LIELĀ INTERVIJA: Sandijs Semjonovs - Tajā visā ir cilvēks (4)

Mēs tomēr tiekamies, par spīti visam saraustītajam nedēļas skrējienam, darba dienas vidū, pēc ilgstošiem mēģinājumiem sarunāt šo tikšanos. Un Sandijs stāsta stāstus. Par sevi. Par pētnieciskajiem žurnālistiem. Par Irākas karu. Par Latvijas somāliešiem. Par Krievijas modelēm. Par zaptes burkām. Par savām idejām. Par veiksmes formulām. Un galvenais kritērijs tajā visā ir cilvēks. Cilvēks kā epicentrs viņa darbam. Tikai tad šis stāsts ir stāstāms, ja tajā ir cilvēks. Tikai tad stāstam ir vērtība. Jo vērtība ir cilvēkā.

 

Sandija Semjonova žurnālista gaitas ir mērāmas vairāk nekā desmit gadu pieredzē. Astoņus gadus no tiem viņš ir devies uz pasaules karstajiem punktiem Irākā, Kosovā, Afganistānā, lai redzētu un stāstītu citiem par skarbajām pasaules cīņām. Šobrīd viņš turpina darboties raidījuma „De Facto” veidošanā, taču arvien biežāk galvā rodas idejas par stāstu pārveidošanu dokumentāru filmu formā. Viņš ir žurnālists divdesmit četras stundas diennaktī. Un dažkārt tas pat ir par maz, lai izstāstītu kādu stāstu...

 

 

 

Kādā intervijā tu reiz izteicies, ka naudas un konkurences trūkums ir radījis vienveidību analītiskajā žurnālistikā Latvijā. Kas ir šī vienveidība tavā skatījumā?

 

Tam produktam, ko skatītājs redz televīzijā, nav dažādas šķautnes. Tas ir diezgan plakātisks. Bieži vien mēs ļoti vienveidīgi uz tām lietām paskatāmies, nemēģinot atrast kādu citu skatupunktu. Tādā veidā bieži tiek pazaudēts tas, ka galvenais tomēr visā ir cilvēks, kas dzīvo šajā sabiedrībā, un viņa intereses.

 

Tas ir viens, kad tiek mēģināts risināt baigās politiskās kolīzijas. Bet tajā var pazaudēt stāstu par cilvēku. Par to, kā tas viss skar viņu. Pētnieciskā un analītiskā žurnālistika jau nenozīmē tikai to, ka jāatrod kāda viena nelikumība. Ir nepieciešams konteksts. Te var minēt veco stāstu, ka tas, kurš nozog zaptes burku, tiek ielikts cietumā.

 

Ja paskatās, tad tās tēmas bieži atkārtojas. Pietrūkst novatorisma. Arī konkurence ir tā, kas pasaulē rada jaunu skatījumu uz lietām, spiež cilvēkam domāt vairāk un citādāk.

 

Kādi tādā gadījumā ir pārējie priekšnoteikumi, bez naudas, konkurences un jauna skatījuma, lai analītiskā un pētnieciskā žurnālistika attīstītos tālāk?

 

Finansējums, jā. Un cilvēki. Viņu vēlēšanās vispār to darīt.

 

Trūkst cilvēku, kas to spētu darīt?

 

Pat ne spētu, bet cilvēku, kas to gribētu darīt. Ir tā, ka žurnālistikā ir mazākas algas nekā tais pašās sabiedriskajās attiecībās. Sava specifika ir abās jomās. Es negribu teikt neko ko sliktu, bet sabiedriskās attiecības tomēr ir pavisam cita žanra darbs. Bieži vien tas, ko mēs zaudējam, ir tas, ka žurnālisti trenē intervējamos, - dažādu firmu prezidentus - pret sevi, pret citiem kolēģiem, tiem pašiem žurnālistiem. Un tas nav labi.

 

Tur arī rodas problēma, jo žurnālistikā atalgojums ir daudz zemāks nekā sabiedriskajās attiecībās. Sabiedrisko attiecību speciālistu darbs arī nav tik nervozs un neprognozējams, ja vien runa nav par kādu uzņēmuma krīzi, lai gan 90 % gadījumu tādas lietas ir paredzamas. Te ir vairāk laika domāt, secināt un tā tālāk. Žurnālistika agrāk vai vēlāk noved rutīnā. Tāpēc arī šķautnainība pazūd. Rodas vienpusējs skatījums.

 

Analītiskā un pētnieciskā žurnālistika ir noteikts posms žurnālista dzīvē. Vai no šī posma ir iespējams kļūt atkal par ikdienas ziņu reportieri? Ziņot, nevis analizēt?

 

Es domāju, ka diez vai. Es pats vairāk šobrīd skatos dokumentāro filmu virzienā... Kas ir ziņas? Tie ir izrauti fragmenti no visa. Kaut vai tas, kas ir ēterā. Tur, pirmkārt, ierobežo laika limits. Tās ir paķertas frāzes.

 

Nekad žurnālistikas ziņas nevar būt objektīvas tikai viena iemesla pēc, - lai kā mēs to arī gribētu, notikumu redz reportieris. Tautā šis notikums ir daudz lielāks, tāpēc objektīva var būt tikai tiešraide. Pārējās darbības, ko izvēlēsies žurnālists, - kuru teikumu likt, kuru cilvēku rādīt, - paliek katra žurnālista paša ziņā.

 

Tavs iecerētais žurnālista ceļš tātad ir citā virzienā?

 

Man pašam ir sajūta, ka vairāk gribētos iet cilvēku stāstos iekšā. Dokumentārās filmas priekšrocība ir tā, ka redzi, kā tas cilvēks kādā laika posmā mainās, kā mainās vide, kurā viņš ir. Tad var gan vairāk secināt, gan vairāk parādīt. Reportāža ir viens tāds izrāviens no visa.

 

Vai vēlme sekot konkrētu ziņu, notikumu kontekstam bija aizsākums raidījuma „De Facto” izveidošanai?

 

Tobrīd bija sajūta, ka svētdienas „Panorāma” ir sevi izsmēlusi. Bija doma, ka vajadzīgas pārmaiņas. Raidījums radās normālā evolūcijas ceļā, kad gribējās kaut ko jaunu un savu. Žurnālistu spēki, kas bija kopā, bija pietiekami spēcīgi, tas ir, Ilze Jaunalksne, Jānis Krēvics, Odita Krenberga, Inta Lase un es.

 

Vienu vakaru mēs savācāmies kopā un spriedām, ko darīt un ko ne. Nonācām pie tā, ka jātaisa raidījums. Jautājums bija par to, kā būvēt to rāmi, jo līdzīga tipa raidījumi ir bijuši arī līdz šim. Kaut vai tā pati „Nedēļa”.

 

Līdz kādam kopsaucējam jūs nonācāt?

 

Mums radās doma, ka vajag taisīt savu dienaskārtību, tātad iet nevis nedēļas notikumu pavadā, kas ir daudz vieglāk, bet gan meklēt pilnīgi savas tēmas. Domāju, ka tas strādā. Lai gan ir grūti, jo vajag dabūt savas tēmas, tas nozīmē: katru svētdienu kaut ko jaunu. Tam ir vajadzīgi nenormāli daudz avotu un ārpus fona informācijas, kas neparādās ziņu aģentūrās.

 

Ar laiku arī cilvēki paši sāka zvanīt. Ir iniciatīva arī no skatītājiem, kas šo darbību padara vieglāku. Tas, ko var redzēt raidījumā, ir arī no skatītājiem nācis. Gadās, kad zvana un saka, ka uz policiju negrib iet, jo tai neuzticas, bet uzticas mums...

 

Tātad tavs telefona numurs tiek izmantots kā savdabīgs uzticības tālrunis?

 

Var tā teikt, taču mēs arī analizējam, ko izmantot sižetiem un ko ne. Patīkami ir, ka dažreiz cilvēks uzticas vairāk mums nekā tiesībsargājošām iestādēm. Mēs varam kādu lietu veicināt, bet ne atrisināt... Mums nav nekādu varas instrumentu.

 

Raidījumu veido vairāki cilvēki. Kas notiek tad, kad domas dalās?

 

Tas ir normāli un tā notiek regulāri, jo tas ir radošs process. Katrs nāk ar savu domu, tāpēc ir demokrātiska redakcijas sistēma, kur spriežam, kas ir svarīgi un kas nav. Katrs cilvēks dzīvo ar tiem cilvēkiem, kas viņam ir apkārt. Tad ir reizes, kad tu atnāc un tev šķiet, ka kaut kas ir svarīgi visiem pārējiem, bet tad ir tie pārējie, kas saka: vai tas ir interesanti un būtiski.

 

Piemēram?

 

Dažādi ir piemēri. Sākot ar kaut kādām indīgām zobu pastām, par kurām kāds ir salasījies, bet citiem tā nešķiet. Tad mēs diskutējam.

 

Nav bijis tā, ka kāds mēģina kaut ko noraidīt, lai ieriebtu citiem. Mums tas ir normāls, konstruktīvs process, kura laikā katrs aizstāv savu viedokli un pamato to, mēģinot pārliecināt pārējos. Nav tā, ka viens cilvēks saka: tas būs vai nebūs.

 

Plāni mēdz mainīties arī pēdējā dienā, kad kādas foršākas lietas ienāk prātā vēlāk. Piemēram, sestdienas naktī. Mēs darbojamies diezgan atvērti.

 

Ir dzirdēts, ka šī sezona televīzijā raidījumam „De Facto” varētu būt pēdējā LTV ēterā.

 

Tas tā mierīgi arī varētu būt...

 

Kas būs pēc tam?

 

Tas, ko dzīve piedāvās. Es nezinu. Sākumā grūtākais vienmēr ir sākt to visu. Respektīvi, atrast savu nišu. No vienas puses, viegli ir, ka nav lielas konkurences, bet no otras puses, ja darbojies kā īsts žurnālists ilgāk nekā desmit gadus, tad jau pašam ir kādi savi kritēriji izveidojušies, no kuriem tu negribi šķirties, negribi strādāt zem kāda cita kritērijiem.

 

Vai tomēr LTV formāts kādā mērā neietekmē „De Facto” amplitūdu, jo tas ir valsts sabiedriskais medijs?

 

Protams, Latvijas televīzija ir konservatīvs medijs, lai gan tai pašā laikā ne reizi nav bijusi neviena norāde no augšas vai kaut kāds mēģinājums kādu materiālu apturēt. Nav bijis kaut kas tāds.

 

Tajā brīdī, kad rodas ideja par kādu sižetu, vai tad nerodas pārdomas: vai tas ir pieļaujams tieši šajā raidījumā un šajā televīzijā?

 

Nē, tā gan nav bijis. Vienu brīdi bija tāda doma, ka varētu šo pašu raidījumu taisīt TV3, tikai ar citu nosaukumu, bet tie paši cilvēki. Bieži jau liekas, ka raidījuma nosaukumam izveidojas vērtība, bet tā jau nekad nav. Vērtība ir cilvēkiem, kas raidījumu veido. Un var to nosaukt jebkā.

 

Ir vajadzīgs laiks, lai nosaukums iedzīvotos, lai to atpazīst, bet, tāpat kā jebkurā laikrakstā, žurnālisti jau ir tie, kas raksta, un redaktori tie, kas velk galus, kā tam jāizskatās kopumā. Tāpat ir arī šeit.

 

Televīzijā problēma varbūt ir tā, ka mēs esam nedaudz konservatīvi. Saskaramies arī ar finanšu problēmām. Vajag, piemēram, DVD atskaņotāju, tad paiet zināms laiks, kamēr to sagādā, lai gan 21.gadsimtā tā ir it kā elementāra lieta. Tapat bieži vien noderētu datormontāža. Bet nevar arī sūdzēties, jo pie raidījuma mums strādā ļoti labi režisori. Andris Mizišs, kas ir viens no labākajiem dokumentāro filmu režisoriem, tāpat arī ArtaĢiga, laba TV režisore.

 

Tātad režisora profesionālās prasmes ir tikpat svarīgas raidošajā TV žurnālistikā kā žurnālista prasme atrast sižetu un izstāstīt to?

 

Man liekas, ka tas ir viens no TV raidījumu priekšnoteikumiem, ka ir režisors, kas pagriež sižetu ar kādām vizuālām niansēm. Te iezīmējas vēl viena no problēmām, ka Latvijas televīzijās vairāk tiek domāts par informāciju, nevis par vizuālo attēlu. To var ievērot regulāri visās ziņās gan LTV, gan TV3, gan LNT.

 

Tas ir gan laika trūkums, gan arī, ka faktiski nav tāda uztvere, kas to novērtētu. Dažreiz laika trūkums dzen izmisumā, bet dažreiz arī izdodas ļoti labi. Ir mazas nianses, ko režisors pamana un izceļ ārā. Mazi knifi, kas liek pavisam citādi skatīties.

 

Pirms pāris mēnešiem tika veidots sižets par Jūrmalgeitu: kā Volbruks satiekas ar Ančānu Jūrmalas domē. Kukuļdošana tur notika tualetē, režisors parāda tualetes skatu un virsū uzliek skaņu, kad podā tiek nolaists ūdens... Maza nianse, bet piedod visam kaut ko tādu, ko pat grūti vārdiski izskaidrot. Mazais vizuālais tēls daudz ko izstāsta spēcīgāk nekā uzrakstīti tekstu palagi.

 

Tu esi bijis dažādos pasaules karstajos punktos. Jau vairāk nekā astoņus gadus tu seko notikumiem karadarbības vietās. Ar kādu mērķi — pārliecināties pašam, kā ir, vai parādīt citiem?

 

Gan, gan. Ja sākumā tā bija tāda taustīšanās, tad dažu gadu laikā saproti, ka lielākā vērtība ir tam, ko pats personiski redzi. Tad var likt subjektīvi kopā ainas. Tomēr, ja esi bijis tur vismaz reizi gadā, tad, laikam ejot, vari izdarīt dažādus secinājumus, kas ir objektīvāki. Tad vairs nav vienalga tikai paskatīties, ko raida Rietumu kompānijas, ko raksta kāds, kas tur ir bijis, savā rakstā avīzē, bet tu pats visu redzi, esi klāt.

 

Gadu no gada var redzēt, kā mainās tie cilvēki un situācija tur. Var arī izdarīt secinājumus ilgākā laika posmā. Karš tagad iet uz beigām, var saprast, kur bija tās kļūdas - nevis tīri teorētiski, bet praktiski. Tevi arī nevarēs neviens policists apšaubīt, ja tu viņu intervēsi un teiksi, ka tā ir bijis, ka tā esi redzējis. Tad viņš nevarēs iegalvot to, ko varētu neredzēt, ja pats neesi tur bijis. Tam ir ļoti liela vērtība.

 

Kas ir tur pieredzētā lielākie ieguvumi, ilglaicīgi esot klāt, izņemot aculiecinieka statusu?

 

Tai pašā laikā var vērot, kā attīstās arī mūsu armija visus šos gadus. Redzi arī starptautisko žurnālistu vidi, kas ir būtiski profesionālā jomā: ko viņi dara, kāds ir viņu skatījums, kādus tematus viņi izvēlas, kā veidojas viņu dienaskārtība. Tas viss ļauj paskatīties uz lietām savādāk.

 

Neapšaubāmi, ir arī tā otra puse, - ka mēs esam tikai daži, kas turp brauc. To nenosauksi gluži par misijas sajūtu, jo tur iekšā ir viss. Tur ir daudz kas kopā, bet tā labā ziņa ir par to pašu uzticēšanos, kā ir ar skatītājiem „De Facto” gadījumā.

 

Tu aizbrauc pie latviešu karavīriem, kur vairs nav jāmēģina neviens pielauzt dot interviju, jo viņi zina, kas esi, ko dari. Tas jau ir savādāks stāsts. Tur vairāk nav nekādas spēles. Zini, ka stāstīs to, ko varēs. Uzreiz ir konkrēta valoda.

 

Tu sākumā minēji par savu aizraušanos ar dokumentāro filmu. Man šķiet, ka dažkārt nevajag braukt pat uz karstajiem punktiem, jo karu var redzēt tepat sabiedrībā.

 

Protams, tā ir. Ar tiem pašiem praidiem. Tas viss ir tāds nebeidzams stāsts. Sabiedrība tomēr mums ir tāda jocīga. Pat ne jocīga, bet neviendabīga, brīžiem neiecietīga, tai pašā laikā tur ir arī ļoti daudz sirsnības un visa kaut kā cita iekšā. Mūsu sabiedrība ir nenormāli nestabila. Cilvēkiem pietrūkst savas domāšanas spējas, bišķin neatkarības savos spriedumos.

 

Baigi var just arī noslāņošanos. Arī naudas trūkums sabiedrību dzen izmisumā. Man pašam vakar uz ielas pienāca klāt sieviete, kad pastaigājos ar saviem bērniem. Viņa teica, lai es braucot atpakaļ uz savu Franciju, ko es te esmu atbraucis. Es pagriezos un teicu, ka nesapratu. Tad viņa atbildēja, ka esot sajaukusi, jo domāja, ka esmu ārzemnieks. Tādi ir tie cilvēki. Viņiem laikam šķiet, ka kāds kaut ko grib atņemt.

 

Atņemt un nodarīt pāri...

 

Nav viegli. Protams, arī viņus es saprotu. Vecākā paaudze lielākoties dzīvo ar iztikas minimumu, pie tam pensionāri ir gandrīz trešā daļa iedzīvotāju...

 

Tas laikam sasaucas arī ar vienu no jautājumiem, ko esi iecerējis risināt savā jaunajā filmā par somāliešiem un viņu dzīvi Latvijā?

 

Ir daudzas tādas topošas filmas. Šī ir tikai viena no tām, kas ir izstrādes procesā. Notiek izpēte sākuma stadijā. Nesen esam apzinājuši situāciju, kāda ar somāliešiem ir te. Esam sapratuši, ka nav jēgas filmēt tikai par viņu dzīvi, bet ir jābrauc arī uz pašu Somāliju, kur ir viņu radinieki, lai to bildi var salikt kopā.

 

Viens ir tas, kā viņi dzīvo šeit, kā iejūtas, bet otrs - skarbā realitāte, kas ir viņu dzimtenē, kā dēļ viņi ir braukuši uz šejieni. Tas, kas attiecas par filmēšanu šeit, dalās divās daļās. Viena būs somāļu bērnu filmēšana skolā, bet otra - par pieaugušajiem somāļiem, kas šeit pa Rīgu dzīvo.

 

Kāda bija paš somāļu reakcija par šo ideju?

 

Sākumā arī viņi bija diezgan atturīgi, jo domāja, ka uzbrukumi uz ielām ir notikuši viņu publicitātes dēļ. Ir grūti paskaidrot, ka tas tā nav. Stāsts ir par to, ka mediji grib parādīt sabiedrībai, ka nevajag uztraukties.

 

Satraukumam nav pamata, tur ir daudz neskaidrību, daudz pretrunīgu momentu. Atraisītību mēs mēģināsim panākt, iedodot viņiem pašiem kameru, lai paši dokumentē to vidi. Tas nav nekas jauns, tā ir darījuši daudzi, bet tas attaisnojas.

 

To pierāda pagājušā gada uzvarētājs - režisors no Lietuvas, kas dabūja Amerikas kinematogrāfistu balvu par dokumentāro filmu - par kādu Viļņas slimnīcu, kur bērni ārstējas no leikēmijas. Viņš bija devis kameru puišelim, kas pats bija filmējis.

 

Bieži vien ir tā, ka saproti: ir lietas, kaut vai tā pati lietuviešu filma, - noskaties un nevari palikt vienaldzīgs. Bērni, tie vienmēr raisa sajūtas. Tik un tā bildes kvalitāte un pietāte pret bērniem... Pārdzīvojums ir tik liels, ka vienkārši nevar neraudāt.

 

Dokumentāra filma ir dzīvesstāsts. Īsts stāsts. Stāsts par mums pašiem.

 

Tāpēc dokumentārā filmā ir jābūt vēlmei un spējai skatīties un klausīties. Ieraudzīt cilvēkus, viņu mazos stāstiņus. Dzīvot līdzi tiem, ne tikai sevī, bet arī caur vizuālo attēlu. Galvenā veiksme ir, ka ir jāiet līdzi varonim, jāseko viņa stāstam. Tad tās situācijas arī paveras, jo dzīve nav prognozējama. Tā mēdz izspēlēt visnegaidītākās situācijas: gan traģēdijas, gan uzvaras.

 

Tā līdzīgi arī darīsim ar somāliešiem. Sekosim tam, kā viņiem šeit iet. Varbūt nedaudz žēl, ka nesākām to darīt jau no pirmās dienas, kad viņi ir šeit. Lai gan toreiz jau nebija sākumā ne sapratne, ne arī ideja bija radusies.

 

Domāju, ka tas ir diezgan bīstams process - uzņemties izveidot dokumentāru filmu par citu tautību cilvēkiem, par viņu dzīvi citā vidē. Esmu bijusi klāt, kad Andra Gaujas dokumentārā filma „3000 km līdz Apsolītajai zemei” - par Latvijas ebrejiem - tika pirmo reizi viņiem pašiem demonstrēta. Filmas mērķis bija, ārdot aizspriedumu sienu, ļaut izprast sabiedrībai ebreju kopienu, tās tradīcijas un normas, taču pēc noskatīšanās gaisā virmoja ļoti pretrunīgi viedokļi par redzēto...

 

Tās tomēr ir tikai epizodes. Tā ir cilvēku būtība, kas nevar būt objektīva. Bet bieži vien ir tā, ka kameras priekšā cilvēki sāk spēlēt. Tikai pēc ilgāka laika viņi pazaudē kameras klātesamību, un tikai tad sākas īstā filma. Ieraugot kādu epizodi pēc tam, - kurā ir kāda konfliktsituācija vai kāda cita negaidīta rīcība, kur atklājas viņa būtība, kas dažreiz varbūt nav tā labākā, filmējoties varbūt tas nemaz netiek piefiksēts, bet, skatoties filmu, tad tas vairs nešķiet pieņemami.

 

Tā bija ar Jura Poškus filmu „Bet stunda nāk”. Viens no varoņiem bija priecīgs par galarezultātu, bet otrs bija galīgi bēdīgs. Svarīgākais ir, lai tu esi godīgs pret cilvēkiem, lai tu neizmanto viņus.

 

Es domāju, ka ar somāliešiem būs citādi nekā ar ebreju kopienu, jo tur bija atšķirība starp A.Gaujas subjektīvo redzējumu un ebreju gaidām. Par somāliešiem runājot, skaidrs ir, ka nabadzīgas valstis ir ļoti daudz, visiem mēs nevaram palīdzēt. Lai gan Latvijas laukos cilvēki dzīvo nabadzībā, bet nevar salīdzināt ar to nabadzību, kas ir lielākajā daļā pasaules.

 

Kāds ir tavs mērķis, veidojot šo dokumentāro filmu?

 

Mūsu mērķis ir paradīt, ka nevaram palīdzēt visiem, nevaram atvērt robežas un pateikt, nāciet tagad te, bet pret tiem, kas tomēr ir te nokļuvuši, mēs nedrīkstam izturēties kā pret dzīvniekiem. Tā ir demokrātijas vērtība, man liekas, ka mēs saprotam, ko nozīmē iziet kara šausmas, ko nozīmē dzīvot bēgļu dzīvi, jo arī latviešiem šajā ziņā ir bijusi diezgan liela pieredze.

 

Taču viss vēl ir izpētes stadijā, ir grūti runāt par kādām konkrētākām aplēsēm, raksturiem, bet tas, ka viņi ir ļoti dzīvespriecīgi, rada arī prieku strādāt pie šīs domas.

 

Arī finansējuma vākšana ir tikai sākuma stadijā. Kaut vai lai realizētu to pašu braucienu uz Somāliju, kas pasaulē ir viena no bīstamākajām valstīm, un būs diezgan nopietni jādomā, vai algot apsardzi vai to nedarīt.

 

Katrā gadījumā, manuprāt, projekta vērtība ir tā, ka filma varētu iedot tādu kā pārrobežu skatījumu, ka tas nebūs tikai tāds pašmāju darbs, kur parāda vienu cilvēku.

 

Mūsdienās robežas patiešām pazūd, mēs varam ceļot un redzēt, kāda tā pasaule ir, kas šķiet pilnīgi neticami. Mēs varam salīdzināt, izdarīt secinājumus, mācīties un kļūt gudrāki.

 

Katrā pasaules malā savi cilvēkstāsti. Un tu uzņemies pastāstīt to citiem - tiem, kas paši tos neierauga vai nesadzird.

 

Es nesen skatījos kādu raidījumu par Krievijas modelēm, no kurām viena bija aizbraukusi uz Parīzi, bet viņu nekur neņēma darbā. Viņa tur dzīvoja par minimālo naudiņu, bet katru nedēļu pusotra gada garumā viņa bija staigājusi uz „Vogue” žurnāla pārstāvniecību Parīzē. Visu laiku viņai atteica, atteica, kamēr viņa tur apnika un viņu pieņēma, uzlika uz žurnāla vāka. No tā brīža viņai viss aizgāja...

 

Varbūt tas izklausās pēc idilles, bet tā arī notiek. Ja tu pats neesi neatlaidīgs un neuzstādi sev kādus, pat visaugstākos, mērķus. Tad arī nekas nenotiek. Tāpat arī žurnālista darbā. Tikai tad, kad esi izgājis zināmas grūtības savā ceļā, tad arī atnāk veiksme. Pašam tā veiksme ir jānopelna. Ja tu dari to, ko vēlies, un neatkāpies, tad beigās to arī dabū.