LIELĀ INTERVIJA: Maija Silova - Romantiskā pragmatiķe, pragmatiskā romantiķe (33)

Viņai pie gultas vienmēr ir dzejas krājums un ieslēgts telefons. Viņas seja un balss ir kļuvusi par raidījuma „Defilē” zīmolu. No viņas staro jaunas sievietes elegance, savpatība un piepildīts pasaules redzējums.

 

Viņa apgalvo, ka svarīgi ir, lai cilvēkam ir augsta vērtēšanas izšķirtspēja, nevis dalījums sliktajā un labajā. Viņa rīkojas impulsīvi. Viņa jūt toņos un pustoņos. Un aicina nevis graut, bet radīt pozitīvas emocijas sev un apkārtējiem. Un vairākkārt izteiktā frāze „tas ir mans subjektīvais viedoklis” nav attaisnojums, bet gan pierādījums tam, ka viņa domā tā. Tā un ne citādi. Šeit un tagad.

 

 

 

Kā tu raksturotu mūsdienu sievietes, ko redzi ikdienā sev apkārt?

 

Sievietes ir tik daudz un tik dažādas. Ja sievieti salīdzinātu ar ziedu, tad katra sieviete ir kā skaists zieds. Vai tā ir pļavas puķe vai kāds eksotiskāks zieds, bet visi ziedi ir skaisti. Ja sieviete prot izteikt savu dabisko sūtījumu, tad viņa vienmēr būs skaista. Nevar taču salīdzināt, kas ir skaistāka — maijpuķīte vai roze? Katrai ir sava burvība.

 

Runājot konkrētāk par to, kādas mēs, sievietes, esam kļuvušas, tad varu teikt, ka esam diezgan dinamiskas. Mēs pārāk daudz skrienam. Man liekas, ka mēs dažkārt aizmirstam pašu galveno un svarīgāko, ka mēs esam sievietes un ka, izejot uz ielas ārā no mājas, mums ir jāizstaro kaut kāds īpašs maigums, sievišķība, lai arī apkārtējā pasaule kļūst mazliet laimīgāka, priecīgāka.

 

Sievietes kā gaišuma nesējas pasaulē?

 

Ar domu, ko kādreiz J.F.Kenedijs ir teicis, ka nav jājautā, ko valsts var izdarīt jūsu labā, bet domājiet, ko jūs varat izdarīt valsts labā. Tas man liekas diezgan banāli, bet tajā pašā laikā nevar pasaule uzreiz kļūt gaišāka. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka paša, no tā, kā viņš redz šo pasauli, kā viņš tajā iziet.

 

Katru sievieti ir ļoti grūti raksturot, jo arī manu paziņu loks ir tik plašs, bet varu pateik, ka tajā visas sievietes ir tik burvīgas. Kādas viņas ir? Viņas ir dažādas, kādai arī sievietei, manuprāt, jābūt.

 

Sieviete taču nav ieslodzīta kaut kādos rāmjos, kaut kādos stereotipos, piemēram, ka viņai jābūt tikai maigai. Viņa var būt arī dinamiska, var būt kaislīga vai aizrautīga.

 

Tātad sievietei ir pieejams un pat nepieciešams viss emociju spektrs? Izjūtu gammas.

 

Man liekas, jo vairāk ir tās emociju nianses, jo skaistāks tu kļūsti iekšēji, jo priecīgāki un laimīgāki ir tie cilvēki, kas ir tev apkārt. Ja vien tu spēj katru reizi būt mazliet savādāks, tāpēc, ka tu tāds esi.

 

Dzīve mums apkārt taču mainās, līdz ar to arī dzīves situācijas mainās. Arī mums ir jāpielāgojas un jāmainās. Tāpēc es arī piekrītu teicienam, ka attīstībā ir dzīve. Tas ir burvīgi, ja cilvēks katru reizi ir savādāks.

 

Tu minēji, ka sievietei ir jābūt sievišķīgai. Vai, tavuprāt, mūsdienu sievietes to spēj, ņemot vērā dzīves tempu un skrienošo ritmu, kad augstpapēžu kurpes nav labākais pārvietošanās veids?

 

Ir tādas sievietes, kas ļoti, ļoti, ļoti skaisti prot pasniegt savu sievišķību un ir tādas sievietes, kuras baidās. Viņas baidās tikt pārprastas, baidās, ka kāds padomās ne to, ko vajadzētu.

 

Diemžēl tā sanāk, ka sabiedrībai ir kaut kādi stereotipi, šabloni, kas rada šīs bailes nez no kurienes. Laikam ilgi paši savā sulā esam vārījušies, paši izveidojuši savus stereotipus. Varbūt arī tāpēc ne vienmēr sieviete šodien atļaujas būt tāda, kāda viņa gribētu būt.

 

Kas ir tas, no kā šīs sievietes nobīstas? Kam liek pašveidotus šķēršļus?

 

Kaut vai visi tie mini svārki, ja runājam par modi. Tiek uztverts, ka tas nav inteliģenti, bet, manuprāt, viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks uzvedas, kas notiek tai brīdī, kad viņš atver muti. Arī uzvalkā vai kostīmā, ja sieviete vai vīrietis atvēr muti, tad var sadzirdēt tādas pērles...

 

Tāpēc nav pamatoti teikt, ka svārki nav kaut kas inteliģents. Man ļoti patīk pēdējās modes tendences, arī ļoti nopietni modes nami izvēlas mini formātus gan kleitām, gan svārkiem, lai parādītu, ka sieviete tos uzvelkot nezaudē savu intelektu.

 

Šobrīd, manuprāt, ir raksturīgs intelektuālais seksapīls. Lai gan jāpiebilst, ka sievietes ne vienmēr atļaujos būs sievišķīgas. Man ir ļoti paveicies ar manām draudzenēm, jo viņas gan sievietes, gan meitenes no divdesmit līdz pat sešdesmit gadiem, ir ļoti skaistas. Un skaistas tāpēc, ka ir ļoti sievišķīgas.

 

Sarunas sākumā tu pielīdzināji sievieti ziedam. Zieds prasa arī atbilstošu kopšanu...

 

Sievietei jābūt mīlētai. Viņai ir jāmīl pašai, jābūt mīlētai un jātiecas būt mīlētai, jo tikai tādā sintēzē sieviete var justies laimīga. Man liekas, ja sieviete mīl un ja viņu mīl, tad šī kombinācija patiesi arī padara sievieti skaistu. Viņa pārvēršas par šo ziedu.

 

Tieši tāpēc, kad ir vienvirziena mīlestība, kad vīrietis vai sieviete mīl, bet otrs no viņiem nemīl, tad viņa nespēj atplaukt kā zieds. Ir jābūt atgriezeniskajai saitei.

 

Ja sievietei blakus ir vīrietis, kas māk un grib kopt šo ziediņu. Man liekas, mēs 21.gadismtā ļoti zaudējam, jo tik ļoti cīnījāmies par feminismu...

 

Kuras no feminisma idejām tev ir pieņemamas un kuras tu uzskati par šo zaudējumu?

 

Es necīnījos. Es negribu tādu pasauli, es negribu šo pārspīlēto vienlīdzību. Jā, es esmu par vienlīdzību darbu pozīcijās, jā, tas ir lieliski varbūt. Esmu pret vienlīdzību, ja tiek nonivelēti dzimumi, ja abiem ir vienas un tās pašas funkcijas ģimenē. Es tomēr esmu pret to.

 

Es tomēr uzskatu, ka vīrietim ir jāpaliek vīrietim. Jābūt un jāpaliek vīrišķīgam. Viņam sieviete ir jāsargā, jābūt ģimenes galvai tādā ziņā, ka tu jūti, ka tas ir necaursitams mūris. Viņam nav jābūt gigantam vai ļoti spēcīgam, bet tīri mentālā ziņā jābūt noturīgam un ar morālo stāju un saviem principiem.

 

Svarīgākais ir skatīties, kā vīrietis izturas pret tevi, nevis pret kādu citu, jo mēs visi pret visiem nevaram būt labi. Nevaram būt vienādi labi. Mēs varam būt neitrāli, bet vissvarīgākais tomēr ir, kā viņš tevi vērtē, kā viņš uz tevi skatās. Tādā ziņā es esmu pret šo unisex nostāju.

 

Vai tevis uzzīmētā vīrieša portreta prototipi ir sastopami dzīvē pietiekami bieži, lai sievietes varētu tā dzīvot?

 

Nē, nav gan. Taču es esmu satikusi cilvēkus, kas tādi ir. Arī maniem vecākiem ir burvīgi paziņas, kam ir jaukas ģimenes, kurās sieviete ir mācējusi, esot gudra un inteliģenta, saglabāt pozitīvo meitenīgumu un naivismu arī savos sešdesmit gados. Un tas ir burvīgi.

 

Tajā pašā laikā vīrietis ir spējis saglabāt savu stipro plecu, to sajūtu sievietei, ka viņai blakus ir vīrietis. Vai tu izej sabiedrībai vai vienkārši ej ar viņu kopā pa ielu, ir jājūt, ka tas ir vīrietis.

 

To sajūtu ir ļoti grūti kompensēt ar kaut ko citu. Kad šīs sajūtas nav, tad diezgan grūti ir uzsākt attiecības, bet, protams, tādu vīriešu ir ļoti maz, tomēr viņi ir. Un tās apziņas dēļ, ka viņi tomēr ir, ir vērts dzīvot. Tas ir ļoti skaisti, ja vīrietis papildina sievieti un sieviete papildina vīrieti.

 

Tātad sieviete bez vīrieša nespēj būt līdz galam sieviete, bet arī bez viņa vēl sievietei ir daudz kas nepieciešams. Kuras ir tās lietas, ka nepieciešamas tev ikdienā?

 

Laikam tas ir mobilais telefons. Telefonam ir vienmēr jābūt man līdzi. Ja es aizmirstu mājās telefonu, tad tas nozīmē, ka es braukšu atpakaļ. Saikne ar telefonu man vienmēr ir nepieciešama, nezinu, kāpēc.

 

Telefons nekad netiek slēgts ārā?

 

Uz klusuma režīmu. Man ir tāds darbs, ka es nevaru tā vienkārši to atslēgt. Bet, ja runā vēl par lietām, bez kurām nevaru iztikt, tad man vienmēr pie gultas ir jābūt kādam dzejas krājumam. Ja tā nav, tad man sāk kaut kas pietrūkt.

 

Man īpaši nepatīk pirms gulētiešanas lasīt romānus, zinātnisko fantastiku vai vispār zinātniskus darbus. Es lasu dzeju tad, kad man ir brīva izvēle lasīšanai. Tā ir gan krievu, gan latviešu dzeja.

 

Kādi ir tavas izvēles kritēriji tām grāmatām, kas nonāk pie tavas gultasvietas?

 

Dzeja pati nonāk pie manis. Dažkārt man vajag atrast kādu noteiktu grāmatu, bet es atrodu dzejas krājumu. Pēdējā reizē es laikam gribēju atrast Maijas Tabakas albumu ar reprodukcijām.

 

Tā kā mana mamma vienmēr ir lasījusi un krājusi grāmatas, tad arī mājās ir plaša bibliotēka. Un tajā reizē es ieraudzīju Jeseņina dzejas grāmatu. Es atceros, ka jau bērnībā biju šķirstījusi šī autora grāmatas. Tad es arī uztrāpīju uz tā paša viļņa. Man patīk Jeseņina dzeja. Man patīk, kā viņš raksta, un tas, ka es saprotu, ko viņš raksta. Bet nu atkal — dzeja tomēr dažreiz ir sevis spīdzināšana.

 

Kādā ziņā tu dzeju jūti kā spīdzināšanas elementu sevī?

 

Tu jau dzeju filtrē caur sevi. Dažkārt tu tur ieraugi sevi, dažkārt tu tur skaties uz to cilvēku, tu it kā redzi dzejnieku. Es ļoti labi pārzinu Jeseņina biogrāfiju. Pat ja viņš nekad nebija balts un pūkains, tad tam nav nekādas nozīmes. Viņā pastāvīgi bija dvēseles ugunsgrēks. Viņš pastāvīgi dzīvoja emocijās. Ar katru dvēseles stīgu.

 

Tieši tāpēc dzeja nevar atstāt mani vienaldzīgu. Piemēram, viņš vienā dzejolī saka, ka ir prom tālu no dzimtenes ar citu sievieti, bet mīl citu, kas ir palikusi dzimtenē... Un viņš saka tai sievietei: Шагане, Ты моя Шагане,

 

Там на севере дев�?ка тоже,

На Тебя она стра�?нo похожа,

Может думает обо мне, Шагане,Ты моя Шагане.

 

Tā dzeja ir tāda no pustoņiem. Vienmēr, kad ir pustoņi, tad ir arī skaidrība. Dzejai nevajag būt vienmēr sirreālai, kurā jāiedziļinās trīs stundas. Pustoņi ir arī dzīvē, tāpēc arī ir skaisti.

 

Dzeja un telefona zvani. Kā ir, kāpēc tu tomēr nevēlies izslēgt telefonu? Kas ir tās lietas, kas liedz tev to atļauties darīt?

 

Tie ir gan draugi, gan darba lietas. Es vienmēr saku, ka vispirms es esmu cilvēks un tikai tad profesionālis.

 

Vai ir iespējams saglabāt tādu pozīciju?

 

Nē, tas nav viegli. Tad, kad piezvana draudzene, bet man ir jāstrādā, jo ir filmēšana. Gan draugi, gan darbs man nozīmē ļoti daudz. Tas viss ir daļa no tevis. Tā ir komunikācija ar cilvēkiem, tā ir enerģijas apmaiņa. Saglabāt sevi cilvēcīgo pusi, jā, pagaidām es to spēju, neteikšu kā, bet spēju.

 

Tādēļ telefons ir gan darbam, gan privātām lietām. Nekad nevar zināt, kad zvanīs no darba, tāpēc nevar tā vienkārši atslēgt telefonu, un viss - pazust uz nedēļu. Tad visi domās, ka Maija ir aizbēgusi. Tādēļ tādu luksusu kā uz trīs dienām izslēgt telefonu es nevaru atļauties. Pat ja esmu ārzemēs un atpūšos, arī tad esmu sazvanāma.

 

Pavisam nesen notika Latvijas stilīgāko slavenību apbalvošana. Arī tu tiki apbalvota kā viena no viņiem. Vai tev ir zināmi kritēriji, kā tas tika noskaidrots?

 

Stils vispār ir ļoti nosacīta vienība, bet kritēriji bija tādi, ka bez stilīga izskata tika vērtēti arī profesionālie panākumi visa gada laikā, kas mani ļoti priecē, ka tas tiek vērtēts. Tam visam klāt tika vērtēt, kā cilvēks ģērbjas gan ikdienā, gan sabiedriskos pasākumos.

 

Uz šīs balvas pasniegšanu tu ieradies sevis modelētā kleitā. Cik bieži tu nodarbojies ar savu ideju transformēšanu reālās lietās?

 

Es cenšos to darīt. Ja man ir ideja un es gribu kaut ko noteiktu, tad, protams, ideju ir slikti neizmantot. Mani vienmēr ir saistījis dizains, un es domāju, kāpēc gan nē.

 

Jā, es zīmēju savas idejas, šad tad realizēju tās ar šuvēju. Tas ir interesanti, jo tas ir radošs process, bet tam visam ir vajadzīgs laiks.

 

Interese par modes lietām tevi aizveda līdz raidījumam „Defilē”. Kā tu tur nonāci?

 

Raidījums „Defilē” pastāv jau septiņus gadus. Bija mirklis, kad tika meklēta aizkadra balss. Man to pastāstīja kāds paziņa, un es aizgāju uz noklausīšanos. It kā es gribēju darboties ekrānā, bet tur piedāvāja rakstīt aizkadra tekstus, bet tā kā tas bija par modi, tad pieteicos.

 

Tad, kad turp aizgāju, izrādījās, ka mēs ar producenti atradām kopīgu valodu. Jau otrajā reizē, kad vajadzēja strādāt, izrādījās, ka man vajadzēs arī intervēt, jo tika nolemts pārmainīt formātu, lai būtu intervijas ar TV vadītāja dalību. Tas man bija patīkams pārsteigums.

 

Kad man pirmo reizi iedeva kameru un mikrofonu, es nevarēju apstāties, es biju kā viesuļvētra. Es intervēju visu un visus.

 

Tātad tu pavisam nejauši iekļuvi tur un laika gaitā esi kļuvusi par šī raidījuma seju un balsi.

 

Tas jau nebija no manis atkarīgs, bet gan no apkārtējiem, no apstākļiem. Bet jau ir nostrādāti trīsarpus gadi. Ir prieks, ka cilvēki novērtēja un pamanīja, saprata, ko es gribu pateikt. Jāsaka paldies arī raidījuma producentei Jeļenai Strahovai, kas man ļāva radoši izpausties.

 

TV formāts tomēr ierobežo, tur nav vietas filozofiskiem traktātiem, lai gan man ir nosliece uz tādām lietām. Pašdisciplīna. Tas ir darbs ar sevi.

 

Vai tev ir kaut kur tālumā iekrāsota arī kāda nākotnes vīzija?

 

Tu zini, es laikam esmu romantiskais pragmatiķis vai pragmatiskais romantiķis. Tāpēc es uzskatu, ka dzīvē nekad neko nedrīkst ļoti, ļoti plānot. Vajag dzīvot ar apziņu, ka arī rītdien dzīve nebeidzas. Teikt, ka pēc desmit gadiem es būšu tur un tur un dzīvošu uz neapdzīvotas salas, nevajag.

 

Tāpēc es neatbildēšu uz šo jautājumu, jo viss ir atkarīgs no „augstākām instancēm”.

 

Tu pati darbojies masu mediju vidē, bet kādas ir tavas attiecības ar tiem, kā tu sadzīvo ar savu atpazīstamību?

 

Interesanti. Redz kā, es ļoti augstu vērtēju savus kolēģus. Tādus, kas uzdot interesantus jautājumus, ar kuriem ir interesanti pasēdēt un parunāties, ir patīkami atbildēt uz nebanāliem jautājumiem un ir patīkami redzēt interesantu sarunu biedru.

 

Tam, kas intervē, ir tomēr tik būtisks faktors, kāds būs noskaņojums, cik atvērts tu būsi. Es augstu vērtēju tos žurnālistus, kas ir izrādījuši man uzmanību un skaistus cieņas apliecinājumus, novērtējuši manu darbu.

 

Tādā gadījumā ir grūti teikt kaut ko sliktu. Cits jautājums ir par to, vai dažreiz no tā nenogursti, bet neviens jau nav teicis, ka būs viegli. Es esmu visā mediju sistēmā iekšā. Jāsaprot, ka ne vienmēr intervija ir izklaide. Tā prasa enerģijas atdevi, nevis kā sēdēt mājās pie televizora.

 

Esot mediju sistēmas virtuvē, tevi nekaitina dzeltenā prese?

 

Es saprotu, kā tas notiek. Es zinu, ka cilvēki lasa dzelteno presi. Cilvēki lasa, tirāžas ir. Arī tā prese tomēr māk uzvesties korekti. Man ir bijuši gadījumi ar šīs preses pārstāvjiem, kuri ļoti korekti raksta. Tas ir atkarīgs no katra personīgās pieredzes līdz brīdim, kad rodas kādas domstarpības, bet tāpat ir arī dzīvē.

 

Es neteikšu, ka tur strādā neinteliģenti cilvēki. Tur dažkārt notiek faktu pārspīlēšana, bet tas ir normāli. Tu kārtējo reizi esi ar kādu apprecējies vai izšķīries, vai sācis satikties. Ar laiku tu sāc uz to skatīties ar smaidu. Galvenais, lai netiek nodarīts pāri tam cilvēkam, kurš tajā brīdī ir tev blakus. Galvenais, lai nekļūst netaisnīgi. Var rakstīt dzeltenajā formātā, tikai taktiski.

 

Vai ir kas tāds, kas šoreiz palika nepajautāts, bet tomēr ir vēlme pateikt to citiem?

 

Ne tikai dzeltenā prese, bet arī mēs visi dažkārt grēkojam, ka, vēl nesatikuši kādu cilvēku, radām sev galvā kādu noteiktu priekšstatu par viņu. Īstenībā ar gadiem esmu sākusi ne tik pavirši skatīties uz cilvēkiem. Es neizdaru galīgo un galējo slēdzienu.

 

Es neklausos arī citu cilvēku teiktajā, ka kāds ir teicis to un to. Jā, es to kaut kur atmiņā plauktiņos nolieku, lai vienkārši zinātu, ka tāda informācija ir bijusi, bet pašam par visu ir jāpārliecinās.

 

Man šķiet, ka esam palikuši tik slinki. Domāju, ka ir ļoti labi, ja cilvēkam ir augsta vērtēšanas izšķirtspēja. Nevis tikai tā viegli iedalīt kādu labajos un sliktajos.

 

Es nevēlos tagad izskatīties kā labā, nevēlos sev uzzīmēt eņģeļa spārniņus. Nē. Es negribu sevi pozicionēt, negribu, lai no manis kaut ko gaida. Negribu, lai no manis vienmēr sagaida noteiktu rīcības plāno noteiktā situācijā. Katrā situācijā katru reizi es rīkojos impulsīvi, vadoties pēc savām emocijām.