LIELĀ INTERVIJA: Juris Bartkevičs - Pogu lējēja pārkausēšanas procedūras (6)

Aktieris, kas nesen iejutās franču filozofa Denī Didro ādā, tagad pildīs Pogu Lējēja pienākumus jaunajā izrādē „Pērs Gints nav mājās”, kur palīdzēs rast skatītājam atbildi uz jautājumu – kas ir un kas nav vērtīgs cilvēkam un cilvēkā šodienas pasaulē.

 

Juris Bartkevičs atzīst, ka viņa lomas ir viņa patvērums, kad reālā pasaule ir pārāk nogurdinājusi. Viņš aizraujas ar filozofiju, uzskata, ka nav vienas patiesības un pārvērtē savas domas un darbus ik pa laikam, tādā veidā atdzīvinot Pogu Lējēju pats sevī.

 

Saruna notiek dažas dienas pirms pirmizrādes, kad radošais sastāvs vēl mēģina nostiprināt izrādes stīgu. Par spīti nogurušajam aktiera skatienam, jo tiekamies starp mēģinājumiem, pēc sarunas ir sajūta, ka šī izrāde uzrunās skatītāju. Šodienas skatītāju, kurš, iespējams, pēc tam padomās, vai arī viņam nevajadzētu pierakstīties rindā pie Pogu Lējēja uz pārkausēšanas procedūru.

 

 

 

Līdz izrādes „Pērs Gints nav mājās” pirmizrādei ir atlikušas dažas dienas. Kā šobrīd norit radošais process?

 

Šobrīd notiek slīpēšanas darbi. Izrāde ir sarežģīta pēc savas konstrukcijas, jo sastāv no daudzām ainām. Mēs mēģinām atrast to kopējo stīgu visu ainu salikumā, lai izrāde pārlietos, mainītos no viena objekta uz otru, no vienas situācijas uz otru, lai tas būtu tehniski tīri. Izrādē ir daudz mūzikas, arī to ir jāsakārto.

 

Ar to tagad arī nodarbojas režisors Mihails Gruzdovs, jo izrādes pamatpīlāri, pamatuzstādījumi un notikumi ir uzlikti, taču tagad jānoslīpē pats izrādes tecējums – gaismas, skaņa, tehniskais nodrošinājums, objektu izvietojums un tā tālāk.

 

Dabīgi, ka mēģinājumu procesā visu laiku klāt nāk dažādas nianses un mūsu uzdevums ir pēc iespējas labāk tās uzķert.

 

Tā kā šī izrāde ir iecerēta kā mūsdienu versija Pēra Ginta motīvam, tad kāda šajā gadījumā ir Jūsu varoņa Pogu Lējēja mūsdienu pozīcija vai uzdevums?

 

Mana loma saistās ar pārkausēšanu. Tā kā vietām Māra Zālīte citē H. Ibsena sakramentālākās lugas vietas un liek kādu H.Ibsena citātu izrādē iekšā, tad varētu teikt tā – ja lējums neizdodas, tad ir jāpārkausē. Tagad tu neesi ne šis, ne tas. Neies jau materiālu laist bojā. Tāds, kāds tu tagad esi, tad vajag tā kā tur mazliet kaut ko sākt no jauna vai sākt staigāt pa kādu jaunu loku. Tātad tevi ir jāpārkausē. Tātad tas jautājums ir tāds, kā Pērs Gints saka – pag, pag, man taču viss ir kārtībā, priekš kam mani pārkausēt? Tāda tā lieta.

 

Ja mēģina atbildēt tieši uz jautājumu par Pogu Lējēju mūsdienu izpratnē, tad var paskatīties uz to, ka gan Pēram Gintam, gan Heinriham Ibsenam, gan mūsdienās Mārai Zālītei interesē, cik vērts ir cilvēks? Tātad, kā tu pa šo dzīvi valsties, vai aiz tevis kaut kas paliek, vai tu visu laiku nodarbojies ar citu čakarēšanu un krāpšanu, - vai visos tajos sliktajos vārdos, ko šajā situācijā var iedomāties. Tā visa ir absolūti tāda ego, uz sevi vērsta darbība, nerēķinoties ne ar ko uz pasaules. Varbūt tas šai laikā, tas ir, šodien jāapskatās, ko teorētiķi varbūt dēvētu par cilvēka esamības garīgo koptēlu.

 

Izrādē ir arī tēli, kas nav identificējami ar vārdu „cilvēks”.

 

Tā dīvainība ir tāda, ka šajā izrādē darbojas vairāki tādi tēli, kuriem ir tāds metafizisks pamats, ja tā var teikt. Vienu sauc par Kalseno, ko tēlo Artūrs Skrastiņš, tad ir mans varonis Pogu Lējējs, vēl ir arī Troļļu karalis, kur Heinriham Ibsenam ir Dovres Vecis, ir arī troļļu sievas. Uzriez rodas jautājums – kas ir troļļi un kāpēc viņi tur ir? Kādreiz bija tāds vārds – infernāls - it kā no citas pasaules...

 

Bet mēs izrādē to lietu ņemam tā, ka neuztveram šos tēlus kā pārdabiskas būtnes. Mēs tos veidojam kā tādus sūtņus gan no augšas, gan no apakšas, kuriem jāveic savdabīgi kurjera uzdevumi kaut kādu lielāku spēku vārdā.

 

Kā tiek veidots šis koptēls? Kādas ir izejvielas tam?

 

Dabīgi, ka režisors Miša Gruzdovs izrādē, kā jau jebkurš cits mākslinieks, liek iekšā savu dzīves pieredzi, notikumus, kam viņš pats ir gājis cauri. Mārai Zālītei tā ir dramatiska poēma pēc H. Ibsena lugas „Pērs Gints” motīviem, bet režisors uzdrīkstējās to pārveidot savā versijā, kā viņš redz to izrādi, kā vispār šodien varētu runāt par cilvēku, nosaucot to par nakts stāstu. Tad uzriez mums ir dažādas asociācijas par to, kas gan var notikt naktī. Saturiski un sižetiski pagaidām neko negribu stāstīt, lai paliek intriga.

 

Tātad - režisora un aktieru pieredze, un Māras Zālītes interpretācija.

 

Katrā ziņā Māra Zālīte vienā vietā ir salikusi cilvēkus, savedusi tos tēlus kopā, kas Ibsenam nemaz nesatiekas. Kad Pērs Gints vazājas un klimst apkārt pa Āfriku, pa Maroku un pa Austrumiem, tad tur ir tāda sieviete Anitra. Viņa ir būtne, kas ir viena vienīga jutekliska miesaskārība. Vārdu sakot, kolosāla sieviete. Viņa šajā variantā ir pārvākusies uz Ziemeļiem, kur vada kaut ko līdzīgu skaistumkopšanas salonam, lai gan brīžiem viņas nodarbošanās veids ir divdomīgs.

 

Un kādas ir pārējās Pēra Ginta sievietes?

 

Tad ir Ingrīda, vēl viena no Pēra brūtēm, kas ir kļuvusi par kāda novada lielāko uzņēmēju, kura nodrošina daudzas darbavietas. Tas arī sasaucas ar mūsdienām, kur ir daudzi piemēri ar darbīgām, uzņēmīgām sievietēm. Tad vēl ir Zaļā sieviete, kas ir viena no troļļu meitām, ko Pērs ir pavedis un pametis.

 

Tad, protams, ir arī Solveiga, kur nezin cik gadus Pēru gaida atgriežamies mājās. Heinriham Ibsenam Solveiga gaida un arī Mārai Zālītei Solveiga gaida. Vēl ir Solveigas māsa vārdā Helga - Rēzijas Kalniņas izpildījumā, kurai M. Zālīte ir iedevusi lielāku vietu savā lugā nekā H. Ibsens. Tā veidojas mūsdienu paralēles.

 

Dabīgi, ka mēs jau no sākuma analizējot un vienojoties, mēģinām visu lugu, kā arī pati M. Zālīte to visu ir viltīgi salikusi tā, lai cilvēks, kas nav lasījis H. Ibsena Pēru Gintu, lai arī viņam viss ir skaidrs – par ko tas stāsts ir, kas tie par cilvēkiem un kāda ir viņu pagātne? Tādā veidā varoņu pagātne izrādes gaitā nāk atpakaļ, piemēram, kas tie bija par darbiem, kāpēc Pēru Gintu neviens nepazīst vai negrib pazīt. Tur liela nozīme ir, kā Juris Žagars, kas atveido Pēru Gintu, veido viņa būtību. Tu esi tad, ja tevi kaut kur kāds gaida. Ja tevi nekur neviens negaida, tad tu vispār neesi. Tā Pērs Gints cenšas pierādīt, ka viņš tomēr ir.

 

Vai Pogu Lējējs kaut kādā mērā varētu tikt uztverts kā Pēra Ginta sirdsapziņa vai pat atskaites punkts?

 

Nē, viņš nav tāds. Pogu Lējējs savā veidā drīzāk ir tāds ierosinātājs vai katalizators. Viņu var nosaukt pat par provokatoru, jo viņš ir tas, kas izraisa, mudina Pēru Gintu uz kādu darbību. Ja tu nevari pierādīt, ka tu esi, tad pārkausē sevi. Bet kurš tad grib, lai viņu pārkausē? Jā, tu mani pārkausēsi, bet kas tad es būšu? Es būšu tāds pats? Nē, cits tu būsi. Diemžēl izejviela būs tā pati.

 

Jaunās izrādes teksta pamatā ir dzeja.

 

Jā, izrāde ir rakstīta saistītā, ritmizētā valodā. Man nekad dzīvē nav bijušas problēmas ar saistīto valodu tāpēc, ka esmu savā aktiera darbā sapratis, ka man patīk poētika, man patīk laba dzeja, dažādu pasaules tautu dzeja. Man patīk to kaut kādā veidā pielāgot tam, kā esmu nolēmis to pasniegt, lai tā nebūtu tukša runāšana, bet gan lai tā varētu uzrunāt. Es to esmu mācījis arī studentiem, kad darbojos Liepājas teātrī.

 

Tā ir ļoti grūta, sarežģīta lieta, bet svarīgi, lai kādam ir vēlme to klausīties. Tā nav tikai tāda mākoņu stumšana, tā nav arī melodiska dziedāšana, ko sauc par deklamēšanu, tā ir vienkārši tāda atbrīvošana.

 

Daudzi jau ir pateikuši, kas ir dzeja. Dzejnieks ir pateicis to, ko faktiski tāpat nemaz nevar pateikt. Kāds liels rakstnieks reiz teica, ka dzeja pakārtojas tikai divām lietām: tas, ko es nīstu, un tas, ko es mīlu. Ja tu gribi to ņemt mutē publiskai runāšanai, tad tev kaut kādā veidā ir jāsaprot daudz kas – ko tas dzejnieks ir gribējis pateikt, vai arī dažreiz ir jābūt gatavam kādu gramu sāls kopā ar dzejnieku apēst, kaut gan varbūt viņš jau ir miris. Tā kā nav nemaz tik vienkārši tam tikt klāt.

 

Ar ko Māras Zālītes izrādes teksts dzejā ir savdabīgs?

 

Dramaturģiskajā žanrā dzeja man vienmēr ir likusies kā ļoti dabiska. Dzeja nav nekas pārdabisks. Tā kaut kādā veidā vēl rada tādu poētisku klimatu, tas palīdz mazliet tā kā paiet nost no sadzīves sīkumiem. Līdz ar to dzeja nezaudē konkrētumu, asumu, nekas tur nezūd arī tad, ja tā ir saistīta valoda.

 

Dzejniekiem tas pants ir brīvāks, taču kā kuram. Mārai Zālītei tas ir atskaņās, bet tās viņai neklab, negrab kā grabažas. Tās ir pietiekami asprātīgas, sakarīgas.

 

Es domāju, ka mēs kā aktieri - izpildītāji cenšamies visu to nepazaudēt un mazliet tā kā deflorēt, tas ir, atvērt to robežu, lai ir sajūta, ka cilvēks tiešām tā var runāt. Lai viss ir ticams.

 

Ja jūs pamēģinātu vilkt paralēles starp jums, Juri Bartkeviču, un jūsu atveidoto Pogu Lējēju, vai būtu iespējams atrast kopīgas un atšķirīgas iezīmes abās personības?

 

Jebkurš aktieris zina, ka viņam dod lomas, kaut kādā veidā ieraugot, ka aktierī iekšā kaut kas tāds līdzīgs tur rūgst. Aktieriem, man arī, bieži vien gadās dzīvē spēlēt tipus, kas it kā nav no šīs pasaules. Vai atkal spēlēt tādus dīvainīšus, kurus, no vienas puses skatoties, spēlēt ir diezgan viegli. Kā teicis kāds krievu režisors M. Zaharovs: „Ja tu nezini, kā spēlēt, tad spēlē dīvaini!”

 

Ar mani un Pogu Lējēju faktiski sasaucas tas, ka es esmu no tiem cilvēkiem, kas ik pa laikam visu pārvērtē - gan savus darbus, gan savas domas. Tas dod iespēju nonākt pie dažādiem interesantiem atklājumiem, pie pārskatiem dažādos vecuma posmos. Es kā cilvēks, šķiet, nekad neesmu pateicis, ka tas ir absolūti tā un tas otrs tā un ne savādāk. Pēc manas iekšējās sajūtas patiesība nemaz nav tik viegli notverama, nav tik kategoriska, bet gan vienmēr kaut kur pa vidu. Patiesība nav kā balsts, kas zemē iedzīts, tā ir arī norises, kas dzīvē ar cilvēkiem notiek.

 

Mani ir interesējuši dažādi filozofijas virzieni, tad man tas viss saistās ar cilvēces vai garīgās domas attīstību, kur cilvēki ir dažādos laikos ir dažādi domājuši par pasaules norisēm. Es domāju, ka tas viss ļoti lielā mērā sasaistās arī ar šo lugu, tas ir, ar vērtībām. Kas ir vērtīgs? Kas nav vērtīgs?

 

Pērs Gints nav mājās. Tā stāsta izrādes nosaukums. Kas ir mājas jums?

 

Pērs Gints nav mājās, tas ir tāds nosaukumus, ko pēc izrādes noskatīšanās būs ļoti viegli atšifrēt. Kad viņš būs, vai viņš vispār būs, vai viņš atnāks, vai paliks, vai aizies, ja paliks, kas tad būs, ja viņš aizies, vai tad viņš vēlreiz aizies, vai nekad neatnāks, ja atnāks, tad kāds viņš atnāks. Tas viss rada tādu jautājumu loku.

 

Mēs nesen ar Artūru Skrastiņu runājām. Bija tāds Marka Zaharova kulta mūzikls „Junona un Avosj”, kas arī Rīgā ir rādīts. Tas ir par krievu jūrasbraucēju, kurš nonāk Meksikā, kur viņam ir lielā mīlestība ar Končitu. Tad šis jūrnieks Rjazanovs aizbrauc. Končita turpina viņu gaidīt divdesmit piecus gadus. Varbūt viņš jau ir miris, bet viņa joprojām gaida...

 

Šajā izrādē skatītājs varēs ieraudzīt šo māju sajūtu arī uz skatuves tādu, kāda tā ir lugā. Šī sajūta veidojas uz skatuves ar īpašu jūtību, kā esmu to novērojis mēģinājumos. Tas nav izskaidrojams. Varbūt mājas arī ir tur, kur ir labi. Varbūt man visur var būt labi? Kur man labi, tur man Tēvija.

 

Kā ir jums ar māju sajūtas nepieciešamību?

 

Mājas tomēr laikam man ir tur, kur var just kādu daudz lielāku saiti. Tas ir tur, kur tu bērnībā pagalmā esi spēlējies, kur esi peļķēs dancojis, kur mamma ir devusi kāvienu... To var visādi pateikt.

 

Es atceros, kad mana meita studēja ārzemēs. Brīžos, kad viņai grūti gāja, viņa piezvanīja un teica: „Tēt, man te galīgi neiet...” Uz ko es atbildēju, ka viņai taču ir mājas, šeit pie mums ir mājas. Tā arī šajā gadījumā, viss veicas vieglāk, ja cilvēks zina, ka viņam tomēr kaut kur ir mājas, ka viņu kaut kas gaida. Lai cik grūti būtu, vienmēr varēs paglābties. Jā, tas ir patvērums, kur var paglābties tad, kad vairs nevar izturēt.

 

Tas ir arī izrādē, un, manuprāt, ir vērts nākt uz izrādi kaut vai pēdējā skata dēļ, kur Pērs Gints atgriežas pie Solveigas. Situācija ir skaidra, bet šajā izrādē režisors uz to paskatās citādi.

 

Kā jūs vērtējat to, vai loma, tēls ir iedzīvināts, izdevies?

 

Man kā aktierim loma ir izdevusies tad, ja es jebkurā brīdī uz skatuves atrodu ar ko nodarboties. Ne jau vārīt tēju un mazgāt grīdu, bet gan kaut kādā veidā ir izveidota, radīta iekšējā dzīve vai pasaule, kurā man kā cilvēkam ir patīkami atrasties no izrādes un izrādi. Cilvēks ir dažāds, un ar katru izrādi ir iespēja veidot šo pasauli vēl labāku, pilnīgāku.

 

Tas ir savdabīgs patvērums un pat māju sajūta, kas rodas, atgriežoties radītājā iekšējā tēla pasaulē. Tā ir liela, liela bauda. Aktierim tā var kļūt par narkotiku, ar ko viņš var glābties dumji izbūvētajā iedomu pasaulē. Tad tā kļūst par labu vietu, kur atrasties. Izrādes arī pēc enerģētikas ir tik dažādas, bet tai pasaulē vienalga ir jābūt. Lai cik strauja, dinamiska, asa ir izrāde, tik un tā tev ir tā motivācija, kad tu aizej pa trasi kā motors divarpus stundās. Tas ir ātrums. Faktiski jau teātris ir jaunības māksla, bet man jau ir pārkāpts 55 gadu slieksnis.

 

Kāpēc jūs tā apgalvojat?

 

Dramaturģijā lomas arvien vairāk tiek rakstītas jauniem cilvēkiem. Tāpat vēl ir raksturīgi, ka vīriešiem ir uzrakstītas vairāk lomas nekā sievietēm. Aktrišu ir ļoti daudz, un daudzas no tām ir ļoti labas, un ir grūti katrai piemeklēt to īstāko lomu, lai vismaz reizi sezonā tā kārtīgi nospīdētu.

 

Un tomēr – vai tuvākajā laikā ir paredzēts kāds jauns projekts, izrāde vai filma, kurā jūs piedalīsieties?

 

Teātris dzīvo uz priekšu, un jebkurš aktieris jau ir priecīgs, ja viņam paredz tādu vai citādu lomu. Man padomā kopā ar režisoru Mihailu Gruzdovu ir viena monoizrāde, bet tā ir tik sarežģīta ar milzīgu emocionālo ārprātu, tāpēc būs daudz jāstrādā pie tās. Pagaidām tas arī ir viss.