kas tur reiz bijis. Mums palīdz Viktors Jansons, kas ir teātra režisors un scenogrāfs.

 

Kas jūs pamudināja pieskarties holokausta tēmai un runāt par to publiski?

 

Tāpat kā citām tēmām, arī šai ir divas puses. Ja vispār piemin holokaustu, tad min tikai Kalēju, Rumbulu un cilvēku šaušanu, bet mēs ar savu darbu sakām, ka bija arī cilvēki, kas, riskējot ar savu, savu tuvinieku un bērnu dzīvību, izglāba daudzus citus cilvēkus.

 

Žanim Lipkem bija shēma, kā viņš izzaga šos cilvēkus no geto un veda viņus uz Dobeles rajonu, kur cilvēki tika paslēpti. Šai shēmā tika iesaistīti daudz cilvēku. Visi pat vēl nav zināmi. Bija tāds pagasta vecis - Bīnenfelds, ko amatā bija iecēluši vācieši, un viņš uzdrošinājās slēpt šos cilvēkus. Pēc kara viņu arestēja un aizsūtīja uz Sibīriju, bet viņš bija varonis, jo viņš uzņēmās pagastveča pienākumus, lai glābtu cilvēkus.

 

Tagad to visu pētot, atklājas dažādas nianses. Mūsu mērķis ir parādīt šo personību, varoni, mūsdienu sabiedrībai.

 

Tā ir savdabīga vēstures izcelšana no vēstures grāmatām publiskā, visiem pieejamā telpā.

 

Jā. Protams, vēl arī pati vieta — Ķīpsala. Jo ja es te dzīvoju un strādāju, tad man te tomēr par visu notikušo un notiekošo arī notiekošo arī jāatbild.