LIELĀ INTERVIJA: Aldis Kalniņš - Tā tam ir bijis jābut (7)

Aktīvs puisis, kura sejas mīmiku, balsi un jokus atpazīst daudzi, bet kurš dzīvo tālāk un plašāk par šiem TV skatītāja vai radio klausītāja iedomātajiem rāmjiem. Viņš ik pa brīdim klusē. Viņš domā. Pārdomā.

 

Un šoreiz es neteikšu, ka tas ir joku meistars Aldis Kalniņš. Šoreiz liksim citu bildi iekšā. Viņa paša atbildes uz jautājumiem.

 

 

 

Cik zinu, tad tu visbiežāk atsaki intervijas. Pastāsti, kādēļ tā?

 

Manuprāt, intervijās sanāk runāt viennozīmīgi. Par jebkuru tēmu. Man negribētos uz jebkuru lietu skatīties viennozīmīgi. Tad ir ļoti grūti atbildēt, jo es nevaru pateikt, kas ir labs un kas ir slikts. Ir grūti atbildēt viennozīmīgi, tāpēc intervija sanāk tāda jebkurā gadījumā, lai kā arī atbildētu.

 

Tās ir bailes no vienpusēja priekšstata rašanās intervijas lasītājā?

 

Jā, un es arī negribu teikt, ka kāds dzīvo pareizi vai nepareizi. Es negribu nevienu par to pārliecināt, kaut gan dažkārt, protams, tā sanāk. Tas ir tas, ko es nevēlos darīt - pārliecināt kādu par viņa rīcības pareizību vai nepareizību. Līdz ar to es neredzu jēgu šīm intervijām.

 

Es labāk kaut ko pats daru, parādu. Varbūt tas interesē kādu, varbūt neinteresē. Ko gan es intervijā varu pateikt? Neko nevaru pateikt... Tā, lūk. Un plus vēl - man nav vajadzība kaut kā sevi popularizēt, kaut kā atrādīt. Man pilnīgi pēc tā nekādas vajadzības nav, varbūt arī tādēļ es īpaši neraujos uz intervijām.

 

Nevēlēšanās būt pateiktā rāmjos. Taču sabiedrībā tev ir izveidojies laika gaitā konkrēts tēls. Vai tev tas ir pieņemams?

 

Protams, ka man tas nepatīk! Lai ko es arī teiktu, tas tēls ir tāds, kādu to citi ir pieņēmuši. Tāds viņš ir. Lai to mainītu vai kaut kā parādītu, ka esmu savādāks, man laikam nav īsti intereses nodarboties. Lai kaut ko pierādītu?

 

Nē, es esmu izvēlējies to, ko esmu izvēlējies. Tur ir tādi noteikumi. Tātad, ja es pats to esmu izvēlējies, man jāpieņem arī tie noteikumi.

 

Var spirināties vai nespirināties tam visam pretī. Tam nav jēgas. Es esmu tur, kur es esmu, un es esmu tur, kur es gribu būt.

 

Kas tādā gadījumā ir tavas nodarbes, kas aizņem tavu laiku?

 

Domāšana.

 

Domāšana...

 

Lielāko daļu mana laika paņem tieši domāšana.

 

Un tava praktiskā darbība televīzijā, radio, sarīkojumu vadīšanā?

 

Man tas neliekas nekas tāds svarīgs. Tā ir un ir, nu? Man šobrīd ir svarīgāk, ko darīt tālāk, izdomāt, ko gribēt darīt tālāk.

 

Kādi tad ir iespējamie virzieni vai nojausmas par turpmāko būšanu?

 

Man pat nav nojausmas, bet jau ir radusies pārliecība. Negribu izklausīties kategorisks, ka tikai tas ir pareizi, taču man šobrīd liekas, ka labākais, ko var darīt cilvēks, ir palīdzēt citiem, negaidot par to nekādu samaksu. Tātad – palīdzēt cilvēkiem.

 

Kā to izdarīt? Tie veidi ir ļoti daudz un dažādi. Tas, ko es šobrīd domāju, ir tas, kādā veidā un kā to var izdarīt.

 

Tas tiks pārveidots kādos projektos vai notiks kā citādi?

 

Pagaidām vēl nezinu. Tas viss var izpausties dažādi.

 

Viss sākas ar ideju. Varbūt tu varētu pastāstīt, kā nonāci līdz darbam televīzijā? Cik nejauši vai mērķtiecīgi tas bija?

 

Es teikšu, ka man tur bija jānonāk. Un tāpēc es tur arī nonācu.

 

Kas tomēr piesaistīja doties tajā virzienā?

 

Hmm... Mums vakar bija „ēnu” diena. Man arī bija atbraucis viens „ēna” no Madonas, vārdā Jānis. Tad es viņu vadāju riņķī un rādīju to, kā kinostudijā filmē „Prāta Banku”, kur „Mēmajam Šovam” notiek sapulces, kur montē raidījumus.

 

Tā es viņu vadāju visu dienu un rādīju visādas vietas. Un tad es padomāju, ka tās vietas, kur es viņu vadāju, principā ir mana dzīve. Tās ir tās vietas, kur es atrodos, kur es dzīvoju, kur es runāju, domāju, ēdu. Un tie ir cilvēki, kas ir man apkārt. Var teikt, ka tieši to cilvēku dēļ es esmu tur, kur esmu.

 

Kādas sajūtas bija tad, kad uzzināji, ka kāds cits vēlas iejusties tavā ādā, būt tava „ēna”?

 

Es nezinu, jo man tas neko daudz neizsaka. Ja cilvēkam interesē, kā es dzīvoju un ko es daru, un ja tas ir jauns cilvēks, kas ir dzīves izvēles priekšā, tad es viņam parādu ikdienu no kādām tās šķautnēm.

 

Un kāds bija tavs paša bērnības sapnis par tēmu „kas es būšu, kad izaugšu”?

 

Bērnības sapnis - es gribēju būt klauns. Tieši vai netieši tur arī es esmu nonācis.

 

Daudzas lietas, kas kādreiz ir domātas, sen domātas, pēkšņi parādās, kad tām ir kāds noilguma periods pagājis ... Tātad viņām ir bijis jābūt. Tā viņš ir, speciāli nekam pretī nespirinos.

 

Likumsakarības.

 

Man kādreiz bija tāda formula - strādāt tādu darbu, kur nav jāpārģērbjas. Lai nav obligāti jāvelk uzvalks, lai nav jāvelk darba drēbes un tamlīdzīgi. Līdz šim man visos darbos ir bijis jāpārģērbjas dažādos veidos.

 

Lūk, arī „Mēmā Šova” dēļ man ir jāpārģērbjas, tas ir, jāvelk kaut kāda parūka un citas rekvizītu drēbes, tā kā tas vēl arī nav īsti mans iecerētais darbs, bet šobrīd mani tas apmierina, viss kārtībā. Es priecēju cilvēkus.

 

Tavs darbs lielā mērā sastāv no izklaides šovu veidošanas, arī dažādu sarīkojumu vadīšanas. Tad kāda ir tava izklaide?

 

Mans brīvais laiks ir tikai ar maniem draugiem. Konkrētās vietās. Par ballēm un visādiem citādiem saviesīgiem pasākumiem man vispār nav nekādas intereses, jo es nezinu, kas varētu būt tas, kas mani varētu pārsteigt kaut kādā sarīkojumā. Balles mani neinteresē vispār.

 

Kas ar tevi notiek tajās dienās, kad smiekli pašam ne par ko nenāk?

 

Tā jau bieži gadās. Pēc maniem novērojumiem, dienai ir divas daļas. Var sākties diena ar ļoti labu rītu un beigties ar bēdīgu vakaru vai arī pilnīgi otrādi.

 

Zinot, ka tā ir, nav ko daudz kreņķēties. Ja tagad ir kreņķīgi, tad zini, ka no rīta būs labi. Tā arī ir, tā notiek.

 

Tātad ir jānogaida. Vai arī ir citas metodes, kā ar to tu tiec galā?

 

Jā, jānogaida. Jāpasaka, lai citi liek tevi mierā un viss. Tad padomā, pārdomā, un tas pāriet.

 

Ņemot vērā, ka pasaulē tiek lietoti apzīmējumi – angļu humors, krievu humors, vai ir iespējams raksturot latviešu humoru?

 

Nē, es par to nedomāju. Man tas neliekas svarīgi, ka vajadzētu to iedalīt vai vēl kaut kā. Katram ir sava humora sajūta. Nedomāju, ka jāvērtē vai jāiedala kaut kādās kategorijās.

 

Kāda ir tava attieksme pret melno humoru?

 

Man nav tā. Sadzīve man vispār nesaistās ar humoru. Humors ir darbs. Divas darba dienas, kad es taisu jokus vai domāju, kā tos veidot.

 

Pārējās visas dienas - tā nav nekāda ķiķināšana vai zviegāšanās caurām dienām. Jebkurš humors, ja tas atbilst man, ir labs. Melnais, baltais - vienalga.

 

Lai izdomātu jokus, kas ir tavi iedvesmas lauki?

 

Tie ir cilvēki apkārt. Vajag vienkārši vērot cilvēkus, skatīties uz tiem. Tas ir tas, ko rādām. Tu jautā, bet tā tas ir. Jo rādām mēs paši sevi. Nekas nekur nav jāizdomā.

 

Un smejamies arī paši par sevi.

 

Noteikti, jo tie nav kaut kādi kosmiski tēli. Tie visi ir cilvēki, kas staigā mums apkārt katru dienu no rīta līdz vakaram. Tirgū, mašīnā, veikalā, jebkur. Vienkārši jāpaskatās sev apkārt uz tām lietām. Nekas nekur nav jāizgudro, bet tikai jāierauga...

 

Kādas tēmas joku meklēšanā ir tuvākas tev pašam, padodas veiklāk?

 

Nav man laikam tādu.

 

Un aktualitātes, politisku tēmu joki – tie iekļūst raidījumos?

 

Jā, jo sabiedrībai tie interesē. Un tā kā mēs veidojam raidījumu, kas izklaidē sabiedrību, tad mēs tos arī rādām.

 

Man nav ne mazākās jausmas, kas notiek riņķī apkārt. Nav tā, ka man neinteresē tas, kas notiek ar mani vai man tuvajiem cilvēkiem, bet aktualitātes, kas lielākoties ir politika, pilnīgi neinteresē.

 

Ir cilvēki, kuri tur grib būt, un viņi dara to, ko viņi dara. Es neesmu gatavs iet un mainīt kaut ko savādāk. Es personīgi, Aldis Kalniņš, neņemos viņus tiesāt. Katrs dara, kā viņš grib.

 

Un tu arī to, ko gribi un kā gribi...

 

Redzi, piemēram, šis te uzrakstiņš uz krūzītes malas „Dzīve ir piedzīvojums, uzdrošinies!”. Es to izlasu un sāku domāt. Šim uzrakstam šeit bija acīmredzot jābūt. Un es tam uzrakstam varu piekrist.

 

Tātad tu visas nianses uztver kā sava veida uzrunu, ja?

 

Visas lietas ar mani runā. Tu ar mani runā. Tagad es domāju, kāpēc tu ar mani runā, kāpēc man tagad ir intervija, kāpēc tā notiek. Tas ir svarīgi. Ja es tā padomātu, tad arī saprastu.

 

Tu pats lielā mērā esi masu mediju darbinieks. Kāda ir tava paša attieksme pret medijiem?

 

Es negribu tagad viennozīmīgi pateikt, ka tas ir forši vai nav. Mani tas vispār neuztrauc. Mediji ir. Viņi ir tādi, kādi viņi ir. Es neņemos viņus tiesāt. Mēs esam, kas mēs gribam būt. Visi cilvēki ir tur, kur viņi ir izvēlējušies būt. Tā ir mana akūta pārliecība.

 

Par tavu darbošanos noteikti esi pats dzirdējis dažādas atsauksmes. Kaut vai komentāri internetā. Lasi tādus?

 

Par mani, cik esmu pats redzējis, ir tikai pozitīvi komentāri. Protams, tas mani priecē, lai gan arī tas man laikam nav īpaši svarīgi. No otras puses, visiem mums jau gribas dzirdēt tikai to labo, bet gribas arī objektīvu kritiku.

 

Ja kāds cilvēks domā tā vai citādāk, tad viņš tā domā. Mēs nevaram ar viņu strīdēties, jo tā ir viņa pārliecība. Viņam tā ir, es nevaru iegalvot to savādāk, ja vien viņš pats līdz tam nenonāks.

 

Kādas ir tavas vadlīnijas - attiecībās ar cilvēkiem?

 

Godīgums, godīgums, godīgums...

 

Mūsdienās tas vēl ir iespējams?

 

Protams, jo mēs paši izvēlamies cilvēkus, ar ko tikties, ar ko runāties un kuri ir tava pasaule, godīgi cilvēki. Tie ir mani draugi, par to man kreņķu nav.

 

Tās ir no skolas laikiem veidojušās attiecības? Kur esi mācījies?

 

Es par izglītību vispār negribu runāt. Tāpēc, ka manā dzīvē tieši skolas izglītībai nav bijusi nozīme. Tikpat - varbūt arī, ka ir bijusi. Burtiski sakot, skolā mācoties, es neko neesmu iemācījies.

 

Savādāk ir ar skolas gadiem. Skola kā ēka mani nekad nav interesējusi ar visu tur notiekošo. Mani ir interesējis viss pārējais, kas ir ārpus skolas. Tā arī ir sava veida skola. Nezinu, dzīves skola.

 

Saukt to par skolu vai kaut kādu vietu, kur esmu uzturējies, - tas kaut kādiem cilvēku stereotipiem radīs kaut kādus stereotipus par mani, tāpēc negribu uzsvērt vai akcentēt vietu, kur esmu mācījies.

 

Vai nav bijusi doma doties aktieros?

 

Nē, neesmu par to domājis, bet nav. Laikam nav.

 

Un tomēr tu darbojies kameras priekšā. Kādām īpašībām, tavuprāt, jāpiemīt, lai to varētu darīt?

 

Bailes izskatīties muļķīgi, bailes, ko par mani padomās. Ja to visu piekāš, tad liekas, ka var dauzīties, rotaļāties kameras priekšā.

 

Stāvēt kameras priekšā, tas jau nav nekas šausmīgs. Tas vispār nekas nav. Man šausmīgi būtu ar kājām gaisā karāties dzelzs ķēdēs, tas varbūt būtu šausmīgi.

 

Šobrīd tā jau ir ikdiena. Nav nozīmes, vai ir kamera vai nav. Lai gan cilvēki kameras priekšā izliekas, kaut vai drusciņ, bet izliekas.

 

Tāpat kā dzīvē...

 

Arī ikdienā, bet kamera ir tāda īpaša vieta, kur viss koncentrējas vienā punktā.

 

Kā ir skatīties uz sevi no malas raidījumos, ja tu vispār to dari?

 

Ja ir sajūta, ka ir labi izdarīts darbs, tad ir patīkami. Ja kaut kas nav līdz galam izdarīts, tad citādi. Tas ir kā pret jebkuru darbu. Tas ir tā, ja es uztaisītu labu galdu, tad tas mani priecētu. Varbūt, ka citiem nepatīk. Man pofig, ka viņiem nepatīk. Ja man patīk, tad mani tas apmierina. Es tiem citiem neuzbāžos, sakot, re, kur mans skaistais galds, lūdzu, lūdzu, lietojiet... Katrs pats to izvēlas.

 

Sanāk tā, ja es skatītos uz sevi un mulstu no tā, ko es esmu izdarījis vai daru, tad sanāk, ka neesmu to pareizi izdarījis.

 

Varbūt ir lietas, par ko es šoreiz nejautāju, bet ir vēlme izstāstīt?

 

Man liekas, diezgan aktuāla ir globālā sasilšana. Ja pēc pāris gadiem mēs visi būsim zem ūdens, tad ir pamats domāt par to, ko tālāk?...