LIELĀ INTERVIJA: Artis Dvarionas - Amplitūdā no rāpuļa līdz putnam (11)

Rāpuļi ar putniem. Tāda būtība ir katrā no mums. Un arī viņš ir starpposmā. Pa vidu. Artis Dvarionas. Radio SWH Rock balss. Grupas R.A.P. vokāls. Enerģisks puisis no Kuldīgas. Mūzika viņam galvā ir 24 stundas diennaktī. Rokmūzikas nošu līnijās ietērpti sevis meklējumi. Skan. Aizskan šaipus un taipus Latvijas robežai.

 

Viņš kādā senākā dziesmā stāsta, ka lai kā arī būtu, nekas vairs nav tā. Draugos.lv zem sava profila bildes Artis ir uzrakstījis vienu vārdu „mainījies”. Un šis vārds ir kā pavadvēstule tam, ko Artis stāsta, ko jūt un kā domā par to, kas notiek šeit un tagad.

 

 

 

Šo sarunu gribēju sākt ar stāstu par to, kā kāds no taviem koncertiem kādā Latvijas mazpilsētas parka estrādē bija izejas punkts divu cilvēku pirmās nejaušās satikšanās vietai, kas pārauga skaistās attiecībās...

 

Opā... Un patiešām tā bija? Vai vēl turpinās?

 

Jā, bija. Tad kā tu raksturotu savas grupas „R.A.P.” muzikālo vēstījumu? Vai tur ir vieta šādiem gadījumiem?

 

Mūsu mūzika ir veids, kā novadīt enerģiju uz citiem un pēc tam to dabūt divkārši atpakaļ. Grupai nekad nav bijis nekāds konkrēts vēstījums, konkrēta tēma vai problēma. Visam apakšā ir muzikālā filozofija. Saistībā ar dziesmu tekstiem var teikt, ka katra dziesma ir savs stāsts.

 

Tas stāsts, ko tu pastāstīji, tas ir baigi feini. Un ja pēc tam mēs uzzinām kaut ko tādu no klausītājiem, tas jau veido mūsu vēstījumu. Biežino klausītājiem ir dzirdēts, ka viņi identificējas ar kādu no mūsu dziesmām. Visvairāk ir pieminēta šai sakarā dziesma „Nekas vairs nav tā”.

 

„Lai kā arī būtu, nekas vairs nav tā, uz zemes ap mums viss bija citādāk, lai kā mēs vēl censtos, lai kā vēlētos, bet laikam kā bijis nekad vairs nevar būt...”

 

Jā, jo tur tiek dziedāts par lietām, kas ļoti daudzus ir skārušas. Un kad to visu saliek kopā, tad veidojas ideja, kāpēc mēs to darām. Tas ir aicinājums nodarboties ar ko visvairāk gribas nodarboties. Ideāli, ja tevi kāds klausās un novērtē, un var vēl arī uzkāpt uz kādas lielākas skatuves.

 

Pastāsti, kas šobrīd notiek tavā dzīvē - saistībā ar muzikālajiem procesiem „R.A.P.” ietvaros?

 

Šobrīd mēs esam jauna perioda priekšā. Ārpus Latvijas mēs esam bijuši jau ar vairākiem koncertiem, bet tagad ir gaidāms nopietnāks brauciens uz Slovēniju aprīlī. Pagaidām ir paredzēti četri koncerti, bet ir doma, ka būs vēl vismaz divi, trīs koncerti.

 

Vēl mēs arī esam mazliet vizuāli mainījušies. Ir nogriezti mati. Taču pats karstākais jaunums, ko, visticamāk, vēl neviens nezina, ir saistīts ar grupas sastāvu. Uz nenoteiktu laiki grupu ir atstājis ģitārists Štro. Tas, galvenokārt, ir saistīts ar sašūpojušos veselību. Ceram, ka viss pēc iespējas ātrāk atrisināsies pozitīvi. Vai viņš atgriezīsies grupā – to rādīs laiks.Tātad „R.A.P.” turpmāk pastāvēs kā trio, bet koncertos Štro aizstās Edgars Ķauķis, viņš arī Melnais, viņš ar mums kā ritma ģitārists ir kopā jau vairākus gadus.

 

Kā jūs nonācāt līdz iespējai doties koncertēt uz Slovēniju?

 

Tas mums ir tāds jauns izaicinājums, kam mēs ļoti gatavojamies. Mums ir doma arī pēc ilgiem laikiem pacelt augšā dažas vecās dziesmas no vecajiem albumiem „Feel?”, „2”, kas šķiet interesants mēģinājums. Vēlamies ienest grupas mikroklimatā jaunas vēsmas, esam pēc tām izslāpuši.

 

Ka dodamies uz Slovēniju, tam ir ļoti vienkāršs skaidrojums. Par to varam pateikties kādai aktīvai meitenei no Latvijas. Viņu sauc Maija un viņai, tur strādājot, ir iespēja noorganizēt koncertus. Viņa piedāvāja mums turp doties kā viņas mīļākajai Latvijas grupai. Tā kā viņa nav tikai runātāja, bet arī darītāja, tad, pateicoties viņas aktivitātēm, mūsu brauciens ir iespējams.

 

Mums vēl šobrīd nav nojausmas, kas tie būs par klubiem, kādai publikai. Mēs to vairāk saucam par muzikālo tūrismu. Aizbrauksim apskatīt skaistu zemi kopā ar iespēju tur arī uzspēlēt. Kas gan var būt labāk?

 

Vai tev nav bail, ka ārzemēs grupas nosaukums „R.A.P.” tiks pārprasts, jo jūsu rokmuzikālās noskaņas nebūt nav tuvas repam?

 

Tādi pārpratumi arī šeit, Latvijā, sākotnēji bija. Taču redzam tajā pointu. Kādreiz mums šis moments likās nepateicīgs, bet tad mēs atskārtām, ka galvas jaukšana ir atmiņā paliekoša un kaut kurā brīdī arī nostrādā.

 

Nē, tas nemulsina. Turklāt ar afišu un radiostaciju palīdzību potenciālais koncerta apmeklētājs tomēr būs informēts par to, ko mēs spēlējam.

 

Tātad uz Slovēniju jūs dodaties aprīlī. 21.aprīlī ir tava dzimšanas diena. Vai svinēšana notiks tur?

 

Jā, tieši manā dzimšanas dienā būs viens no koncertiem. Šo braucienu var saukt arī par dzimšanas dienas dāvanu.

 

Atgriežoties pie grupas jaunumiem, varu pastāstīt, ka janvārī mēs bijām noīrējuši kādu māju Limbažu rajonā, lai būtu prom no civilizācijas uz divām nedēļām. Tad mēs tur baigi džemojām, meklējām aizmetņus dziesmām, kas, iespējams, tādās pāraugs. Pagaidām tās ir embrija stadijā. Šobrīd šķiet, ka tur šis tas tomēr būs. Pie tā mēs, acīmredzot, nopietni ķersimies klāt pēc Slovēnijas brauciena.

 

Tieši tur arī tapa šobrīd radiostacijās skanošā „Dzīve bez apstājas”, kas ir kopdarbs ar Igo.

 

Tātad darbs pie jaunā albuma varētu sākties maijā, jūnijā?

 

Kas to lai zina, ja zvaigžņu stāvoklis un visi citi apstākļi būs labvēlīgi un sakritīs, ja tiks iegūta iedvesma no Slovēnijas brauciena un no pavasara, tad, iespējams, kaut ko mēs arī parakstīsim studijas apstākļos vasarā. Negribas pagaidām neko pārsteidzīgi piesaukt.

 

Jaunās dziesmas skanēs latviski vai angliski?

 

Mēs visu laiku esam to mišungu taisījuši, lai gan īsti labi tas laikam nav. Tas, uz ko mums vajadzētu iet, ir albuma izdošana divās atsevišķās valodās. Varbūt pat trijās.

 

Arī krievu valodā?

 

Iespējams, lai gan tur vēl ir daudz jautājumu, bet melošu, ja tagad teikšu, ka mēs par to neesam domājuši. Angliski un latviski būs noteikti. Visticamāk, ka Latvijā latviski, bet angliskās versijas - rādīšanai ārpus Latvijas.

 

Skaidrs ir tas, ka divās valodās būs. Čehiski pagaidām ne. Kas to zina, varbūt pēc brauciena arī slovēņu valodā būs.

 

Jūs dodaties uz ārzemēm, bet, ja paskatās uz afišu stabiem, tagad ir sācies lielais viesmākslinieku bums arī pie mums Rīgā.

 

Tas ir pozitīvi, pozitīvi un vēlreiz pozitīvi. Būs „Muse” un nākamā dienā „Aerosmith”. Pat Londonā tā bieži negadās. Lai gan Londona ir mūzikas Meka, kur tas viss kūsā.

 

Jā, šobrīd ir vērojams, ka Rīgā koncertdzīves līkne iet uz augšu. Mums parādās izvēles iespējas. Ja ir finansiāli iespējams, tad var doties uz visu ko, jo viss jau nenotiek vienā vakarā. Lai gan pirmo reizi tā tomēr būs. Piemēram, aprīļa sākumā vienā dienā būs „Scorpions” un „Reamonn”, tomēr tur gan auditorijas krasi atšķiras.

 

Varam teikt – beidzot tas notiek, mums ir iespēja klausīties un redzēt citu valstu mūziķus pietiekami bieži.

 

 

Tu esi darbojies jauno grupu festivāla „Tu esi pamanīts” žūrijā. Kā tu vērtē to, ko redzēji uz šī festivāla skatuves?

 

Atšķirība no laika, kad mēs sākām spēlēt, ir tā, ka grupu bija mazāk. Tāpēc toreiz bija mazāka konkurence, bija lielākas izredzes. Taču, no otras puses, konkurence jau tikai veicina līmeņa celšanos.

 

Tāpēc var teikt, ka mūsdienās mūzikas industrija attīstās straujāk. Jaunieši vairāk ņem rokās instrumentus, vēro MTV, klausās radio. Tasiedrošina jaunos mūziķus, no kuriem ar laiku izsijājas varošākie, labākie.

 

Interesanti ir, ka parādās arī atšķirīgas lietas. Ir gadījumi, kad jaunie muziķi varbūt spēlē ne tik ļoti prasmīgi, taču ir pārdomāts skatuves tēls, un tas iedarbojas.Būt uz skatuves - tas tomēr nozīmē izklaidēt. Svarīgākais, kas jāzina cilvēkam, kurš uzkāpis uz skatuves, ir - viņa galvenais uzdevums ir: enterteinings, tas ir, cilvēku izklaidēšana.

 

Pat, ja tā ir plikas pakaļas novilkšana, tad es esmu atvērts pret to, ja tas nostrādā. Ir, piemēram, tāda interesanta parādība, kā grupa „Tumors”.

 

Festivāla „Tu esi pamanīts” laureāti 2006.gadā?

 

Jā, bet kāds viņiem tagad ir iestāstījis, ka ir jāvelk maska nost, kaut gan es biju pārliecināts, ka tā bija laba doma.

 

Tas bija publikas piesaistīšanas moments?

 

Tieši tā. Varbūt pat ja līmenis nav tik augsts muzikāli, tad domāšanas veids ir kļuvis diezgan progresīvs un izaicinošs. Protams, ir izņēmumi. Kopumā - viss uzņem apgriezienus.

 

Tā kā man sakarā ar darbu radio ir cieša saskare ar muzikālajām parādībām, tad esmu lietas kursā par notiekošo. Jaunie mākslinieki ir arvien vairāk, arī stilistika - dažāda. Varbūt vēl neviens no jaunās paaudzes nav īsti wunderkinds, taču esmu pārliecināts, ka kaut kad dzims arī kāda lielā grupa Latvijā.

 

Kas stilistiski ir visizteiktākā tendence jaunajām grupām?

 

Man šķiet, ka rokmūzika. Tas ir labi, jo, salīdzinot ar mūsu kaimiņiem igauņiem un leišiem, tur ir tā, ka paņem ģitāru rokā un īsti nav kur spēlēt. Pārzinot gan savu radio uzstādījumu Radio SWH Rock, gan zinot arī, kas notiek pie M.Žigata raidījumā „Priekšnams”, gan arī vērojot Baltijas topu, var secināt, ka rokmūzika tomēr ir nospiedošā vairākumā.

 

Taču ir arī daudzi jaunie mākslinieki, kas darbojas, piemēram, elektronikas jomā. To var vērot arī visiem zināmā portāla „draugiem.lv” mūzikas sadaļā, tur pastaigājot, var uziet, piemēram, kādu džekiņu, kas, mājās sēžot, ķimerējas, bet ļoti perspektīvi, kaut gan viņam pat nav doma kāpt uz skatuves. Tehnisko lietu attīstība ļauj katram mājas apstākļos darboties, eksperimentēt ar visu kaut ko.

 

Tu arī esi portālā „draugiem.lv” ar vairāk nekā 1100 tā saucamajiem draugiem. Vai tas vispār esi tu, vai tas tomēr ir tāds neoficiāls ArtaDvarionas vai/un „R.A.P.” fanu klubs?

 

Tas esmu es. Un te var atbildēt – gan jā, gan nē. Tā ir gan vieta, kur mani var atrast paziņas vai draugi, tas vienlaikus ir arī kā kaut kas līdzīgs fanu klubam, kur pulcējas cilvēki, kam iet pie sirds tas, ko es daru. Divi vienā.

 

Portāls ir baigi labais spogulis un indikators, cik esi aktuāls konkrētajā brīdī. Ja sāk skanēt radio kāds grupas gabals, tad arī draugos.lv rosīšanās ir lielāka. Tā ir sava veida komunikācija, ar kuras palīdzību var apjaust - kur jāpiestrādā un kas ir par daudz.

 

No tā izriet jautājums – ko tu uzskati par saviem draugiem ar lielo „D”?

 

Es pēc dabas esmu diezgan noslēgts tips. Man nav daudz Draugu. Un es domāju, ka tas ir normāli. Draugi vispār ir tikai daži, pārējie ir paziņas. Cilvēki, kurus es varu saukt par draugiem, tiešām ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

 

Par svarīgākajām īpašībām es jau neko oriģinālu nepateikšu. Draugs ir tas, kurš tevi visgrūtākajā brīdī var uzklausīt, panākt pretī un kaut kā palīdzēt, ar ko tev ir labi gan priekos, gan bēdās.

 

Starp citu, man tomēr ir radusies pārliecība, ka arī sieviete var būt draugs.

 

Bet vai tas nav līdz konkrētam punktam, kad kāds no abiem nolemj spert kādu soli tuvāk?

 

Man ir bijušas situācijas, kad nonāk līdz tam punktam, tad iestājas mulsums. Vienkārši vajag pārrunāt tās lietas, lai noliktu visu savās vietās, lai tālāk nebūtu nekādu pārpratumu. Un viss attīstās tālāk, tikai jau ar citu uzstādījumu.

 

Ja sapratne ir bijusi līdz šim, tad, likumsakarīgi, tai vajadzētu būt arī tālāk. Ja vien tā ir patiesa draudzība...

 

Es pat gribētu teikt, ka, jā, manu draugu vidū ir arī sievietes, jo ir lietas, kas labāk ir pārrunājamas ar sievietēm – draudzenēm, nevis vīriešiem – draugiem.

 

Līdz šim tu minēji, ka radio - tas ir tavs darbs. Tie jau ir vairāk nekā 10 gadi. Tomēr - tas ir darbs vai dzīvesveids?

 

Darbs tas ir tāpēc, ka es ar to pelnu iztiku, bet tas ir arī hobijs. Protams, ir ideāli, ja to, ko tu gribi darīt, - un manā gadījumā tā ir gan mūzika, gan radio, - tu vari darīt profesionālā līmenī, saņemot par to atalgojumu. Tu vari justies kā izredzētais, jo visiem šādu iespēju nav. Ikdienas rutīnā šad tad gadās to piemirst, kāda laime ir dāvāta. Gadās gruzīties par vienu otru lietu, bet tad sev atgādinu, ka viss taču ir ok!

 

Kā tu spēj saglabāt tādu pozīciju, ka darbs ir vairāk kā hobijs?

 

Ja tavs hobijs kļūst par darbu, tad tas kaut kādos brīžos varbūt notrulina. Ļoti svarīgi noturēt robežu, lai tomēr tas paliek vairāk kā hobijs, nevis darbs. Ja sāk uztvert to lietu vairāk kā darbu, mazāk kā hobiju, tad gan nav labi.

 

Ja paejam dziļāk, tad simtprocentīgs hobijs ir tad, ja tu ar kādu lietu aizraujies tad, kad gribi to darīt. Manā gadījumā tomēr nākas būt mazliet sistematizētam. Man ir pienākums būt radio precīzi laikā, taču dēļ tā mans hobijs tomēr nekļūst sintētisks.

 

Tad nāk vēl viens jautājums – kāds ir tavs hobijs? Manā gadījumā tas ir pietiekami radošs. Tiklīdz nāk rutīnas sajūta, tad radoši var meklēt pieeju, kā kaut ko mainīt. Ir iespējas variēt ar dažādām lietām ēterā, ar pasniegšanas veidu. Galvenais - pašam padarīt dzīvi interesantu.

 

Vai pa šiem gadiem, strādājot radio, ir bijusi vēlme to atstāt, lai darītu ko citu?

 

Nē. Darboties radio es sāku 1995.gadā. Tie ir aptuveni 12 gadi. Tad, kad es sāku strādāt radio, sapratu, ka es to patiešām gribu darīt. Kopš tā brīža es mērķtiecīgi esmu mēģinājis kāpt pa kāpnītēm uz augšu. Sāku to darīt Kuldīgā, tagad turpinu Rīgā. Līdz šim nekad nav bijusi vēlme pēkšņi pārvilkt tam visam strīpu.

 

Vienīgais, kas varētu būt izņēmums, kā dēļ es uz laiku radio varētu palikt malā, ir grupa. Ja būtu pienākusi situācija, kad būtu jāupurē viena vārdā otra nodarbe, īslaicīgi es esmu gatavs to darīt. Protams, jautājums ir - kādu mērķu vārdā?

 

Iespējams, ka atgriezties radio ēterā būtu mazliet vieglāk, nekā dažu dienu laikā kāpt augstāk, darbojoties grupā.

 

Pa lielam var teikt, ka jā, jo grupā tu esi aktuāls, kamēr tu esi, un reti kurai grupai izdodas būt uz viļņa divdesmit, trīsdesmit gadus. Tādas ir tikai dažas. Protams, mūziķim ir vieglāk atgriezties strādāt radio, jo tur neviens neredz, kā tu izskaties, neprasa, cik tev gadu.

 

Tā, zināmā mērā, ir iztēles pasaule. Tur vecumam nav nozīmes. Tā ir vieta, kur mūziķim vecumdienās paslēpties.

 

Starp grupas un radio lietām ir arī kāds brīvais laiks un tā pavadīšanas iespējas?

 

Ir tā, ka viss saplūst kopā. Ņemot vērā, ka abas nodarbes sākumā tika attīstītas, atdodot tām visu brīvo laiku, tagad tās vairs nav nodalāmas. Es ļaujos, protams, arī kaut kam citam, bet man nav tāda kritērija „no – līdz”.

 

Beigu beigās, gan taisot, gan spēlējot mūziku radio, ir vajadzīga iedvesma. Tā bieži vien tiek ķerta no tās pašas radio vides. Viss ap radio un mūziku visu laiku arī griežas, divdesmit četras stundas diennaktī. Pat guļot.

 

Cik zinu, tev ir arī interese par futbolu. Kura no lomām ir tuvāka – futbola skatītāja vai laukumā spēlētāja statuss?

 

Šobrīd tas ir vairāk vērotāja statuss. Uzspēlēt nesanāk pēdējā laikā īpaši bieži, bet kādreiz gan, kad biju padsmitnieks, trenējos. Turpinu aktīvi sekot līdzi lielākajiem pasaules futbola notikumiem. Kādreiz aktīvi spēlēju skvošu, tagad tas ir palicis novārtā.

 

Tavas radio un muzikālās gaitas ir sākušās Kurzemes jaukā pilsētā Kuldīgā. Kur šobrīd ir tavas mājas – Rīgā, Kuldīgā vai tur, kur esi pats?

 

Vispareizāk būs teikt, ka tur, kur pats esmu. Tagad jau ir pieci gadi, kopš es dzīvoju Rīgā. Tagad ir laiks, kad man viss ir saplūdis kopā. Es jūtos labi gan te, gan tur. Rīgā esmu pārsvarā, Kuldīgu iznāk apmeklēt arvien retāk.

 

Es par mājām tomēr vairāk sauktu vietu, kur man ir darbs, dzīvoklis, manas vides cilvēki. Tātad, ja es gribu saņemt šo devu, tad manas mājas ir Rīga, un te tam visam ir visideālākie apstākļi. Ja es gribu no visiem atpūsties un pasēdēt pie Ventas, tad mājas tajā brīdī ir Kuldīgā.

 

Atpūsties no visa. Tātad arī no medijiem, no dzeltenās preses... Cik sapratu pēc mūsu telefonsarunas sākumā, tu pret to esi noskaņots noraidoši?

 

Nē, nav tik traki. Nevar jau nakarkaķ, kā saka, bet... es laikam tādā ziņā nevaru daudz sūdzēties. Manā personiskajā dzīvē īpaši daudz neviens necenšas ielīst, un man nav daudz saskares ar dzelteno presi. Visu pats varimēģināt regulēt, neielaist pārāk tālu, lai tas nekļūtu traucējoši. Es pats strādāju mediju pasaulē, es to zināmā mērā arī saprotu. Dzeltenā prese šobrīd Latvijā ir cepienā, tā ir ik uz stūra, ir n-tie izdevumi, cilvēki patērē to. Tas ir labs bizness.

 

Mīnuss ir tas, ka šis bizness top uz citu cilvēku rēķina, uz viņu priekiem, bēdām. Citreiz ir pārāk tālu iets un kaut kas tiek sabradāts, bet nevar jau būt viss skaisti. Nav tikai balts un melns. Ir arī dzeltens.

 

Saki, kā tev pašam šķiet, kāds ir sabiedrībā priekšstats par tevi? Tiek runāts, ka tu esot lecīgs. Cik daudz tas tēls atbilst tavai izpratnei par sevi?

 

Mani vienmēr ir interesējis - kāpēc tāds viedoklis rodas? Redz kā ir, man tās publiskās nišas ir divas. Grupa un radio. Tās tomēr ir divas dažādas pasaules. Tā vienmēr ir mīkla, saistībā ar ko cilvēkam ir radies tāds tēls.

 

Tai pašā laikā, gadiem ejot saproti, ka visiem labs nekad nebūsi. Tad to visu uztver arvien mierīgāk. Cits jautājums ir, vai es dzīvoju harmonijā ar to vīziju, kā vēlētos, lai mani redz. Man ik pa laikam mazliet nobrūk tā bilde.

 

No filozofiskā viedokļa gribas zināt, kas ir tā ķīmija, ko tu radi, ko tu izstrādā. Simpātijas vai antipātijas. Kā tās rodas? Es ne vienmēr esmu harmonijā ar bildi, kādu mani redz un kā es gribētu, lai redz. Tas laikam ir augstākais punkts, ja tu kā cilvēks sasniedz to stāvokli, kad ir absolūtā harmonija starp to, kā cilvēki tevi uztver un kā tu pats sevi jūti.

 

Tas vispār ir gandrīz laikam neiespējami. Cilvēkam no psihologu viedokļa ir trīs pozīcijas – reālais es, ideālais es un sevis iedomātais es.

 

Jā, bet vēl ir arī darbi, ko tu dari. Darīt visu tā, lai pats esi maksimāli apmierināts ar to, ko dari, jo pēc šiem darbiem tevi vērtē.

 

Vispār - kā cilvēks esmu diezgan paškritisks. Tam ir savi plusi, nepārtraukti ir tiekšanās sevi pilnveidot. Taču dažkārt varbūt sanāk sevi mocīt pārāk daudz.

 

Tas tomēr ir radošais brīdis, kad cilvēks veido sevi.

 

Laikam tas notiek tāpēc ar tevi, ka esi radošs, ka esi aktīvs, enerģisks, negribi sēdēt uz vietas. Problēmu nav tiem, kas neko nedara. Tad var mietpilsoniski dzīvot, skatīties TV un neko citu nedarīt. Tad arī problēmu būs mazāk.

 

Ar gadiem mainās, kā sevi jūti, kā redzi savu vietu sabiedrībā pirms desmit gadiem un tagad.

 

Velkot paralēles ar tavas grupas nosaukuma atšifrējumu, tas ir, R.A.P., kā rāpuļi ar putniem, var teikt, ka tas es tēls vienmēr būs kā starpposms starp rāpuli un putnu. Tiekšanās pēc ideālā, vēlamā tēla.

 

Jā, amplitūda ir liela. Zināmā mērā tas simbolizē, ka ir tāda raušanās uz pusēm.

 

Ja atmet filozofisko, tad varu teikt, ka nosaukums radās pavisam spontāni, bez īpaša zemteksta. Sākumā mums visādus darvinismus sēja klāt, ir arī jautāts - kas tad bija pirmie, rāpuļi vai putni?

 

Nosaukums laika gaitā arī transformējas - grupas attīstības procesā?

 

Tas jau ir jebkurai lietai raksturīgi. Sākumā nevainīgi kaut ko izdomā, bet, galvenais, lai tev ir stāsts par to. Galvenais, lai vārdu virknējums dzīvo. Mēs ar savu mūziku to padarījām daudzmaz pamanāmu, līdz ar to cilvēkiem uzreiz rosās visādas domas. Tikai nevajag neko noliegt, lai visi minējumi ir pareizi.

 

Arī visiem tiem, kas, vārtrūmēs čurājot, ierauga šos trīs burtus, tiesa, bez punktiem, ir taisnība – tas ir par mums. Rakstītājam gluži vienkārši nav bijis laika šos punktus salikt.

 

Laba slēptā reklāma. Vai ir kas vēl piebilstams mūsu sarunas nobeigumā?

 

Nu ja, jāpasveicina radinieki!