LIELĀ INTERVIJA: Kristīne Nevarauska - No garastāvokļa atkarīgā būtne (4)

Viņa lasa stāstus un stāsta tos pati uz skatuves. Gaiša būtne. No garastāvokļa atkarīgā. Smaidošs skatiens. Mulsums ik pa laikam. Un maz jautājumu. Iet dzīvot arī tad, kad no gultas izkāpts ar kreiso kāju. Neshēmot, neanalizēt, nesarežģīt neko. Baudīt dzīvi arī tad, ja plānotājā ir izrāžu datumi jau līdz pat jūnijam. To Viņa mācās.

 

 

 

 

Kāds būtu tavs mūsdienu sievietes redzējums?

 

Pašai pēc sevis spriežot, viņai ir jābūt ļoti patstāvīgai. Tas ir pats galvenais. Pēc tam, kad esi gājis caur attiecībām, saproti, ka patstāvība ir labākais, kas ar tevi var būt. Patstāvība katram var izpausties dažādi, tāpēc es ar to saprotu to, kā dzīvoju es.

 

Un varbūt tev ir novērojumi sabiedrībā? Kādas ir sievietes tev apkārt?

 

Tas, ko redzu sev apkārt, ir noslāņošanās, jo ir gan tādas, gan citādas sievietes. Cik jau nu daudz es varu spriest par tām, jo man apkārt lielākoties ir tās pašas teātra sievietes, aktrises. Par viņām es varu droši teikt, ka tās ir patstāvīgas un stipras sievietes.

 

Par to, kā ir aiz teātra sienām, man ir grūti spriest, bet domāju, ka mūsdienās sievietes ir kļuvušas gudrākas. Viņas ne tikai izklaidējas, tusējas, bet darbojas.

 

Darbojas, piepilda savu laiku ar visu nepieciešamo sev. Bez kurām lietām tu nevari iztikt?

 

Ikdienā es pilnīgi noteikti nevaru iztikt bez darba, draugiem, atpūtas. Un atkal bez draugiem, darba, atpūtas. Tam visam pa vidu ir daudz dažādu sīkumu, kas ir atkarīgi no garastāvokļa, no konkrētā dzīves posma.

 

Sīkumi. Kādi sīkumi?

 

Es dažreiz lasu grāmatas, dažreiz skatos filmas, dažreiz vienkārši ir klusums vai arī tikai draugi. Ļoti, ļoti no garastāvokļa tas viss ir atkarīgs.

 

Vai pēc darba teātrī tik un tā ir vēlme baudīt citas mākslas un kultūras izpausmes, tādas kā kino un grāmatas?

 

Noteikti, ka ir. Nav jau runa tikai par mākslu. Tā ir vēlme atrast kaut ko citu, kur aizmirsties pēc darba teātrī. Un tad dažreiz noder televīzija vai kino, kur tu reizēm it kā skaties, bet patiesībā neko neredzi. Tā ir iespēja atslēgties.

 

Kaut gan dažreiz gadās, ka tas tomēr neizdodas, lai kā gribētos. Ir tā, ka atnāc mājās, ieslēdz televizoru, bet turpini dzīvot teātrī. Es nesaku, ka tas ir slikti, bet tomēr vajag laiku, lai no tā atpūstos.

 

Šobrīd man ir vēlme atrast kaut ko pilnīgi citu, kas nav saistīts ar teātri. Vajag tādu aizraušanos, bet es vēl neesmu to atradusi. Gribas tā, lai var izbaudīt pilnīgi kaut kādu citu pasauli, paskatīties citām acīm uz visu. Pagaidām tomēr visur ir teātris, arī draugu loks ir teātris.

 

Tev netraucē tava nodarbošanās kā aktrisei skatījumam uz lietām? Piemēram, skatoties kino, tu nevis vienkārši baudi to, bet analizē aktieru darbu? Kā ir?

 

It kā tā nav, lai gan dažreiz es aizdomājos, kā tas būtu, ja es būtu tajā lomā, kā es tur izskatītos. Lai gan, ja darbs, ko skatos vai lasu, ir labs, tad tas spēj aizraut tik ļoti, ka citām domām un lietām nepaliek laiks un vieta. Tad paralēles ar savu dzīvi, darbu un teātri netiek vilktas. Vairāk vai mazāk mans mērķis tad ir atslēgties.

 

Kuri no pēdējā laikā lasītajiem vai redzētajiem darbiem ir palikuši visspilgtāk atmiņā uz šo brīdi?

 

Pēdējā laikā? Nesen ar lielām cerībām gāju uz filmu „Marija Antuanete”, taču nešķita ļoti laba. Diemžēl man bija maza vilšanās. Prasījās vairāk par pašu Mariju Antuaneti.

 

Nu jā, bet kas tad vispār ir iespaidi? Ja skatās no tā viedokļa, tad laba bija filma „Sensācija” ar Skārletu Johansoni. Tas bija pēdējā laika labākais redzētais darbiņš.

 

Protams, nepārspējamā Vudija Allena darbs.

 

Jā, tas atstāja iespaidu. Spēcīgu. Labu. Bet ko tad es pēdējā laikā esmu lasījusi? Hmm... Kādu laiku nekas laikam nav lasīts.

 

Mums laikam nepietiek laika, lai izlasītu grāmatu no vāka līdz vākam. Viss paliek fragmentu līmenī bieži vien.

 

Kaut kas tiek iesākts lasīt, nolikts, atlikts. Mana metode ir tāda, ka es ieeju grāmatnīcā, paņemu grāmatu un izlasu tās pirmo lappusi. Ja tā man nepatīk, tad paldies, nē. Meklēju citu, tas ir, to, kura no pirmās lappuses šķiet aizraujoša.

 

Pēdējā laikā es vairāk esmu pārgājusi uz stāstu lasīšanu. Tiem ir pluss, ka var izlasīt visu darbu uzreiz, vienā piegājienā. Tas ir labi tad, ja to laika sprīžu, kad lasīt ir maz.

 

Fragmentārisms. Arī Dž. Dž. Džilindžera izrādē „INTIM” tu publikai stāsti kādu attiecību fragmentus.

 

Kad es to stāstu pirmo reizi izlasīju, man patika tas, ka man palika pēcgarša. Tāda ietekme uz sajūtām gan no sievietes, gan no vīrieša puses, kas darbojas izrādē. Izrāde „INTIM” ir darbs, kurā valoda ir diezgan atklāta. No sākuma bija bail, jo cilvēki taču to visu ir dzirdējuši, tas viss ir nolietots. Bet tu lasi, lasi, lasi un saproti, ka tas liek aizdomāties. Neatstāj vienaldzīgu.

 

Tur ir tik daudz lietu, par ko cilvēks var padomāt. Parādītajā īsajā laika posmā ir tik daudz kam iziets cauri no abu varoņu emocijām. Katra sieviete no šī stāsta var mācīties, ne tikai es pati. Kaut vai attiecībās ar vīrieti – cik gan tālu var iet, cik daudz var atdot sevi?

 

Sēžot skatītāju rindās, brīžiem bija sajūta, ka viss skaistais ir tik īss, un radās daudz jautājumu, kāpēc cilvēki visu sarežģī?

 

Jā, cilvēki baigi labi māk dzīvē sarežģīt lietas. Ir attiecībās skaistais periods, tad nāk mirklis, kad mēs sākam shēmot un domāt... Acīmredzot mēs nemākam baudīt. Arī ar izrādes varoņiem. Kāpēc gan viņi noliedz, ka ir iemīlējušies, ja ir iemīlējušies? Arī dzīvē mēs tā sākam domāt – kāpēc tā, varbūt tomēr nevajadzēja tā darīt vai to teikt, varbūt tas otrs izdomās mani pamest, vai es to izdarīšu pirmais?

 

Iespējams tas laimīgais, skaistais posms cilvēku attiecībās ir garāks, nekā izrādē tas tiek rādīts, bet mēs pārāk daudz nodarbojamies ar sarežģīšanu.

 

Viss sāk sarežģīties tajā brīdī, kad cilvēki sāk nosaukt vārdā attiecības, sāk definēt sajūtas...

 

Tad varbūt ir jāuzdod jautājums - kāpēc? Kāpēc mēs tā darām? Kāpēc ir jāuzdod sev un otram jautājumi par to, kā būs? Vajag ļauties. Varbūt tas ir grūti, bet to ir jāmēģina iemācīties.

 

Kāds bija tavs nodoms par to, kādu vēstījumu būtu jāsaņem šīs izrādes publikai, ejot mājup?

 

Par tām sajūtām patiesībā var ļoti daudz teikt. Man šķiet, ka tur ir tik liela emociju bagātība, ka katrs atradīs kaut ko sev, kaut ko tuvu, kaut ko piedzīvotu vai vēl tikai iedomātu.

 

Man ir ļoti grūti par to runāt, jo par lomu, ko spēlē vispār nevajadzētu runāt. Katru reizi izrādē es aizdomājos par kaut ko citu, par citu emociju, citu niansi. Svarīgais laikam ir tas, lai cilvēki padomā, kāpēc lai noliegt visu? Kāpēc divi cilvēki noliedz mīlestību? Kāpēc vīrietis pirmām kārtām nobīstas, noliedz, izturas puiciski, bet pēc tam tomēr saprot, ka ir mīlējis? Kāpēc viss tik ļoti ir jāsarežģī?

 

Tas varētu būt mērķis - domāt vienkāršāk, nesarežģīt. Nevajag tik daudz domāt, analizēt, shēmot, uzdot tos jautājumus. Par to cilvēki varētu padomāt un ņemt vērā. Varbūt. Taču katru reizi, kad es nospēlēju šo izrādi man ir daudz dažādu viedokļu par to. Tie ir mainīgi.

 

Tā kā kurpes, kuras izrādē tava varone sieviete nemitīgi maina.

 

Tas tā ir. Mainīgas noskaņas. Dažreiz es aizdomājos, ka ir daudz cilvēku, kas otra dēļ ir gatavi darīt tik daudz, līdz pat pazemošanās līmenim. Vai tas ir tā vērts? Šajā izrādē var atrast daudz, daudz lietiņas, par ko domāt.

 

Par izrādēm mēdz domāt un shēmot arī kritiķi. Kāda ir tava attieksme pret viņu teikto?

 

Laikam jau tagad neitrāla. Es izlasu to, kas rakstīts, bet apziņa, ka ne vienmēr visiem izpatiksi neļauj īpaši ņemt to tuvu. Katrs dara savu darbu. Bieži vien ir tā, ka kritiķi izrādi noliek, bet cilvēki nāk aumaļām uz izrādi.

 

Priekš manis personīgi tas vairs nav tik svarīgi. Nekad nebūsim perfekti. Kādam patiks, kādam ne. Ir bijuši arī nepatīkami vārdi. Izlasu. Labi. Nu un? Tagad tie vairs nav tik nozīmīgi varbūt kā agrāk.

 

Tavs darbs nav tikai teātris, bet arī kino.

 

Šobrīd ir seriāls „Neprāta cena”. Jā, līdz šim es nebiju filmējusies seriālos. Pie pirmās reizes man ir šoks, jo tas ir kā konveijerā. Ātri, ātri visu darām. Filmējam. Tev nav laika apstāties, padomāt, ko tu vispār dari, ko tu runā. Izlasi tekstu un ej uzreiz uz priekšu.

 

Pirmais priekšstats bija tāds, ka tā ir darba mašīna. Tagad jau kaut kas tomēr ir mainījies. Laikam ejot, esmu iemācījusies tur strādāt daudz kompaktāk, tas ir, paspēt pat tajā mazajā mirklī aizdomāties par savu atveidoto tēlu, par to, kā viņam vajadzētu uz visu notiekošos reaģēt konkrētā situācijā. Taču teātrī tas mirklis ir ilgāks, arī atrašanas laiks paiet vairāk.

 

Teātris dod iespēju variēt no izrādes uz izrādi lomas nianses, kas nav kameras priekšā iespējams?

 

Lielākā atšķirība ir tā, ka seriālā rezultātam ir jābūt uzreiz. Teātrī ir atļauts slinkot kaut kādā mērā. Mēs bieži par to runājam. Ja tev pasaka kadrā aiziet, tad tev arī ir tās emocijas. Teātrī tās ir jāmeklē ilgi un dikti, kamēr nonāc līdz vēlamākajām emocijām. Es to arī neesmu sapratusi, kāpēc tā ir, ka kameras priekšā es varu ātri radīt to, ko vēlos, bet teātrī tam tomēr ir jātop lēnām.

 

Teātrī dažkārt ir daudz laika, lai to visu izdomātu, tas brīžiem ļauj slinkot. Protams, ka variēšana no izrādes uz izrādi ir meklēšana. Teātris ir treniņš. Meklēšana.

 

Tu esi nākusi uz Rīgu darboties no Valmieras. Māju sajūta – kur tā slēpjas?

 

Jā, pirms Rīgas man bija pusgadu ilga pauze, ko pavadīju Anglijā bez teātra, bet tad, atgriežoties Latvijā, es turpināju darboties jau Rīgā. Ja nebūtu tās pauzes, tad visticamāk es būtu vēl tagad Valmierā. Iemesli tam bija tikai praktiski.

 

Valmiera, tās teātris man vienmēr ir bijusi sirdslieta un kaut kas ļoti mīļš. Tagad mīļi ir kļuvuši abi teātri. Man laikam vajadzēja plašākus ūdeņus. Mājas tomēr ir Valmiera, tas ir neizbēgami. Neviens nevar apvainoties par to, jo var teikt, ka Valmieras Drāmas teātris ir vieta, kur es piedzimu. Tur ir mana pirmā darba vieta, tur ir manas mājas.

 

Arī tagad man vēl ir arī izrāde „Heda Gablere” Valmierā, kurp es ik pa laikam braucu spēlēt. Arī visus svarīgākos svētkus es mēģinu pavadīt ar ģimeni Valmierā, lai gan aizbraukt turp sanāk arvien retāk, bet tad viņi atbrauc pie manis.

 

Laiks braukt mājās arvien retāk. Kur pazūd brīvais laiks? Brīvais laiks?

 

Ū... Pēdējā laikā tas paliek vienkārši manā dzīvoklī. Tad man negribas celt ne telefona klausuli, tad es ignorēju visu apkārtējo pasauli un nedaru neko.

 

Ja brīvais laiks ir vairāk, tad dodos uz Valmieru pie draugiem, tad parādās sabiedriskā dzīve.

 

Iziešana sabiedrībā nav kļuvusi mazliet apgrūtinoša, jo cilvēki tevi tomēr atpazīst?

 

Pēc pēdējā laika dzeltenās preses publikācijām es sapratu, ka laikam tomēr vajadzētu uzmanīties. Tomēr tas traucē. Godīgi sakot, nevis tā uzmanība, bet sajūta, ka tevi visu laiku kāds vēro. Ne vienmēr, bet iezogas tā doma, ka tevi pēta. Kaut gan kāda tam starpība, ja cilvēks izklaidējas, tad viņš izklaidējas tā, kā grib.

 

Ja agrāk es varēju teikt, ka to nejūtu, tad tagad es melotu, ja tā atbildētu. Tomēr jūtu gan. Tā ir sajūta, ka tiec novērots.

 

Sabiedrība tomēr pērk, ļoti lasa šos medijus, ko mēs gribētu dēvēt par dzelteniem...

 

Manuprāt, to nav vērts lasīt. Bieži vien tur tomēr ir arī safabricētas lietas. Nevajag pievērst uzmanību tām baumām, kas tur ir. Tu izlasi, nu un?

 

Gadās, ka es izlasu ko tādu, ko nekad neesmu teikusi vai kaut ko, kas ir pilnīgi pretējs manām domām. Tad vēl jo vairāk negribas tam visam ticēt. Cilvēkiem jau neinteresē tas, kādas grāmatas tu lasi, tāpēc ir bieži jāšķiro, ar ko runāt un ar ko ne.

 

Varbūt tev padomā jau šobrīd ir kādas idejas, kas tuvākajā laikā tiks īstenotas uz skatuves vai tavā dzīvē ārpus tās?

 

Ir uzsākts darbs pie Leldes Stumbres lugas „Laimīgā Blūmentāle” īstenošanas teātrī pie režisora Jura Rijnieka. Tad padomā vēl ir dažas kino lietas, par kurām pagaidām nav vēl skaidrība.

 

Pagaidām es zinu to, ka līdz jūnijam nebūs brīvdienu, jo viss ir saplānots teātra repertuārā līdz tam laikam.

 

Pastāsti, kādas ir tavas izjūtas, kad skaties dienas plānotājā un redzi, ka viss jau ir uz priekšu sarakstīts līdz vasaras mēnešiem?

 

Agrāk mēs vienmēr kliedzām par to, ka gribam zināt visus izrāžu datumus uz priekšu, zināt savu nākotni un redzēt kaut kādu grafiku. Tad parādās grafiks līdz jūnijam un atkal šķiet, ka nav labi. Ir dīvaini. Dzīvi kāds saliek pa plauktiņiem.

 

Cik ilgs laiks paiet pēc tam, kad izrāde ir nospēlēta, un tu ej mājās. Cik ilgi emocijas nāk līdzi? Vai tās tiek nestas arī mājās?

 

Tas ir atkarīgs no garastāvokļa un izrādes. Izrādes tiek nestas mājās laikā, kad ir mēģinājumu process, citā laikā retāk. Jā, ir brīdis, kad noej no skatuves, un ir jāsaņemas un jāatgriežas savā ādā.

 

Atceros, teātrī bija Ziemassvētku koncerts, ko es neatstāju uz skatuves, bet tur esošās emocijas nesu arī mājās. Tas bija skumjš garastāvoklis, bet tāds smaidīgs, kad cilvēkiem tika dāvāts prieks. Un tad es izgāju no teātra un sapratu, ka viss labais ir atdots, palika tikai es.